Gonzo Notes Nr.22 (Iz.oZ.o9)
Daļu
vakarnakts atkal pavadīju tajā dārza būdā, visu laiku kurinot godmaņkrāsniņu,
aukstums (-8) kāriem nagiem līda no kaktiem, kad biju nolēmis palikt vasaras
apģērbā. Nevelkot nekādas politiskas kolerācijas!
Es tikai
rakstīju, tad spēlēju, gaudoju, ka visi kakti dūcēja. Pēc pusnakts mani kā
allaž nemanāmi apstāja visi tie parastie gari. Un lokanās ēnas aiz redzēs
leņķa. Un vienā brīdī pamanīju TO. Vienu brīdi, kā meteorīta uzplaiksnījumu
starp vienkārši zvaigznēm. To pārkāpto
robežu, aiz kuras izteiktais, spēlētais, izdziedātais nonāk jau citā pasaulē. To,
kas dzirdams Fruščantes pirmo albumu dažos skaņdarbos ( kā Well I’ve been, Weight down...), kā Kobeina pēdējo gadu dažos
ierakstos (it īpaši, Do Re Mi), kā
dažos no Dakša Vēl nedzimušas reliģijas
templī dziesmām. Un jebkur citur, kur tas reti, bet IR.
Jā, nevaru
nepateikt, ka:
Dvēseles svars ir negatīvs skaitlis
Nu un tad, ka
kaukad iepriekš bijām dzēruši absintu, pirms tam saules rietā sniega klajumā es
pāris minūtes biju stāvējis mabu stājā, sūcis rietošo sauli & tādā garā...
Vienkārši dažreiz man
dzīvot labāk sanāk arī ar acīm vaļā...
|