tajnosti

Atglaužu izspūrušos matus. Debesis šķērso sarkani balts lidaparāts. Mazs, melns ausainis trauc tālēs un tad jož atpakaļ. Apstājas, pieliec galvu. Kluss sirsnīgums, ne čiku ne grabu. Labi.

Varu lasīt pat lodājot pa takām. Intervija kādā pavieglā izdevumā. Stāstniece ar liriķes sajūtām. Patiesīgums.

Iztieku kā ir, tikai nodomāju- varbūt un kaut ko atzīmēju sev. Iekrājušies rakstu darbi, kuri nudien jāpaveic tuvākajās dienās. Naudas trūkuma dēļ eksperimentāli varētu izmēģināt sezonālu papilddarbu, ar mērķi- vēl izglītošanās kursos un tehnikas iegāde. Bet varbūt tikvien momentāns domas pieļāvums, kas vēlāk netiks apcerēts. Haotiski.

Taču ieraksti ir visai aptuveni, pretrunas pastāv, neizzūdoši.

Pirms laika biju nospriedusi, ka, ja vien materiālais stāvoklis atļautu, labprāt dotos izbraukumos, apmeklētu interesantas vietas, labāk iepazītu kultūras mantojumu, ceļotu. Šobrīd secinu, ka tam vajadzētu gandrīz neizmērojamas komforta iespējas, vienvietīgu numuru, iespēju radikāli nemainīt ēšanas un gulēšanas ieradumus. Citādi tās ir galvassāpes un vēdersāpes, kas tūlīt rada bažas par nākamās dienas iespējām un nemiers par saspiestību transportā, viesnīcā. Rezultātā, atgriežoties mājās, sajūtos vislabāk un tūlīt nododos iemīļotajai nekā nedarīšanai, tajā izpratnē, ka praktiskās lietas vislabprātāk tiek atstātas kādā no pēdējiem plāniem. Tik vienkārši- sils aiz loga rūts un prieks par papīru nekārtību. Sava nomale un nošķirtība. Kamēr vien varu, vēlos to paturēt.

Sen jau šķitis, eksistence izraisa tādu kā atkarību, bet pagalam aizmirsties nav īsti prāta darbs (kas tad vispār ir), turklāt tikai izsaukuma zīmes teikumu galā reizēm liecina par zināmu emocionalitāti, pārējais kā klišejas, un ārkārtīgi pārejoši. Runā (kaut kas, ko var saklausīt un uz ko tā kā vajadzētu atbildēt), norunā (laiks paiet, runa paliek pagātnē), sarunā (saliek pa plauktiņiem, izjauc kā kāršu kavu, liek atkal, nebeidzami), pierunā (arī piepilda telpu ar savu vārdošanu), aprunā (apkārt, netiekot vidū, nerodot pamatu). Tomēr visvieglāk vienmēr ir izrādījies sastapties ar nerunu. Kopš bērnības jau. Neruna padeva klusu, saulainu labrītu pavasaros, vasarās, agros rudeņos un bērniņš tecēja savā nodabā sastrādāt blēņas, bet vairījās no kārtības, saistībām (arī mazotnē), droši vien neprata pielāgoties, vēlāk atmeta centienus gandrīz pavisam, nerodot vēlēšanos sastādīt iedomu grafikus, kad jāsāk atklāties un, kad vēlams atkāpties. Vēlāk talkā nāca ieradums, neruna bija tik pazīstama, ka kļuva ērta. Ja kādreiz tā bija izbrīnījusi un tikai pēc tam atklājās, arī izbrīvējusi vairāk vaļas, tad pēdīgi kļuva par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu, izņemot retus, momentānus komunikācijas uzplūdus, par kuriem vēlāk kaunīgi jāsaķer galva. Beidzamajos gados tieši neruna notur pie tā saucamās dzīves, palīdz apiet dažādas sarežģītības situācijas, gandrīz diplomātiski, neuzbāzīgi, nevainojot, nevilšus netiranizējot, tikai nepadodoties masu impulsam visu izlikt kā uz delnas, kratīt sirdi laukā kā tādu pelavu ķeseli, pēcāk atkal tērēt enerģiju viešot kādu sev vien zināmu kārtību greizo spoguļu valstībā. Jā. Neruna. Tā gan nav apliecinājusi sevi kā neaizstājamu, dzīves kvalitāti uzlabojošu elementu un neasociējas ar vienādiņ noderīgu taktiku, taču visbiežāk tā ir mans alkohols atslābinātājs (kad galvassāpju vai caurās kabatas dēļ netiek patērēta kāda īstena dzira), aiz tās aizspraucas citādi maz par sevi zināt devušais pašlepnums, tanī arvien pastāv zināma bijība pret ikviena vieglo ievainojamību (kas ārēji netiek rādīta, taču pastāv, gadu gaitā izsecināts). Un pēdīgi, neruna ir visai nogaidoša parādība, kamēr kuslais indivīds sasmeļas zināmu drosmi, lai pasacītu kaut ko, neatkarīgi no emocijām, bet mēģinot turēties pie lietas būtības (izdodas tik reti). Šorīt kaut kā dīvaini piemeklē sajūta, ka tieši pateicoties nerunai vēl eju un pildu amata pienākumus, nāku un saņemu vakarīgu mieru dīvāna un grāmatplaukta aizsegā, kaut blakustelpā notiek rosība, čaukst iepakojumi, nošķind karotīte pret krūzi, klabinās tastatūra. Nav ne mazākās jausmas par gaidāmo, tikai mīļā neruna.

Iztēle, kas tuvina kaut kādai katarsei. Klusā, paretam nospiedošā, nomāktā, taču nepieciešamā iedomu dzīve. Tikpat parasta kā reālā, tikai bez attaisnojošiem iemesliem un tiešāka, gribētos minēt, iespējams, patiesāka.

Nešķiet, ka kaut ko spētu iesākt. Bezgalīga miera un vienlaikus saguruma būšana. Svarīgas intereses un tas, kam vispār tiek noziedota dienas enerģija, ja tāda uzrodas. Bet brīžos, kad nekā nav, nekas patiešām nozīmē neko. Nekā, ko iedzīvināt. Lēna vilkšanās caur brikšņiem, lēna pošanās pie miera, lēna eksistence.

