hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2012-04-09 00:21:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Reizēm man gribas, kaut man būtu draugi.
Reizēm man gribas iemest somā šādas tādas drēbes, noņemt no konta šādu tādu naudu un iekāpt pirmajā vilcienā/autobusā uz jebkuru pilsētu. Es to varētu, bet, loģiski apdomājot, tas beigās nešķiet ne ētiski, ne auglīgi, kur nu vēl saprātīgi/tālredzīgi. Un gadījumā pat, ja tur tas suns aprakts, tik un tā tas nešķiet ticami.
Es dzīvoju kā caur stiklu. It kā es tupētu iekšā vīna glāzē. Debesis pa apaļo atvērumu augšā ir skaidras un spalgas, bet dzīve visapkārt tāda kā neaizskarama, vienmēr pusreāla. Nav īstu netīrumu. Īstas ieķēpāšanās. Īstas zampas. Beigās nav arī īstas manis. Ir kaut kāds slinks tējas uzlējums. Kā brīžos, kad netīk iztīrīt tējkannu un iebērt tur svaigu tēju, vārošais ūdens tiek uzliets jau kuro reizi, un tu dzer kaut ko bezgaršīgu viegli netīrā nokrāsā.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]augsne
2012-04-09 01:47 (saite)
Un galīgi nav viegli vienmēr paturēt prātā, ka pretī arī ir cilvēks ar savām cerībām, ilgām un gaidām. Ne-pa-ceļam lēmums tad jau drīzāk pēc tam, ja nesanāk vēl pēc 100. mēģinājuma atrast kopīgu valodu jeb vienoties. Vispār jau ļoti grūti. Un, ja neesi gatavs mazliet piekāpties un panākt pretī (tādējādi savu reizi kādas gaidas atmetot, bet nekļūstot par vienīgo, kurš cenšas), tad droši vien nekāda draudzība nevar sanākt. Mūžīga balansa meklēšana. Tā es to saprotu. Ļoti grūts darbs, ko bieži gribas mest pie malas un, kā [info]hestia raksta, kāpt vilcienā/autobusā un laisties prom. Es diezgan bieži nonāku tāda veida strupceļos, jo laikam jau ne vienmēr pielieku visas iespējamās pūles, lai vienotos, nemaz nerunājot, ka bieži nevaru saņemties otru vispār informēt par to, kas ar mani notiek konkrēto attiecību kontekstā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]mufs
2012-04-09 01:56 (saite)
ai, mēs te pie hestia galīgi ne par to.
vnk kā jau teicu, man ietrāpīja ne tur, ne tai brīdī. jo šausmīgi stulbi pēc tā vairāk kā 100tā soļa pretī saprast,ka esi vienīgais,ka soļo pretī. es šausmīgi daudz par to pēdējā laikā domāju - par to kā īsti ir. vai jāmāk noliekt galvu līdz zemei un priecāties par to,ka tev ir, kam dot, jeb tomēr drīkst gribēt,lai tas arī no otras puses ir tā - jeb tas tikai pierādā kāda egoiste es esmu gribot kautko sagaidīt pretī.
karoče, man aizgāja aizbimbājiena sviests, pardon.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]bernards
2012-04-09 02:14 (saite)
Nedomāju, ka cilvēku var nosaukt par egoistu šādā situācijā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]augsne
2012-04-09 02:18 (saite)
Gan jau viss nokārtosies. To es saku gan Tev, gan [info]hestiai, gan sev. Un bēdājos, ka to nevar garantēt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]roseta
2012-04-09 19:51 (saite)
tev jāpaliek savā pozīcijā, ja otrs nenāk pretī.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?