Gonzo Notes Nr.19 (ZB.Iz.o8)
Nesen
aizvadīju radoši & sociāli ļoti jauku nakti, bet... atkal arī mazliet ar nāves
klātbūtni. Šoreiz pavisam spēcīgi sastapos ar to sajūtu, par kuru runāju jau iepriekš:
cilvēks, kurš sajutis nāves tuvumu, pat ieskatījies tai acīs, vairs neraudzīsies
uz dzīvi kā iepriekš...
Palielā āra
baseinā, peldēju no āliņģa vienā stūrī uz otru... un apmaldījos... neatradu
uzreiz otru izeju... biju aizpeldējis tai garām. Tikai ledains ūdens, kādu 10 cm biezs
ledus vāks virs manīm. Virs tā redzamas gaismas, pat cilvēku silueti, bet netiec
tur, netiec augšā. Atpeldēju atpakaļ, gar sienu, kur mani palīdzīgi izvilka ārā.
Kādu pusminūti es esot tur pētījis ūdensdzīvi...
Zem ūdens tu
sajūti nāvi ļoti skaidri, bet spēj dzīvot. Man netrūka elpas. Vienā brīdī sāka
trūkt drosmes; neliela panika, visu laiku jūtot sev virsū to smago, caurspīdīgo vāku.
Pēc tam jocīgas
izjūtas. Skatoties nāvei sejā. Tik liels miers. Domu skaidrība. Nekādas
panikas.
Šādos brīžos
labākais ir tas, ka parādās vēl, kas, ne tikai tas ikdienišķais, laicīgais,
kuslais ķermenis... kaut kas pārpasaulīgs, iekšējā dzīvotgriba...
Man
bija sajūta, ka pa īstam esmu. Ka nevaru tik viegli izgaist no šejienes.
|