Pirms kāda laika biju veidojusi prātā tādu kā sarakstu ar grāmatām, kurām varbūt citviet klātos labāk un lasāmvielu, kuru ļoti vēlētos reiz apgūt. Pēc tam, kā ju nereti, iestājās pieklusums, nekas tālāk vairs nenotika. Tikai doma, un viss. Brīdis. Taču, pēc samērā īsa laika sprīža, gluži najauši nonācu vietā, kur pamanīju vienu no ļoti kārotajiem darbiem un nupat tas jau ir pie manis. Nosaukums vien kaut ko raisa- "Leģendas par ilgām". Tiesa, nav ne jausmas, kā būs. Tikai šobrīd pa-ļaujos priekam. Paldies. Dzīve.

Pēdējā laika aktualitāte- audiogrāmatas.
Pastaigu laikā.
Šodien- Klaivs Steipls Lūiss "Par zaudējuma sāpēm. Novērojumi". Ļoti tiešiem vārdiem, nepakļaujoties iztēlei tādā mērā, lai izskaistinātu dzīvi. Skumji un biedējoši, jo tieši par šīm kategorijām visvairāk autors iedegas, tad mēģina sevi klusināt un tad tomēr atkal secina- jā, notiekošais... biedē un skumdina. Bet realitāte nesniegs nekādas atlaides, pat Dieva idejā ne, esi tikai tu pats, kurš svīsti, mulsti, nepanes, mēģini, ej, paliec. Paliec viens. Tu. Nevis citi cilvēki. Jo tu nemaz nevari iejusties vai zināt pilnīgi. Tikai kaut ko daļēji iedomājies un izsāpi...
Bet laukā ir sācies patiešām pavasaris, koku zari izplaukuši, saulē silti, sīkputniņi amizierējas, kaķīši sēd pie strautiem. Ar soļiem tos var aizbaidīt, bet dažkārt gadās aizmirsties un kustēties lēni, nestabili. It kā vilkties, bet drīzāk līgoties. Ārkārtīgi lēni. Stundu pa vienu nelielu taciņu. Meimurot. Plaukstas ieslēpjot audumos, kājām pinoties, atmetot galvu, sareibstot. Baudot. Lēnīgumu.

Nojaušu, ja izdodas kādu laiku pieturēties pie atmiņām vai mistiskām vīzijām par kaut ko, tas ir atbalsts sev. Kādu laiku, kamēr kaut kas nemanāmi mainās un notiek tālāk. Labestīgi, priecīgi skumji (kopā), mierinoši.

Pa aizkaru spraudziņu iespīd rīts, iztukšota kafijas krūze. Diena kaut ko vēsta.

Sāku "Visi koki aizgājuši" (laikam tā). Valodas baudīšana, taču ne kvantitātē.

Šodien, sautējot dārzeņus, iedomājos- un, kas notiktu, ja garšvielu vietā piebērtu kādu citu maisījumu, tad purināju galvu un nopūtos. Citkārt pārņem citas tikpat spējas un arī pavisam aplamas vīzijas, kurām šķietami nav nekāda pamatojuma. Nekas tamlīdzīgs netiek nedz apzināti apcerēts, nedz ir kādreiz realitātē gadījies. Tie ir tikai uzplaiksnījumi, kurus nevaru īsti izprast. Saistībā ar jebkuru normu, kurā tikai dabiski jāiekļaujas, jo tas ir acīmredzami "normāli". Tāds mirklis pirms apzinātās darbības, kad, šķiet, tūlīt tūlīt varu nostrādāt ko greizu.

Turklāt aizmāršība, ja tā to dēvējam, nekur nav izplēnējusi. Vēljoprojām neatminos daudzas lietas, paroles, papīru atrašanos, vārdus, ko nupat izauklēju un grasījos sacīt. Tāpat neatceros iepriekš pieminēto dīvaino vīziju nozīmi, zinu tikai faktu, ka tādas piemeklē teju ik dienu.

Varbūt zemapziņā izstrādāti šādi pašsaudzēšanas paņēmieni. Neiekļauties, nepūlēties, netērēties, jo tāpat nesanāk. Nezināt, jo dažkārt zināt nav jēgas. Apkārt uz apli, lai tikai reibtu, bet ne kremtu. Sareibšana no jebkā labāka par jebko pārmēru.

Atsacīšanās nebūt nešķiet caurcaurēm postoša. Pavērst seju uz augšu, redzēt priedes novakares tumsā. Nojaust, ka iespēju ir vairāk kā būtu nepieciešams. Un atteikties. Nerēķinot, kas un kā. Tik, cik tajā brīdī sanāk. No ēdienu kalniem, no egoistiskas pieķeršanās vārdiem, no iedomātām varbūtībām. Trokšņu vidū uzlikt austiņas, aizvērt acis. Noritot asarām, zināt, ir labi. Skaistums, kuram noticu.

Ar slimošanu man parasti iziet līdzīgi kā ar jebkura veida tā dēvējamo pašsuģestiju. Vispirms panīkums, prātā džinkst, trauksme, grūti. Un tad apgaismojošā atziņa, ka gulšņāt tāpat nedrīkstēs, varianti nav izskatāmi, varu izvēlēties- justies slikti, sliktāk vai likties mierā un sasparoties, cik tik var, ņemot vērā apstāksļus. Pēdējais parasti arī nostrādā. Tāpat šoreiz. Drebināšanās, iesnas, aizsmakusī balss dīvainā kārtā kaut kur pazuda. Vēl ir, bet ne tik traki, kā būtu paredzams. Gatavojos uz saviesīgo sēdēšanu paķert kaudzi papīra salvešu, aizmirsu, nošausminājos, bet izrādījās, ka vairs nevajag. Tā- manā pasaulē var brāzmot aukas, smidzināt vai gāzties kā no spaiņiem, stindzināt vai piepeši karsēt, viss viens, ir labi zināms, ka jātiek tālāk, uz priekšu, līdz nākamajai dienai, līdz nākamajam mēnesim un vēl.

Šis un citi apstākļi varbūt ir radījuši tieksmes, veidojuši paradumus, kas īsteni nesasaucas ar reālo situāciju, lai kāda tā būtu. Mīļuprāt dzīvojos iedomās, iztēlē izspēlējot situācijas, sadzirdot un saskatot citādāk neapzināmo, varbūt pat neiespējamo (ja pieļauj kaut ko līdzīgu karmas eksistencei). Un visa veida skatāmprieki- literārie, kino, vērojamie no malas ļoti iet pie sirds, jo atkal ļauj Dzīvoties Citur. Par laimi, nejūtu vajadzību šos piedzīvojumus izpaust. Ārēji viss turpinās kā ierasts, tiek nospēlētas "lomas" (no kurām neizvairīties), vispārēja kustība nepārtraucas. Noskan modinātājs, no kafijas tasēm un kreptīgākiem brūvējumiem kūp garaiņi, uz piekasīgiem jautājumiem tiek atbildēts imitējot flegmatisku būtni, pret pārlieku saldinātām frāzēm pielietota korekta distancēšanās. Un arvien gaidīts brīdis, kad varēs Aizlavīties.

