Gonzo Notes Nr.23 (IB.oZ.o9)

Principā piekrītu tam, ko par šo visu teica A.Bergsons: „Pieņemot, ka metafizika rāda ceļu apziņas plūsmas esamības pierādīšanas visvieglākajai loģiskajai secībai, tātad domājams, labas mūzikas neesamība vai salīdzinoši minimāla tās esamība bija iemesls, kāpēc pagājušo nedēļ beigās tā bišķin sarāvu prātiņu uz īso, nu labi sperties svešās iekšā svešās viesnīcās ar jautājumiem, vai tās dārza skulptūras figurālais veidojums ir postklasicisma periodam piederīgs vēl ir visai normāli, bet pārējais vairs nebija tik jauki, kad lūdz uzlikt manispēc jebkādu rokenrolu, bet tie cilvēki izteikti klusā balsī atbild, ka laikam nevarēs jo viņiem noteikti vaig ievērot tādu kā neitrālu atmosfēru, pēc tam viņi palaiž to sērīgo kleidermana vai kāda tur klaviergabalu, un visi izliekas tik sasodīti aizņemti, tad manī skatās ar tādām līdzjūtības pilnām kembridžas bakalaura otrā kursa acīm, bet es tik sajūtu tās vibrācijas, visu to spriedzi, kas riņķo ap acīm, kas izgaro no plastmasas kafijas glāzītēm ar kartona tureklīšiem, es sajūtu to nospiedošo krēslu mīkstumu & domu smagumu & griestu gleznojumu ar vārdu sods & nocirsto roku, kas gan ir trešajā stāvā & visu to multimediju maucību, kura pazemīgi kā ķīselis tek pa grīdu, kura ir manāmi sašķiebusies, tas nekas, ārā ir tik daudz svaiga gaisa, rozetē ir tik daudz elektrības, ka pietiks gandrīz visiem, rīgas domē ir daudz gaļas, un drošības policijā vispār strādā daudz jauku cilvēku, bet es nepamanīju būtību, šķiet, ka biju brīvajā kritienā, bet principā sajūta tāda kā zem pusdevas heroīna, kaukad pēc tam braucām tramvajā, un es centos izturēties izturēties izturēties maksimāli neuzkrītoši neuzkrītoši neuzkrītoši, bet nesanāca protams, atceros, ka reiz pazinu meiteni, kura izskatījās pēc trakas vāveres, vienmēr gribēja no šī trakuma noslēpties, bet tās acis tās acis tās acis, nu acis protams visu nodeva, un citi sūdzējās, ka tas meitēns ar trakās vāveres izteiksmi rādoties viņiem murgos, tāpēc par viņu nebalsošot, bet kā cilvēks principā viņa bija laba, līdz ieraugi tās acis tās acis tās acis, laikam viens ir skaidrs, ka daudzi nekad nespēs pa īstam dzīvot, bet trakie nekad nemirs, balsojiet par mani es būšu melnajā sarakstā, ar balto lapu kabatā saplīsušās džinsās pārdošu lētu kodeīnu uz ielas katram bonim, braukšu uz Meksiku skatīties vulkānus & turpināšu tāpat vienā laidā apgalvot, ka nevienu kontraversālu personību nepazīstu...

Jā, bet Feierbahs tikmēr visu laiku māj ar galvu, glauda bārdu & vienā laidā bubina pie sevīm: "Nū jā, mh, mmh, nū jā, nū tā jā... jā, tā jau ir, mm, jā, jā gān, mhh... jā, mhh, jā jā... nu jā... principā... jā..."