| Aivars Slucis | 14. Mar 2010 @ 22:41 |
|---|
Kas jūs esat, doktor Aivar Sluci?
Apmeklējot grāmatnīcu, pamanīju viltuspatriotiskā publicista un nu jau bijušā Latvijas Radio žurnālista A.Skalberga nule izdoto viņa jauno grāmatu Kapteiņa gars. Pēc neilgām pārdomām nolēmu to nopirkt, lai uzzinātu, ko tad šoreiz viņš sliktu būs par mani uzrakstījis. Šai ziņā izrādījos kļūdījies, jo par mani jaunajā Skalberga grāmatelē nebija vairs ne vārda. Nezinu, kas būtu licis viņam kļūt pret manu personu tik atturīgam – vai nu aptrūkās rakstāmā materiāla, vai arī nobijās no pretspara, ko es viņam savulaik devu gan avīzē „DDD”, gan arī daudzos interneta portālos. Toties manu uzmanību piesaistīja cits mans vārda brālis, ko autors diezgan plaši piemin – ASV dzīvojošais latvietis, ārsts, mecenāts un publicists Aivars Slucis.
Ja nacionālistu vidē pavaicātu kādam, kurš ir bijis tas cilvēks, kas pirmais organizēja konkursu jauniešiem par nepieciešamību veikt Latvijas dekolonizāciju, tad esmu pārliecināts, ka vairums atbildētu nepārprotami: „Tas taču ir visiem zināmais Aivars Garda, kurš gan cits vēl!”. Diemžēl viņi tādējādi būtu kļūdījušies. Nekādā ziņā nemēģinot noliegt un noniecināt A.Gardas k-ga pūliņus dekolonizācijas idejas popularizēšanā un īstenošanā dzīvē, tomēr esmu spiests atzīmēt, ka viņš nebija pirmais, kurš nolēma reklamēt tautā šo politisko procesu ar jauniešu domrakstu konkursa palīdzību. Gardas k-gs savu konkursu organizēja 2001. gadā, bet jau 1995. gadā ASV latvietis, Dr.Aivars Slucis bija organizējis savu konkursu ar analogu ideju. Tajā bija paredzēta tikai viena balva, bet ar tiem laikiem gana iespaidīgu naudas summu – 500 Ls. Šo balvu saņēma konkursa uzvarētājs, plaši pazīstamās dokumentālās filmas Padomju stāsts režisors Edvīns Šņore. Atzīšos, ka es, toreiz būdams DPU students, arī klusībā kāroju piedalīties šajā konkursā, tomēr galu galā savu darbu uz to tā arī neaizsūtīju. Šobrīd man pat pašam ir grūti strikti viennozīmīgi izskaidrot, kāpēc es toreiz tā rīkojos. Tam nebija viens iemesls, bet gan vesels iemeslu kopums – gan laika trūkums (jo mācību procesu es uztvēru gana nopietni), gan zināma veida nedrošība, pārliecības trūkums par spējām gūt uzvaru (tolaik politiskajos notikumos piedalījos pasīvi – rūpīgi vēroju visus procesus no malas, bet pats tajos neiesaistījos), gan, protams, arī zināma deva slinkuma... Šā vai tā es no sirds priecājos par šāda konkursa esamību, atzinīgi novērtēju arī tā uzvarētāja darbu un, protams, visvairāk jūsmoju par to, ka ir atradies tāds drosmīgs cilvēks, kurš šādu konkursu ir organizējis. A.Sluča vārds nebija svešs man arī pirms tam, biju lasījis viņa publikācijas avīzēs Neatkarīgā cīņa, Lauku avīze, Pilsonis-Pavalstnieks, Nacionālā Neatkarība...u.c. Neslēpšu, ka lielā mērā šis cilvēks kļuva man par sava veida politisko skolotāju, lasīju un priecājos, cik gan precīzi mans vārda brālis ir izklāstījis arī manis paša domas. Tiem cilvēkiem, kas savas mazgadības dēļ toreiz nebija iepazinušies ar šīm publikācijām, varu īsumā paskaidrot, ka tās saturā bija ļoti līdzīgas tam, ko tagad raksta Aivars Garda, vienīgi tajās netika pieminēta Dzīvās Ētikas Mācība, ko acīmredzot A.Sluča k-gs nepazina. Tomēr uzskatu, ka tādēļ A.Sluča publikācijas nebija mazāk vērtīgas par patlaban A.Gardas rakstīto. Šo faktu spilgti apliecināja kaut vai dusmas, ko tās izsauca okupantu presē – ne tikai valsts, bet arī rajona un pilsētas (t.sk., protams, arī Daugavpils) mēroga avīzēs.
Drīzumā pēc šī konkursa norises tika izveidots tā sauktais Klubs 415, kam par nosaukumu kalpoja A.Sluča uzticības personas Latvijā – fotogrāfa, rakstnieka un publicista Gunāra Birkmaņa - pasta adrese – abonenta kastītes numurs kādā no Rīgas pasta nodaļām, uz kurieni tad arī vajadzēja sūtīt konkursa darbus. G.Birkmaņa k-gs bija nolēmis vienot konkursā piedalījušos jauniešus, lai tie arī turpmāk turpinātu izplatīt dekolonizācijas nepieciešamības ideju tautā un tādejādi veicinātu tās īstenošanu dzīvē. Diemžēl ne visi konkursa dalībnieki izrādīja vēlēšanos turpināt darboties šajā virzienā, daži atklāti pateica, ka rakstījuši tikai naudas balvas dēļ, bet vispār viņus politika interesējot tikai kā karjeras iespēja, tāpēc viņi stāšoties naudīgās un varu nesošās partijās, piemēram, Latvijas ceļā. (To pašu gan var arī teikt par daļu no A.Gardas organizētā konkursa dalībniekiem). Tas sarūgtināja A.Sluci, kurš paziņoja, ka turpmāk tamlīdzīgus konkursus vairs nerīkošot, bet vienkārši piešķiršot naudas balvas tiem, kas paši pēc savas iniciatīvas, negaidot atalgojumu, būs jau parādījuši sevi kā patriotiskus cīnītājus par dekolonizāciju.
Kad es 1997. gadā beidzot pats uzsāku politisko darbību, publicējoties laikrakstos, t.sk. arī avīzē Nacionālā Neatkarība, G.Birkmanis izrādīja atsaucību maniem rakstiem, sūtīja man Kluba 415 ražotās patriotiskās aploksnes, uzlīmes un pastkartes, iepazīstināja ar patriotisko literatūru (t.sk., viņa paša sarakstītajām grāmatām), kuras izdošanu bija finansējis A.Sluča kungs. Mana cieņa pret šo ASV tautieti ar to, protams, tikai pieauga, bet vienlaikus es brīnījos, kāpēc viņš joprojām atbalsta viltusnacionālo partijeli T/B, kas, manuprāt, jau 1995. gada nogalē bija nodevusi savu vēlētāju intereses, iesaistoties bārdainā ierāvēja A.Šķēles izveidotajā valdībā un tādejādi lielā mērā pati atteikdamās no savas sākotnēji izvirzītās nacionālās programmas. Es uzskatīju, ka jāveido tās vietā cits, patiesi nacionāls spēks, un gribēju par to pārliecināt arī A.Sluci. Dabūjis no G.Birkmaņa k-ga šī cilvēka adresi, es viņam aizsūtīju vairākas lappuses garu vēstuli, uz kuru es diemžēl nekādu atbildi nesaņēmu. Toreiz es nospriedu, ka nevar būt, ka šāds krietns, patriotisks cilvēks būtu nolēmis mani nepieklājīgi ignorēt un nesniegt atbildi. Nolēmu, ka laikam mana vēstule šo kungu nav sasniegusi un nozudusi Latvijas vai ASV pasta džungļos. Lūdzu G.Birkmanim, lai viņš pie iespējas pajautā, vai A.Slucis ir saņēmis manu vēstuli. Viņš it kā apsolīja to izdarīt, bet tā arī man nekādu informāciju šai sakarā nesniedza. Vēl pēc gada nu jau apvienotā partija „TB/LNNK” nosprieda, ka tāds ekstrēmistisks laikraksts kā „Nacionālā Neatkarība” tikai bojā tās tēlu ārvalstu acīs un apdraud G.Krasta valdības stabilitāti, tādēļ nolēma avīzi slēgt. Vairāki „TB” ierindas biedri nevēlējās ar šo faktu samierināties, tādēļ uzsāka izdot paši savu avīzi ar nosaukumu Latvietis Latvijā. Tas sadusmoja tēbistu spices vīrus, kuri par „šķeltniecisku darbību” nekavējoties izslēdza no savām rindām jaunās avīzes redaktoru un izdevēju Leonardu Inkinu līdz ar viņa draugu un domubiedru Laimoni Gedroviču. Šāda varturu rīcība mani nemaz neizbrīnīja, sen jau vairs neticēju TB/LNNK un neko labu no tās vadoņiem negaidīju. Biju pārliecināts, ka atradīsies Īsti Patrioti, kas palīdzēs iznākt un noturēties Latvietim. Pirmkārt jau šinī ziņā cerības liku uz to pašu A.Sluča kungu, par ko teicu arī L.Inkinam. Un tad es negaidot uzzināju, ka A.Slucim jaunais laikraksts nemaz tik ļoti nepatīk un ka viņš nesteigšoties tam sniegt savu atbalstu. Uz manu jautājumu – kāpēc, saņēmu nenoteiktu atbildi, ka tam esot vairāki iemesli: gan tas, ka avīze aicinot solidarizēties ar ārzemju nacionālistiem (G.Lauku, E.Cundeli...u.c.), gan tas, ka avīze lietojot vārdu „žīds”, bet vajagot „ebrejs” (visai dīvaini ko tādu dzirdēt no trimdā, nevis LPSR dzīvojoša tautieša), ka nekādā ziņā nedrīkstot citēt nevienu rindu no „briesmīgās” grāmatas Mein Kampf, ka tautisko lenti – Lielvārdes jostas fragmentu – ar Ugunskrustiem uz tās ārzemēs varot „nepareizi saprast”, ka neesot labi kritizēt ASV ārpolitiku, kā to darīja šinī laikrakstā cits ārzemju tautietis Kārlis Rebiņš...utt., u.tjp. Tad es arī pirmoreiz izdzirdēju izskanam baumas, ka A.Slucis politiskajā darbībā izmantojot ne vien savu, bet arī cionistu doto naudiņu. (Jāatzīstas, es arī agrāk biju visai izbrīnīts par to, ka šim kungam ir tik daudz naudas, lai sponsorētu gan apmaksātu politisko reklāmu lielajos ASV laikrakstos, gan sniegtu materiālu palīdzību medikamentu un iekārtu iegādei Latvijas slimnīcām. Zināju jau, ka ASV ārsti pelna nesalīdzināmi vairāk kā Latvijā, un tomēr – pat priekš ASV ārsta, nevis baņķiera, Sluča tērētās naudas summas likās ļoti iespaidīgas.) Nu tagad man zināmā mērā radās skaidrība par šī kunga politisko nostāju – tā varēja būt nacionāla tiktāl, cik tas netraucēja Cionas gudro plāniem pārņemt kundzību pasaulē. Minētais fakts mani, protams, ļoti sarūgtināja, tomēr es turpināju uzskatīt, ka Sluča kungu šī iemesla dēļ nevajag norakstīt, jo visi cilvēki jau nekad nedomās vienādi, bet vajag meklēt to, kas mūs vieno, nevis šķir, un šinī gadījumā kopīgais varētu būt mūsu vēlme panākt Latvijas dekolonizāciju.
Laikam ritot, 2000. gadā savu politisko darbību uzsāka arī A.Gardas kungs, kuram izdevās dabūt savā pusē vairākas Kultūras Akadēmijas studentes, un nu jau kopīgi šie cilvēki turpināja aktīvu cīņu par Latvijas dekolonizāciju, par kuru jau faktiski neviens vērā ņemams politiskais spēks Latvijā vairs neiestājās. Sākotnēji A.Sluča kungs, kā jau biju to gaidījis, atbalstīja A.Gardas k-gu, vairākas tā dēvētās Gardas meitenes saņēma no viņa arī naudas prēmijas. Diemžēl A.Gardam savu sabiedrisko rosību arvien aktivizējot, iestājoties LNF rindās un pārņemot tās vadību, sākot izdot laikrakstu „DDD”, viņa un t.s. Gardas meiteņu attiecības ar A.Sluci kļuva arvien vēsākas, līdz beidzot sakari viņu starpā vispār izbeidzās. Tai pat laikā man nācās dzirdēt, ka A.Slucis regulāri braucot uz Latviju, tiekoties ar dažādiem cilvēkiem un politisko partiju (kustību) pārstāvjiem, tomēr ne biedrības „Latvietis” (kas tapa uz avīzes Latvietis Latvijā lasītāju bāzes), ne Latvijas Nacionālās Frontes locekļu to vidū neesot. Kad vaicāju A.Gardam, kāpēc A.Slucis nemēģina ar viņu tikties, Gardas k-gs tikai neizpratnē raustīja plecus, tai pat laikā sakot, ka tā ir paša Sluča kunga izvēle, ar ko tikties, un ja nu šis kungs Aivaru Gardu par gana patriotisku neuzskata, tad viņš jau nu nesākšot pierādīt pretējo un mēģināt iespaidot A.Sluča nostāju sev par labu.
Gadu gaitā arvien mazāk man gadījās dzirdēt par A.Sluča politisko darbību, un es klusībā pie sevis smīkņāju, domādams, ka laikam šis kungs ir nolēmis „nodot stafeti” savam vārdabrālim A.Gardam un varbūt pat A.Gedroicam. Šķiet, ka 2003. gada nogalē, kad laikraksts Latvietis Latvijā pirmoreiz nokļuva uz bankrota sliekšņa, tas saņēma nelielu materiālu palīdzību no G.Birkmaņa, kurš gan vienlaikus sūkstījās, ka nezinot, vai sponsors (A.Slucis) būšot apmierināts ar šādu viņa dotās naudas izlietojumu. Laika gaitā tas tomēr minēto avīzi no bankrota nepaglāba, un pēc pāris gadiem tā pārstāja iznākt. Tās vietā stājās laikraksts „DDD”, kurā sāka publicēties daudzi cilvēki, kas līdz bija publicējušies „LL”. Ar Dievpalīgu šī avīze pastāv vēl joprojām. Nezinu, vai A.Slucis lasa šo avīzi, lai gan droši vien zina par tās eksistenci. Katrā ziņā viņš tā arī joprojām nav izrādījis interesi par sakaru uzturēšanu ar saziņas līdzekli, kas praktiski patlaban vienīgais kā Latvijā, tā ārpus tās aktīvi propagandē Latvijas dekolonizācijas nepieciešamību. Toties ir droši zināms, ka šis kungs ar simpātijām raugās uz viltusnacionālo partijeli Visu Latvijai, tiekas ar tās līderiem, ir arī sniedzis interviju šīs partijas mājas lapai (skat. http://www.nacionalisti.lv/raksts/276/BLOGS/Intervija+ar+Aivaru+Sluci/). Vai viņš nav dzirdējis, ka „VL” vadonis Raivis Dzintars, kā arī vairāki viņa līdzbiedri, uzskata A.Gardu par ekstrēmistu, ar kuru viņiem nevarot sanākt kopdarbība, jo Gardas k-gam esot pārāk stingra nostāja dekolonizācijas jautājumā? Vai pašam Slucim tā arī ir kļuvusi vājāka? Tie ir jautājumi, uz kuriem es diemžēl nevaru saņemt atbildi, jo man nav iespēju aprunāties ar šo kungu.
Zinot A.Sluča un partijas Visu Latvijai siltās attiecības, es nebūtu bijis pārsteigts, ja pēkšņi atklātu, ka šis kungs ir iestājies minētajā partijā un varbūt pat taisās no tās kandidēt. Tomēr raksta sākumā minētajā Skalberga grāmatā uzzināju ko citu – 2009. gadā A.Slucis esot iestājies Pilsoniskajā savienībā. Viņš esot izstrādājis speciālu programmu, kā partijai strādāt, lai iegūtu vēlētāju uzticību; tajā esot bijis daudz progresīvu ideju. Viņš sadarbojoties ar partijas priekšsēdi G.V. Kristovski un gatavojoties 10.Saeimas vēlēšanām (izcēlums mans – A.G.). Redz, kā! Tātad, visticamāk A.Slucis startēs vēlēšanās no partiju apvienības „Vienotība”, kurā nu ir iekļāvusies „patriota” Kristovska vadītā „PS” (starp citu, G.V.Kristovskis no avīzes „DDD” baidās vairāk kā velns no krusta un ir kategoriski atteicies sniegt tai interviju). Kas pašlaik nosaka toni šajā partiju apvienībā, ir zināms – tā ir sorosiešu laikraksteļa „Diena” bijusī redaktore S.Ēlerte ar saviem palīgiem. Būtībā šī apvienība ir radīta, lai kārtējo reizi nozvejotu lētticīgo latvietīšu balsis, kuri savā naivumā domās, ka balso par nacionāļiem, bet īstenībā nobalsos par kosmopolītu varzu, kas darbojas cionistu-masonu-pederastu režīma interesēs. Vai A.Slucis tiešām nesaprot, kas tie ir par ļaudīm, kas viņus finansē un kā labā tie strādā? Negribas ticēt, ka viņš būtu tik dumjš. Un, ja saprot, tad kāds ir viņa mērķis, tādus radījumus atbalstot? Tikt Saeimā? Nu, pieņemsim, bet kas tālāk? Vai viņš tiešām domā, ka Kristovskis un Co palīdzēs viņam īstenot dzīvē dekolonizācijas programmu? Atkal – neticami, ka šis cilvēks būtu tik dumjš! Tad kāds labums latviešu tautai būs no A.Sluča iekļūšanas Saeimā? Atbilde ir – nekāds, tāpat kā praktiski nav jūtama labuma no tā, ka parlamentā ir ZZS piekabinātais Visvaldis Lācis. Neko labu viņš tautai nav izdarījis, tur atrazdamies, sevi gan viņš ir kārtīgi materiāli nodrošinājis, un arī saviem radiniekiem bija siltas vietiņas sagādājis. Labi, V.Lāci vēl var saprast, viņš bija nabadzīgs pensionārs, bet A.Slucim taču naudas pašam netrūkst! Ko tad vēl viņš grib – godu un slavu iegūt? Ka tik nesanāk otrādi – mūža nogalē kļūt par nodevēju un nelieti, zaudēt visu to labo iespaidu, ko līdz šim pats par sevi bija nacionālos latviešos radījis. Atliek vien zīmīgi jautāt – kas jūs esat, doktor Aivar Sluci? Ja Patriots, tad nepinieties ar viltusnacionāļiem un nodevējiem, atbalstiet tiešām Īstus, Godīgus, Kārtīgus Latviešus, bet ja esat kļuvis par nodevēju un pašlabuma meklētāju – tā arī skaidri pasakiet! Jūsu rīcība pirms Saeimas vēlēšanām nepārprotami parādīs, kāda ir atbilde uz manis uzdoto jautājumu.
