Gonzo Notes Nr.46 (Io. IO.1o)

Nu labi, bet tikai par godu datumam. Vakardienas noskaņu divos izvērstos vārdos varētu raksturot kā „sentimentālu apokalipsi” (gr. Apokalypsis – atklāsme). Pirms mēģa vakardien ar sabiedrisko izbraukāju pus Vidzemes āres, atkal ar atklāsmi(1), ka Latvijas daba tomēr ir nenormāli skaista, it īpaši rudeņos. Spēlēšanās laikā vakarā nāca atklāsme(2), ka man diezgan pieķer drebināt bungas.

Vakara beigu daļu nācās pavadīt visai savādā kompānijā. Sanāca neliela atklāsme(3) par visai hektorizētu© džeku, kas uzvedās kā līdz-galam-uzgriezts-un-stūlbs-radiō (Nobody: My name is Exaybachay. He Who Talks Loud, Saying Nothing).

Tātad tālāk, pilsētā V. jau ap pusnakts stundām. Iemesli man joprojām nav skaidri, bet mēs aizkūlāmies (labāku vārdu nevaru atrast) uz Negativus WC pasākumu Nepabeigtajā-Perestroikā (Unfinished Sky-scraper). Tumsa, migla, aukstums, industriāla arhitektūra, industriāls interjers, industriāla mūzika, industriāla estētika & morāle, industriālas skumjas, cilvēki, kas sildās pie saļarkas mucām, riebums & vispārējs reibums atsauca atmiņā priekšstatu par arhetipisku elles priekškambari (atklāsme(4))). Pati sērīgākā laikam iznāca Atklāsme (5), ka šādi cilvēki jau nu pavisam noteikti Latviju neizglābs. Īsāk sakot, pasākums par 105% attaisnoja savu nosaukumu.

Vienuviet tik daudz latviešu urlas es diezin vai biju redzējis. Vidēji, varbūt pat salīdzinoši sakarīgi turienes apmeklētāji bija šādi: neliela grupiņa cilvēku ar skumjām sejām, vienam pie sāna beisbola vāle, otram kastete vienā ķepā & ģipsis otrā. Uzsākām sarunu par šīs vietas nolemtību, austrumu cīņām, kopēju paziņu loku. Šie cilvēki izstāstīja, ka atbraukuši tieši šeit satikties ar viņu riteņu zagli. Šamais esot tapis zināms, tāpēc apsolījis braucamos atdot (taisni tā - pilnīgā nekurienē, nakts vidū). Tobrīd, ap 1iem naktī arī viņiem acīmredzot nāca „atklāsme”, ka čalis būs bijis no piešņācējiem.

---

Rītdien pēc idejas ir samērā nopietna tikšanās, samērā nopietnā krogā-restorānā; tomēr lieta, kas visu padara mazliet abstraktu – ar cilvēku, kurš iespējams nemaz neeksistē.

P.S. Sakiet vien, ja ir par daudz italiku.

Gonzo Notes Nr.45 (IZ.o4.1o)

Beidzot atkūlos mājas... un kas mani par to sagaida?

No vienas šķērsielas ārā griežas viens minivens & uzgriežas man virsū apmēram uz papēžiem. Eju uz priekšu, šis brauc tikpat tuvu, tad apdzen. Tad no viņa izliecas šoferis-vīrelis ap 70 gadiem & mani uzrunā. Izņemu ausis kopā ar pieklājīgu „ko lūdzu?”. Viņš saka: „Atdo savu ģitāri!...” Uz manu reakciju „jā, divreiz!” viņš reaģēja ar tādu smaidiņu, it kā pie viesību galda būtu izstāstījis rupju & nesmieklīgu anekdoti par Brežnevu vai palaidis purkšķīti pārpildītā somu pirtī.

Epizodes beigas.

Nu ko – pavasaris nesaudzē arī pēc-klimaksa (pēc-andropauzes) vecuma ļautiņus...

---

Ejot pēc alus, man pretim nāca vairākas mazās gudreneices no tuvīnās pamatskolas. Viena (visticamāk pati gudrākā) stāstīja pārējām par tām poļu nedienām aviācijā & politikā. Cik varēja noprast, vis-gudreniece iepazīstināja draudzenes arī ar vēsturisko kontekstu.

Tad es iedomājos, ka meitenei varbūt taisnība:

Diplomātija, vēstures skaidrošana, (ne)braukšana uz „uzvaras” dienu, mūžīgās gaudas par savu upuru statusu ir sō 90ties...

Mums taču savā elitē tagad netrūkt kandidātu, ko aizsūtīt, piemēram, uz kādu bijušo lēģeri/GULAGu deportāciju piemiņai... Iespējams tas varētu arī sapurināt politiskos prātus, atsvaidzināt rindas, likt saprast savu atbildību vēstures & tautas priekšā.

Metāla putni nekad nelido cēli.

Gonzo Notes Nr.44 (I7.oZ.1o)

Apmēram vienīgais, kas mani labprātīgi var izspert laikā no gultas 7os rītā ir 12 pieaugušu vīriešu olimpiskās cīņas uz ledus. Pret visādiem grandioziem metējiem galvenais vairs nav rezultāts - Latvijas gadījumā. Laikam tas ir attieksmē.

Tagad iedomājieties tādu apdauzītu random kērlingistu, kurš metas ceļā ripai. Nereāli – tas nekad nenotiks. Vai arī random distanču slēpotāju, kurš pamatīgi aizstāv savu godu, kad cīņas karstumā kāds šim iegrūdis ar elkoni. Arī visai nereāli.  Tomēr tas nav tik ļoti svarīgi.

