Gonzo Notes Nr.31 (ZB.oS.o9)
Neesmu gan īsti
pārliecināts, bet tā smarža manā istabā atgādina nervu gāzi. „Vai nevēlies kādu
tabletīti?” viņa teica.
Manu
skumju pietiktu kādiem diviem bataljoniem vai 20 birojiem. Ja ne to, tad vientulības
tikpat & vēl divreiz vismaz. Acis tīklo kā asiņainu zemestrīču trauslās
plaisiņas; prāts verd kā strutu vulkāns, bet uz āru izvirst tikai pelni & kaukādi
nožēlojami putekļi. Tumšdzeltens mēnessirpis šķeļ aukstās debesis; caur zemes
silto dūmaku lido laikam pēc manas galvas. Es jau nemaz nespirinos pretim,
nebeidz, ja esi beidzot sācis; bet neatstāj aiz sevis tukšumu vai nobeidz pavisam.
Caur
nakti man līdzi gāja pelēki tīģerrakstains kaķēns ar tādām sabaidītām acīm, lūdzošu
skatienu paņemt viņu sev līdzi uz mājām vai paņemt prom no tās pasaules, kas mērdējusi
badā, situsi to ar plastmasas slotas kātu vai mākslīgās ādas zābaka galu, likusi
salt ziemās zem svešu dzīvokļu palodzēm, gulēt siltumtrasēs, mērcēties agro
pavasaru & vēlo rudeņu lietavās, barojusi ar puvušām reņģu ādām & zaļu
krējumu no saplīsušas stikla burkas, likusi vairīties no divkājaino naidīgajiem
skatiem...
bet, kažociņ, es nevaru, jo pats taču
nezinu, kur ellē eju...
---
Tomēr ir labi būt dzīvam arī pēc 5-ās prognozes. |