Gonzo Notes Nr.23 (IB.oZ.o9)
Principā
piekrītu tam, ko par šo visu teica A.Bergsons: „Pieņemot, ka metafizika rāda
ceļu apziņas plūsmas esamības pierādīšanas visvieglākajai loģiskajai secībai, tātad
domājams, labas mūzikas neesamība vai salīdzinoši minimāla tās esamība bija
iemesls, kāpēc pagājušo nedēļ beigās tā bišķin sarāvu prātiņu uz īso, nu labi
sperties svešās iekšā svešās viesnīcās ar jautājumiem, vai tās dārza skulptūras
figurālais veidojums ir postklasicisma periodam piederīgs vēl ir visai normāli,
bet pārējais vairs nebija tik jauki, kad lūdz uzlikt manispēc jebkādu
rokenrolu, bet tie cilvēki izteikti klusā balsī atbild, ka laikam nevarēs jo
viņiem noteikti vaig ievērot tādu kā neitrālu atmosfēru, pēc tam viņi palaiž to
sērīgo kleidermana vai kāda tur klaviergabalu, un visi izliekas tik sasodīti
aizņemti, tad manī skatās ar tādām līdzjūtības pilnām kembridžas bakalaura otrā
kursa acīm, bet es tik sajūtu tās vibrācijas, visu to spriedzi, kas riņķo ap
acīm, kas izgaro no plastmasas kafijas glāzītēm ar kartona tureklīšiem, es
sajūtu to nospiedošo krēslu mīkstumu & domu smagumu & griestu
gleznojumu ar vārdu sods & nocirsto roku, kas gan ir trešajā stāvā &
visu to multimediju maucību, kura pazemīgi kā ķīselis tek pa grīdu, kura ir
manāmi sašķiebusies, tas nekas, ārā ir tik daudz svaiga gaisa, rozetē ir tik
daudz elektrības, ka pietiks gandrīz visiem, rīgas domē ir daudz gaļas, un
drošības policijā vispār strādā daudz jauku cilvēku, bet es nepamanīju būtību, šķiet,
ka biju brīvajā kritienā, bet principā sajūta tāda kā zem pusdevas heroīna,
kaukad pēc tam braucām tramvajā, un es centos izturēties izturēties izturēties
maksimāli neuzkrītoši neuzkrītoši neuzkrītoši, bet nesanāca protams, atceros,
ka reiz pazinu meiteni, kura izskatījās pēc trakas vāveres, vienmēr gribēja no
šī trakuma noslēpties, bet tās acis tās acis tās acis, nu acis protams visu
nodeva, un citi sūdzējās, ka tas meitēns ar trakās vāveres izteiksmi rādoties
viņiem murgos, tāpēc par viņu nebalsošot, bet kā cilvēks principā viņa bija
laba, līdz ieraugi tās acis tās acis tās acis, laikam viens ir skaidrs, ka
daudzi nekad nespēs pa īstam dzīvot, bet trakie nekad nemirs, balsojiet par
mani es būšu melnajā sarakstā, ar balto lapu kabatā saplīsušās džinsās pārdošu lētu kodeīnu uz ielas
katram bonim, braukšu uz Meksiku skatīties vulkānus & turpināšu tāpat vienā
laidā apgalvot, ka nevienu kontraversālu personību nepazīstu...
Jā, bet
Feierbahs tikmēr visu laiku māj ar galvu, glauda bārdu & vienā laidā bubina
pie sevīm: "Nū jā, mh, mmh, nū jā, nū tā jā... jā, tā jau ir, mm, jā, jā
gān, mhh... jā, mhh, jā jā... nu jā... principā... jā..."
|