Paši paši sliktākie brīži visā hokeja spēlē bija tieši pārtraukumos. Tie biatlonisti stāstīja, ka nevarēja paslēpot, jo nebija labi sasmērētas slēpes. Tas man šķiet gandrīz tikpat stūūlbi kā hokejistiem žēloties, ka neslīd slidas. Ja neesi formā vai aizbrauci izpriecāties, padzīvot viesnīcā, satikt vaigā sporta slavenības & aiziet uz S.Dionas konci pa brīvu, tad tā arī pasaki! Bet ar to vēl nebeidzas pārtraukumu šausmas. Nopietni, cik lieli mentālie klibiķi ir tie studijas eksperti!? Kādam ekspertam kubā jābūt, lai no sākuma pajautātu: „Tev ir kas piebilstams [par spēli]?” Un otram atbildēt ar šizofrēniski ģeniālo: „Par ko tieši?” Balto cilvēku maucīgais small-talk līmenis griestos zīmē kosmosu.

            Svarīgākais ir nesaslimt, jo pēdējā laikā mentālā, emocionālā & visbeidzot arī fiziskā pašdestrukcija ir sasniegusi nebijuši ievērojamus apmērus. -10 grādos skaldīt malku & tad sasvīdušam staigāt vienā džemperī vēl ir pieņemami, bet pusslimam dzert aukstu alu, pīpēt papirosus, vazāties reizē pa āru pavasarīgā paskatā ir uz robežas ar...

            Vēl svarīgāk ir tas, ka reizē tas neliedz līdz 2iem naktī rīkot ļoti skaļu mēģi. Pat priecē mūsu spējas akselirēt skaļumu & enerģiju līdz diženiem apmēriem... kurtizāņu ugunskurs, lalala... vai arī man pakaļ staigā kailas suņu meitenes...

            Runājot par svarīgumu, tad ir tā speršanās laukā no gultas uz hoķi 7os. Tad ir nedēļas nogales seminārs, kurā pulcējās bars stilīgu neformāļu & paris nestilīgo (no mūsu puses).

Un un, nav ko pārāk sapriecāties par vēl nenotikušu nākotni, bet laikam parīt „Dzen Trako” (?) blicei(?) ir īsts mēģis atkal...

Džinksētie Brāļi Ziemeļi: Epilogs?

Kas notika ar Ziemeļu leģendāro „Putnu mājas ierakstu”? Ir viegli uzdot jautājumu, uz kuru ir grūti atbildēt...

Tātad 90-tā gada pavasarī Eduards atgriezās Amerikā ar visām lentām, lai veiktu ieraksta masteringu un pavairošanu. Lidojot ar vienmotora lidmašīnu no Čikāgas uz Koloradospringsu (kur atradās studija), tā iekļuva negaisā. Lidmašīnu atrada pēc trim dienām kalnu aizā, neviens nebija izdzīvojis. Lai arī ieraksta lentas neviens rūpīgi nemeklēja, lidmašīnas vrakā tās starp mantām neatrada.

Pēc paziņojuma par šādu nelaimi, viens no brāļiem piedzīvoja nervu sabrukumu, turklāt abi pārtrauca aktīvi muzicēt. 2003. gadā labākos medību laukos devās arī skaņu tehniķis Alvis – iespējams viņi abi ar Edvardu tad nu atkal klausās brāļu ierakstu.

            Vēl tagad ik pa brīdim parādās it kā uzietais leģendārā „Putnu mājas” ieraksta materiāls. Līdz šim gan tie ir bijuši kādas maz zināmas folk-roka grupas demo ieraksti vai pašu Brāļu Ziemeļu ārkārtīgi sliktas kvalitātes koncertieraksti.

---

Kāpēc šo rakstīju? Pirmkārt, tas ir visai interesants stāsts. Otrkārt, nemanot ir pagājuši jau 20 gadi kopš šī noslēpumainā „Putnu mājas ieraksta”. Treškārt, Brāļi Ziemeļi atkal ir atgriezušies, lai rakstītu albumu!

Bet ceturtkārt, tā ir arī daļa manu bērnības atmiņu, daļa no tā neizskaidrojamā, mistiskā pagātnes saldi sērīgā sentimenta. Brāļu Ziemeļu leģenda man joprojām ir dzīva arī šodien.

Nav zināms, vai kāda no „Putnu mājas ieraksta” dziesmām tiks iekļauta gaidāmajā albumā. Tā pagaidām vienīgā dzirdētā - „Brienot tumsu" – gan ir tikai nedaudz virs LR2 līmeņa... Bet varbūt arī tā ir kārtējā Brāļu Ziemeļu mistērija – iedot ko vienkāršu un pieticīgu... pirms atgriezties ar ko pavisam ģeniālu? To arī vēlētu viņiem; tāpat visiem – nākamajā gadā izdarīt ko paveikt ko patiešām spēcīgu, labu & nozīmīgu, kas nav izdevies visā iepriekšējā dzīvē.

Džinksētie Brāļi Ziemeļi: III daļa – Ieraksts

Ierakstam sākotnēji tikušas gatavotas 12 dziesmas (arī tas pats „Sniedziņš” un „Uz šīs planētas”). Brāļi Ziemeļi ievākušies lauku mājās apmēram 2 nedēļas pirms ieraksta. Šinī laikā tapušas vēl divas dziesmas. Kopā ar viņiem plašajā viensētā dzīvojis vienīgi Eduards. Paralēli ieraksta aprīkojuma iekārtošanai un mēģinājumiem visi klausījušies Edvarda atvesto mūziku no viņa plašu kolekcijas. Īpaši daudz tikuši spēlēti 60-to gadu psihedēliskā folka un protesta dziesminieku ieraksti, ko Eduards brāļiem tulkojis. Tāpat arī 60-to pop/roka klasika. Bez Bītliem (īpaši „zilā” perioda) neiztikuši ne dienas. Ik pārdienas gājuši garās tūrisma pastaigās. Vienreiz devušies arī medībās.