Cerot, ka A.Slucī tomēr vēl ir kas palicis no tā Nacionālpatriota, par ko es savulaik jūsmoju, palieku gaidot un vērojot viņa tālāko rīcību!
14.03.2010. Aivars Gedroics |
| Tiesas sēdes protokola saturs | 12. Mar 2010 @ 15:00 |
|---|
L
LietaNr.A42837209, A00220-10/40
TIESAS SĒDES PROTOKOLS
Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:
tiesnese S.Pujāte
ar sekretāru K.Pauniņu
izskata atklātā tiesas sēdē Rēzeknē, Atbrīvošanas alejā 88
2010.gada 4.martā
administratīvo lietu Aivara Gedroica pieteikumā par Daugavpils pilsētas Domes
administratīvās komisijas 2009.gada 26.maija lēmuma Nr.D29-949 atcelšanu.
Tiesas sēdi atklāj plkst.10.00.
Tiek pasludināts tiesas sastāvs.
Tiesas sēdes priekšsēdētāja ziņo, ka tiks izskatīts Aivara Gedroica pieteikums par
Daugavpils pilsētas Domes administratīvās komisijas 2009.gada 26.maija lēmuma
Nr.D29-949 atcelšanu.
Tiesas sēdes sekretārs ziņo tiesai, ka uz tiesas sēdi ieradušies:
pieteicējs un atbildētājas pārstāve.
Tiesa pārbauda ieradušos personu identitāti un pilnvarojumu.
Pieteicējs - Aivars Gedroics
personas kods: 081274-10215, vadītāja apliecība Nr.AD079587 Atbildētājas pārstāve - Inga Kokina
personas kods: 140386-12107 vadītāja apliecība Nr.AD122802
2010.gada 23.februāra pilnvara Nr.02.01-38/17 Tiek izskaidrotas procesuālās tiesības.
Tiesības saprotamas. Noraidījuma tiesas sastāvam nav.
Pieteicējs: lūgums atļaut fiksēt tiesas sēdes gaitu diktofonā, kā arī lūgums apsvērt iespēju uzaicināt uz tiesas sēdi kā lieciniekus Valentīnu Dubinu, kas kā bijusī administratīvās komisijas priekšsēdētāja izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu, un īpašniekus, kuriem pieder zemesgabals, kur atradās mana automašīna, kad tika fiksēts pārkāpums - Tatjanu Garovsku un Konstantīnu Vasiļecki. Uz tiesas jautājumu:
- Dubina varētu liecināt par mana pārkāpuma izskatīšanu administratīvās komisijas
■
sēdē, jo tas, kas rakstīts tiesai izsūtītajos materiālos neatbilst reālai situācijai. Zemes gabala īpašnieki varētu sniegt atzinumu par to, kā dome apsaimnieko viņiem
piederošo teritoriju, kā arī to vai vietā, kur atradās mana automašīna ir jābūt zālājam
u.tml.
Tiesa noskaidro atbildētājas pārstāves viedokli par pieteicēja izteiktajiem lūgumiem.
Atbildētājas pārstāve: nav iebildumu lūgumam fiksēt tiesas sēdes gaitu diktofonā.
Nepiekrītu lūgumam nopratināt tiesas sēdē lieciniekus Dubinu un zemesgabala
īpašniekus. Dubina bija administratīvās komisijas priekšsēdētāja, bet lēmums tika
pieņemts koleģiāli un atsevišķa viņas pieaicināšana nav nepieciešama, jo viss ir
izklāstīts lēmumā un citos lietas materiālos, savukārt zemesgabala īpašnieki nevar
liecināt par protokola sastādīšanas apstākļiem.
Tiesa atļauj pieteicējam fiksēt tiesas sēdes gaitu diktofonā.
Tiesa noraida pieteicēja lūgumu par liecinieku pieaicināšanu.
Tiesa pāriet pie lietas izskatīšanas pēc būtības.
Tiesa ziņo par lietas apstākļiem.
Pieteicējs: pieteikumu uzturu.
Atbildētājas pārstāve: pieteikumu neatzīstu.
Paskaidro pieteicējs: mājā dzīvoju kopš 1981.gada un vietā, kas atrodas pretī ieejai
mājā, plankums bez zāles ir novērots kopš brīža, kad tur esmu ievācies. Cilvēki laiku
pa laikam mēdz uzbraukt tajā vietā savas automašīnas, bet nekad līdz šim nebija
dzirdēts, ka kāds par to būtu sodīts, jo augsnes struktūra tur ir tāda, ka nekas uz tās
nespēj augt neatkarīgi no tai vai tur kāds tur savu automašīnu, vai netur. Tāpat vēlos
vērst uzmanību, ka pretī mājas otras ieejas durvīm nav uzbūvēts celiņš, uz kura varētu
uzbraukt un novietot savu automašīnu, savukārt iepretī mājas pirmajai un trešajai
ieejai šādi celiņi ir uzbūvēti.
2009.gada 30.aprīlī ap plkst. 14.00 pie mana dzīvokļa durvīm piezvanīja vairāki
pašvaldības policisti, kas izteica man pārmetumus par to, kāpēc esmu novietojis savu
automašīnu uz tā saucamās zaļās zonas. Es viņiem atbildēju, ka tā nav zaļā zona, un
tad mēs nokāpām lejā un sākām skaidroties. Par to, kādā stāvoklī bija novietota mana
automašīna varu uzrādīt fotogrāfijas. Uzskatu, ka zāle neiznīkst tāpēc vien, ka uz tās
tiek turētas automašīnas, jo viss ir atkarīgs no augsnes struktūras. Policijas
darbiniekiem paskaidroju, ka man nepieciešams piebraukt pie mājas ieejas, lai varu
izkraut un iekraut preces, jo man un manai ģimenei ir mazdārziņš, uz kuru ir jāved
stādi un citas lietas. Turklāt, ja es nebūtu nobraucis malā, tad es būtu nobloķējis
brauktuvi un tad tā būtu problēma, jo tajā brīdī paralēlajā ielā notika ceļa remontdarbi.
Tāpat man ir garāža un ilgstoši automašīna tajā vietā netiek turēta, taču reizēm
aptuveni pusstundas robežās tas ir nepieciešams.
Policistus mani paskaidrojumi neapmierināja un tika sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols. Vēlāk saņēmu pavēsti 2009.gada 12.maijā ierasties uz administratīvās komisijas sēdi. bet, kad ierados uz sēdi, neviens man nestādījās priekšā, es arī netiku iepazīstināts ar cilvēkiem, kas tur atradās, tādējādi tika pārkāpts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk LAPK) 271.pants. Es lūdzu ļaut sēdes gaitu fiksēt diktofonā, taču man tas tika liegts, aizbildinoties, ka tas viņiem nepatīkot. Komisija manos paskaidrojumos nevēlējās ieklausīties un lūdza man atzīt savu vainu. Kad atteicos atzīt savu vainu, komisijas priekšsēdētāja pateica, ka lieta tādā gadījumā tikšot sūtīta uz tiesu. Es atbildēju, ka man pret to nav iebildumu, jo man tādā gadījumā tiks aiztaupīts darbs. Ar to administratīvās komisijas sēde beidzās un lēmums netika pieņemts, tādējādi pārkāpjot LAPK 274. un 275.pantu. Administratīvās komisijas sēdes protokols man netika izsniegts, un arī līdz šim es to neesmu saņēmis, lai arī 2009.gada 2.jūlijā lūdzu man izsniegt visus lietas materiālus. Pēc visa spriežot, sēdes protokols vispār netika rakstīts, tādējādi pārkāpjot LAPK 273.pantu. Par minētajiem pārkāpumiem uzrakstīju sūdzību Daugavpils pilsētas virsprokuroram.
