Gonzo Notes Nr.30 (Zs.oS.o9)

...ēē, nekādas simpātijas pret sātanu & nekādas atbildības par iepriekšējo ierakstu.

---

Bez tā, ka šodien par pārsteigumu jūtos nedaudz cilvēka ādā, lai cik muļķīgi vai ironiski tas nebūtu, atklāju jaunu starpsugu sporta veidu.

To varētu nosaukt par abstinences pārņemtu divkājaino sacensību ar smirdošām četrkājainām bestālijām - suņiem manā gadījumā.

Godīg, neatceros, kad būtu sanācis tik labs futbola mačs, nemaz neskatoties uz to, ka pretinieks bija pamuļķīts vecumā zem 1 gada. Ir jauki, ja pretspēlētājs, kuram kādas 10 reizes esi ietesis ar kāju pa to vietu, kur it kā vajadzētu atrasties galvai, joprojām priecīgi spriņģo apkārt & tikpat aizrautīgi turpina spēli. Un kāda man daļa, ka tāds gludekļa galva bumbu spēlē ar zobiem & noslienātu purnu.

Divkājaino spārdīšanās reizēs ko tādu tik bieži nenākas redzēt.

---

Pēc visiem sporta priekiem nāk arī sērīgās lietas: tagad es smirdu ne tikai pēc saviem sviedriem, savas vakardienas svaiguma elpas & pagājšnedēļas svaiguma drēbēm; bet arī pēc tā suņagabala šausminošās elpas; speķainas spalvas & sviedriem; mīkstajiem & slidenajiem otrās pārstrādes objektiem; noslienātas, visos elles kruķos izvazātas bumbas; laikam arī pēc suņu puņķiem...

Gonzo Notes Nr.29 (Z3.oh.o9)

            Man tā gribētos mežonīgi skaļu rokenrolu šodien, jau tūdaļ pat, pa visu māju, tā lai kaimiņiem aizkrīt ausis, aizkrīt širmji, lai viņi savus raudošos palaidnīgos bērnus sūta uz laukiem stādīt pirmos sakņaugus, bet pie manis sūta mentus no vakara maiņas ar busiņā iesvīdušām pakaļām, pa taisno no mana miesta lokālā hesīša.

Un protams iedzert tam visam ap vidu, lai pāriet vēlme ko tādu darīt rītdien, parīt vai aizparīt. Bet svarīgākais tajā visā ir tas, ka dažādu apstākļu dēļ to tomēr nedarīšu. Šodien. Es gribu just brīvi, man ļoti patīk askēze, pašmocības & tādā garā...

Šodien es jūtos kā viss „In Utero” albums, kur tas puika tik ļoti kliedz, jo viņam acīmredzot tomēr sāp, nav vienalga, ir kas sakāms & šo pasauli just nav nekāds bezdievīgais atalgojums.

Dažreiz gribas būt gatavotam tikai no gaļas & par tādām lietām kā sāpes, vientulība & aukstums visapkārt lasīt tikai zin-fantastikā vai leduspuķēs uz sienām.

Balsojiet par mani, es toč būšu melnajā sarakstā, eiroparlamenta gaiteņos tirgošu pro kvalitātes amfetamīnu pa puscenu & nejutīšos slikti uz svētkiem atmetot arī pa velti...

--> joprojām klausos Screaming Jay Hawkins, kurš citējot Džārmuša "Stranger than Paradise" ir real wild man!

Gonzo Notes Nr.28 (o2.oh.o9)

Aiz-iepriekšējo nakti pavadījām dārza būdā, jo kaukā taču pavasaris bija jāatklāj, pie Svētā Diļļu Meistara, viņa labvēlības & mūžīgi neprātīgās apgarotības. Arī pēc puslīdz rokenrola nakts, turklāt 5-os no rīta negribējās gulēt aiziet vienkārši. Pamosties 1-os dienā ar sauli pavisam blakus aiz loga ir silti, bezjēdzīgi, bet pagalam jauki.

