hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2012-04-09 00:21:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Reizēm man gribas, kaut man būtu draugi.
Reizēm man gribas iemest somā šādas tādas drēbes, noņemt no konta šādu tādu naudu un iekāpt pirmajā vilcienā/autobusā uz jebkuru pilsētu. Es to varētu, bet, loģiski apdomājot, tas beigās nešķiet ne ētiski, ne auglīgi, kur nu vēl saprātīgi/tālredzīgi. Un gadījumā pat, ja tur tas suns aprakts, tik un tā tas nešķiet ticami.
Es dzīvoju kā caur stiklu. It kā es tupētu iekšā vīna glāzē. Debesis pa apaļo atvērumu augšā ir skaidras un spalgas, bet dzīve visapkārt tāda kā neaizskarama, vienmēr pusreāla. Nav īstu netīrumu. Īstas ieķēpāšanās. Īstas zampas. Beigās nav arī īstas manis. Ir kaut kāds slinks tējas uzlējums. Kā brīžos, kad netīk iztīrīt tējkannu un iebērt tur svaigu tēju, vārošais ūdens tiek uzliets jau kuro reizi, un tu dzer kaut ko bezgaršīgu viegli netīrā nokrāsā.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]augsne
2012-04-09 01:18 (saite)
Es gribētu būt Tavs draugs. Bet interesanti, kā cilvēkiem atšķiras drauga definīcijas. Reiz lasīju kādā cibas komentārā, kur kāds apgalvoja, ka viņam nav draugu, jo nav neviena, kas ietu nāvē viņa dēļ, ja tas būtu nepieciešams. Es domāju, ka tas ir par daudz prasīts. Varbūt par daudz prasīts man liekas arī automātika būt pieejamam jebkurā diennakts laikā. Mana definīcija, iespējams, ir, ka draugs ir tas, ar kuru ir iespējams vienoties. Par jebko. Var vienoties par iešanu nāvē vai būšanu pieejamam jebkurā diennakts laikā, bet lai tā nav automātiska prasība. Var vienoties par to, ka nevar vienoties. Tās tādas filosofiskas atkāpes, par ko es domāju, kopš vispār sāku dibināt kaut kādas attiecības, ko esmu saukusi par draudzību. Un vienoties man arī šķiet visgrūtākais. Par jebko. Noķert citu un savas gaidas, pirms to nepiepildīšana visu sagrāvusi jau saknē.
Lai Tev jauki, silti, mierinoši un gaiši sapņi! :*

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]mufs
2012-04-09 01:27 (saite)
es te ne pa tēmu, bet man tiešām šobrīd aktuāls jautājums - cik ir prasīts par daudz. un kā pieņemt to,ka kāds gatavs dot mazāk, nekā es prasu. un tās nav īsti filosofiskas atkāpes, tā ir sasodīta dzīves realitāte, jo mēs skatāmies pārāk dažādi uz vienu un to pašu...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]augsne
2012-04-09 01:30 (saite)
Pēc manas saprašanas tas ir - "Paskaidro otram, ko/cik tu gaidi. Saņēmis atbildi, secini, ir vai nav pa ceļam."

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]mufs
2012-04-09 01:35 (saite)
nuja, tieši tas ir tas,kas bliež visvairāk ar trulu dakšu pa iekšām. ka tu paskaidro un dabū atbildi ... necerētu.
nav jau tas tā-tik viegli ar to "ne-pa-ceļam"