Nesen uzrunājošie, noslēguma ziņā iepriekš neparedzamie:
http://kultura.delfi.lv/news/books/penelope-evansa-pedeja-meitene.d?id=4972825
http://www.imdb.com/title/tt0237572/

Laiku pa laikam esmu nodomājusi, diezin kā tas ir- aizdoties uz citu valsti. Tiek šķērsota robeža un uzreiz jau ir sajūtamas izmaiņas. Vai tā varētu būt, patiesi. Un vienmēr esmu brīnījusies, ar kādu vieglumu cilvēki stāsta par braucieniem. It kā tas būtu tepat vien, tai pat laikā vedot suvenīrus kā apliecinājumus citādajam un dažreiz lepojoties ar izteiktu iedegumu. Pirmspēdējais nav aktuāls mūžīgās knapās rocības dēļ, bet pie tā pēdējā nekad neesmu pratusi lāga piestrādāt, tas vienmēr aiziet pašplūsmā un nepietiekami. Taču robežu jautājumu, šķiet, pagaidām esmu sevī izsmēlusi. Baltijas valstīs viss mainās palēnām, ceļa stabus sāk rotāt reklāmu saukļi citā valodā, bet ainava savus noslēpumus slēpj vairāk iekšzemē, gandrīz nomalēs. Tālākais ceļojums pēdējos gados ir bijis pagaidām viens, ar lidaparātu, vieglu nosēšanos, mazam kultūšokam piemeklējot uzreiz ārpus lidostas un tad, visai drīz, notiekot dabiskai adaptācijai.
Un tagad varētu sekot pauze, kuru gribētos veltīt pašu zemītei. Dzirdēti vairāki intriģējoši nostāsti, spilgtākais, kas palicis atmiņā- Ežezers, ar neskaitāmām saliņām, kurās iespējams pat nomaldīties. Iekšēji pie sevis pasmaidu. Tas taču ir Latvijā, tie esam mēs, arī tik dažādi. Varētu būt skaisti. Un pat mūsu pusi gribētos izbraukāt ar divriteni. Piestāt pie senatnīgām baznīciņām, miniatūriem veikaliņiem pagastos, uzrīkot pikniku ar desiņu cepšanu, saelpoties šejienes gaisu, nesteidzīgi mīties pa līkumotām takām nevis gar šosejas malu, sajust tādu kā drošību un mieru. Varbūt.

Tīri labi patika. Pat mazliet žēl, ka aizņēmos uz vienu dienu un nevarēju tā īsti izjust. Patika stāsts ar titulnosaukumu- "Meitene, kas nogrieza man matus" un patika arī citi stāsti. Par vienu no tiem nodomāju- gluži vai novele. Par citu sajūsminājos, cik viegli un vienlaikus trāpīgi. Bet, kad grāmatnīcas skatlogā pētīju izdevumu, nodomāju, Kristīne Želve izrādās ir rakstījusi... Un, izrādās, labi rakstījusi. Šorīt man ir jāsteidzas, rīt būs jāsteidzas, parīt došos prom. Tāpēc arī šobrīd pasteidzos aši ierakstīt piemiņai. Varbūt vēl kādreiz ņemšu un pārlasīšu. Nesamākslots un skaists notikums mūsu literatūras dzīvē.

Krietnu laiku neesmu vēlējusies sev atzīt, ka kaut kas tamlīdzīgs piemīt. Vienmēr ir licies: tik muļķīgi, un galvenais- lieki. Iespējams, pati kādam citam sacītu, lai tik met mieru tādām muļķībām un dara, kas darāms, jo īpaši, ja nekas ārkārtējs taču tas nav. Tomēr šopēcpusdien vairs nebija kur sprukt. Realitāte pārāk komiska un no faktu atzīšanas nekādi neizvairīties.
Kārtējoreiz sava lēnīguma pēc aizkavējos darbā ilgāk. Pienāca launadzis, vairs nekā ēdama, pēdīgi posos mājup. Bija kritis lietus, sniegs un brāzies vējš. Nama kāpņu telpas ārdurvis, šķiet, ieklemmējās. Secinājusi, ka iekšā netieku, gurdeni pavilkos malā un šļūkāju ar kāju sniegu. Mazliet sala, no blakus kāpņu telpām cilvēki nāca un gāja, turklāt viņiem tas padevās tik viegli. Piegāju vēlreiz pie durvīm, bet nekā, vaļā netaisījās. Manīju, kā pirmā stāva kaimiņš pieiet pie loga, kaut ko kārto uz palodzes. Būtu bijis tikai dabiski pieklauvēt, palūgt palīdzību. Taču iekšā kaut kas sažņaudzās. Tāda kā paniska sajūta, iztēlojoties, ka būs jārunā, jāpaskaidro vajadzība un pēc tam jāatrod sirsnīgi pateicības vārdi, kurus nedrīkstētu galīgi piemirst. Nevarēju saņemties skatīties virsū, smaidīt un runāt. Vieglāk stāvēt ārā, salt, gaidīt, kad kāds nāks un tad, bezpersoniski, klusējot iespraukties siltumā. Pēc pusstundas uzradās kāda sieviete, neliela auguma, trausliņa. Paraustījusi duravas, viņa "kaut ko" pamainīja lietu kārtībā un, voilā, tās atdarījās. Atkritu uz krēsla virtuvē un aizgūtnēm kampu to sajūtu, ka nekas nav nedz jāsaka, nedz jādara... Tad palēnām atdzīvojos un atkal esmu spējīga kustēties...