Dienvidū saņēmos iziet dārzā & uz smagā, kūstošā sniega uztaisīt treniņu. Pēc beigās dārzā pavadītās gandrīz-visas-dienas varētu teikt, ka esmu pat nedaudz sasauļojies.

Gribēju iemest bildi ar saksofonistu-ģitāristu-n-to-instrumentu-kacinātāju-krusttēvu-(kurš-īstenībā-nav-mans-krusttēvs-jo-kristīts-nekad-neesu) -Alena-Ginsberga-labu-draugu-&-Džeka-Nikolsona-attālu-radinieku...bet...ar savu unikāli strukturālo & sistemātisko pieeju dzīves horizontam esu to kaukur ellē pakāsis...

Aizsitu meilu Lomikam par to, ka mūsu maģisko reālismu postmodernajā rokmūzikā iedzīvinošā blice nolēmusi lēkt augstāk par saviem...ausīm & sperties uz studiju.

Jā, varbūt arī tāpēc, ka pēkšņi nolēmām sākt spēlēt par ceturtdaļ-dināru nopietnāk nekā līdz šim.

---

Vēl es sapratu, ka mēs ļoti daudz (varbūt pārāk daudz) dziedam par viskādiem dzīvniekiem, tāpēc ceru, ka kāda no nākamajām dziesmām būs par: Paulo Koelju, Jonas Brothers, Mileju Kairusu, Meganu Foksu, Gundaru Ignatu, Mendiju Mūru, Dolliju Partoni, Rihardu Bargo, Robertu Mugabi, Stefaniju Meieri, Lindseju Lohanu, Rubensu Baričello, Ailu Fišeri vai nu vismaz par Aivaru Eipuru...

P.S. Bet es tomēr ļoti nožēloju, ka pakāsu arī to dziesmu „par ezīšiem, kuri siltās vasaras naktīs klusi lok pienu & nemanāmi aizpeld dārza dziļuma rasā”. Ja atrodiet – lūdzu to dziesmu atgriezt vai piedāvāt autoratlīdzību.

[muļķīgs joks par to autoratlīdzību – ņemiet veseli!]

Gonzo Notes Nr.27 (12.oB.o9)

- Vakar es viņiem parādīju, ka neesmu vis kārtējā viduvējība, par kādu nu nabaga akadēmiskie ļautiņi līdz vēmienam vēlētos mani pataisīt, atalgojot ar lēmēto lēnprātību & labām atzīmēm. Tomēr ir ļoti labi palikt godīgam pret sevi, patiesam pret savām interesēm & vēl izrauties no tās protams noderīgās cilpas...

Nevajadzēja gan vakar lietot visu to, ko nu vakar tad arī lietoju. nav jau runa par to, ka nevarēju ne giču pašķīt, ne dzīves filozofijai pievērsties, ja visu laiku jūtos kā tāds pavisam apdauzīts mērkaķis ar bezmērķīgu dzīves uztveri, bez interesēm, bez mājām, bez nopietni ņemamas realitātes piegaršas...

Arī šodien joprojām jūtos tāda vidēji saspiedusies Horācija Eldžera vismaz 3. inkarnācija.

Gāju kājām viscauri Lubānas ielas republikai, maskačkas dauntaunas parkam, tirgus rajona sērīgajai priekšpilsētai, centrālparka smacējošajai aurai, daudzu apdauzītu studentu paradīzei, tad kā pa stikliem & rubīniem, atkal uz mājām, tur kur ir Miers & dvēselisks gaiss.

jā, un viss gan manā Valstī, gan manā Dzīvē laikam notiek pēc šī gada 29.februāra kritērijiem...

