Gonzo Notes Nr.42 (Z6.1o.o9)

Pieņemu, ka daudziem vienkārši gribas būt laimīgiem, daudziem patīk skumt, vēl vairāk random cilvēciņi, kas cenšas par to nedomāt (un vispār izdodas). Man īpaši nepatīk tie apdaudzītie emociju kolekcionāri, tādi diezgan līdzīgi man. Kas, prevalējot profesionālajiem hobijiem, maina emocijas kā zaldātu vaktes pamperus.

Man ļoti patīk, kad ir skumji. Tas ir kā viena minūte no laimes, tikai biš nelaime – jo pretēji pulksteņrādītāju virzienam; man patīk braukt mašīnā ar cilvēkiem, ar kuriem attiecību ziņā tiek dalīta bezgalīgi skumja & džinksētai nolemtībai paredzēta kopējā emocionālā pagātne. Tas ir tad, kad esat spiesti tērgāt stulbību stulbības, apmēram: „kāpēc tai meitenei reklāmas stendā tik jocīgs skatiens” vai kautkas uz to pusi, kad jātēlo no sevis ne šāds, ne tāds pusdebils zvēriņš (jo vispār zvēri ir ļoti gudri); kad pēkšņi, vispār neaicinātas, nesasveicinoties ierodas skumjas, kas tad reāli spēlē apziņas straumes mūzikas solopartiju uz tā paša klusuma fona, ik kopēja klusuma brīdī metot tās sejā kā izmirkušas lapas no skumīgiem kokiem, taisni sejā, citreiz aizsitot muti pavisam. Tad vēl tā muļķīgā lavierēšana normālās runās, cenšoties neskart tematus, varbūt pat vārdus, kas varbūt kādam no klātesošajiem nešķiet pārāk nesami. Tas ir kā staigāt pa flīzītēm, kad jau ir tumšs ārā & censties neuzkāpt uz tām, kuras ieplaisājušas. Bet es to tik ļoti neatbalstu, pat ne tāpēc, ka varbūt izbeigsies dienas gaisma vai latern-gaisma, tāpēc, ka tas ir muļķīgi, tas ir pat zināmā mērā negodīgi (vai gandrīz divkosīgi) & nezin kādēļ paranoiski slēpt to, kas tāpat visiem zināms & jaucas pa galvu kā reizrēķins otrajā klasē, trigonometrijas šausmas 9. vai domas par nevainojamu korporatīvo karjeru 12ajā.

Savu īpatnēji opozicionāro alternatīvismu (drīzāk autsaiderismu) neapšaubu, jo man šīs skumju sajūtas patīk daudz labāk piemēram kā sapīpēties zāli, slēpot pa jau nokritušajām slapjajām lapām kaukādā random pilsētā & bļaustīties uz to pusi kā „tripoja akmens lejā no kalna!” Dažreiz gribas apmēram raudāt, kad tās atnākušas, dubļainām kājām vai nelaikā, bet iekšēji īstenībā tu jūties laimīgs & ļoti pašpietiekams.