Pētot diskusijas publiskajā telpā, šķiet, ka tik daudziem indivīdiem ir neārstētas psihiatriskas diagnozes. Izteiksmes veids kā no textbook šizofrēnijas apraksta: teikuma konstrukcija it kā liecina par loģisku spriedumu, bet saturs – vienas vienīgas murgu idejas, vajāšanas mānijas utml. Un es pat ne par cibu šoreiz. Kā šie cilvēki diez dzīvo? Tiek galā ar īres nomaksu, bērnu audzināšanu auto vadīšanu utml.? Pareizā atbilde droši vien ir – netiek, to taču var ļoti labi redzēt, izejot ārā. Bez ekstrēmiem gadījumiem – šorīt man veikalā pienāca onkulis un sāka stāstīt, ka esot cara armijas ģenerāļa pēctecis – arī liela daļa autovadītāju ir kukū pēc definīcijas, un tas ir acīmredzami. Un liela daļa bērnu vecāku jebkurā whatsapp čatā vai forumā. Nemaz nerunājot par veciem cilvēkiem, kas lieto facebook.
Pa retam man kāds šāds arī atraksta uz darba epastu, jo tas ir publiski pieejams, dažreiz arī piezvana. Parasti ziņo kaut kādu ar manu tiešo jomu pilnīgi nesaistītu sviestu, bet ar milzu pārliecību un misijas apziņu, ka dara labu darbu, vēršoties Iestādē, ka ar to pietiek, lai problēma būtu atrisināta (nē, nepietiek, lielākoties nevienu no retoriskajām problēmām nevaru un nemaz neplānoju atrisināt).
Šodien šķiet, ka viņu ir biedējoši daudz.