Gonzo Notes Nr.26 (07.oB.o9)

Šodien es gribēju ieteikt, nofotografēt to Ikstenas kustīgo profila ēnu, viņa izskatījās kaut kur pa vidam starp Vistlera māti & Senās Ēģiptes faraonu ģimenes locekli. Tam puisim priekšā gribēju ieteikt nobildēt, bet viņš tik ņurd vien tālāk ( no sērijas „hmmm, jjjm...”) & turpina vienā laidā ar putekļu lupatiņu glaudīt savas spogulenes objektīvu.

Un tai tīnītei, kura par Daksi pateica: "tu esi neinteresans un dziesmas skumjas!" gribēju izteikt līdzjūtību. Daži nekad nespēs Dzīvi just, daži 50 mūžos nodzīvos mazāk & pateiks mazāk kā cits vienā dziesmā...

Un vēl – Inga Ābele ir tāda ļoti piezemēta, bet tik drosmīga rakstniece.

Un tikt prom & tik pāri & atpakaļ & ar divkāršu sparu...

Gonzo Notes Nr.25 (0S.o3.o9)

Pēdējā diena diez kā nebūtu saucama par medusmaizi, vairāk velk uz tā saucamo sērīgu sprāgonību. Tas gan nav saistīts ar pasaules nemīlēšanu kopumā, bet drīzāk ar to, ka mans fiziskais ķermenis sāka (un gandrīz jau beidza) uzvesties kā niķīgs lopiņš.

Aizvakar rokenrola vakars izvērtās tīri godam, neatceros kāpēc īsti, bet droši vien arī rokenrola sakarā pustrijos naktī līdām augšā tajā upes-ciema tornī.

            Braucot mājās atkal tās pašas skumjas. Arī cerība, koša absinta migla krāsos zil-zaļas ne tikai manas rokas, bet visu dabu aiz pelēcībā pamirušā, zilo gāzu tonētā busa loga.

Un vakar vakarā, lokoties pa gultu, zināmu intrigu piesola kaķu gatavošanās pavasara rokenrola festivāliem. Jau tagad aiz loga sākti pirmie mēģi, tiek rūcināti spalvaini kombji & kopā ar tremolo rokturi žēli raustītas tievās stīgas.

Gonzo Notes Nr.24 (zS.oZ.o9)

No tās pagraba ballītes man laikam visvairāk atmiņā palikusi tā spiedzošā meitene.

Un vēl turpinu ticēt labajam. Tai naktī kādos 5os no rīta viens takša šoferis lūdzas, lai aizvestu par brīvu pāri tiltam atpakaļ uz centru. Es ļoti vēlējos izstaigāties, arī tajos -10 grādos, bet viņš tik dikti lūdzās. Un es iedomājos (kā arī taksists teica), ka tagad jau nu reti kurš ar takšiem braukā, dārgi un tā; bet ja vairs pat pa brīvu nebrauks – laikam negribēju vīriņu tādā ziņā aizvainot...

Vakardienas dzīvokļa koncerts – tā neko. Pēc tam, ejot pa ielu deguns atkal gāž asinis. Laikam drīzumā kļūšu par donoru, par daudz laikam...

Tagad, kaukādos pusčetros rītā izlietnē atkal tecinu mēriju bez šņabja.

Stāvu pie spoguļa un uz sejas ar savām asinīm zīmēju indiāņu sejas rituālo krāsojumu līnijas.

Vakar tajā "Lielajā Balvā" man acīmredzot maz kas patika. tautas mūzikas nominācijā uzvarēja mans kaimiņš, bet kopumā DzV uzvedās & izskatījās pēc apdauzītajiem Ze Cure. kaut pelnījusi noteikti bija mana antropoloģijas pasniedzēja...