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]augsne
2012-04-09 01:47 (saite)
Un galīgi nav viegli vienmēr paturēt prātā, ka pretī arī ir cilvēks ar savām cerībām, ilgām un gaidām. Ne-pa-ceļam lēmums tad jau drīzāk pēc tam, ja nesanāk vēl pēc 100. mēģinājuma atrast kopīgu valodu jeb vienoties. Vispār jau ļoti grūti. Un, ja neesi gatavs mazliet piekāpties un panākt pretī (tādējādi savu reizi kādas gaidas atmetot, bet nekļūstot par vienīgo, kurš cenšas), tad droši vien nekāda draudzība nevar sanākt. Mūžīga balansa meklēšana. Tā es to saprotu. Ļoti grūts darbs, ko bieži gribas mest pie malas un, kā [info]hestia raksta, kāpt vilcienā/autobusā un laisties prom. Es diezgan bieži nonāku tāda veida strupceļos, jo laikam jau ne vienmēr pielieku visas iespējamās pūles, lai vienotos, nemaz nerunājot, ka bieži nevaru saņemties otru vispār informēt par to, kas ar mani notiek konkrēto attiecību kontekstā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]mufs
2012-04-09 01:56 (saite)
ai, mēs te pie hestia galīgi ne par to.
vnk kā jau teicu, man ietrāpīja ne tur, ne tai brīdī. jo šausmīgi stulbi pēc tā vairāk kā 100tā soļa pretī saprast,ka esi vienīgais,ka soļo pretī. es šausmīgi daudz par to pēdējā laikā domāju - par to kā īsti ir. vai jāmāk noliekt galvu līdz zemei un priecāties par to,ka tev ir, kam dot, jeb tomēr drīkst gribēt,lai tas arī no otras puses ir tā - jeb tas tikai pierādā kāda egoiste es esmu gribot kautko sagaidīt pretī.
karoče, man aizgāja aizbimbājiena sviests, pardon.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]bernards
2012-04-09 02:14 (saite)
Nedomāju, ka cilvēku var nosaukt par egoistu šādā situācijā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]augsne
2012-04-09 02:18 (saite)
Gan jau viss nokārtosies. To es saku gan Tev, gan [info]hestiai, gan sev. Un bēdājos, ka to nevar garantēt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]roseta
2012-04-09 19:51 (saite)
tev jāpaliek savā pozīcijā, ja otrs nenāk pretī.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]hestia
2012-04-09 09:20 (saite)
Atbildēšu Jums visiem, mīļajiem un jaukajiem. Man šķiet, ka mūsdienu (un mūsu vecuma) draudzības galvenā problēma ir tā, ka cilvēki draudzējas, kad tas ir ērti un izdevīgi. Tur arī zūd tā spēja definēt draugus. Īsts draugs man vairāk asociējas ar kaut ko pastāvīgāku, kaut ko ģimenes loceklim tuvāku. Varbūt mans apgalvojums šajā ierakstā ir paskarbs, bet reāli brīžos, kad gribas kādam uzlikt galvu uz pleca vai pačinkstēt par to, ka dzīve ir nejauka rotaļu biedrene, tāda cilvēka vienkārši nav. Ir daudz cilvēku, ar kuriem jauki papļāpāt, patējot abpusēji izdevīgos brīžos, un viss jau ir labi, un var jau viņi saukties par draugiem, tomēr ne gluži...ne līdz galam.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]hestia
2012-04-09 09:49 (saite)
Varbūt vienīgais reālais, mūsdienās un attiecīgajā vecumā pieejamais draugs ir Ciba- man te ienāca prātā. Ciba vienmēr ir uz vietas, aizsniedzama, un laipni ņem pretī visu spamu...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]hestia
2012-04-09 10:30 (saite)
P.S. Draugs- tas īstenībā būtu "savs cilveks". Kā Meridita un Kristīne seriālā "Grey's Anatomy" (http://www.imdb.com/title/tt0413573/). Tā varētu būt patiesā definīcija. Par kaut ko tādu nevar savstarpēji vienoties. Tas vienkārši vai nu ir, vai nav.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]mufs
2012-04-09 12:26 (saite)
es ne līdz galam piekrītu. man ir viens tāds draugs,pavisam mans, kā māsa, kā daļa manis - bet viņai ir vīrs un bērni un es nekad nemēģināšu viņu atraut no tā visa tikai tāpēc,ka man gribas paraudāt uz pleca. es priecājos par tām retajām reizēm,kad mēs tiekamies.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]hestia
2012-04-09 12:29 (saite)
Šajā ziņā es Tev pilnībā piekrītu- es arī nemēģinātu atraut, bet priecātos par retajām reizēm... :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?