Par notikumu esmu informējis vietējo televīziju, kas bija atbraukusi apskatīties vietu, kur tika fiksēts pārkāpums. Tāpat bija arī raidījums par policiju, kuru veidoja TV5, kurā tika pieminēts mans gadījums un kur es atbildēju uz vairākiem korespondentes jautājumiem par komisijas darbību.
Vēlāk, 2009.gada 19.maijā, es atkārtoti saņēmu pavēsti ierasties uz administratīvās komisijas sēdi 2009.gada 26.maijā. Piezvanīju uz domi un interesējos par to, kāpēc man atkārtoti jāierodas uz sēdi, ja jau vienu reizi tur biju un visus paskaidrojumus sniedzu un man atbildēja, ka lietā netika pieņemts lēmums. Līdz ar to, man radās iespaids, ka komisijā ir nekompetenti cilvēki, kas apzināti vai neapzināti neievēro LAPK noteikumus. Uzskatīju, ka nav jēgas iet uz sēdi, jo man nedos iespēju brīvi izteikties un gadījumā, ja man tiks piespriests sods, tad to es apstrīdēšu tiesā, līdz ar to uz administratīvās komisijas sēdi neierados un 2009.gada 1.jūnijā saņēmu administratīvās komisijas sēdes lēmumu, kurā bija minēta nepatiesa informācija, par to, ka administratīvās komisijas sēde tika atlikta, lai pieprasītu dokumentus no Daugavpils Pilsētplānošanas un būvniecības departamenta un Daugavpils Dzīvokļu komunālās saimniecības uzņēmuma. Sēde 12.maijā tika pārtraukta, solot lietu sūtīt uz tiesu un nepieminot to, ka sēde tiek atlikta kāda dokumenta trūkuma dēļ. Izziņā, kuru saņēmu no Daugavpils Pilsētplānošanas un būvniecības departamenta ir vispārīga informācija un tur nav nekas konkrēti minēts par vietu, kur atradās mana automašīna. Esmu arī saņēmis rasējumu kopijas, kurās arī nav nekas rakstīts par zālāja esamību vai
neesamību manas automašīnas atrašanas vietā, pie tam daļa no rasējumiem aizpildīti krievu valodā un ir no padomju laikiem. Par shēmām nav prasīts viedoklis no zemesgabala īpašniekiem un nav arī ņemtas vērā mājas iedzīvotāju vēlmes. Atsaucoties uz Augstākās tiesas Senāta 6.novembra spriedumu, kurā rakstīts, ka katrā gadījumā iestādei jāizvērtē, vai teritorija, kurā novietots transportlīdzeklis ir uzskatāma par zaļo zonu, vēlos atzīmēt, ka atbilstoši Daugavpils pilsētas teritorijas labiekārtošanas uzturēšanas un aizsardzības noteikumu 4. un 7.punktam, vieta, kurā atradās mana automašīna nevar tikt uzskatīta par zaļo zonu, jo tā netiek apaudzēta ar augiem un netiek kopta. Kā liecina fotoattēli, tad zāle aprīļa beigās ir izaugusi visur citur, tikai ne vietā, kur bija novietota mana automašīna, un nav nekāda pamata apgalvot, ka zāle minētajā vietā neaug tādēļ, ka augsne ir sablīvēta un saknēm trūkst gaisa. Ja tiesa uzskata, ka nepieciešama ekspertīze, tad var lemt par to, ka vietu var apskatīt kāds kompetents eksperts, kas varētu sniegt savu viedokli par augsnes struktūru un to vai automašīnas atrašanās tajā vietā ir šķērslis tam, kāpēc tur neaug zāle. No domes pārstāvjiem neviens nav gājis skatīties minēto vietu, dome vadījās no kaut kādiem plāniem, kuros rakstīts, ka tā ir zaļā zona. Uzskatu, ka jāskatās ir reālā situācija, jo plānos var ierakstīt daudz ko. Protams, zāles augšanu varētu veicināt, bet tad rodas jautājums par to kādā veidā tad tur varētu samainīties automašīnas, jo šobrīd tas ir vienīgais veids kā automašīnām samainīties, uzbraucot uz šīs akmeņainās vietas. Tāpat vēlos piezīmēt, ka tajā pašā vietā automašīnu stāvēšanai bija novietojis Daugavpils Dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmums, kas ir arī redzams fotogrāfijā, līdz ar to var uzskatīt, ka namu pārvalde uzskata, ka tur stāvēt drīkst un administratīvās komisijas priekšsēdētāja tajā laikā bija arī namu pārvaldes juriste, tāpēc viņas padotajiem nevajadzētu rīkoties pretlikumīgi.
Lai arī administratīvā komisija sākotnēji pareizi ir norādījusi, ka es uzskatu, ka manas vainas šajā pārkāpumā nav, vēlāk tiek apgalvots, ka es esot apzinājies savas darbības sekas un apzināti izdarījis administratīvo pārkāpumu, kas pastiprinot manu vainu. Uzskatu, ka manas darbības nepārprotami liecināja, ka gan toreiz, gan tagad es neuzskatu, ka biju novietojis savu automašīnu zālienā, līdz ar to nav nekāda pamata apgalvot, ka es būtu apzināti pārkāpis Daugavpils pilsētas domes saistošos noteikumus. Tāpat vēlos vērst uzmanību tam, ka LAPK 34.pantā kā vainu pastiprinošs apstāklis nav minēta vainas neatzīšana, un tur nav pieļauta iespēja uzskatīt par vainu pastiprinošiem apstākļiem citus apstākļus, kā vien tos, kas minēti šajā pantā, līdz ar to uzskatu, ka šīs pants piemērots pret mani pretlikumīgi. Man nav skaidrs uz kāda pamata ir balstīts secinājums, ka ar manām darbībām sabiedrībai ir radītas smagas sekas, jo nav minēts kādā veidā ir izpaudušās minētās sekas un pēc kādiem kritērijiem
varētu spriest, ka šīs sekas bijušas smagas. Uzskatu, ka manai rīcībai seku nebija nekādu, jo vieta nemainījās pēc tam, kad es uz tās uzbraucu un vēlāk nobraucu. Tāpat vēlos atzīmēt, ka esmu sabiedriski un politiski aktīvs pilsonis, kas pauž savu viedokli arī masu saziņas līdzekļos un esmu arī izteicis kritiku par Domes darbību, līdz ar to es varētu būt nesimpātisks Domei, tāpēc tā mēģina sieties man klāt un sodīt, visur, kur tas būtu iespējams.
Tāpat attiecībā uz Dubinu vēlos atzīmēt, ka viņa tobrīd atradās vairākos amatos, bet šobrīd vairs neieņem nevienu, kas varētu liecināt par viņas kompetenci. Par šo jautājumu esmu arī konsultējies ar mājas iedzīvotājiem un neviens nebija izteicis atbalstu Domei, bet bija manā pusē. Esmu arī iecelts par mājas vecāko, kas norāda, ka mājas iedzīvotāji man uzticas.
Uz tiesas jautājumiem:
- Uzskatu, ka zaļā zona ir vieta, kur aug zāle un kas nav noklāta ar asfaltu, bruģi vai
cementu. Šajā vietā zāle nevar uzaugt augsnes struktūras dēļ.
- Uzskatu, ka apmale īsti nepārtraukta nav, jo tajā ir pāris plīsumi, tāpēc uzskatu, ka tā
nepilda apmales funkciju, jo ir deformēta. Apmale kādreiz tur bija uzlikta, tikai
nezinu ar kādu īsti mērķi.
- Jā, nobraucu savu automašīnu no ceļa, lai citas automašīnas varētu pabraukt garām,
jo ceļu satiksmes noteikumi nosaka, ka automašīnu nevar novietot tur, kur tā traucē
pārvietoties citiem transporta līdzekļiem. Man bija divas iespējas - uzbraukt uz
zāliena vai novietot automašīnu uz ceļa, taču tad tai nevarētu pabraukt garām citas, un
es izvēlējos vismazāko ļaunumu.
- Jā, pavēsti uz 26.maija komisijas sēdi saņēmu.
- Uz 26.maija sēdi neierados, jo tas bija saistīts ar iepriekšējo pieredzi, kad mani
nevēlējās klausīt.
Jā, uzskatu, ka 12.maijā, izskatot manu lietu, komisijai bija domas manu lietu sūtīt uzreiz uz tiesu.
