|
Gonzo Notes Nr.32 (Io.o6.o9)
Mana pēdējo
dienu galvenā nodarbe ir bijusi elpošana dažādos stāvokļos. Guļus, sēdus, mazāk
stāvus. Lai cik daudz es neieredzētu savu fizisko ķermeni, man dažreiz paliek
bēdīgi, kad esmu viņu tik pa daudz samocījis, apspiedis pretošanos, kāds gan
brīnums, ka viņš nolemj padumpoties, kāds gan brīnums, ka tas izdodas.
Tagad ir
savādāk. Nevienam neatmaksājas izjust pliku nožēlu par neatgriezeniski zaudēto
laiku. Vakar bija skumjas par to, ka nespēju darīt neko radošu. Šodien esmu
pāri. Apziņa, ka bez visāda veida radošām lietām normāli varu iztikt kādas 2-3,
max 5 dienas. Tad sākas prāta lomkas, sāk griezties hroniskās depresijas
centrifūga & man ir bezmaz jāvemj, ja neko citu nevaru/negribu darīt. Tad
nu šodien aiz niknuma nolēmu iemācīties, piemēram, Under the Bridge fantastisko intro. Vismaz lai kaukā nomierinātu
sakacināto & samīdīto prātiņu; kā arī lai izskrūvētu izdegušās dvēseles
lampas.
“That's
what I spend most of my time doing, breathing a lot. I like air.” /John
Frusciante/ |