|
Gonzo Notes Nr.38 (oB.oB.o9)
Zinkā man bija
vēl vakar – no aklimatizācijas sajūtas pēc divām nedēļām dabas klostera vidē ne
miņas. Gāju parunāties ar Dabu & pabēgt no cilvēkiem, cauri kanjoniem, meža
upju ieločos, kur kādreiz bijuši iezemiešu burvju zintnieku tempļi, pa
pilnmēness pļavām, kurās caur pirkstiem slīd vēsas smilgas, pa izžuvušu senlejas
upīšu baltās smilts gultņu takām; apmaldoties mežā, tad ar bijību pret
aizgājēju vietu lēnā nakts mierā, bet skaļu sirdi doties mājup.
Atceros kā
pirmajā vakarā pēc atgriešanās, staigājot pa lielveikala stikla terārija
gaiteņiem, sajutos kā mežonīgs, nebrīvē atkal sagūstīts meža garu piepildīts
zvērs. Un tās acis arī pēc tam kādā spogulī, indiāniski brūnā āda, rugāju
kārta, ādas piekariņi, akmeņi, jūras putnu spalvas & sēņu paciņas kabatā, vēl
rētas: jaunākas – tikko plāni aizvērušās uz apakšdelmiem & pa visu ķermeni
vecākas – ar jau nogājušām krevelēm – tas nav paskats, kādā uzturēties pilsētā.
Un vēl tā sirds, kas sitas apmēram ritmā „dzi-mis brī-vī-bai!” & galvā
griežas neprātīgas domas, kopā ar mūziku, atmiņām par dabas smaržu, jūras elpu, saulrieta
enerģiju, sausām sāpēm, veldzējošām asarām – laikam tās nav domas, sajūtas
& veids, kā pieklājas just & domāt šeit pie jums...
---
Pēdējā naktī
ar smagu sirdi dedzināju kādu citu dzēruma neprātā izdemolēto dušu atliekas. Celties
divos naktī, lai vērotu pilnmēness aptumsumu (kura nebija), klīstot pa
uzkalniņu redzēt gan stihiju garus, gan tumsas garus, kuri bēg, sadegot tiem
naida dēļiem. Tad gluži kā transā sēžot ugunskura ogļu klusuma skaņās, ar domu
par šo pašu & citām pasaulēm.
|