- Jā, saprotot, ka juridiski nav iespējams lietu sūtīt uz tiesu, tika pieņemts lēmums
atlikt lietas izskatīšanu un, sevi attaisnojot, pieprasīt dokumentus, jo tika arī piesaistīta
televīzija un Domē saprata, ka nevarēs to visu tik vienkārši atrisināt, līdz ar to mana
klātbūtne lēmuma pieņemšanā diez vai ko mainītu. Tāpat vēlos atzīmēt, ka uz tiesu
pēc mana lūguma nosūtīja tikai manu iesniegumu, bet nenosūtīja pārējos lietas
materiālus. Arī attiecībā uz Lāčplēša rakstīto paskaidrojumu varu norādīt, ka tas
faktiski neatšķiras no apstrīdētajā lēmumā norādītā.
- Jā, uzskatu, ka attieksme pret mani tāda ir tāpēc, ka neesmu īsti lojāls pret Domi.
Jautājumu nav.
Paskaidro atbildētājas pārstāve: uzskatu, ka pieteikums ir nepamatots un noraidāms. Pieņemtais administratīvais akts ir tiesisks un pamatots. No lietas materiāliem redzams, ka 2009.gada 30.aprīlī Daugavpils pilsētas pašvaldības policijas kārtībnieks sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu par to, ka pieteicējs novietoja savu automašīnu zālienā. Atbilstoši Daugavpils pilsētas Domes 2005.gada 5.novembra sasitošo noteikumu Nr.14 ,,Daugavpils pilsētas sabiedriskās kārtības noteikumu" 11.2 punktam mehāniskos transportlīdzekļus aizliegts novietot zaļajā zonā. Šo noteikumu 2.punkts nosaka, ka noteikumi sasitoši visām fiziskajām un juridiskajām personām, kuras uzturas Daugavpils pilsētas administratīvajā teritorijā. Noteikumi arī nosaka, ka zaļā zona ir apstādījumi, visas ar augiem apaudzētas un koptas platības, no kurām neiegūst produkciju pārtikai, koksni, grieztus ziedus un citu preču produkciju. Atbildība par Daugavpils pilsētas sabiedriskās kārtības neievērošanu bija paredzēta Daugavpils pilsētas 2006.gada 9.novembra sasitošo noteikumu Nr.20 ,,Daugavpils pilsētas administratīvās atbildības noteikumi" 3.17 punktā, kurš nosaka, ka par pieteicēja izdarīto pārkāpumu paredzēts naudas sods no pieciem līdz simts latiem. 2009.gada 13.maija Daugavpils Pilsētplānošanas un būvniecības departamenta izziņā norādīts, ka zemesgabala Daugavpilī, Teātra ielā 32, uz kura atrodas daudzstāvu māja Teātra ielā 34 plānotā izmantošana noteikta, kā daudzstāvu dzīvojamās apbūves teritorija. Komisija atzina, ka ar lietā esošiem pierādījumiem ir pilnībā pierādīts fakts, ka pieteicējs nav ievērojis Daugavpils pilsētas domes 2006.gada 9.novembra saistošo noteikumu Nr.20 ,,Daugavpils pilsētas administratīvās atbildības noteikumi" 3.17 punkta prasības. Komisija secināja, ka pieteicēja darbībās ir konstatējams administratīvā pārkāpuma sastāvs. Komisija izvērtēja vai teritorija, kurā bija novietots transportlīdzeklis ir uzskatāma par zaļo zonu un, pārbaudot zemesgabala izmantošanas veidu, secināja, ka zemesgabals ir pakļaujams pašvaldībā noteiktai kārtībai. Daugavpils pilsētas Dome nepiekrīt pieteicēja apgalvojumiem, ka apstāklis, ka teritorijā neaug zāle, var būt par pamatu tam, ka teritoriju var neuzskatīt par zaļo zonu. Komisija konstatēja, ka pieteicējs ar savu darbību ir bojājis šo zemesgabalu un tas, ka zāle tur neaug, nedeva viņam tiesisku pamatu pārkāpt Domes saistošos noteikumus. Ņemot vērā minēto, lūdzu noraidīt pieteikumu.
Uz tiesas jautājumiem:
- Personas vainas neatzīšana šajā gadījumā, izskatot lēmumu, tika atzīta kā vainu
pastiprinošs apstāklis, pamatojoties uz LAPK 34.panta trešo daļu.
- Jā, komisija konstatēja, ka bojātā vide šajā gadījumā ir smagas sekas sabiedrībai.
- Lietas materiālos nav informācijas par to, vai pieteicējs iepriekš ir sodīts.
<■
- Nevaru pateikt, kāpēc sods ir tik bargs.
- Pieteicējam lietas materiāli tika izsniegti, taču nevaru pateikt, kāpēc netika izsniegts
protokols, kuru pieprasīja pieteicējs.
- Nepiekrītu pieteicēja apgalvojumam, ka administratīvā komisija viņam teica, ka lieta
tiks sūtīta uz tiesu. No materiāliem izriet, ka lietas izskatīšanu bija jāatliek papildus
dokumentu pieprasīšanai, ko komisija varēja darīt, līdz ar to nav pamatoti
apgalvojumi, ka komisija neievēroja procesuālās tiesības.
Uz pieteicēja jautājumiem:
- Uzskatu, ka komisijai nebija nepieciešams braukt un apskatīt pārkāpuma izdarīšanas
vietu, jo komisija pamatojās uz tiem pierādījumiem, kas ir lietas materiālos. Komisijai
bija gan administratīvā pārkāpuma protokols, gan fotouzņēmumi, gan papildus
dokumenti, kas tika pieprasīti.
- Pašvaldības policijas darbinieks konstatēja, ka Jūs izdarījāt pārkāpumu, kas
paredzēts Daugavpils pilsētas Domes saistošajos noteikumos Nr.20 3.17 punktā, tika
pieņemti Jūsu paskaidrojumi un lietas materiāli tika nosūtīti komisijai izskatīšanai,
kas pieņēma attiecīgu lēmumu.
- To, ka bijāt iebraucis zaļajā zonā, konstatēja pašvaldības policijas darbinieks, kas
sastādīja protokolu un lietas materiālus nosūtīja vērtēšanai administratīvajai komisijai.
- Ar automašīnas novietošanu tajā vietā, kur Jūs to novietojāt, Jūs pārkāpjat Domes
saistošos noteikumus.
- Komisija konstatēja, ka pat ja tā ir vieta, kur neaug zāle, tā ir teritorija, kura attiecās
uz Domes sasitošajiem noteikumiem, un Jūs esat tos pārkāpis, novietojot savu
automašīnu minētajā teritorijā.
- No lietas materiāliem redzams, ka teritorija ir sakopta un nav pamata apgalvot, ka
teritorija neveido pilsētas vidi un būtu neatbilstoša pilsētas saistošajiem noteikumiem.
- Komisija, pieņemot lēmumu, deva savu skaidrojumu, bet to, vai tas ir tiesisks, vērtēs
tiesa.
- 2009.gada 12.maija komisijas sēdes protokola man šobrīd līdzi nav.
- Tiesai 2009.gada 12.maija komisijas sēdes protokols nav nosūtīts.
Jautājumu nav.
Uz tiesas jautājumiem pieteicējam:
- Es nesaprotu, uz kāda pamata policijas darbinieki atzina strīdus teritoriju par zālienu,
ja viņi neskatījās nekādos dokumentos. Uzskatu, ka mani nepamatoti sodīja.
- Domāju, ka apmales uz celiņiem tiek liktas ar domu, lai no apmales nebrauktu nost,
bet, ja cilvēkam nepieciešams uz neilgu laiku apstāties, lai kaut ko iekrautu vai
izkrautu, tad uzbraukšana uz apmales ir pieļaujama. Es pateicu, ka neuzskatu, ka esmu
izdarījis pārkāpumu, jo zināju, ka savādāk novietot mašīnu pie mājas ieejas vēlāk
nebūtu iespējams.
Jautājumu nav.
Tiesa noskaidro vai procesa dalībniekiem ir zināmi lietas materiāli, vai nepieciešams
tos nolasīt.
Pieteicējs: materiāli zināmi, nolasīt nav nepieciešams.
Atbildētājas pārstāve: materiāli zināmi, nolasīt nav nepieciešams.
Tiesa noskaidro procesa dalībnieku viedokli par iespēju pabeigt lietas izskatīšanu pēc
būtības.
Pieteicējs: pierādījumi lietā ir pietiekami, var pabeigt, pieteikumu uzturu.
Atbildētājas pārstāve: var pabeigt, pieteikumu neatzīstu.
Lietas izskatīšana pēc būtības tiek pabeigta.
Tiesa pāriet pie tiesu debatēm.
Pieteicējs: lūdzu atcelt nepamatoti uzlikto sodu, un uzskatu, ka nekāds ļaunums
netika nodarīts un vieta, uz kuras es uzbraucu, pirms uzbraukšanas bija tāda pati, kā
pēc nobraukšanas. Tāpat nekādas smagas sekas manā skatījumā arī netika nodarītas.