Gonzo Notes Nr.23 (IB.oZ.o9)

Principā piekrītu tam, ko par šo visu teica A.Bergsons: „Pieņemot, ka metafizika rāda ceļu apziņas plūsmas esamības pierādīšanas visvieglākajai loģiskajai secībai, tātad domājams, labas mūzikas neesamība vai salīdzinoši minimāla tās esamība bija iemesls, kāpēc pagājušo nedēļ beigās tā bišķin sarāvu prātiņu uz īso, nu labi sperties svešās iekšā svešās viesnīcās ar jautājumiem, vai tās dārza skulptūras figurālais veidojums ir postklasicisma periodam piederīgs vēl ir visai normāli, bet pārējais vairs nebija tik jauki, kad lūdz uzlikt manispēc jebkādu rokenrolu, bet tie cilvēki izteikti klusā balsī atbild, ka laikam nevarēs jo viņiem noteikti vaig ievērot tādu kā neitrālu atmosfēru, pēc tam viņi palaiž to sērīgo kleidermana vai kāda tur klaviergabalu, un visi izliekas tik sasodīti aizņemti, tad manī skatās ar tādām līdzjūtības pilnām kembridžas bakalaura otrā kursa acīm, bet es tik sajūtu tās vibrācijas, visu to spriedzi, kas riņķo ap acīm, kas izgaro no plastmasas kafijas glāzītēm ar kartona tureklīšiem, es sajūtu to nospiedošo krēslu mīkstumu & domu smagumu & griestu gleznojumu ar vārdu sods & nocirsto roku, kas gan ir trešajā stāvā & visu to multimediju maucību, kura pazemīgi kā ķīselis tek pa grīdu, kura ir manāmi sašķiebusies, tas nekas, ārā ir tik daudz svaiga gaisa, rozetē ir tik daudz elektrības, ka pietiks gandrīz visiem, rīgas domē ir daudz gaļas, un drošības policijā vispār strādā daudz jauku cilvēku, bet es nepamanīju būtību, šķiet, ka biju brīvajā kritienā, bet principā sajūta tāda kā zem pusdevas heroīna, kaukad pēc tam braucām tramvajā, un es centos izturēties izturēties izturēties maksimāli neuzkrītoši neuzkrītoši neuzkrītoši, bet nesanāca protams, atceros, ka reiz pazinu meiteni, kura izskatījās pēc trakas vāveres, vienmēr gribēja no šī trakuma noslēpties, bet tās acis tās acis tās acis, nu acis protams visu nodeva, un citi sūdzējās, ka tas meitēns ar trakās vāveres izteiksmi rādoties viņiem murgos, tāpēc par viņu nebalsošot, bet kā cilvēks principā viņa bija laba, līdz ieraugi tās acis tās acis tās acis, laikam viens ir skaidrs, ka daudzi nekad nespēs pa īstam dzīvot, bet trakie nekad nemirs, balsojiet par mani es būšu melnajā sarakstā, ar balto lapu kabatā saplīsušās džinsās pārdošu lētu kodeīnu uz ielas katram bonim, braukšu uz Meksiku skatīties vulkānus & turpināšu tāpat vienā laidā apgalvot, ka nevienu kontraversālu personību nepazīstu...

Jā, bet Feierbahs tikmēr visu laiku māj ar galvu, glauda bārdu & vienā laidā bubina pie sevīm: "Nū jā, mh, mmh, nū jā, nū tā jā... jā, tā jau ir, mm, jā, jā gān, mhh... jā, mhh, jā jā... nu jā... principā... jā..."

Gonzo Notes Nr.22 (Iz.oZ.o9)

Daļu vakarnakts atkal pavadīju tajā dārza būdā, visu laiku kurinot godmaņkrāsniņu, aukstums (-8) kāriem nagiem līda no kaktiem, kad biju nolēmis palikt vasaras apģērbā. Nevelkot nekādas politiskas kolerācijas!

Es tikai rakstīju, tad spēlēju, gaudoju, ka visi kakti dūcēja. Pēc pusnakts mani kā allaž nemanāmi apstāja visi tie parastie gari. Un lokanās ēnas aiz redzēs leņķa. Un vienā brīdī pamanīju TO. Vienu brīdi, kā meteorīta uzplaiksnījumu starp vienkārši zvaigznēm. To pārkāpto robežu, aiz kuras izteiktais, spēlētais, izdziedātais nonāk jau citā pasaulē. To, kas dzirdams Fruščantes pirmo albumu dažos skaņdarbos ( kā Well I’ve been, Weight down...), kā Kobeina pēdējo gadu dažos ierakstos (it īpaši, Do Re Mi), kā dažos no Dakša Vēl nedzimušas reliģijas templī dziesmām. Un jebkur citur, kur tas reti, bet IR.