Otrs skaņu tehniķis Alvis ieradies tikai konkrētos laikos ierakstu dienās. Atvedis pārtiku un citas nepieciešamās lietas, kas nebijušas krietni sagādātajos krājumos. Reiz vēlu vakarā Eduards ar brāļiem runājis, ka rītdien „vajadzēs ēst lietas”. Netieši bijis saprotams, ka runa ir par kādām īpašām sēnēm vai augiem.

Tās divas dziesmas, ko brāļi sacerējuši jau dzīvojot viensētā, bijušas pašas dīvainākās, ko līdz šim nācies dzirdēt. Bijušas līdzīgas kā bītlu „Strawberry fields forever” vai sākuma Pink Floyd.

Pats ieraksts noritējis 90-tā gada februārī-martā. Vietā ko saukuši par "Putnu māju". Kopumā izmantoti apmēram mūzikas 20 instrumenti. Arī pats Eduards iespēlējis blokflautu, vargānu un havajiešu(lap-steel) ģitāru, kā arī nodarbojies ar skaņu efektu veidošanu.

Alvis un ieraksta veidotājs Eduards (no labās)

Ierakstītais materiāls dziesmu un aranžējumu ziņā bijis ļoti tuvs 60-to gadu klasikai. Visi teksti, protams, bijuši latviski. Turklāt tādi, kuru drosme, tiešums un dziļums vēl tagad šķiet „kaut kas mistisks”. Ja ziniet Akurateres "Manai tautai", idejai vajadzētu būt skaidrai. Nosaukums domāts ilgi. Pēdējie varianti bijuši „Dziesmas dvēselei no putna lidojuma” vai vienkāršais „Dziesmas Latvijai”.

Ne tehniķis Alvis, ne paši brāļi ieraksta gala variantu tā arī nav dzirdējuši. Lai arī liela daļa materiāla miksēšanas pabeigta turpat lauku mājā, atlicis vēl masterings un šādas tādas pielabošanas. Visbeidzot Eduards viens ar gatavo materiālu devies atpakaļ pāri okeānam, lai pilnībā pabeigtu ierakstu. Tā arī neatgriežoties.

(Epilogs sekos)

Džinksētie Brāļi Ziemeļi: II daļa – Gatavošanās ierakstam

            Pēc uzvaras tajā Mikrofonā brāļiem bija visai daudz piedāvājumu no dažādām – lielām un arī pilnīgajām kaktu ierakstu kompānijām. Tomēr dažādu iemeslu dēļ neviens nebija īsti pieņemams. Tomēr Ziemeļi paralēli turpināja rakstīt & noslīpēt dziesmas gaidāmajam ierakstam. Organizēja koncertturneju (arī pa ārzemēm). No ierakstam gatavotā materiāla setlistā toreiz bijušas labi ja 3 dziesmas. Turnejā ASV pa Amerikas latviešu kultūras „tempļiem” izveidojās kontakts ar tolaik visnotaļ atzītu folk/roka ierakstu inženieri un producentu Eduardu (kas pats bija emigrācijas latvietis). Eduards ātri atrada kopēju valodu ar abiem brāļiem, piedāvājot veikt ierakstu.

            Nosacījumu bijuši tik izdevīgi, ka atteikties šķita tīrā muļķība. Līgumā kā ieraksta sagatavošanas un pēcapstrādes laiks bija minēts gads, ar ne to mazāko ierakstam atvēlēto summu. Vienīgais nosacījums no brāļu puses bijis, ka ierakstam jānotiek Latvijā, kam Eduards pēc neilgām diskusijām piekritis.

            Daudz ko no nepieciešamās aparatūras toreizējā LPSR agonijas haosā dabūt nav bijis iespējams. Gan analogā 24-celiņu miksēšanas pults, gan lampu pastiprinātāji, mikrofoni, audio-efektu „kastes” tika vestas no Amerikas. Arī kvalitatīvas lentas ierakstam & daļa instrumentu ceļojušas pāri okeānam. Tā Ziemeļi tikuši pie trijām Martin ģitārām.

            Pēc vairākām „ekspedīcijām” tika noskatītas lauku mājas, kurā plānoja veikt ierakstu. Sagatavošanas periodā vairāku dziesmu demo versijas bez tika ierakstītas arī parastā studijā. Pēc kāda no studijas darbinieka atmiņām, brāļi ieradušies vēlu vakarā kopā ar Eduardu un divām akustiskajām ģitārām, uzskaņojuši ģitāras, apmēram stundas laikā, vienā piegājienā ierakstījuši „spēcīgākās dziesmas kādas savu mūžu biju dzirdējis”, paņēmuši lentu ar ierakstu, atvadījušies un aizgājuši.

 Uz šīs planētas

Šī ir viena no divām dziesmām, kas palikušas uz rezerves lentas (kuras ierakstu tehniķis izdomājis ieslēgt neilgi pirms ieraksta beigām). Ironiski, bet šīs abas toreiz šķitušas „vājākās” no visām dzirdētajām.

            Nākamais – pats ieraksts – šķiet tik mistisks, ka to aprakstīt parastā veidā šķiet visai neiespējami.

Džinksētie Brāļi Ziemeļi: I daļa

Runājām par viena laba drauga vienu kaimiņu, kurš nesen izspārdīja & izbļaustīja visu trepju telpu klusā koka mājā. Par to, kā viss labais reāli ātri beidzas. Arī bezdievīgi labs smelstiņš. Par to, kā šis Sagurušais laternu gaismā velkas mājās aizkustinoši skaistā ziemas naktī, raud un... un dzied Brāļu Ziemeļu "Uzsniga sniedziņš balts...". It kā nekas sevišķs, bet nu man tā šķiet nemērā gruzīga dziesma... gan jau arī tam vientuļam cilvēkam pēc īsajiem laimes brīžiem...