Atbildētāja pārstāvis: pieteikumu neatzīstu, lūdzu to noraidīt.
Pieteicēja replika: uzskatu, ka situācijā atbildētāja nav iedziļinājusies un rīkojās
formāli, tāpēc aicinu tiesu lemt pēc reālās situācijas.
Tiesu debates pabeigtas.
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 243.pantu tiesa paziņo, ka spriedums lietā
tiks sastādīts un būs pieejams tiesas kancelejā 2010.gada 25.martā pēc plkst. 14.00.
Tiek izskaidrota sprieduma pārsūdzēšanas kārtība un termiņi.
Tiesas sēdes protokols tiks izgatavots 2010.gada 8.martā.
Procesa dalībniekiem tiek izskaidrotas tiesības iepazīties ar tiesas sēdes protokolu un
sniegt piezīmes pie tā.
Tiesas sēde tiek pasludināta par slēgtu.
Tiesas sēde slēgta plkst. 11.10. |
| Okupants pats uzprasījās | 10. Mar 2010 @ 13:58 |
|---|
| Mani k-ri Zadornovam | 23. Feb 2010 @ 23:01 |
|---|
| Raivīša īstā seja | 21. Feb 2010 @ 15:27 |
|---|
Raivis Dzintars un Visu Latvijai atkal rāda savu īsto seju
Pēdējā laikā plašu ažiotāžu saziņas līdzekļos ir izsaucis t.s. okupantu autoparks, kurā bija attēlotas ar Krievijas simboliku izgreznotas automašīnas, to numuri, kā arī nez kādā veidā sadabūti dati par šo auto īpašnieku vārdiem, uzvārdiem un mājas adresēm. Protams, kosmopolītiskie un okupantu saziņas līdzekļi sacēla briesmīgu traci, apgalvodami, ka tas esot milzīgs cilvēktiesību pārkāpums, esot jāķer rokā šī saraksta sastādītāji, publicētāji un jābāž viņi cietumā...utt., kā jau to varēja gaidīt no šāda veida medijiem. Drošības iestādes savukārt sākumā atrunājās, ka tur vairāk kā administratīvs pārkāpums neesot, bet vēlāk, laikam šo pašu kranču riešanas ietekmētas, nolēma uzsākt kriminālprocesu gan ne pret publicētājiem, bet tiem ierēdņiem, kas esot pārsnieguši dienesta pilnvaras, izsniedzot šādas konfidenciālas ziņas nepiederošām personām.
Šinī kontekstā interesanti pavērot, kā reaģē uz konkrētajiem notikumiem organizācijas, kas vismaz pašas dēvē sevi par nacionālām. Kā zināms, saits, kurā bija publicētas šīs ziņas, ir ar nosaukumu www.latvietislatvija.com, kas ārēji atgādina kādreiz iznākušo laikrakstu, kura izdevējs un redaktors bija Leonards Inkins. Līdz ar to bija zināms pamats par šādu sarakstu izveidošanu un ievietošanu turēt aizdomās minēto kungu, vēl jo vairāk, ka viņa paša mājas lapā www.latvietis.com bija pārpublicēta šī informācija. Okupantu TV5 žurnālists A.Mamikins nekavējās uzaicināt L.Inkinu uz interviju, kur ultimatīvā tonī sāka šo cilvēku pratināt. Gods un slava L.Inkinam, kurš stingri pieprasīja sarunāties ar viņu valsts valodā un tāpat arī sniedza atbildes. Inkina k-gs paziņoja, ka nav ievietojis internetā šīs ziņas, un viņam nav zināms, no kurienes tās iegūtas, tomēr viņš ir šo informāciju pārpublicējis, jo uzskata, ka cilvēki, kas publiski demonstrē mums nedraudzīgas kaimiņvalsts simboliku, nav lojāli Latvijas Republikai, līdz ar to pārējiem ļaudīm ir tiesības zināt, kā šādus cilvēkus sauc un kur viņi dzīvo. Un, kaut arī L.Inkins neizmantoja iespēju skaidri un nepārprotami pateikt, ka tiem, kam tā patīk Krievijas simbolika, būtu arī jāpārceļas dzīvot uz Krieviju, tomēr kopumā viņa uzstāšanās nenoliedzami ir vērtējama kā drosmīga un Latvieša pašcieņai atbilstoša. Viņš neuzņēmās uz sevi svešu vainu, taču arī nenosodīja tos, kas uzdrošinājās atklāt „5.kolonnas” datus Latvijā.
Pavisam savādāk uzvedās partijas „Visu Latvijai” līderis Raivis Dzintars. Lapas latvietislatvija.com izveidotāji bija tajā ielikuši norādi uz VisuLatvijai mājas lapu, laikam nezinādami, kas tā ir par partiju, un gribēdami to pareklamēt kā nacionālu. Un nu pretlatviskie saziņas līdzekļi sāka apgalvot, ka arī Raivītis un viņa kompānija esot iejaukti šajā lietā. Tas nu nabaga Raiveli pamatīgi nobaidīja. Viņš taču bija jau uzsācis aktīvu sadarbību ar Saeimā esošajām partijām, plānodams, ar kuru no tām startēt koalīcijā 10.Saeimas vēlēšanās, un domās jau redzēja sevi kā Saeimas deputātu un varbūt pat kā ministru. Tiesa, lai varētu šādu koalīciju izveidot, viņam vajadzēja parādīt, ka nav nekāds radikālis un ekstrēmists. Kā pidara Streipuļa pārraidē izteicās tēbistu pašreizējais vadonis R.Zīle: „...ar Visu Latvijai mēs varēsim sadarboties, ja viņi sapratīs, ka nacionālisms nedrīkst nonākt pretrunā Eiropas vērtībām (t.i., cionismam, pederastismam un kosmopolītismam – A.G.). Respektīvi, viņa partijai ir tikai ārēji jātēlo sevi nacionālu, bet patiesībā jābūt antilatviskai – tieši tādai, kāda jau vairāk kā 10 gadus ir pati TB/LNNK. Raivītis arī centīgi darbojās šinī virzienā, bet nu tāds obloms pēkšņi sanāca – šie nolādētie okupantu auto saraksti. Bija jāglābj, kas vēl glābjams. Un, protams, Raivelis ne tikai noliedza savu saistību ar šiem sarakstiem (kas vēl nebūtu nekas briesmīgs, jo tiešām – nav vajadzības uzņemties uz sevi ne svešu slavu, ne arī svešus noziegumus), bet arī sāka nosodīt šo sarakstu īstos autorus, kārtējo reizi parādot sevi un savus domubiedrus kā nožēlojamus gļēvuļus, pašlabuma meklētājus un viltuspatriotus. Sevišķi interesanti ir papētīt tos argumentus, pamatojoties uz kuriem Raivītis neatbalstīja okupantu autoparka publicēšanu. Savā gudrajā galviņā viņš nespēja neko labāku izdomāt, kā sākt žēlot šo atklāti pretlatvisko ļautiņu ģimenes locekļus, sak, viņi jau droši vien tā nedomājot kā mašīnu īpašnieki, bet tagad dabūšot nevainīgi ciest. Viņš tīšuprāt izlikās nesaprotam, ka ne jau radinieku, bet gan pašu īpašnieku adreses un vārdi tur ir (nerunājot jau par to, ka parasti vienas ģimenes locekļu politiskie uzskati ir ļoti tuvi, ja ne pilnībā identiski), turklāt, ja vadās pēc šāda principa, tad neviena noziedznieka, ne arī citādi nevēlama elementa identitāti mēs nedrīkstam atklāt – katram no tiem taču ir kāds radinieks, kurš tādejādi var justies aizskarts. Bet lai tur vai kā, Raivis bija savu nostāju paudis un ekstrēmismu nosodījis, tagad jūtoties puslīdz droši, ka, ja ne „Vienotība”, tad vismaz „TB” šo kopsaitē paņems, un gan jau ar Krustiņa viltusnacionālās lapeles palīdzību viņš būs ticis arī Saeimā. (Ar Raivīša domu graudiem var iepazīties internetā, noklausoties viņa interviju pidarīša radiopārraidē http://www.visulatvijai.lv/news.php?readmore=1156318956 un arī populārajā portālā http://www.draugiem.lv/hot/?rid=34592#comments).