Skudru pūžņi, kartupeļi, trubiņas, tūtiņas- apbārstītas un ar pildījumiem. Viss un uzreiz. Vēl tikai mazliet pietrūkst pumperniķeļa, tad būtu pilna laime, bet pēdējā laikā šis kaut kā izzūd no piedāvājumu klāsta. Un klusums. Līdz novakarei, kad daži pārbrauks. Tā- labi.

visi jaukie, pie sevis iztēlotie notikumi, kā valodas grāmatu lapošana (tāpat vien, aiz patikšanas), Nuri Bilge Ceylan filmas Uzak skatīšanās (šķiet, tur tāda noslēpumainība, smeldze, tā gribējās baudīt, varbūt tomēr izdosies) un talkas vienatnē rīkošana (cerēju, ka varētu, tagad, bez burzmas, brīvdienā, svaigā gaisā) izplēn, uzzinot, ka atkal jāstrādā sešas dienas, jāurbjas sarakstos un jāzaudē galvu no tiem. tā, te jāliek komats, ak nē, nedrīkst, neskan korekti, tad kols, nē, tad, mhm, semikols, nu nu, galīgi traki. noformēšana varbūt būtu patīkamāka, bet ne pie steigas. tā nu nedarīšu neko. patukši frāžaina būs arī atbilde uz nesen e-pastā saņemto aicinājumu brīvprātīgi iesaistīties kāda portāla (izklaides, laikam, neko nezinu, moped ņe moj) darbībā, parakstīt viņiem šo to. vasara jau ir vai vēl nav? nezinu. kā allaž, tikai steidzos (negribīgi, vaimanu, neesmu radīta šai pasaulei, bet nelīdz, biksta tik vai pagrūž, vis viens). aizjožu līdz veikaliņam, pārtērējos vēdera priecēšanai, raušos segās, skatos to, ko kāds uzliek uz aizvēsturiska DVD un kādā brīdī nodevīgi sakņūpu vai izstiepjos- diena galā. nākamais moments- pakāpeniski strinkšķināšanu sāk mobilais, modinātājs. bet, pareizi, pavasaris taču. un plānojas vēl brauciens uz Igauniju, kur nekad nav būts, bet sen lolota vēlēšanās aizdoties. pa kuru gan laiku? droši vien, laikam, varbūt... nav tik traki. tikai atkal sabiezinu toņus par daudz. tā, tipiski. ar sāpi iekš, bet komentāriem- da nu, priecājies, ka vispār... kaut kas, kas nu kuro reizi. jā, priecīgu Pūpolsvētdienu!

kļūstu laiska. nav iedvesmas. tikai ikrīta pastaiga un tabulas darbā. pārējā brīdī nenotraušu ne putekli un pavadu laiku ejnusazinkā. jā, sveiks, Pavasari!

Nudien, Kundera raksta tā, kā es gribētu mācēt izsacīties. Nelieliem fragmentiem, tomēr atklājot kopainu. Turklāt viss pārjūtīgums, kas viņa radītajiem personāžiem raksturīgs, neviļus pamanās norimt, pirms vēl drāma uzņēmusi neatgriezeniskus pavērsienus. Kolīdz šķiet, tās ir beigas, izrādās, beigu nemaz nav. Un eksistenciālās skumjas turpina dzīvot arī pēc nāves. Bet kas tad vispār ir, kas paliek? Lūk, pārpārēm smalkākā no saskarsmes padarīšanām - neziņa.

Bērnībā (aizgūtnēm tika lasīti Darels, Adamsone, Ezera, Rinkule-Zemzare) dažādu iemeslu dēļ nedrīkstējām ņemt ne kaķīti, ne sunīti un tomēr tieši šie divi vienmēr šķita visiekārojamākie, ne gluži, taču- kā mazi dieviņi (diskutabli, bet apmēram tā), tādi- pa tiešo kontaktā ar cilvēku, viņa rūpestiem un priekiem, neskatoties uz to, ka turīguma nekāda un mantībā tik viens noplucis kakts blokmājā (toties tapetes ta vecas, droši varētu pluinīt). Pieaugušajā dzīvē tāpat ilgu laiku neiedrīkstējos pat sapņot par ko tādu (siltu pieglaudienu, rotaļīgu ņaudienu, zaļām dzīlēm, kuras uzlūkojot pārskrien tirpas vai arī daudzām slapjām bučām, astīti, kas no priekiem trīc, uzticīgu un vērīgu skatienu- garastāvokļa noteicēju un uzlabotāju), jo tik daudz varenās sadzīves sadiktētās normas, ka ne paelpot. Un tagad, šoziem, piepeši- sava mājās gaidītāja, naska uz diešanu, bet ne riešanu, draudzīguma un sirsnīguma izpaudēja pret ikvienu un visiem, liela gulētāja no rītiem un siltāka laika mīļotāja, kas pilnīgi savaldzina un neatstāj nekādas šaubas- ir noticis tieši tā, kā vienmēr gribējies, nav sevi uz kaut ko jāpiepiež, ir tikai reizēm jāpieceļas no dīvāna (nāk par labu) un sīkā riksītī jāizmet līkumiņš (nekad nav bijis ne miņas no tieksmes un tīksmes uz sportošanu, tomēr tagad tas notiek nevilšus un gandarī). Tā nu mēs te dzīvojamies, nosacīti atgriežoties laikā, kad pa pagalmu jozu kā knīpa un laika zobs nav nīdējis prieku ne par mazāko tiesu.

Aizdomas par ko līdzīgu alcheimeram. Pēdējā laikā aizmirstu tik daudzas lietas. Piemēram, vai esmu norakstījusi ūdensskaitītāja rādītājus (beigās izrādījās, tomēr neesmu), vai seriāli ir ierakstījušies iekš DVD (izrādījās, jau sen ir ierakstījušies, var iet skatīties, bet es otreiz plānoju, kurā brīdī varētu sākt rakstīt) un tā. Tad šķiet, varbūt tiešām pastāv kāda cita realitāte. Tāda, kura ir tepat līdzās, bet tomēr citā dimensijā, varbūt pat, citā kvalitātē. Un, kas to lai zin, varbūt palēnām ieceres ideju līmenī sāk īstenoties arī realitātē- nesatraukties, apstāties, apturēt kaut ko. Tā, reiz pa reizei, pa mirklim. Ārēji paliekot pie "normālās" eksistences, tikai domās "aizpeldot". Jā.

Šodien piezvanīja no x (neatceros) televīzijas kompānijas, biju iegrimusi konspektos, maķenīt bagātinājusi svešvārdu krājumu un sāku vilkt tā kā uz filozofēšanas pusi. Televīziju nelietojam nu jau arī kādus x gadus, turklāt ne mazāko vajadzību neizjūtam tikt vadīti no kādu kompāniju puses, savas intereses izkopjam paši un tādā garā. Vienubrīd pat sāku smaidīt, tik neaktuāls likās Tv jautājums, kā atslodze no visām citām novitātēm. Varbūt mazliet cilvēks apjuka, jo parasti šīs sarunas ieilgst, bet šeit tās bija divas minūtes. Tomēr uz pozitīvas nots. Un tāds pavasarīgs noskaņojums šim rīta cēlienam.