---

            Tālāk runājām tikai par Brāļiem Ziemeļiem. Kad man bija kādi 5 gadi, vietējā bijušā kolhoza kultūrsnamā šiem bija koncis. Tie brāļi ļoti sirsnīgi dziedāja, un man bija pat puķes priekš viņiem. Protams, visu sajaucu & iedevu nevis vienu katram, bet tam vienam brālim 2 puķes... & tas otrs teica: "nu tā kā uz kapiem..."

Jāatzīst, tā jau arī bija, līdz kādiem 7 gadiem es vairāk uz bērēm/kapiem mēdzu staigāt nekā pa kultūrsnamiem. Nopietni. 

Bet galu galā, tie taču bija Brāļi Ziemeļi. Viņiem nav humora izjūtas. Vismaz toreiz nebija. Tādi kā Joy Division tikai latvieši & dzied par sniegu nevis "mīlas saplēstajiem". Citādāk viņi pavisam izkritīs no tēla.

            Bet tas viss ir vesela stāsta vērts, kāpēc Brāļi Ziemeļi ir(bija) gandrīz Latvijas Joy Division, bet nekļuva par Brāļi-Dilani-satiek-Bītlus.

Nu jā, viņi bija uzvarējuši tajā Mikrofonā, 87-ajā. Ar to „sniedziņa dziesmu” protams. Bet līdz pat 90-tajam neko nebija ierakstījuši.

II & III daļā par to, kā Brāļi Ziemeļi ierakstīja iespējams izcilāko, patiesāko un smeldzīgāko albumu LV vēsturē. Un kur tas pazuda...

Gonzo Notes Nr.43 (Z9.1I.o9)

Es zinu tikai to, ka šobrīd nevēlos īpaši lielāku garīgo tīrību, lai cik patētiski tas arī neskanētu. Un iemesls ir pavisam vienkāršs:

Tas pārāk grauj manu radošumu & garīgo trakumu.

Atceramies dramaturģijas alfabēta pirmos burtus – kaut kas rodas tikai tur, kur ir Konflikts. Un ja nav tas nolāpītais konflikts, ja ir tikai apžilbinoša balta gaisma, pastorālas flautu skaņas & pilns vēders ar saldu debessmanā – tad tur nekas labs nerodas, tici man, tāds ir viens no īstās fizikas pamatlikumiem. Protams, ja mēs runājam par nopietna kaut kā radīšanu.

Tieši tāpēc man baigi nepieciešama tā nakts vientulības & pamestības sajūta naktīs, ar visādiem draņķiem sabliezts prātiņš dažreiz, hroniskā depresija vieglā formā bieži, pašregulēta askēze, ekstāze, tukšuma & pašpietiekamības sajūta, spocīga spriedze tumšās ierakstu studijās nakts vidū, indiāņu saucieni no mežiem, fūzētu giču kaucieni no kombjiem, asins raksti uz baltām lapām, aizmiglots naids pret sevi dažreiz, briesmīgi liela paļāvība uz šķietami svešiem cilvēkiem, niknums par sabiedrības stulbumu, mīlestība pret pasauli & tā tālāk...

Gonzo Notes Nr.42 (Z6.1o.o9)

Pieņemu, ka daudziem vienkārši gribas būt laimīgiem, daudziem patīk skumt, vēl vairāk random cilvēciņi, kas cenšas par to nedomāt (un vispār izdodas). Man īpaši nepatīk tie apdaudzītie emociju kolekcionāri, tādi diezgan līdzīgi man. Kas, prevalējot profesionālajiem hobijiem, maina emocijas kā zaldātu vaktes pamperus.

Man ļoti patīk, kad ir skumji. Tas ir kā viena minūte no laimes, tikai biš nelaime – jo pretēji pulksteņrādītāju virzienam; man patīk braukt mašīnā ar cilvēkiem, ar kuriem attiecību ziņā tiek dalīta bezgalīgi skumja & džinksētai nolemtībai paredzēta kopējā emocionālā pagātne. Tas ir tad, kad esat spiesti tērgāt stulbību stulbības, apmēram: „kāpēc tai meitenei reklāmas stendā tik jocīgs skatiens” vai kautkas uz to pusi, kad jātēlo no sevis ne šāds, ne tāds pusdebils zvēriņš (jo vispār zvēri ir ļoti gudri); kad pēkšņi, vispār neaicinātas, nesasveicinoties ierodas skumjas, kas tad reāli spēlē apziņas straumes mūzikas solopartiju uz tā paša klusuma fona, ik kopēja klusuma brīdī metot tās sejā kā izmirkušas lapas no skumīgiem kokiem, taisni sejā, citreiz aizsitot muti pavisam. Tad vēl tā muļķīgā lavierēšana normālās runās, cenšoties neskart tematus, varbūt pat vārdus, kas varbūt kādam no klātesošajiem nešķiet pārāk nesami. Tas ir kā staigāt pa flīzītēm, kad jau ir tumšs ārā & censties neuzkāpt uz tām, kuras ieplaisājušas. Bet es to tik ļoti neatbalstu, pat ne tāpēc, ka varbūt izbeigsies dienas gaisma vai latern-gaisma, tāpēc, ka tas ir muļķīgi, tas ir pat zināmā mērā negodīgi (vai gandrīz divkosīgi) & nezin kādēļ paranoiski slēpt to, kas tāpat visiem zināms & jaucas pa galvu kā reizrēķins otrajā klasē, trigonometrijas šausmas 9. vai domas par nevainojamu korporatīvo karjeru 12ajā.

Savu īpatnēji opozicionāro alternatīvismu (drīzāk autsaiderismu) neapšaubu, jo man šīs skumju sajūtas patīk daudz labāk piemēram kā sapīpēties zāli, slēpot pa jau nokritušajām slapjajām lapām kaukādā random pilsētā & bļaustīties uz to pusi kā „tripoja akmens lejā no kalna!” Dažreiz gribas apmēram raudāt, kad tās atnākušas, dubļainām kājām vai nelaikā, bet iekšēji īstenībā tu jūties laimīgs & ļoti pašpietiekams.

