|
Džinksētie Brāļi Ziemeļi: I daļa
Runājām par
viena laba drauga vienu kaimiņu, kurš nesen izspārdīja & izbļaustīja visu trepju
telpu klusā koka mājā. Par to, kā viss labais reāli ātri beidzas. Arī
bezdievīgi labs smelstiņš. Par to, kā šis Sagurušais laternu gaismā velkas
mājās aizkustinoši skaistā ziemas naktī, raud un... un dzied Brāļu Ziemeļu
"Uzsniga sniedziņš balts...". It kā nekas sevišķs, bet nu man tā šķiet nemērā gruzīga dziesma... gan jau arī tam
vientuļam cilvēkam pēc īsajiem laimes brīžiem...
---
Tālāk
runājām tikai par Brāļiem Ziemeļiem. Kad
man bija kādi 5 gadi, vietējā bijušā kolhoza kultūrsnamā šiem bija koncis. Tie
brāļi ļoti sirsnīgi dziedāja, un man bija pat puķes priekš viņiem. Protams, visu
sajaucu & iedevu nevis vienu katram, bet tam vienam brālim 2 puķes... & tas otrs teica: "nu tā kā uz
kapiem..."
Jāatzīst, tā jau arī bija, līdz
kādiem 7 gadiem es vairāk uz bērēm/kapiem mēdzu staigāt nekā pa kultūrsnamiem.
Nopietni.
Bet galu galā,
tie taču bija Brāļi Ziemeļi. Viņiem nav
humora izjūtas. Vismaz toreiz nebija. Tādi kā Joy Division tikai latvieši & dzied par sniegu nevis "mīlas saplēstajiem". Citādāk viņi pavisam izkritīs no tēla.
Bet
tas viss ir vesela stāsta vērts, kāpēc Brāļi
Ziemeļi ir(bija) gandrīz Latvijas Joy
Division, bet nekļuva par Brāļi-Dilani-satiek-Bītlus.
Nu jā, viņi
bija uzvarējuši tajā Mikrofonā, 87-ajā.
Ar to „sniedziņa dziesmu” protams. Bet līdz pat 90-tajam neko nebija ierakstījuši.
II & III daļā par
to, kā Brāļi Ziemeļi ierakstīja iespējams
izcilāko, patiesāko un smeldzīgāko albumu LV vēsturē. Un kur tas pazuda...
|