Ja pēdējās dienas galvassāpes nekādi neatstājās, jau šķita, tā ir ikdiena, tad pēc vakarnakts rakstīšanas līdz vieniem, šorīt pamodos un laimīga atskārtu- nav, nesāp. Tas ir tik atsvabinoši. Uz brīdi miers, miegainums, rīta kafija, konfektes Gotiņa un... jauni rakstu darbi.

noskatīta nejauša filma, izdzerta nejauša glāze, nevilšus aizmidzis bērns un klusa fona mūzika. grāmatu grēdas uz galda. tieši tādas grēdas, par kurām jādomā vairāk nekā sanāk tās lapot. mulsums, tāds dīvains un nekāds, nejaušs- pats par sevi. tāds mulsums vien mulsuma pēc. un vakars, kas sola sazinko, bet vainagojas ar reibumu un kārtējo nesakarīgumu, jo šķiet- vismaz mājās drīkstu nestrādāt. drīkstu? laikam jau. kamēr neviens nemana. vismaz svētdien...

man nav daudz laika, daudz naudas, daudz draugu, daudz radinieku, daudz mantu, daudz iespēju, daudz variantu, daudz pacietības, daudz paveiktā. un tomēr nevaru sacīt, ka nav nekā daudz. jo ir. daudz, daudz emociju. vakarnakt- paldies izjūta. klusiņām, tāpat vien. paejoties pa bruģi, pie sevis greizi padungojot, aiz krāgas pa-sajūtot pavasari, pasmaidot, pretīm saņemot smaidu, pārmijot dažus vārdus. un viss. mirklis garām. bet emocijas paliek, un paliek- paldies. sajūta- skaisti, jauki. ir vērts. vienkārši. tā.

Zināmā mērā tiešām kļūst vieglāk, jo fakts vienkārši jāpieņem- nav nekāda pašlepnuma.
*
Kolēģe puspajokam saka apmeklētājam:"Re kur priekšniece, pajautājiet viņai". Turpat netālu stāvu un šķiroju papīrus, paskatos pār plecu, hmm, it kā vadību nemana, nu labi, varbūt es vienkārši neatjautīga, neredzu. Tad izrādījās tie vārdi attiecināti uz mani. Protams, tikai kā joks. Bet pat tādā kārtā nekad nebūtu uz šo repliku apzināti atsaukusies. Ļoti gribu būt vienkāršs cilvēks, nekur nepakāpties, neko nepanākt, nekādos ziņojumos nerakstīt savu vārdu, uzvārdu- būt mierā.
*
Vakarpuse bija ļoti smagnēja. Sēdēju pie datora un bira asaras. Ne miņas no tā, ka tā taču nedrīkst, ka jābūt formā, ka vienmēr laipni, bet distancēti jārāda sevi no labākās puses. Pat no šiem izteikumiem vien metas zosāda. Lai saka, ka bērnišķīgi, ka muļķīgi, bet emocijām ir svarīga loma. Nezinu, kā ir iespējams citādi, nav dots to izprast un vēl mazāk paveikt tā vēsi. Viss vienmēr sakāpināti. Un dažreiz ir tā savādi noraudzīties vīpsnāšanā. Tas taču neko nemaina, seja tāpat jau ir saraudāta, bet tomēr, kādam ir vēlme pakomentēt. Un neko negribas. Bet, no pieredzes, tas vienkārši ir "jāpārziemo", "jāpārlaiž nakti" ar cerībām, gan jau.

Pat, ja, pēc ilgiem laikiem, īsa atkalsaredzēšanās notikusi tikai divu lappušu garumā, secinu, ka Hulio tomēr manī raisa kaut kādu pacilātību. Teikumi ir tik it kā sāpīgi un pat absurdi, nē, labāk sacīt- paradoksāli, krietni iepaliekot no loģiskā, ka nevilšus ierauj sevī un tikai pēc tam, pēc laika, kaut kas turpina viegli kņudināt, tāda kā atziņa, varbūt atklāsme, varbūt... pieņemšana, ka tas taču patiešām ir normāli, ja kādreiz kaut kas arī nav normāli. Un ikdienai nebūt nepienākas būt vienādi parastai, tā droši drīkst izspēlēt savus jociņus. Jo? Jo... Kortāsars to māk tik lieliski pasniegt. Viņš ir ģeniāls savā vienkāršībā (nolietota frāze, kas tomēr precīzi ietrāpa mērķī) un lasītājs pat nemana, kā kaut kas jau notiek, ir saviļņojies, sakustējies un prāts aizrāvies ar atbrīvotu tiklab teksta kā pašas dzīves būšanas interpretāciju.
&
Un laikam sajūtos mazliet pavasarīgāk. Satori publicējis informāciju par Lielo Kristapu. Tas un alison ieraksts par "Kolka Cool" bija impulss ielūkoties kinoteātru mājaslapās. Secinājums, drīzumā dažviet būs tīri saistoša seansu programma. Vēl nezinu, vai patiešām varēšu izbrīvēt vakaru, bet, iespējams, došos pabaudīt, cerams, vairākas labas filmas uz lielā ekrāna, kas nav darīts kādu pusgadu, varbūt gadu, vienvārdsakot, jau ilgu, ilgu laiku. Viena maza iecere plašajā pienākumu jūrā.

Ja kaut kas pietrūkst, atliek to tikai izfantazēt. Tāda bija agrāko dienu spēle- ieiet veikalā un klusītēm čukstēties ar sevi: to es pirktu, to ne, bet tas man patiktu gan, tā teikt, ja rocība ļautu. Tāpat ar vēlamajām emocijām- iztēlot, lai kaut nedzaudz mazinātu saspringumu. Un kaut kādā vēla vakara saguruma brīdī robežas starp reālo un mazāk reālo nojūk, sāk šķist, ka tā, kā tika cerēts, patiešām būs arī noticis. Šī sajūta izliekas visai gaiša, iestājas miers par kaut ko, kas bijis tikai prātojumos. Vienīgi, šķiet, pastāv kāds blakusefekts, parādās pārrāvumi atmiņā. Neatminu, kur nolieku kādas lietas, neatceros, ko esmu darījusi kādā laikposmā un dažkārt aizmirstu, ko esmu kādam sacījusi. Varbūt tādā veidā, aiz lielas vēlēšanās slēpties, arī realitāte paslepus sāk attālināties. Visai sirreāli... Un tomēr. Mazliet labāk kā īstenība stundu pa stundai, dienu pa dienai, bez izmaiņām, kā "Rietumu frontē". Un tagad. Iztēlošos kā pieceļos, eju, lieku kafiju, rakstu darbu, soļoju pa ielu, atbildu, pasmaidu, izturu. Un tā arī notiks. Neticami, bet, jā, tiešām...