Mani personīgi šāda Raivīša uzvedība nepārsteidz itin nemaz. Jau pirms 10 gadiem, kopīgi darbojoties avīzē Latvietis Latvijā, es sapratu, ka par fruktu ir šis cilvēks. Toreiz, kad viņam bija reizi mēnesī uzticēts rediģēt šo avīzi, gandrīz nekad tajā neparādījās neviens no maniem rakstiem, jo tie viņam likās „pārāk radikāli”. Šai sakarā man regulāri notika rīvēšanās ar „LL” galveno redaktoru L.Inkinu, kurš atrunājās, ka nevarot iejaukties tajā, kā veidojot avīzi R.Dzintars. Es tad vaicāju, kāpēc viņš saucas „galvenais redaktors”, un varbūt lai tādā gadījumā pamainās ar Raivi tituliem? Teicu arī, vai tad viņš neredz, kāds nožēlojams viltusnacionālis ir Raivītis, un lai tak viņš triec ellē ratā šo puišeli ar visu viņa drauģeļu kompāniju! Ar laiku L.Inkins tiešām saprata „vislatviešu” īsto būtību un pārtrauca ar viņiem sadarbību šai avīzē. Viņš arī izteicās, ka „...Raivis pats laikam īsti nezina, kāda ir viņa politiskā pārliecība, toties zina, ka grib tikt pie varas un naudas”. Kopš tā laika šis cilvēks ne par mata tiesu nav mainījies uz labo pusi! Nacionālisms viņam bija un ir vajadzīgs tikai kā izkārtne, lai tiktu varas gaiteņos un tad uzspļautu šai idejai, kā to jau sekmīgi ir darījuši līdz šim viņa priekšgājēji no TB/LNNK, ne jau velti tieši šīs partijas biedri ir visreālākie vislatviešu koalīcijas partneri.
Diemžēl ne visi Latviešu Patrioti šo Raivīša būtību saprot. Daļa vēl joprojām augstu vērtē „Visu Latvijai” par viņu akciju pie Saeimas, kad šie puspliki pusstundiņu pastāvēja pie Saeimas, tādejādi it kā protestējot pret Abrenes atdošanu Krievijai. Tagad gan viņus pamatīgi ir pārspējis kāds valsts valodā nerunājošs latvijietis, Maskavā vairāk kā divas diennaktis nostāvot ledusgabalā, tādejādi uzstādot Ginesa rekordu. Viņš pats uzskata, ka tādā veidā esot izdarījis mūsu valstij briesmīgi lielu pakalpojumu un izcili spodrinājis Latvijas tēlu pasaulē. Man gan šķiet, ka mūsu tautai no viņa stāvēšanas ledū nebija ne silts, ne auksts, un es pat domāju, ka drīzāk viņš gan izdarīja mums lāča pakalpojumu, parādot, ka latvieši tie paši krievi vien ir, pat vienā un tai pašā valodā runā. Ne jau visi ārzemēs zina un saprot, ko mums nodarīja padomju okupācija un kādas tās sekas mēs vēl joprojām izjūtam. Tāpat arī vislatvieši toreiz pie Saeimas parādīja vienīgi savu fizisko rūdījumu, kam bija visai maz sakara ar Patriotismu. Saeimas deputātiņi tikai ņirdzīgi nosmējās par jaunajiem „roņiem” un nobalsoja tā, kā šiem gribējās. Domāju, ka Raivītis ne uz ko citu arī nebija cerējis, viņam nebija galvenais par katru cenu nosargāt Abreni, bet parādīt, kāds patriots ir viņš un viņa miesassardze.
Lai tur vai kā, bet ar savu pēdējo akciju Raivītis un viņa drauģeļi uzskatāmi nodemonstrēja savu īsto būtību. Domāju, ka tagad jau nu visiem būs nokritušas klapes no acīm, un viņi sapratīs, kas „VL” ir par partiju un kādi ir tās mērķi. Uzskatu, ka katrai patiesi nacionālai organizācijai (kā, piemēram, biedrībai „Latvietis”, LNF), būtu atklāti un kategoriski jānosoda vislatviešu gļēvā, demagoģiskā nostāja gan šajā, gan citos politiskos jautājumos. (Atcerēsimies, ka laikraksts „DDD” 24.04.2009. numurā tieši aicināja apzināt un atklāt okupantu automašīnas). Nedrīkstam pieļaut, lai šis jaunais demagogs un viņa drauģeļi iekļūst Latvijas parlamentā! Tādi viltus draugi mums nav vajadzīgi, labāk lai tad tur valda atklāti mūsu tautas ienaidnieki, kā, piemēram, N.Ušakovs. Tad vismaz viss nostātos savās vietās, un nebūtu pamata apgalvot, ka vara Latvijas teritorijā pieder Latviešiem. Tagad tādi kā Raivelis laiku pa laikam mēģina nolaist tvaiku, imitējot cīņu par Latviešu tiesībām, bet patiesībā turpinot mūs vest pretī iznīcībai. Ja mēs nespējam viņus apturēt, tad vismaz atmaskot gan mēs tos varam! Balsosim par tiešām Īstiem Patriotim, ja tādu nebūs, tad labāk vēlēšanas vispār ignorēsim!
PAR PATIESI BRĪVU, NACIONĀLU LATVIEŠU LATVIJAS VALSTI BEZ DEMAGOĢISKIEM VILTUSPATRIOTIEM UN PAŠLABUMA MEKLĒTĀJIEM
C Ī Ņ A I U N U Z V A R A I S V E I K S !!!
21.02.2010. Aivars Gedroics |
| » Gatavs cīņai un uzvarai |
|---|
ADMINISTRATĪVAJAI RAJONA TIESAI
Atbrīvošanas alejā 88, Rēzeknē, LV 4600
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Teātra ielā 34-35, Daugavpilī, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,
sūdzība
Daugavpils pilsētas domes administratīvā komisija 2009. gada 26. maijā ar lēmumu Nr.D29-949 ir nolēmusi mani sodīt ar 25 Ls naudas sodu. Uzskatu, ka šis lēmums ir netaisns, pretlikumīgs un atceļams šādu iemeslu dēļ.
2009. gada 30. aprīlī ap plkst. 14.00 pie mana dzīvokļa durvīm piezvanīja vairāki pašvaldību policistu formās ģērbušies cilvēki, kuri izteica man pārmetumu par to, ka es esot novietojis savu automašīnu uz t.s. zaļās zonas jeb zāliena un lūdza to novākt. Es atbildēju, ka mašīna atrodas uz kanalizācijas lūkas, kurai apkārt ir akmeņi un smiltis apmēram 2 metru rādiusā, savukārt zāle šinī vietā nav augusi nevienā gadalaikā teju 30 gadu laikā, kopš es kopā ar saviem vecākiem dzīvoju augstāk minētajā adresē. Paskaidroju arī, ka man nepieciešams piebraukt pie mājas ieejas, lai varētu iekraut un izkraut vedamās preces. Lai netiktu nobloķēta Teātra iela, pa kuru Kandavas ielas remonta laikā rit diezgan intensīva satiksme (nekādas zīmes, kas ierobežotu automašīnu kustību pa šo ielu, tās abos galos nav), man bija nepieciešams nobraukt malā no braucamās daļas, ko es arī izdarīju, nenodarīdams nekādu kaitējumu apkārtējai videi. Pašvaldības policistus mans mutiskais paskaidrojums neapmierināja, un viņi sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu, kuram es pievienoju arī savu rakstisko paskaidrojumu, kas ir iekļauts lietas materiālos. Man tika izrakstīta pavēste 2009. gada 12. maijā ierasties uz pilsētas administratīvās komisijas sēdi Saules ielā 5a laikā no plkst. 14.00 līdz 16.00.
Kad es ierados uz šo sēdi, kundze, kas laikam bija administratīvās komisijas priekšsēdētāja (un kuru iespējams sauca Valentīna Dubina), nestādījās man priekšā un neiepazīstināja ar pārējo telpā esošo komisijas locekļu personībām, tādejādi pārkāpdama LAPK 271.pantu. Uz manu lūgumu ļaut veikt sēdes ierakstu diktofonā man tika nemotivēti atteikts. Manus argumentus par it kā izdarītā pārkāpuma būtību minētā sieviete vispār nevēlējās uzklausīt, ultimatīvā tonī pieprasot atzīt sevi par vainīgu, nemotivēti apgalvodama, ka tikai manas darbības rezultātā esot iznīcināts zālājs uz tās vietas, kur atradās mana automašīna. Nekādu pilsētas plānu man komisijas sēdē neviens nerādīja. Uz jautājumu, vai ir ņemts vērā fakts, ka šī pilsētas teritorija (uz kuras atrodas dzīvojamā māja Teātra ielā 34 un tai blakus esošais pagalms) ir privātīpašums, kas pieder personām TATJANAI VEROVSKAI un KONSTANTĪNAM VASIĻENSKIM, līdz ar to saskaņā ar Civillikuma 1036. pantu šiem cilvēkiem vieniem pašiem ir pilnīgas varas tiesības par to, un Daugavpils Domei nevajadzētu bez īpašnieku ziņas izteikt pretenzijas kādam pret šī privātīpašuma izmantošanas veidu, man skaidra atbilde netika sniegta. Es atzīmēju arī, ka apmēram 1,5 metru attālumā no brauktuves tai paralēli atrodas apmale, kas faktiski liecina, ka sākotnēji šī teritorija bija plānota kā mašīnu stāvvieta, kas gan vietējās pašvaldības neizdarības dēļ netika atbilstoši ierīkota. Uz to man tika atbildēts, ka esot nepieciešams savākt mājas iedzīvotāju parakstus, tad teritorija tikšot labiekārtota. Es atbildēju, ka mani pilnībā apmierina pašreizējais pagalma iekārtojums, tikai, lai pašvaldības varas struktūras beidz mani nepatiesi apvainot neesošos administratīva rakstura pārkāpumos. Tas augstāk minēto sievieti saniknoja un viņa paziņoja, ka sūtīšot manu lietu uz tiesu (neprecizējot, kādu), ja es turpināšot runāt pretī un neatzīt savu vainu. Es atbildēju, ka būšu apmierināts ar šādu iznākumu, jo gadījumā, ja mani sodītu, es pats vērstos administratīvajā tiesā ar prasību sodu atcelt. Ar to 2009. gada 12. maija administratīvās komisijas sēde beidzās. Nekāds lēmums netika pieņemts, tādejādi pārkāpjot LAPK 274. pantu un 275. pantu. Man netika izsniegts arī šīs sēdes protokols, ko neesmu saņēmis vēl līdz šim brīdim, lai gan 02.06.2009. iesniegumā lūdzu izsniegt man visus materiālus, kas saistās ar mana t.s. „administratīvā pārkāpuma” lietu. Acīmredzot šis protokols netika uzrakstīts, pārkāpjot APK 273. pantu. Vēl gribu atzīmēt, ka pārējie komisijas locekļi, kuru identitāti es tāpat nevarēju noskaidrot, sēdes norises laikā vispār nebilda nevienu vārdu.