Gonzo Notes Nr.41 (1Z.1o.o9)

            Es varbūt arī esmu galīgi aptracis, bet šitais necilvēcīgais bokss starp ārējo mani & iekšējo mani – & kaukādu random vidējo, mani padara pavisam traku. Nopietni, kad es saku, ka mēs gribam spēlēt & ievibrēt tādās frekvencēs kā Velvet Underground, it kā tas būtu kas ļauns – arī to saku nopietni & maz paļaujos uz tiem apkārtējiem, kas mūs uzskata mazliet par tizleņiem, mazliet par bezcerīgiem, par traki aptrakušajiem pustrakiem Zīkfrīdiem-Sick-frīkiem, par ārēji normāliem jauniem cilvēkiem, kuriem prātiņš lido vējā kopā ar lapām, kopā ar klišejām, sarkanā krāsā, sirds formā, vai arī nē; jā labi, mēs lejam benzīnu dvēselēs, pilnīgi noteikti mēs kurinām ugunskurus visās stratēģiski svarīgās vietās, sitot plaukstas baigā ļaunā priekā, ka nekas nesprāgst, mēs varam vairāk, slimāk & maigāk, ja tagad citējam random klasiķus, visādus pilnīgi klusētājus & skumjās meitenes, bet pat visi šie meitēni & tās citas, kas atkailinās ļoti „par Kultūru”, pat viņas nenoliegs, ka nākam no paaudzes, varbūt nogurušas, ar smagu pseidonīmu „Es Nezinu” kaklā, ar ne šai pasaulē esošam acīm – mēs visi nolāpīti nevaram noliegt, ka tieši no mums gaida, arī tie maucīgie kangarveidīgie gaida, ka izvilksim šo džinksēti sērīgo, nedaudz arī mīļo Valsti, kultūru kopumā, ka mums visiem beidzot apriebsies dzīvot ar galvām uz leju, ka mēs arī viņus visus pārējos izvilksim; kad domājot par Mums kāds saka: „Aizver Muti!!!11”, nolāpīts, lai Mēs tad varētu runāt, bet mēs (gandrīz tikai) klusējam; un mēs varbūt esam tā ģeniālā paaudze, kam beidzot saslēgsies tas uguns sirsniņās & degmaisījums dvēselītēs, vai arī palīdzēsim pajāt visu nost līdz pamatiem, bet tas ir ārkārtīgi triviāls scenārijs, un Tie, kas raksta ze Scenāriju, tie pavisam nav ar neko, ne kuru reizi, ne uz kurienes – Viņi riktīgi zina Lietas, Viņi ir pārākie Māksinieki, Viņi konkrēti zina, par Ko ir runa & Viņiem ir pro x ∞ Prasmes, ja mēs pieķeramies Augstākajai Matemātikai, bet pat Viņiem šoreiz vajadzēs parādīt Pašu Labāko;

bet pat man ir skaidrs, ka mums vajadzēs Viņiem palīdzēt, ja gribam, lai Tā notiek...

Dažreiz..es nezinu, varbūt arī man nav taisnība...

From the fog – into the highway

From the fog – into the fire

From my veins – into my wild brain  

From your soul – into your blood stream

Gonzo Notes Nr.40 (o9.o9.o9)

Tik ļoti nodžinksētu vakaru vēl ar visiem apdauzītajiem devītniekiem klātim ņemot sen nebija nācies izcirst. Kā visiem zināms, šodien kurvja  bumbās latvju smukpuisīši iezāģēja galīgi grīdā (Butes-Balboa kungs & Helmis bija norm) – bumbas trāpija tikai miskastē & vispār viņi aizgāja bļitkot agrā rudenī.

Vēl pirms nolēmu profesionālajam kīnō mest svētu mieru, nolēmu beidzot uzbliezt to īsfilmu, bet cenzētājs stāv jau priekšā. Protams, viens no ienākošajiem video failiem bija tiktāl džinksēts, ka šo jauko nodarbi atmetu nemaz neatsācis.

Tad mācoties no multenēm domāju, ka „ now only crab dinner can calm my nerves”, bet no krab dinner es visticamāk dabūtu Sibīrijas mēri (Anthrax...mmmh... all right!!! ) , tā ka neuzņēmos riskēt, apēdu saldējuma kokteili ar visvisādu sastāvu & pēc brīža satiku dusmīgo & aurojošo Misteru Vēderu no apakšstāva...

Bet vienalga  Screamin' Jay Hawkins ir pa īstam riktīgākais nēģeru Fušante! Šito dziesmu šovakar auroju pār visu pilsētu & aurošu laikam turpinājumā visu nakti. Mani draugi ir zaļi no dzena, jo viņiem netraucē dažu personu šķībās apziņas interproporcionālā nepakļaušanās bipolārā spiediena disorderiem, bļa!

Iedzer tējiņu & apgulies! Uzvedies smuki, pieaugušu cilvēku kārtībā nečāpstini & runā pieklājīgi. Vai nerunā vispār.

Es tagad lasu „Zvērkāvi” & mēģinu domāt par jaukajām indiāņu meitenēm, kas spēlē ģitāras & draudzīgiem indiāņu zēniem, kas atnākuši no medībām, pārgājiena & spalvu meklēšanas purvos, sēž pie ugunskura, laiž pa apli miera pīpi ar izgrebtu piekūnu lidojumā, klausās indiāņu meitenes un dzied līdzi garu balsīs.

Jau bērnībā man ļoti patika indiāņi & tad vispār es parasti izvēlējos to otro variantu.

---

Vēl man bija saulaina diena purva vidū vakar pirms saulrieta.