Jā, nevaru nepateikt, ka:

Dvēseles svars ir negatīvs skaitlis

Nu un tad, ka kaukad iepriekš bijām dzēruši absintu, pirms tam saules rietā sniega klajumā es pāris minūtes biju stāvējis mabu stājā, sūcis rietošo sauli & tādā garā...

Vienkārši dažreiz man dzīvot labāk sanāk arī ar acīm vaļā...

Gonzo Notes Nr.21 (oI.oZ.o9)

            Pēdējās dienās manu uzmanību ir saistījušas galvenokārt divas ziņas:

Pirmā nāk no kaimiņvalsts, kur kādām vīrietim saniknojies jenots nokodis dzimumlocekli. „44 gadus vecais Aleksandrs iedzēris un izklaidējies ar draugiem, kad nolēmis izmēģināt seksu ar jenotu. (..) Vīri savā kompānijā sākuši dzīt nepiedienīgus jokus, kad vīrietis pamanījis interesantu dzīvnieciņu, kas "līdzinājies kaķim". (..) "Dažādībai mēs noķērām šo dzīvnieciņu, kas izlīda no krūmiem. Mans draugs paskaidroja, ka tas ir jenots. Tā kā mūsu kompānijā nebija sieviešu, nolēmu izmantot šo izdevību," paskaidrojumā milicijai rakstījis cietušais vīrietis. Tiklīdz vīrietis izvilcis savu mantību, zvērēns meties tam virsū.

            Veterinārārsti ar smaidu stāsta, ka neticējuši savām ausīm, kad no slimnīcas paziņoja, ka viņiem steidzami nepieciešams speciālists, lai uzšķērstu jenotu, kurš uzbrucis vīrieša dzimumloceklim. Nobeigumā ārsti atzīst, ka "viņam ir jāārstē galva, nevis loceklis.”

Otrā ziņa ir skandalozi traģiska visiem pašmāju kultūras dzīvē iesaistītajiem. Ir izjukusi Latvijas roka supergrupa, kas agrāk sevi dēvēja par Double Faced Eels. Muzikālās elites aprindās tiek runāts par vispārēju latviešu rokmūzikas krīzi, kādu radījis šis daudzus šokējušais fakts.

Kāds Guntars R., kurš nevēlējās savu personību atklāt plašākai publikai, uzskata, ka „Šajā brīdī gribot negribot jāvelk paralēles ar situāciju 60-to gadu beigās, kad bītli (angļu psihedēliskā poproka grupa The Beatles – Aut.) paziņoja par savas eksistences izbeigšanu. Man trūkst vārdu, lai aprakstītu šā brīža emocijas...” – Teica Guntars, kuram runājot, skumjās aizlūza balss. Izsakām līdzjūtību visiem grupas piederīgajiem & novēlam veiksmi vienīgajam „dzīvajam”, solistam Markam, pārdzīvot šo grūto laiku, lai tiektos uz jaunām mākslinieciskām virsotnēm.

Gonzo Notes Nr.20 (1h.oI.o9)

Varētu teikt, ka šodien par tiem velna grautiņiem klausīties nemitīgā tērgāšanā man nebija nekāda dižā sajūsma. Diemžēl iespēju dzīvajā sekot līdzi visam palaidu garām kā iespēju redzēt savas ausis. Tāpat no manas puses nedraud politoloģiski analītisks spriedums, jo līst tik dziļi man absolūti nav vēlmes.