Un, šķiet, lēnīgums manā apziņā iemājojis ne tikai tāpēc, ka tam piemistu kas poētisks, bet arī pagalam jeb gauži praktisku apsvērumu dēļ. Nespēju tikt līdzi laikam, un, ja mani pasteidzina, kļūstu aizmāršīga vai, tieši otrādi, stresa pārpilna, sāku mētāt rokas pa gaisu, it kā ko žņaudzīdama, saķeru galvu, dvešu nopūtas, kaut ko nesakarīgu murminu. Tā darbā nosēdēju divas stundas ilgāk nekā pienāktos un turpinātu visus darbus vēl, ja vien briesmīgi negribētos kaut ko apēst, padzert tēju tomēr mājās, brīvā atmosfērā. Trauksmes izjūta.

Varbūt sāku saprast smēķētājus vienpašus. Vakar (vienā no garākajām dienām darbā) nostājos pie sienas kalendāra (aizbildinājums būtu, pētu kaut kādus tur datumus) un atslēdzos. Jo, ja nemitīgi izliekas, ka tiek prasīta kāda iztaisīšanās, tas briesmīgi atņem enerģiju. No paša rīta jau grabot balsīm paceltos minorīgos toņos, tad steidzinot, visbeidzot stājoties rindām. Vairs nezinu... rīts tagad vai vakars, diena tā kā būtu vai laikam nakts, normāli to var teikt vai jau nenormāli, neko nezinu. Sajūtu līmenī acu aizsēji. Ārēji tas rāmis turpina čīkstoši funkcionēt, kaut kā jau viss vēl turas. Pagaidām...

Paķibināt rētas šķiet gan vilinoši, jo vairāk, kad brūces jau savilkušās. Tomēr nevajadzētu plivināties vien ilūzijās par iespējamo, kā to visbiežāk nodaru pēc sena ieraduma. Ir taču lietas, kas noteikti jāpatur prātā, ne. Man tā tiešām būtu Drāma. Jāpiesargājas, ka nepaliek par daudz kādā brīdī, ja jau nav atgadījies kāds liktenīgs starpgadījums.

Laikam jau pēdējā laikā tās ir kādas zīmes. Kolīdz kļūst smagi un jau nezkuro reizi prātoju, diezin kā būtu mēģināt patiešām pēc iespējas vairāk nošķirties no sabiedrības, vai es to no tiesas varētu un kā tas izpaustos realitātē, tā atgadās kaut kas piepešs, ar pozitīvu noskaņu, sarūpēts tieši no cilvēkiem.

Vakar kāda sieviete, blakussēdētāja vilcienā, redzēdama, ka šķirstu mācību materiālus un nelaimīga puņķojos, uzdāvināja papīra salvetīšu iepakojumu, turklāt sacīdama labas dienas vēlējumu vārdus.
Šovakar autobusā pūlējos padarīt caurredzamāku kādu spraudziņu aizsalušajā logā un ieraudzīju roku, kas pastiepās, lai notīrītu stiklu tādiem plašiem vēzieniem, ka varu redzēt krietni labāk.

Skumjas paliek, tās izbrīna, tāpat kā daudz kas. Šķiet, iestājies apjukuma periods sīkajā dzīvītē, eksistencē, muļļāšanās, čammāšanās, raudulīgums, pēķšņi pacilātības uzplūdi bez redzama iemesla. Nekādas pārliecības par savu adekvātumu, tas biedē, liek justies kopumā ikdienā nevisai un tad tomēr atrodas arī kāds, kas uzrunā, kaut ko dara, nu, vispār- Dzīve tā kā notiek tālāk...

izlēmu vēlreiz paskatīties "My so-called life", kas gāja pa Tv kādos 90-tajos, padomāju, noteikti tagad liksies mazliet smieklīgi, nu labi, nekas traks, vienkārši uzzināšu, kā ir- pēc gadiem atcerēties pusaudzību. uzslēdzu un patika jau ar pirmajiem kadriem. pat labāk par nesen atkalatklāto "Dawson's Creek". brīnos, ka toreiz varēja tā, bez kosmētikas un ar sapņainu ikdienu- Dzīvot, tik labi, vismaz paskatīties.
&
Fuko svārsts vēljoprojām notiek galvā. domājams, nav kur steigties. miers. lēnība. prieks.
&
pēc pārkārtošanās nevaru atrast pāris nobēdzinātus rakstus. labi. tādā ziņā, ka varbūt ir labāk par tiem nozaudēšanas iemeslu dēļ domāt, nevis, ka tie stāv un noput.
&
uz pasaules, kā nebrīnies, ir izpalīdzīgi cilvēki, kuri negaida Paldies, bet es jūtu milzu pateicību, arī cieņu, tāpēc šīs izjūtas paliek iekšā, lai neuzmāktos, bet, lai Eksistētu. kaut kur jau domas krustojas. jo īpaši, ja kāds tam notic. tagad šai Paldies izjūtai vajadzētu palīdzēt man pašai paveikt iesākto un neko negaidīt, patiešām vēlot citam cilvēkam veiksmi un izdošanos, un visu labo. gan brīžam nejūtu sevī tik lielu pašaizliedzību, dažreiz izsprūk kāda piebilde, bet sajūtu līmenī tomēr ir Laba Vēlējums, jo, rau, pašai ir iemesls teikt Paldies. tad lai nu tā paliek, lai tas palīdz spert soļus.

Landscape in the Mist (1988) & Eco Foucault's Pendulum

Pēdējā neizprotamākajā iekļauta filma, šķiet, Vīzija miglā, skatīta vairākas dienas ar pārtraukumiem. Vīzijas- kantora darbinieki kā statujas sastāj laukumā un apbrīno krist sākušās sniegpārslas; lielceļa duna un lietus brāzmu šaltis; briesmu signāli, kurus ne vienmēr var pagūt nojaust; miglaina, īsti neizprotama, taču Dzīve...

Iesākts lapot Fuko svārsts, sākumā ar vieglām bažām, vēlāk ar nožēlu, ka pietrūkt neizprotamākā, lai turpinātu par "ierastajām dzīvotsāpēm", "ļaujoties ilūzijai, ka atradīsi atšķirīgo", "kas nav ne tumsa, ne gaisma".