---

Nu jau beidzās. Diena. Kuras varbūt nemaz nebija.

Gonzo Notes Nr.39 (Z6.oB.o9)

            Varbūt šodien vārnas manos palikušajos matos ligzdas vīs, tomēr gribēju arī šo-to pa-stās-tīt...

            Iznāca piecas ar pusi dienas skarba, brīnišķīga & mācību pilna ceļojuma mežos, Saules pļavās, augstienēs & aukstās purvu ielejās. Un es neaizmirsīšu to sēņotāj-ogotāj meiteni, tūliņ aiz Tukuma, kura izskatījās pavisam jauka. Nāca pa lauku ceļu ar sapītiem kastaņbrūniem matiem, slaidām rokām & kājām, pa mežiem nostaigātiem zābaciņiem & meža labumiem rokās.

            Sabiles čigānzēni ir lepni & godprātīgi bez sava gala, Māras kambaros mēs atstājām nākamajām paaudzēm dzena sandali, Padures mežos pie Ventas ir koks ar manu džemperi (ar uzrakstu Te Bija Dzena Trakie /paraksti.../). Meža ozol-onkulī augšā tikšana bija viens sirdi iedrebinošs pasākums. Ar to varbūt sacensties var tikai gulēšana nakts mežā, egļu slietenī zem zvaigžņotām debesīm, pie apdzisuša ugunskura, kad no visām pusēm apkārt iet pīļu dzinējmedības ar vaukšķu & sadzērušu veču klaigām līdz pašam rītam.

            Un pēdējā vakara brauciens kādi 30 kā-em pa pilnīgu Usmas apkaimes biezokņu pirmatnību, ar klusuma reibinošiem viļņiem un neizsakāmi smadzenēs ziedošu meža smaržu līdz ar pēdējiem saules stariem pāri nopietnām eglēm.

Līdz šosejai & benzīntankam ar bezgalīgi vientuļu, sagurušu & mazliet tramīgu meiteni, vienīgo visā tankā. Un tad no Usmas uz Ugāli nominām tos 12km pa ~25min, lai paspētu pēc aliņa tīri kā grūtību pārvarēšanas nolūkā, un man jāsaka, ka tā Ugāle ir īsts labirints, it īpaši tumsā... Ugāles stacijā sataisījām pikniku, pirms pusnakts izdomājām, lai nezūd efekts jāuzpīpē pilnīgi mazliet zaļo, un tad uzpīpējām (sanāca tā, ka jau trešo reizi tajā dienā, huh) tad jāpaēd, bet lai pilnīgi sevi nopaunotu, pa nakti kaukur random jāaizbrauc pilnīgā stounā & tādā varenā elles tumsā. Palikām pa nakti laukā tikai guļammaisos, vēl zem izcilu zvaigžņu seģenes. Naktī +2 grādi, bet mums jābrauc ar vilcienu pēc 6iem, ar ričukiem, kaut nepietika naudiņas (tomēr tikām līdz galam).

Kopā rēķinu kādus ~350 km ar riteņ-zirgiem pa visu Kur & Nekur Zemi.

Vēl man ir daudz rētu uz visādām vietām.

Šovakar ir miers.

& daļēji paša-tasīts kabaču sautējums.

 Gonzo Notes Nr.38 (oB.oB.o9)

Zinkā man bija vēl vakar – no aklimatizācijas sajūtas pēc divām nedēļām dabas klostera vidē ne miņas. Gāju parunāties ar Dabu & pabēgt no cilvēkiem, cauri kanjoniem, meža upju ieločos, kur kādreiz bijuši iezemiešu burvju zintnieku tempļi, pa pilnmēness pļavām, kurās caur pirkstiem slīd vēsas smilgas, pa izžuvušu senlejas upīšu baltās smilts gultņu takām; apmaldoties mežā, tad ar bijību pret aizgājēju vietu lēnā nakts mierā, bet skaļu sirdi doties mājup.

Atceros kā pirmajā vakarā pēc atgriešanās, staigājot pa lielveikala stikla terārija gaiteņiem, sajutos kā mežonīgs, nebrīvē atkal sagūstīts meža garu piepildīts zvērs. Un tās acis arī pēc tam kādā spogulī, indiāniski brūnā āda, rugāju kārta, ādas piekariņi, akmeņi, jūras putnu spalvas & sēņu paciņas kabatā, vēl rētas: jaunākas – tikko plāni aizvērušās uz apakšdelmiem & pa visu ķermeni vecākas – ar jau nogājušām krevelēm – tas nav paskats, kādā uzturēties pilsētā. Un vēl tā sirds, kas sitas apmēram ritmā „dzi-mis brī-vī-bai!” & galvā griežas neprātīgas domas, kopā ar mūziku, atmiņām par dabas smaržu, jūras elpu, saulrieta enerģiju, sausām sāpēm, veldzējošām asarām – laikam tās nav domas, sajūtas & veids, kā pieklājas just & domāt šeit pie jums...

---

Pēdējā naktī ar smagu sirdi dedzināju kādu citu dzēruma neprātā izdemolēto dušu atliekas. Celties divos naktī, lai vērotu pilnmēness aptumsumu (kura nebija), klīstot pa uzkalniņu redzēt gan stihiju garus, gan tumsas garus, kuri bēg, sadegot tiem naida dēļiem. Tad gluži kā transā sēžot ugunskura ogļu klusuma skaņās, ar domu par šo pašu & citām pasaulēm.

