Gonzo Notes Nr.43 (Z9.1I.o9)
Es zinu tikai
to, ka šobrīd nevēlos īpaši lielāku garīgo tīrību, lai cik patētiski tas arī neskanētu.
Un iemesls ir pavisam vienkāršs:
Tas pārāk grauj manu radošumu
& garīgo trakumu.
Atceramies dramaturģijas alfabēta
pirmos burtus – kaut kas rodas tikai
tur, kur ir Konflikts. Un ja nav tas
nolāpītais konflikts, ja ir tikai apžilbinoša balta gaisma, pastorālas flautu
skaņas & pilns vēders ar saldu debessmanā – tad tur nekas labs nerodas,
tici man, tāds ir viens no īstās fizikas
pamatlikumiem. Protams, ja mēs runājam par nopietna kaut kā radīšanu.
Tieši tāpēc
man baigi nepieciešama tā nakts vientulības & pamestības sajūta naktīs, ar
visādiem draņķiem sabliezts prātiņš dažreiz, hroniskā depresija vieglā formā
bieži, pašregulēta askēze, ekstāze, tukšuma & pašpietiekamības sajūta,
spocīga spriedze tumšās ierakstu studijās nakts vidū, indiāņu saucieni no mežiem,
fūzētu giču kaucieni no kombjiem, asins raksti uz baltām lapām, aizmiglots naids
pret sevi dažreiz, briesmīgi liela paļāvība uz šķietami svešiem cilvēkiem, niknums
par sabiedrības stulbumu, mīlestība pret pasauli & tā tālāk...
--> Un vēl, nekas svarīgs, bet: man patīk, ka skumjas dienas ir diezgan daudz, jo tad tās priecīgās patiešām liekas īsti svētki! Kā bērnībā. (Kuras man tā īsti nav bijis. Vai arī kura turpinās līdz šim brīdim.)
|