Tomēr pāris frāzes pabira uz šo pusi:

1)      Par galveno: principā atbalstu vecā, liekā graušanas & revolūcijas idejas. Bet ar nosacījumu, ja ir pietiekams pamats [bez tukšiem solījumiem] par augšupejošas pēctecības nodrošināšanu. Un pat tagad mēs pierādījām – sagraut mākam diezgan skaisti & ātri, bet kurš cels, kaut lēni, bet pamatīgi? Citādi tā ir un paliek tikai zemiska degradēšanās līdz mēmu lopiņu līmenim. Kā vecais zēns JFK teica: Neprasi, ko mīļā valsts, dzimtene dos Tev! Vispirms domā, ko pats vari dot tās labā!

2)      Mums patiešām pietrūkst sakarīgu TV žurnālistu. Ir vai nu izglītoti mīzēji, kā tas džeks no LNT (uzvārdā neiedziļinājos), kurš aizbēga uz studiju pēc pirmās grūstīšanās, bet tiešajā ēterā lielījās kā pār viņu lidojusi bruģakmeņu & pudeļu krusa. Viņa vietā nāca tas galīgi atsaldētais puisis ar pilnīgu ielas leksiku, ar mazāk kā minimālu izglītības līmeni, kuram tiešām viss lidoja garām. Bet puika Geste biš dabūja pa skaustu & tad visu atlikušo laiku tupēja barikādē ar asti starp kājām; nu nebija nekas tik mirstams lāčukam. To sauc tikai un vienīgi par vadošo mediju, sevis, sava darba diskreditēšanu ļoti atbildīgā brīdī!

3)      Jā man ir pārsteigums par policistu, Alfas & MP mazspēju. Jā, policijas gadījumā to var saistīt ar nonākšanu sirds & birokrātiskā aparāta sadursmē. Bet spēcīgi nobruņotas elitārās policijas vienības uzdevums ir nebūt suņadvēselēm. Nav runa par maksimāli fizisku pret-agresiju, bet pašcieņa parādīšanu. Kaut, ja godīgi, redzot sadzērušos, rēcošu, bravurīgu urļiku dancojam pa trafarētu policijas auto & sitot stiklus, pat sevi cienoša policista vietā, es uzskatītu par savu pienākumu viņu aiz kājām no raut uz mutes, tā lai zobi šņirkst & birst pret kapatu.

Rezumē: Žēl par gļēvulību no visām atbildīgajām pusēm. Niknums pret to dažādu nacionalitāšu urlu avangardu, kas vienīgo pasākuma jēgu saskatīja sadistiskā atrakcijā & savas valsts izvarošanā...

Gonzo Notes Nr.19 (ZB.Iz.o8)

Nesen aizvadīju radoši & sociāli ļoti jauku nakti, bet... atkal arī mazliet ar nāves klātbūtni. Šoreiz pavisam spēcīgi sastapos ar to sajūtu, par kuru runāju jau iepriekš: cilvēks, kurš sajutis nāves tuvumu, pat ieskatījies tai acīs, vairs neraudzīsies uz dzīvi kā iepriekš...

Palielā āra baseinā, peldēju no āliņģa vienā stūrī uz otru... un apmaldījos... neatradu uzreiz otru izeju... biju aizpeldējis tai garām. Tikai ledains ūdens, kādu 10 cm biezs ledus vāks virs manīm. Virs tā redzamas gaismas, pat cilvēku silueti, bet netiec tur, netiec augšā. Atpeldēju atpakaļ, gar sienu, kur mani palīdzīgi izvilka ārā. Kādu pusminūti es esot tur pētījis ūdensdzīvi...

Zem ūdens tu sajūti nāvi ļoti skaidri, bet spēj dzīvot. Man netrūka elpas. Vienā brīdī sāka trūkt drosmes; neliela panika, visu laiku jūtot sev virsū to smago, caurspīdīgo vāku.

Pēc tam jocīgas izjūtas. Skatoties nāvei sejā. Tik liels miers. Domu skaidrība. Nekādas panikas.