Gonzo Notes Nr.37 (Z3.o7.o9)

Bez visa tā pēdējā laika trakuma & rosības pannas sprakšķiem, mācos sadzīvot ar visādiem mājdzīvniekiem. Ja zirnekļi ir feini – visas mušas pie loga & kaktos izķer, tad peļu jaunkundze (vai puika) mani mazliet sāpina. Kaut vai ar savu nekaunības priekšzīmību. Vakarnakt emocionālais duelis piemēram. Ieslīdu virtuvē, bet no šokolādes krēma bundžiņas izraušas pavisam pele & pieklājīgi lēnā gaitā aizrāpo uz pretējo galda stūri. Paņemu bundžu, kuras saturs ir nopēdots, bet blakus esošā graudu maize laikam neskarta, tā ka šī laikam ir kaukāda kārumnieku suga vai arī visas peles kritušas uz to šokolādes ķēpu. Pārliecos pāri maizes kastei, kur pele tup ar nomūrētu purniņu, nevainīgi skatoties uz puķēm vai ko tur. Nekādas antropomorfijas, nekādas simpātijas pret derdzīgiem grauzējiem, bet tādu radījumu es vienkārši nevaru nobeigt. Kaut pozas pēc uzmetu viņai virsū biezu plēves maisu... ar iespējamu bēgšanas ceļu...

            Vēl biju pie vienas rakstnieces, kas cienāja ar sēņu mērci & mazliet sareibusi skaļi nolasīja savu fundamentālo noveli „Konstantinovs”.

---

Bet pats rīt pametu civilizāciju & drūpošo rietumu kultūru uz kādām divām jaukām, trakām, miera pilnām nedēļām.

                 Gonzo Notes Nr.36 (L7.o7.o9)

Zvēru pie Sules, kura tagad blandās nez kur, ka tagad esmu viens & rakstu par Patiesību. Bet šitā patiesi ir pēdējā tāda nakts, kad ir prieks & tik daudz laika, lai izbaudītu miglas tīteņus & trakuma pirmatnību – nopietni, šeit vairs nav nekādi traucēkļi – es apguļos uz siltā asfalta & dziedu savas dziesmas vai eju dārzā & daru pilnīgi to pašu; pirmīt pēc rokenrola būšanas stūūūlbā mazā, muļķīgā, bezdievīgi lēti sirsnīgā 15W kombīša pavadījumā, ar neizmērojami jauko, veco sqaieru [tā giča ir riktīgi pelnījusi puķi, godavāārds] dzenājām pa kluso miestu riktīg lauķisku gonzo rokenrolu, tā ka desu cepēji aiz no savas puses uzstādītā dzīvžga žēli čiepstēja savā dūmu piebakstītajā bārbekjū nometnē, apklustot pavisam ar tiem stereotipu blenderiem uz otrā ātruma, kad izgāju dārzā atmiekšķēt smadzenes & pastāvēt meditatīvā ma-bu stājā pēc u-šū jauko mūku labajiem paraugiem, un ir labi tad, ka neviens neko neaizliedz, bet pat citādi – nav arī kam uzprasīt atļauju – un tas tur putniņš ribu būrītī tikai klana galvu, nezin vai piekrītot vai sācis nedaudz taisīties uz nomigšanu, katrā ziņā konkrēti neko neiebilst…

zinu, zinu, tas protams nav diez ko uz labu, bet pēdējā laikā uz garīgām sarunām krietni labāk parakstos ar visādiem © dārza dzīvniekiem [nopietni, ir tāda suga], speciālajiem kaķiem vai speciālajiem ezīšiem piemēram, kas ar kliedzieniem vai bez ieēno nakts klusumu, miglas mulsumu vai abus kopā, gluži kā es bļaustoties pa lapenīti pusnaktī; turklāt tam kompim, pie kura tagad te viens piesēdies, ir uzinstalēta kaukāda tāda apdauzīta izvingrošanās programma, kas tagad liek aizsegt acis & look into the darkness – ak, tu dumjais radījums, es jau tāpat visu laiku bezmaz to vien daru, tagad kad uzdziedu „kamon beibī, iebliez manu spuldzīti”, lēksi uz jūtam, ka ir par daudz & par gaišu vai?

sit mani nost, bet mūzika ir tas, kas nekad neļauj justies pa īstam vientuļam, teiksim tagad tai Yeah Yeah Yeahs meitenei briesmīgi patīk netraucētai dziedāt arī naktīs; tikmēr es izbaudu vientulību & zinu, ka būs jauki arī tad, kad drīzi apkārt būs pulka Dzena Trako & vienkārši dīvaiņu ar atbrīvotiem prātiem, vēl vēlāk vairāk vai mazāk mazi bērni, kas apkārt lēkā, dzied & smej heehh

Gonzo Notes Nr.35 (oB.o7.o9)

Es tagad varētu vai izlēkt no zeķturiem & satīna miņukiem kā Igijs 81’gada Sisko koncertā, un vēl griezties ap savu asi ar ādeni uz plikās miesas kā sūnas saelpojies vilciņš ar galvā uzliktu nacistu-policistu naģeni. Beidzot vismaz pāris dienas ticis pie dzīvesveida, kādu pats esmu tā vēlējies. Nu labi, es pagājšnakt, uzrāpies uz siltumtrašu pārvada, redzēju lapsu meitēnu tik tuvu mājai kā nekad nosacītos meža zvērus nebiju saticis. Muļķīša radījums, tev tiešām spalvas arī galvai iekšpusē aug, ka bradā pa sliedēm gar cilvēku smirdošo četrriteņu dīvānu guļamistabām?

Savukārt manējās american dream mazpilsētas (par kādu pēdējā laikā tā neizbēgami ir kļuvusi) hesburgerā strādā netipiski jauki cilvēki priekš hesīša. Varbūt tie bērni baidās zaudēt savu maizes darbu, varbūt viņiem šodien „piektdienas jaukums”, bet varbūt viņi patiešām hajo par t.s. māgas paradīzes priesteru & priesterieņu statusu. Katrā ziņā skaidrs, ka tie zēni & meitenes ir visai grūti atšķirami (vismaz no muguras).

