|
Gonzo Notes Nr.45 (IZ.o4.1o)
Beidzot atkūlos mājas... un kas
mani par to sagaida?
No vienas šķērsielas ārā griežas viens
minivens & uzgriežas man virsū apmēram uz papēžiem. Eju uz priekšu, šis
brauc tikpat tuvu, tad apdzen. Tad no viņa izliecas šoferis-vīrelis ap 70
gadiem & mani uzrunā. Izņemu ausis kopā ar pieklājīgu „ko lūdzu?”. Viņš
saka: „Atdo savu ģitāri!...” Uz manu reakciju „jā, divreiz!” viņš reaģēja ar tādu
smaidiņu, it kā pie viesību galda būtu izstāstījis rupju & nesmieklīgu
anekdoti par Brežnevu vai palaidis purkšķīti pārpildītā somu pirtī.
Epizodes beigas.
Nu ko – pavasaris nesaudzē arī pēc-klimaksa
(pēc-andropauzes) vecuma ļautiņus...
---
Ejot pēc alus, man pretim nāca vairākas
mazās gudreneices no tuvīnās pamatskolas. Viena (visticamāk pati gudrākā) stāstīja
pārējām par tām poļu nedienām aviācijā & politikā. Cik varēja noprast,
vis-gudreniece iepazīstināja draudzenes arī ar vēsturisko kontekstu.
Tad es iedomājos, ka meitenei
varbūt taisnība:
Diplomātija, vēstures skaidrošana,
(ne)braukšana uz „uzvaras” dienu, mūžīgās gaudas par savu upuru statusu ir sō 90ties...
Mums taču savā elitē tagad netrūkt
kandidātu, ko aizsūtīt, piemēram, uz kādu bijušo lēģeri/GULAGu deportāciju
piemiņai... Iespējams tas varētu arī sapurināt politiskos prātus, atsvaidzināt
rindas, likt saprast savu atbildību vēstures & tautas priekšā.
Metāla putni nekad nelido cēli. | 