Šādos brīžos labākais ir tas, ka parādās vēl, kas, ne tikai tas ikdienišķais, laicīgais, kuslais ķermenis... kaut kas pārpasaulīgs, iekšējā dzīvotgriba...

            Man bija sajūta, ka pa īstam esmu. Ka nevaru tik viegli izgaist no šejienes.

Gonzo Notes Nr.12 (IZ.1o.o8)

Protams, nevarēju vienkārši tāpat paiet garām trako suņu dienām SickManā! Nu, labi, nepiesavinājos nekādas draņķības, bet prāts palika šķērms pietiekami ilgi. Un bēdīgi, skumji un žēl. Ne par tiem, kuri ar savu plus-mīnus-pāris-tūkstošu algu atļaujas evakuēt preces tādos kvantumos, ka šķiet, it kā jau rītdien būtu izziņots atomkara sākums.

Bet par tiem citiem... Par jaunajiem, kuriem mazsālītie prātiņi tiek nemanāmi izkastrēti un pēc tam brutāli izvaroti.

Un vēl jo vairāk par pensionāriem. Par tiem piejātajiem vientiešiem, kuri savus pēdējos desmit-divdesmit latus atstāj par sort of lielo pudeli vannas putām vai par maucīgiem šņorējamiem gumāniekiem...

Netēlošu nekādu pārspīlētu sociālo atbildību, bet par tiem pašiem persikiem: ja nebūtu šitie korporatīvie konglomerāti (kaut uz mietiem tos cūķus uzsēdinātu), viņi, iespējams, tās kapeikas iztērētu citādi. Siltas pusdienas visai nedēļai, teātris, grāmatas, saldumi & augļi mazbērniem, pirts vai nolāpīta, dažreiz it kā noderīga medicīna.

Esot iekšā visā vājprātā radās ideja. Nez kā būtu uz to visu aiziet kopā ar LSD vai sēnēm un uztvert to visu kā netradicionālu atrakciju parku-cirku...? Kā divkājaino lopiņu frīk-šovu...

Šonakt atbridu mājās pa dubļaino, lietus gandrīz-jau-aizskaloto pasauli. Velkot līdzi Brian Jonestown Massacre fantastiskajam Lets Pretend Its Summer...

Gonzo Notes Nr.10 (I3.1o.o8)

Šodienā, kad kārtējo reizi devos no galvaspilsētas uz savu miera-pilsētu vilcienā lasīju jaunāko Kultūras Dienu, tur ir tas rakstnieces Ellijas „stāsts” Troļļi uz rakstāmgalda pa visu nolāpīto Dienas atvērumu! Izlasīju visu un sapratu, ka salīdzinoši sievietes ir krietni draņķīgākas rakstnieces. Ne jau literāro iemaņu, pieredzes vai līdzi-pārdzīvoto emociju dēļ. Vienkārši pārāk daudz gramstās gar nenozīmīgi maucīgiem sīkumiem. Bet tādas lietas kā Ideja, Saturs & Sižets paliek tuksnešu klajā kaukādu šakāļu pakaļās.

Ja godīgi malacei Ellijai ir sanācis hrestomātisks grafomānijas paraugs. Ievērojot sieviešu literatūras draņķīgākās tradīcijas. Labāk pat neminēšu, ar ko metroseksuāļu rakstniecīte (iespējams) pārgulēja, lai dabūtu savu fikciju publicētu. (No hard feelings though! Katrs stitas, kā spēj!)

Blakus vilcienā man sēdēja apmēram tāda paša tipa meitēns, ik pa laikam viņai somā bļāva debiļņiks ar defaltu krievu dance-pop skaņdarbu, ko viņa, protams, sadzirdēja tikai pēc kādas 4-tās reizes, jo kauko līdzīgu jau šļāca sev ausīs... Uz vilciena palodzes pie loga Narvessen kafija un savu laiku meiča kavēja lasot uzrakstus uz siera bumbiņu čipsu pakas...