Zinkā ir, es te baigi nesatraucos par „normālības” palieku saglabāšanu, lai viņas staigā uz randiņiem kaut ar sliekām. Būs vel trakāk & tas savā ziņā dara smieklus & silti ielīksmo visu esošo pasāžu.

Gonzo Notes Nr.34 (2S.o6.o9)

Gonzo Notes Nr.33 (Ih.o6.o9)

            Īstenībā zaudējumiem piemīt tīri laba fascinācijas deva. It īpaši kopā ar nelielu pamestības sajūtu, ar skumjiem laikapstākļiem, ņurdošu vēderu & nepacietības sīcēšanu galvā. Bet viss ir pietiekami feini, vakar bija muzikāli riktīgi dzīvi, varbūt pat gana smieklīgi aizmirsties.

Ep.1: Sliktāk bija no rīta. Nau jau brīnums par tiem muļķa cilvēkiem, kas cilvēku – ciemiņu nogulda pavisam, pavisam sliktā vietā. Tas ko Kastaņedas dons Huans sauc par traipu (manā gadījumā anti-traipu); tas ko ezotēriķi saprot ar āderēm & visām to ietekmēm uz cilvēka psiho-fizisko stāvokli. Pamodos ap 6iem, galvā sīcoņa, karstums, nav ko elpot. Mēģinot atkal aizmigt palika tikai sliktāk – sāka neizturami sāpēt galva, mute sausa, acis tā svils, ka taisās vai izlīt & karstums pastiprinās. Pēc galvas izmērcēšanas aukstā ūdenī palīdzēja tikai apgriešanās gultā kājām gaisā, tā novilkt vēl pāris stundas.

Ep.2: Kaukādā nolāpītā Čiekurkalnā sliežu-laizītājā iekāpa gatavais cacu etalons. Godavārds, tāda uz kuru skatoties paliek žēl par meitenes mazvērtības kompleksiem. Bet ar brutāli naturālu aktrises talantu. Atradusi it kā neitrālu vietu, jaunkundze pēc 10 sek jau grima dziļā bezsamaņā. Labi aplūkojot jaunā & daiļā veidojumu fizisko veidolu, kosmētisko tjūningu par kādiem diviem miljoniem, zīmuļainas šmotkas & kankarus, nākas secināt, ka pēc galīgās tukšinieces jauniete neizskatās. Ar neitrālas vietas izvēli viņa cieš sakāvi, jo sēž pusmetru priekšā kontrolierei. Tā nu nākas nogulēt līdz savai sūnuciema stacijai. Man protams ir neizsakāmi žēl meitēna par iespējamo sponsora zaudējumu & tamlīdzīgi, bet nekad dzīvē tā nebiju vēlējies, lai uzrastos kontrole. Nopietni!

Gonzo Notes Nr.32 (Io.o6.o9)

Mana pēdējo dienu galvenā nodarbe ir bijusi elpošana dažādos stāvokļos. Guļus, sēdus, mazāk stāvus. Lai cik daudz es neieredzētu savu fizisko ķermeni, man dažreiz paliek bēdīgi, kad esmu viņu tik pa daudz samocījis, apspiedis pretošanos, kāds gan brīnums, ka viņš nolemj padumpoties, kāds gan brīnums, ka tas izdodas.

Tagad ir savādāk. Nevienam neatmaksājas izjust pliku nožēlu par neatgriezeniski zaudēto laiku. Vakar bija skumjas par to, ka nespēju darīt neko radošu. Šodien esmu pāri. Apziņa, ka bez visāda veida radošām lietām normāli varu iztikt kādas 2-3, max 5 dienas. Tad sākas prāta lomkas, sāk griezties hroniskās depresijas centrifūga & man ir bezmaz jāvemj, ja neko citu nevaru/negribu darīt. Tad nu šodien aiz niknuma nolēmu iemācīties, piemēram, Under the Bridge fantastisko intro. Vismaz lai kaukā nomierinātu sakacināto & samīdīto prātiņu; kā arī lai izskrūvētu izdegušās dvēseles lampas.

“That's what I spend most of my time doing, breathing a lot. I like air.” /John Frusciante/

Gonzo Notes Nr.31 (ZB.oS.o9)

Neesmu gan īsti pārliecināts, bet tā smarža manā istabā atgādina nervu gāzi. „Vai nevēlies kādu tabletīti?” viņa teica.

            Manu skumju pietiktu kādiem diviem bataljoniem vai 20 birojiem. Ja ne to, tad vientulības tikpat & vēl divreiz vismaz. Acis tīklo kā asiņainu zemestrīču trauslās plaisiņas; prāts verd kā strutu vulkāns, bet uz āru izvirst tikai pelni & kaukādi nožēlojami putekļi. Tumšdzeltens mēnessirpis šķeļ aukstās debesis; caur zemes silto dūmaku lido laikam pēc manas galvas. Es jau nemaz nespirinos pretim, nebeidz, ja esi beidzot sācis; bet neatstāj aiz sevis tukšumu vai nobeidz pavisam.

            Caur nakti man līdzi gāja pelēki tīģerrakstains kaķēns ar tādām sabaidītām acīm, lūdzošu skatienu paņemt viņu sev līdzi uz mājām vai paņemt prom no tās pasaules, kas mērdējusi badā, situsi to ar plastmasas slotas kātu vai mākslīgās ādas zābaka galu, likusi salt ziemās zem svešu dzīvokļu palodzēm, gulēt siltumtrasēs, mērcēties agro pavasaru & vēlo rudeņu lietavās, barojusi ar puvušām reņģu ādām & zaļu krējumu no saplīsušas stikla burkas, likusi vairīties no divkājaino naidīgajiem skatiem...

bet, kažociņ, es nevaru, jo pats taču nezinu, kur ellē eju...

---

Tomēr ir labi būt dzīvam arī pēc 5-ās prognozes.