Vakar laikam čupai meiteņu iestājās Jaungada apņemšanās, jo vingrošanā ierasto mazpadsmit dāmu vietā bija divdesmit trīs. Tā kā zālītē tik daudzām dāmām vietas īsti nebija, tad tad tika izpildīti vietu maz aizņemoši vingrinājumi - piemēram, pietupieni stāvot uz pirkstgaliem, lēēēnām, lai kājas izjūt smeldzi. Tad nu pusei no nodarbības apmeklētāju knikšķēja ceļgali. Samērā savdabīga pieredze. Skan mierīga mūzika, tu aizvēris acis lēnām tupies un centies novaldīt kāju trīcekli un laidies aizvien zemāk un zemāk un vienā punktā visapkārt sāk skanēt knikt, knikt, knakt, knikt. Tāds mazs, pašmāju Deep forest.


Vēlāk sarunā ar dzīvokļabiedreni atcerējos klasesbiedreni, kas izturēja teicamnieces pōzu un nekavējās labot citu klasesbiedru valodas kļūdas, tomēr šad tad pati lietoja diezgan savdabīgus vārdu salikumus. Protams pusaudžu dziņu un vētru laikā tas mūs kaitināja, tādēļ mēs savus mīļākos vārdiņus apkopojām teikumā "Es no rīta piemodos un paaiztiku siera pagalīti" (Tajā laikā popularitātes viļņa augšā bija uzkārpijušās Piknik siera nūjiņas) Man no tā teikuma vēl joprojām pumpas metās, vakar empīriski pārbaudīju. ;)

Pēdējais jautājums - kā jums, cienījamie lasītāji, liekas, kas pamatā ir veidojis jūsu vārdu krājumu - vecāki, lasītās grāmatas, TV, radiō, draugi vai kas cits.