Gonzo Notes Nr.40 (o9.o9.o9)

Tik ļoti nodžinksētu vakaru vēl ar visiem apdauzītajiem devītniekiem klātim ņemot sen nebija nācies izcirst. Kā visiem zināms, šodien kurvja  bumbās latvju smukpuisīši iezāģēja galīgi grīdā (Butes-Balboa kungs & Helmis bija norm) – bumbas trāpija tikai miskastē & vispār viņi aizgāja bļitkot agrā rudenī.

Vēl pirms nolēmu profesionālajam kīnō mest svētu mieru, nolēmu beidzot uzbliezt to īsfilmu, bet cenzētājs stāv jau priekšā. Protams, viens no ienākošajiem video failiem bija tiktāl džinksēts, ka šo jauko nodarbi atmetu nemaz neatsācis.

Tad mācoties no multenēm domāju, ka „ now only crab dinner can calm my nerves”, bet no krab dinner es visticamāk dabūtu Sibīrijas mēri (Anthrax...mmmh... all right!!! ) , tā ka neuzņēmos riskēt, apēdu saldējuma kokteili ar visvisādu sastāvu & pēc brīža satiku dusmīgo & aurojošo Misteru Vēderu no apakšstāva...

Bet vienalga  Screamin' Jay Hawkins ir pa īstam riktīgākais nēģeru Fušante! Šito dziesmu šovakar auroju pār visu pilsētu & aurošu laikam turpinājumā visu nakti. Mani draugi ir zaļi no dzena, jo viņiem netraucē dažu personu šķībās apziņas interproporcionālā nepakļaušanās bipolārā spiediena disorderiem, bļa!

Iedzer tējiņu & apgulies! Uzvedies smuki, pieaugušu cilvēku kārtībā nečāpstini & runā pieklājīgi. Vai nerunā vispār.

Es tagad lasu „Zvērkāvi” & mēģinu domāt par jaukajām indiāņu meitenēm, kas spēlē ģitāras & draudzīgiem indiāņu zēniem, kas atnākuši no medībām, pārgājiena & spalvu meklēšanas purvos, sēž pie ugunskura, laiž pa apli miera pīpi ar izgrebtu piekūnu lidojumā, klausās indiāņu meitenes un dzied līdzi garu balsīs.

Jau bērnībā man ļoti patika indiāņi & tad vispār es parasti izvēlējos to otro variantu.

---

Vēl man bija saulaina diena purva vidū vakar pirms saulrieta.

---

Nu jau beidzās. Diena. Kuras varbūt nemaz nebija.

Gonzo Notes Nr.39 (Z6.oB.o9)

            Varbūt šodien vārnas manos palikušajos matos ligzdas vīs, tomēr gribēju arī šo-to pa-stās-tīt...

            Iznāca piecas ar pusi dienas skarba, brīnišķīga & mācību pilna ceļojuma mežos, Saules pļavās, augstienēs & aukstās purvu ielejās. Un es neaizmirsīšu to sēņotāj-ogotāj meiteni, tūliņ aiz Tukuma, kura izskatījās pavisam jauka. Nāca pa lauku ceļu ar sapītiem kastaņbrūniem matiem, slaidām rokām & kājām, pa mežiem nostaigātiem zābaciņiem & meža labumiem rokās.

            Sabiles čigānzēni ir lepni & godprātīgi bez sava gala, Māras kambaros mēs atstājām nākamajām paaudzēm dzena sandali, Padures mežos pie Ventas ir koks ar manu džemperi (ar uzrakstu Te Bija Dzena Trakie /paraksti.../). Meža ozol-onkulī augšā tikšana bija viens sirdi iedrebinošs pasākums. Ar to varbūt sacensties var tikai gulēšana nakts mežā, egļu slietenī zem zvaigžņotām debesīm, pie apdzisuša ugunskura, kad no visām pusēm apkārt iet pīļu dzinējmedības ar vaukšķu & sadzērušu veču klaigām līdz pašam rītam.

            Un pēdējā vakara brauciens kādi 30 kā-em pa pilnīgu Usmas apkaimes biezokņu pirmatnību, ar klusuma reibinošiem viļņiem un neizsakāmi smadzenēs ziedošu meža smaržu līdz ar pēdējiem saules stariem pāri nopietnām eglēm.

Līdz šosejai & benzīntankam ar bezgalīgi vientuļu, sagurušu & mazliet tramīgu meiteni, vienīgo visā tankā. Un tad no Usmas uz Ugāli nominām tos 12km pa ~25min, lai paspētu pēc aliņa tīri kā grūtību pārvarēšanas nolūkā, un man jāsaka, ka tā Ugāle ir īsts labirints, it īpaši tumsā... Ugāles stacijā sataisījām pikniku, pirms pusnakts izdomājām, lai nezūd efekts jāuzpīpē pilnīgi mazliet zaļo, un tad uzpīpējām (sanāca tā, ka jau trešo reizi tajā dienā, huh) tad jāpaēd, bet lai pilnīgi sevi nopaunotu, pa nakti kaukur random jāaizbrauc pilnīgā stounā & tādā varenā elles tumsā. Palikām pa nakti laukā tikai guļammaisos, vēl zem izcilu zvaigžņu seģenes. Naktī +2 grādi, bet mums jābrauc ar vilcienu pēc 6iem, ar ričukiem, kaut nepietika naudiņas (tomēr tikām līdz galam).

Kopā rēķinu kādus ~350 km ar riteņ-zirgiem pa visu Kur & Nekur Zemi.

Vēl man ir daudz rētu uz visādām vietām.

Šovakar ir miers.

& daļēji paša-tasīts kabaču sautējums.