___

Periods, kad ar apkārtējiem mazliet labāka saprašanās gandrīz vienmēr biedē ar savu atkāpšanās ceļu, kurš, bez šaubām, arī pastāv. Pie skatiena, kas neļauj tuvoties, pierasts, ar to sadzīvots, tas ir kā otra āda, paslēpes- bērnu spēlīte, par kuru atmiņas saglabājas varbūt visu mūžu. Bet viengabalainība nav tā precīzākā, tāpēc īstenības labad jāatzīstas, ļoti priecājos par katru lāsumiņu mijkrēslī, smaids šķiet skaistākais no emocijām. Jā- sirsnībai.

Vakar noskatījos Poļanska 2011.gada komēdijtipa ražojumu ar Vinsletu- Garnage. Biju gaidījusi spilgtākas paliekošas emocijas. Kaut gan nevarētu bilst, ka neinteresanti, drīzāk gaužām vienkāršoti. Ij ne salīdzināt ar The Pianist, kas šausmināja un emocionāli rūdīja vienlaikus. Nu tā- Poļanska kungs, labāk jau esiet jūs pats.

Bet, kaszi', varbūt tomēr dzīve tā paiet, cilvēks zūdās par tik daudzām likstām, taču ķibeles nebeidz dienu no dienas gadīties. Un tad visbeidzot, kad vairs neļauj prātam būt tik satrauktam, no malas tāda kā drusku neizpratne. Bet neba par to jāsaspringst, vienkārši jāatļauj notikt vienkāršajam. Un tā- Poļanska kungs, paldies par mirkli viegli apsmaidāmas drāmas.

Lai jaunajā gadā
sniegpārslas pārvēršas vārdos
un rokās iekrīt tev četras:
es mīlu šo dzīvi!

Nav izlasīts, izrakstīts, iegūglēts vai kā citādi. Attāli, bet zināms cilvēks piezvanīja un pateica, ka nupat radās. Skaisti. Lai!

Kādu laiku nostāja bij viegli šaubīga, vai nu būs, vai patiešām, vai tagad pieķerties, bet kaut kā liktenis labvēlīgi sarīkoja sastapšanos un pēc tam nevarēju atrauties. Tikai burtu kombinācijas, rindkopas, stilizētas izdarības, bet prātam netverami, kā sagriežas galva un neko padarīt, lieljūsma par epitetiem, sentencēm un dzīvi.
"Atšķirt sevi no paštēla nav puķīšu ravēšana..."(26.lpp., elpas vilciens)
"Kabatās saķepušas ledenes un piparkūka."(37., alkainums)
"Mužiki ar liesiem suņiem, babuškas ar kartupeļu spaiņiem." (40., sarašana)
"Kūpoša un brangi stiprināta kafija." (76., zinu, stiprinieču romances)
"Man tāds raksturs, kurš neļaus vis braukt uz kaut kādu tur Lurdas avotu pēc palīdzības, ja tepat pie Auces ir Karaļavoti. Es neņirgāšos par Pokaiņu enerģētiku, vienlaikus svētsvinīgi izviebtu ģīmi bubinoties Ēģiptes piramīdās." (64., mēs- tomēr nadzīgi uz izdzīvošanu)

"Ap Ziemassvētku laiku negantie paliek vēl negantāki, izmisušie vēl izmisušāki, vientuļie- pavisam vientuļi, bet mīlošie salīst kopā kā kūstošas sveces, neliekoties ne zinis, vai viņu siltajā vaskā iemērc un uz mirkli sasilda kājas tas negantais, tas izmisušais un tas vientuļais. Tā ir tā patiesības gaisma, es sev saku. Bet no tās laimīgs tiek vien mīlošais." (108., garīgas būšanas nenonivilēt līdz sadzīviskiem zaņķiem)

"Dzelzs apvārdošana". Sava dainu ziņa Repšes krātuvē. Paldies, Gundega, par mirklīgu sastapšanos, nesastopoties!

Iegāju lielveikalā un vienubrīd nevilšus sāku soļot no rindas uz rindu, ne tādēļ, lai atrastu, kur mazāk laužu (cilvēku nebija daudz, preces svaigas, nekādu aizķeršanos), bet drīzāk apkārtējo neganto nopūtu apmulsināta. Acīmredzot nelaipnības iedīglis ir sējis mūsdienu pasaulē daudziem pazīstamo savstarpējo norobežošanos. Tas dažkārt itin labi redzams, piemēram, tramvajos, kur vispirms bariem tiek ieņemta rinda ar vienvietīgajām sēdvietām un tikai pēc tam daži sēstas divvietīgo sēdvietu ārmalās, sev blakus novietojot somas un iepirkumu maisus. Ir it kā ārkātīgi netīkami saskarties ar svešu enerģētiku. Līdzīgi kinoteātros, katram savs nostūris. Pieļauju, arī internets daļēji tādēļ guvis tik lielu popularitāti. Modernais cilvēks jau var apmeklēt solāriju, apvilkt satīnu vai katūnu, bet arvien pieaugošo egoismu un vienlaikus nogurumu no tā neizdodas lāga apslēpt. Un jā, arī mana dzīve pakļaujas šiem pašiem principiem- lūkojot vairīties.

Mosties no galvassāpēm, negribīgi bolīties, jā-ā, pārītis stundu pāri pusnaktij, vilkties pie saviem pierakstiem, konspektiem un portāliem/vortāliem.
Ciesties, lai uzreiz nenobēdzinātu visu atlikušo kafijmazumu, visbeidzot ap sešiem uzliet pirmo dižkrūzi.
Secinot, būšanas padarīšana pēdējā laikā monotoni rotē ap LĒNĪGUMA nepieciešamību un to, ka tepat jau tas ir.
Varbūt tas ir arī kāds lavīties mēģinājums...
Prologs savdabīgai iedauzīta rāmja atzīšanai par krāmu.
Pretstatus nodevīgam pieradumam pie komforta.

rībināja garāmbraucošu transportu radīts troksnis, nogranda spēcīgas vēja aukas, nama īrniekus tiranizēja citādi jau lāga zēni no jumtu remontu firmas (nekas īsti nav zināms par tādām). un gribējās kaut ko tīru, bez atlikuma, bez lieguma. bez nolikumiem. tiesa, arī šeit metastāzes- baismīgais sēciens, kuru pazīst sevi izsmēlušie. daži paspēj satriekt vērotājus ar stāju un aiziet tā it kā lavītos no nakts dzīrēm uz augšu turpināt pa savam.

tāds laiks, kad labprāt gatavoju sevi atkal kādam pārdzīvojumam. par Pīnu Baušu! arī Vendersa.

un kafija. lāse piena, aiz pārskatīšanās piebērts cukurs. labi kreptīga.

