hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2012-04-09 00:21:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Reizēm man gribas, kaut man būtu draugi.
Reizēm man gribas iemest somā šādas tādas drēbes, noņemt no konta šādu tādu naudu un iekāpt pirmajā vilcienā/autobusā uz jebkuru pilsētu. Es to varētu, bet, loģiski apdomājot, tas beigās nešķiet ne ētiski, ne auglīgi, kur nu vēl saprātīgi/tālredzīgi. Un gadījumā pat, ja tur tas suns aprakts, tik un tā tas nešķiet ticami.
Es dzīvoju kā caur stiklu. It kā es tupētu iekšā vīna glāzē. Debesis pa apaļo atvērumu augšā ir skaidras un spalgas, bet dzīve visapkārt tāda kā neaizskarama, vienmēr pusreāla. Nav īstu netīrumu. Īstas ieķēpāšanās. Īstas zampas. Beigās nav arī īstas manis. Ir kaut kāds slinks tējas uzlējums. Kā brīžos, kad netīk iztīrīt tējkannu un iebērt tur svaigu tēju, vārošais ūdens tiek uzliets jau kuro reizi, un tu dzer kaut ko bezgaršīgu viegli netīrā nokrāsā.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]hestia
2012-04-09 10:30 (saite)
P.S. Draugs- tas īstenībā būtu "savs cilveks". Kā Meridita un Kristīne seriālā "Grey's Anatomy" (http://www.imdb.com/title/tt0413573/). Tā varētu būt patiesā definīcija. Par kaut ko tādu nevar savstarpēji vienoties. Tas vienkārši vai nu ir, vai nav.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?