|
Gonzo Notes Nr.40 (o9.o9.o9)
Tik ļoti
nodžinksētu vakaru vēl ar visiem apdauzītajiem devītniekiem klātim ņemot sen nebija
nācies izcirst. Kā visiem zināms, šodien kurvja bumbās latvju smukpuisīši iezāģēja
galīgi grīdā (Butes-Balboa kungs & Helmis bija norm) – bumbas trāpija tikai miskastē & vispār viņi aizgāja bļitkot agrā
rudenī.
Vēl pirms
nolēmu profesionālajam kīnō mest svētu mieru, nolēmu beidzot uzbliezt to
īsfilmu, bet cenzētājs stāv jau priekšā. Protams, viens no ienākošajiem video
failiem bija tiktāl džinksēts, ka šo jauko nodarbi atmetu nemaz neatsācis.
Tad mācoties no multenēm domāju,
ka „ now only crab dinner can calm my nerves”,
bet no krab dinner es visticamāk dabūtu Sibīrijas mēri (Anthrax...mmmh...
all right!!!
) , tā ka neuzņēmos riskēt, apēdu saldējuma kokteili ar visvisādu sastāvu &
pēc brīža satiku dusmīgo & aurojošo Misteru Vēderu no apakšstāva...
Bet vienalga Screamin'
Jay Hawkins
ir pa īstam riktīgākais nēģeru Fušante! Šito dziesmu šovakar auroju pār visu
pilsētu & aurošu laikam turpinājumā visu nakti. Mani draugi ir zaļi no
dzena, jo viņiem netraucē dažu personu šķībās apziņas interproporcionālā
nepakļaušanās bipolārā spiediena disorderiem, bļa!
Iedzer tējiņu & apgulies!
Uzvedies smuki, pieaugušu cilvēku kārtībā nečāpstini & runā pieklājīgi. Vai
nerunā vispār.
Es tagad lasu
„Zvērkāvi” & mēģinu domāt par jaukajām indiāņu meitenēm, kas spēlē ģitāras
& draudzīgiem indiāņu zēniem, kas atnākuši no medībām, pārgājiena &
spalvu meklēšanas purvos, sēž pie ugunskura, laiž pa apli miera pīpi ar izgrebtu
piekūnu lidojumā, klausās indiāņu meitenes un dzied līdzi garu balsīs.
Jau bērnībā
man ļoti patika indiāņi & tad vispār es parasti izvēlējos to otro variantu.
--- Vēl man bija saulaina diena purva vidū vakar pirms saulrieta.
---
Nu jau
beidzās. Diena. Kuras varbūt nemaz nebija.
|