ņem savu kafij un ej lasīt grāmatas. ap tavu gultu sastāj draugi un māj. drīkst skumt

Bija ļoti priecīgi.
Ir priecīgi.
Gan jau arī būs.

Cik varu par bēdāšanos... Daudz. Bet šoreiz mazliet sagurums no sevis

Ir kaut kādi brīži, kad pēkšņi, ar joni, nāk apjausma, ka neticamā kārtā svarīgais patiešām ir noticis un izdevies. Tie ir tādi brīži, kad aizraujas elpa un lēkšoju uz priekšu ar milzu prieku, to pašu no sevis atdodot arī citiem. Tad liekas, ka galvenais varētu būt motīvs. Doma, ka, ja nav citus apspiedoši plāni, tad arī sīki egoistiski mērķīši globālākā skatījumā (darbs, izglītība, draudzīga saskarsme ar dažiem cilvēkiem) būtībā ir labestīgi un var īstenoties. Bet tūlīt arī jāpiemin duālisms, kas lielā mērā izrādās klātesošs. Emocijas ir tik nenoturīgas, ka dažreiz tās nožēloju, dažreiz mēģinu nodrošināties pret tām, bet fakts paliek nemainīgs- tās ir mainīguma kalngals, pie tam, šķiet, ka pat dzimums vai vecums šeit nenodrošina nekādu papildus efektu. Un tā, citos brīžos jau pārņem tikpat milzu skumjas, bet gaita kļūst kā palēninātā kadrā, tik grūti sevi pārvarēt un aizvilkties kaut kur vispār. Kur nu vēl nevarēšana tikt galā un aizvainojuma sajūta pret kādu, kas ilgstoši gandē noskaņojumu sev un apkārtējiem. Kā apturēt un vai vajag, kā sadzīvot, kā paspēt tikt līdzi visam notiekošajam, kā nelaist sevī smogu, kā neizplatīt to tālāk, kā vairāk koncentrēties, kurā atvilktnē sameklēt līdzsvaru starp daudziem citiem mānīgajiem, caurumainajiem emociju pāriem, kurā vitaminizētā auglī kost, lai nervi beidzot atslābtu, nav ne miņas...

Beidzot! Izlasīju. Tā varētu iesaukties. Jo. Tik, cik šķita interesanti, ko zviedri varētu sacīt par Latviju un pie tam darīt to viegla detektīvžanra ietvaros, tik arī viss ievilkās un dažviet saistījās ar tādu kā stereotipu- nabaga, bēdīgie, apspiestie, jūtas neizrāda, baidās, upurējas, tā paiet visa dzīve. Tomēr paturu prātā, ka no 80-tajiem atceros visai maz un varbūt aprakstītais ir tiesa. Kopumā- nav ne vainas, pat patika. Tomēr- lēni, jo trūka asuma, nevis notikumos, bet raksturos, kaut kas palika gaisā karājamies, nepateikts, nenoteikts. Bet labi, ka Rīgas vārds uz paša vāka. Šeit derētu gurdens smailijs.

Sen nav būts ne ķinītī, ne uz grāmatnīcu pēc lasāmvielas. Kur paliek dienas, mēneši? Eh. Atrofēšos no savu interešu mazdārziņa rušināšanas, paliks kafijošana sveču gaismās ar learning english mp3 un ziemsvētku rotājumu izgriešana no sidrabainiem kartoniņiem.

Dārzeņi, dārzenīši. Kaut kādā ziņā uzlabojas pašsajūta, pamanot, ka nieka apm. 5kg uz laiku nost. Varbūt izdodas noturēt to vieglumu. Tomēr nekāda sevis mīlēšana bez varenās paškritikas nesanāk. Bet, vispār, šausmīgi sapriecājos par gaidāmo vienu brīvdienu 18-tajā.

Pēdējā laikā, kad internetos gribas kaut ko pārtraukt skatīties vai izdzēst, automātiski nospiežas nevis rediģēšana, bet poga- iziet. Tādā veidā laikam roka labāk zina, ko darīt, nekā acs.

1. Tēja ar pienu, kas laikam neskaitās veselīgi, bet pēdējā laikā tā garša liekas dikti pievilcīga. Tā teikt, kad kafijas sadzerts par daudz.
2. H. Mankells "Suņi Rīgā", detektivčiks atslodzei.
+
Nupat Tvnetā nejauši ieraudzīju, ka šovakar 22.05 pa Ltv1 dok.f. "Fotogrāfe no Rīgas" par Intu Ruku, kas lēnītēm čubinoties, rosoties, bet bez skaļiem blīkšķiem, vecajā analogajā tehnikā fiksē melnbaltas vienkāršo ļaužu ikdienas ainas. Pilnīgi sirds iesmeldzās, ka rodas iespēja paskatīties. Viņas "Amālijas iela" mani pirms laika vienkārši apsēda, tad palasījos vecos žurnālos intervijas un druscīt, kaut kur kaut kādā dikti mazā niansē sajutos, it kā atrodot ko radniecīgu. Tā izvēle nesteigties, par spīti modernajām tehnoloģijām un nepretenciozas, tādas eksistenciālas skumjas. Tas ir tas, ko gribētos. Neskriet. Varbūt kādreiz...

Pēdējā laikā ir tieši tāds posms, kad ārpus apgūstamā/darāmā neko citu kā vieglu lasāmo nevaru uztvert. Diemžēl uzaudzēti pabiezi aizspriedumi pret kontinenta grāmatām, kaut gan varbūt kāda no tām būtu noderējusi. Tā nu pie gultas mētājas viens dāmu krimiķis+love un parastais krimiķis. Viss. Nekā.
Ir vēls rudens, bet gaidu vasaru.
Ā, nu vēl varētu pabaudīt ziemassvētku gaisotni.

http://burtkoki.wordpress.com

Cilvēks dalās ar saviem grāmatu lasīšanas iespaidiem. Turklāt nepretenciozi un nešķirojot, nenododoties šķietami teorētiskai spriedelēšanai, kas tad ir laba literatūra un, kas par tādu nebūtu dēvējama.
Teiksim, neizlasu visu no tur rakstītā, bet, izvēloties to, kas mani pašu ieinteresē, varu teikt- ļoti jauka vietne, forši, ka arī kaut kas tāds atrodams plašajās blogu ārēs mūsu 21. datorizētajā gadusimtenī...