[ | skaņu celiņš |
| | Džārviss Kokers & Yeahs | ] |
Gonzo
Notes Nr.36 (L7.o7.o9)
Zvēru pie
Sules, kura tagad blandās nez kur, ka tagad esmu viens & rakstu par Patiesību.
Bet šitā patiesi ir pēdējā tāda nakts, kad ir prieks & tik daudz laika, lai
izbaudītu miglas tīteņus & trakuma pirmatnību – nopietni, šeit vairs nav
nekādi traucēkļi – es apguļos uz siltā asfalta & dziedu savas dziesmas vai
eju dārzā & daru pilnīgi to pašu; pirmīt pēc rokenrola būšanas stūūūlbā mazā,
muļķīgā, bezdievīgi lēti sirsnīgā 15W kombīša pavadījumā, ar neizmērojami
jauko, veco sqaieru [tā giča ir riktīgi pelnījusi puķi, godavāārds] dzenājām pa
kluso miestu riktīg lauķisku gonzo rokenrolu, tā ka desu cepēji aiz no savas
puses uzstādītā dzīvžga žēli čiepstēja savā dūmu piebakstītajā bārbekjū
nometnē, apklustot pavisam ar tiem stereotipu blenderiem uz otrā ātruma, kad
izgāju dārzā atmiekšķēt smadzenes & pastāvēt meditatīvā ma-bu stājā pēc u-šū
jauko mūku labajiem paraugiem, un ir labi tad, ka neviens neko neaizliedz, bet
pat citādi – nav arī kam uzprasīt atļauju – un tas tur putniņš ribu būrītī tikai
klana galvu, nezin vai piekrītot vai sācis nedaudz taisīties uz nomigšanu, katrā
ziņā konkrēti neko neiebilst…
zinu,
zinu, tas protams nav diez ko uz labu, bet pēdējā laikā uz garīgām sarunām krietni labāk parakstos ar visādiem © dārza dzīvniekiem [nopietni, ir tāda suga],
speciālajiem kaķiem vai speciālajiem ezīšiem piemēram, kas ar kliedzieniem vai
bez ieēno nakts klusumu, miglas mulsumu vai abus kopā, gluži kā es bļaustoties
pa lapenīti pusnaktī; turklāt tam kompim, pie kura tagad te viens piesēdies, ir
uzinstalēta kaukāda tāda apdauzīta izvingrošanās programma, kas tagad liek
aizsegt acis & look into the darkness – ak, tu dumjais radījums, es
jau tāpat visu laiku bezmaz to vien daru, tagad kad uzdziedu „kamon beibī,
iebliez manu spuldzīti”, lēksi uz jūtam, ka ir par daudz & par gaišu vai?
sit mani
nost, bet mūzika ir tas, kas nekad neļauj justies pa īstam vientuļam, teiksim
tagad tai Yeah Yeah Yeahs meitenei briesmīgi patīk netraucētai dziedāt
arī naktīs; tikmēr es izbaudu vientulību & zinu, ka būs jauki arī tad, kad drīzi
apkārt būs pulka Dzena Trako & vienkārši dīvaiņu ar atbrīvotiem prātiem, vēl vēlāk
vairāk vai mazāk mazi bērni, kas apkārt lēkā, dzied & smej heehh
|