Kāpjot ārā tāds frīks – savus 70 vecs čigāns mani uzrunāja apmēram tā: „Krhktrlknlprasd!?” Wtf? Es viņam atvaicāju „mh?”, bet šis tālāk, jautājoši pamācošā tonī turpina mani uzrunāt ar skaņām, līdzīgām, kas rodas krustojot veca suņa riešanu ar veča bezelpas bronhu klepu.

Vienalga nākamais būs nopietns ieraksts...

Gonzo Notes Nr.9 (o4.1o.o8)

Vakar biju tajā zinātniskajā Metamind konferencē, Zviedru ekonomikas augstskolā.

Secinājumi:

Diezgan mēmi modernizēta, padarīta par stikla zvērnīcu dresētām šķirnes kucēm & kucēniem. Kādi 90% no neto veido japiji, metroseksuāļi, sausiņi, cacas, „saldie”, macho girls, konformisti, tehno dendiji & maitas.

Vispār man ĻOTI patīk metroseksuāļu meitenes; viņas pavisam nav tādas kā vairums meiču no Akadēmijas (kuru mīlu tik, cik formālo izglītību vispār var mīlēt kind of autsaiders). Nu tādas ar zaļām zeķubiksēm, melnām baikām, biezām šallēm, sarkaniem linu maisiņiem plecos, ar nenosakāmas sugas putna ligzdu uz galvas, kājās nomīdītas ādas galošas vai apnēsāti klamzīgi zābaki...

        Pati konference tā neko. It īpaši situācijās, kad tiek runāts par šabloniskās objektivitātes principu analīzi mākslas darba recepienta subjektīvās psihes efektu & postefektu sistematizācijas gaitā.

Viens no nākamajiem ierakstiem varētu būt: Psihonautikas nozīme cilvēka apziņas evolūcijā

Gonzo Notes Nr.8 (oL.oE.oB)
 

Dzīve ar fantastiskām ilūzijām. Un bailēm.

Pāris dienas atpakaļ, ejot uz virtuvi, katru reizi tur sastapu peli, mazu kā tējas misiņš, bet uzstājīgi turpinot mielastu vienatnē. Neaicināts ciemiņš – mēs abi tādi. Bailes no nevēlamas satikšanās līdz brīdim kad vajadzēja iznest miseni. Diagnoze – pārēdusies ar pārtikas atlikumiem un mirusi nosmokot apātiskā stresā. Miers, bet tukšums no dzīvām radībām & mirušām dvēselēm...

Bezmiegs. Un murgi. Un lēns miegs dienā. Nakts. Un vientulība. Un homunkuls, kas dzīvo vēderā.

Neredzamu asaru straumē riņķo dvēsele. Kad to iesūc un noslāpē ikdienas pelēkais atvars.

Gonzo Notes Nr4 (14.02.08)

Runājot par Dzen(budismu):

Pagājšnakt es sapņoju, ka spēlēju šahu ar Misteru Pujatu un laikam mēģināju viņam izskaidrot Darvina evolūcijas teorijas pamatprincipus. Pēc neilga laika atnāca Tas Otrs un tagad man ir divas lauztas ribas, nevaru īsti pakustināt žokli un katra acs savā krāsā.

Vismaz es uzzināju, ka Dievs mani mīl. It īpaši šodien, tādā rītā, kā šis un sevišķi pēc kukurūzas pārslu brokastīm (Wurtzer Crispy Cross 1000g pa Ls1,49). Aizgāju beidzot pie ārsta un prasīju – vai tas ir normāli – TĀDI SAPŅI? Viņš teica, puis, tas nekas, arī Bobs Dilans pa reizei mēdz noķert TĀDUS... Joprojām sajūta, ka Darvinam nospļauties par manu sāpi...

Šobrīd gan domāju, ka par mirušajiem var runāt tikai labu un tāpēc tūlīt iešu spēlēt skvoša dubultspēli ar Gebelsu, Bormanu un ugunīgo H. Kungu...