[ | skaņu celiņš |
| | John Frusciante - Beach arab (Head) | ] |
Gonzo Notes Nr.42 (Z6.1o.o9)
Pieņemu, ka
daudziem vienkārši gribas būt laimīgiem, daudziem patīk skumt, vēl vairāk random cilvēciņi, kas cenšas par to
nedomāt (un vispār izdodas). Man īpaši nepatīk tie apdaudzītie emociju
kolekcionāri, tādi diezgan līdzīgi man. Kas, prevalējot profesionālajiem
hobijiem, maina emocijas kā zaldātu vaktes pamperus.
Man ļoti
patīk, kad ir skumji. Tas ir kā viena minūte no laimes, tikai biš nelaime – jo
pretēji pulksteņrādītāju virzienam; man patīk braukt mašīnā ar cilvēkiem, ar
kuriem attiecību ziņā tiek dalīta bezgalīgi skumja & džinksētai nolemtībai
paredzēta kopējā emocionālā pagātne. Tas ir tad, kad esat spiesti tērgāt stulbību stulbības, apmēram: „kāpēc tai
meitenei reklāmas stendā tik jocīgs skatiens” vai kautkas uz to pusi, kad jātēlo
no sevis ne šāds, ne tāds pusdebils zvēriņš (jo vispār zvēri ir ļoti gudri); kad
pēkšņi, vispār neaicinātas, nesasveicinoties ierodas skumjas, kas tad reāli
spēlē apziņas straumes mūzikas solopartiju uz tā paša klusuma fona, ik kopēja
klusuma brīdī metot tās sejā kā izmirkušas lapas no skumīgiem kokiem, taisni
sejā, citreiz aizsitot muti pavisam. Tad vēl tā muļķīgā lavierēšana normālās
runās, cenšoties neskart tematus, varbūt pat
vārdus, kas varbūt kādam no klātesošajiem nešķiet pārāk nesami. Tas ir kā
staigāt pa flīzītēm, kad jau ir tumšs ārā & censties neuzkāpt uz tām, kuras ieplaisājušas. Bet es to tik ļoti neatbalstu, pat ne tāpēc, ka varbūt izbeigsies
dienas gaisma vai latern-gaisma, tāpēc, ka tas ir muļķīgi, tas ir pat zināmā
mērā negodīgi (vai gandrīz divkosīgi) & nezin kādēļ paranoiski slēpt to,
kas tāpat visiem zināms & jaucas pa galvu kā reizrēķins otrajā klasē, trigonometrijas
šausmas 9. vai domas par nevainojamu korporatīvo karjeru 12ajā.
Savu īpatnēji
opozicionāro alternatīvismu (drīzāk autsaiderismu)
neapšaubu, jo man šīs skumju sajūtas patīk daudz
labāk piemēram kā sapīpēties zāli, slēpot
pa jau nokritušajām slapjajām lapām kaukādā random pilsētā & bļaustīties uz
to pusi kā „tripoja akmens lejā no
kalna!” Dažreiz gribas apmēram raudāt, kad tās
atnākušas, dubļainām kājām vai nelaikā, bet iekšēji īstenībā tu jūties
laimīgs & ļoti pašpietiekams.
|