Nedēļu vēlāk, 2009. gada 19. maijā, saņēmu atkārtotu pavēsti ierasties uz Administratīvās komisijas sēdi 2009. gada 26. maijā. Kad piezvanīju pa tajā norādīto tālruni 65404372 un pajautāju, kāpēc man jāierodas atkārtoti, ja esmu jau komisijas sēdē bijis 12. maijā un pateicis visu, kas man sakāms par konkrēto lietu, man tika atbildēts: „Tādēļ, ka lietā netika pieņemts lēmums”. Uz manu jautājumu, kas traucēja pieņemt lēmumu minētajā sēdē, es skaidru atbildi nesaņēmu. Man radās iespaids, ka administratīvajā komisijā strādā ne tikai ļoti nelaipni, bet arī juridiski nekompetenti cilvēki, kas nezināšanās dēļ vai apzināti neievēro LAPK noteikumus. Līdz ar to neredzēju jēgu vēlreiz nākt uz komisijas sēdi, jo sapratu, ka man nebūs iespējams tajā brīvi izteikties un aizstāvēt, pamatot savu viedokli.
2009. gada 01. jūnijā pa pastu saņēmu Administratīvās komisijas lēmumu Nr. D29-949. Tajā ir minēta melīga informācija, ka 2009. gada 12. maijā administratīvā komisija esot nolēmusi atlikt lietas izskatīšanu, lai pieprasītu dokumentus no Pilsētplānošanas un būvniecības departamenta un SIA „DDzKSU”. Patiesībā, kā jau minēju agrāk, sēde tika izbeigta, solot lietu sūtīt uz tiesu, ne ar vārdu nepieminot sēdes iespējamo atlikšanu kādu dokumentu trūkuma dēļ. Izziņā no Pilsētplānošanas un būvniecības departamenta, kuras kopiju es saņēmu 2.06.2009., ir tikai vispārīga informācija un jēdzienu definējumi, tur nekas nav rakstīts par konkrēto vietu mājas Teātra ielā 34 pagalmā, kur atradās mana automašīna. Tāpat esmu saņēmis trīs rasējumu kopijas, kurās arī nekas nav rakstīts par zālāja (ne)esamību manas automašīnas atrašanās vietā. Atzīmēšu, ka vismaz viens no šiem rasējumiem acīmredzot ir tapis PSRS okupācijas laikā, jo aizpildīts krievu valodā. Cik var saprast, tad šīs shēmas nav saskaņotas ar zemes gabala likumīgajiem īpašniekiem, tāpat, tās sastādot, nav aptaujātas un ņemtas vērā mājas iedzīvotāju vēlmes.
Pilnīgi piekrītot LR AT Senāta 2008. gada 06. novembra spriedumam, kurā norādīts, ka katrā gadījumā iestādei ir jāizvērtē, vai teritorija, kurā transportlīdzeklis ir novietots, ir uzskatāma par zālienu, vēlos atzīmēt, ka atbilstoši Daugavpils pilsētas teritorijas labiekārtošanas, uzturēšanas un aizsardzības noteikumu 4.7. punktam, vieta, kurā atradās mana automašīna, nevar tikt uzskatīta par zaļo zonu, jo tā netiek apaudzēta augiem un kopta. Pagalmā ir tikai dažas puķu dobes (uz kurām nekad neviens mājas piedzīvotājs savas automašīnas nenovieto), bet pamatā visu aizņem dažāda veida nezāles (usnes u.c.), kuras aug savā vaļā, netiek pļautas, ravētas un mēslotas jau teju 30 gadu garumā, kopš dzīvoju Teātra ielā 34. Turklāt, kā jau iepriekš esmu norādījis, vietā, kur atradās mana automašīna, zāle nevar augt zemes struktūras dēļ, ko sastāda cements, akmeņi un smiltis. Kā liecina foto attēli, zāle ir izaugusi jau aprīļa beigās citur pagalmā, bet ne vietā, kur atradās mans auto. Nav nekāda pamata (atbilstoša ekspertu slēdziena u.tml.) apgalvot, ka zāle neaug norādītajā vietā tādēļ, ka augsne sablīvējas un saknēm trūkst gaisa. Uzskatu, ka jebkurš kompetents un politiski neangažēts eksperts apstiprinās, ka manas automašīnas atrašanās vietā zāle neaug augsnes struktūras - cementa, akmens un smilšu - dēļ, un tās augšanu nevar ietekmēt automašīnas (ne)atrašanās uz. šī zemes gabala. Lai panāktu zāles augšanu šinī vietā, ir jāpieved auglīga melnzeme, jāveic augsnes mēslošana ar ķimikālijām (nav gan skaidrs, kā būs iespējams samainīties savā starpā divām pretī braucošām automašīnām, ja visa pagalma teritorija līdz pat šaurajai ielas braucamajai daļai tiks apaudzēta ar zālāju; tādā gadījumā zālāja izbraukāšana kļūs neizbēgama). Līdz ar to, pilnībā noraidu apvainojumu, ka būtu nodarījis kaitējumu zālienam, novietojot savu automašīnu fotogrāfijās redzamajā vietā.
Lai arī administratīvā komisija sākotnēji pareizi ir norādījusi, ka es (Aivars Gedroics) uzskatu, ka manas vainas šajā pārkāpumā nav, vēlāk lēmuma tekstā tiek pilnīgi nepamatoti apgalvots, ka es esot apzinājies savas darbības sekas, t.i., ka tikšot bojāts zāliens (kura manas automašīnas atrašanās vietā nebija toreiz un nav arī tagad), un apzināti izdarījis administratīvo pārkāpumu, kas pastiprinot manu vainu. Uzskatu, ka lietas materiāli un mana rīcība notikuma vietā (neatzīstot savu vainu un nelūdzot policijas darbiniekiem piedošanu, kā es būtu rīkojies, ja tiešām apzinātos savas rīcības pretlikumīgo raksturu) nepārprotami apliecina, ka es neuzskatīju toreiz un neuzskatu arī tagad, ka būtu novietojis mašīnu zālienā. Līdz ar to, nav nekāda juridiski tiesiska pamata apgalvot, ka es būtu apzināti pārkāpis Daugavpils pilsētas Domes saistošo noteikumu Nr.20 3.17. punktu.
Tāpat vēlos vērst uzmanību faktam, ka LAPK 34. pantā kā vainu pastiprinošs apstāklis nav minēta „vainas neatzīšana”, kā arī nav pieļauta iespēja uzskatīt par vainu pastiprinošiem kādus citus apstākļus, kā vien tos, kuri ir uzskaitīti minētajā pantā.
Nav skaidrs, uz kāda pamata ir balstīts secinājums, ka ar manu darbību „sabiedrībai tika radītas smagas sekas”. Nav minēts, kādā veidā šīs sekas ir izpaudušās un pēc kādiem kritērijiem spriests, ka tās ir bijušas „smagas”. Uzskatu, ka manai rīcībai vispār nav bijis nekādu seku – ne vieglu, ne smagu. Zemes pleķis, kas sastāvēja no akmeņiem, kanalizācijas lūkas un smiltīm, nekādā veidā nemainījās pēc tam, kad uzbraucu un vēlāk nobraucu no tā savu automašīnu. Turklāt, atkārtoti vēlos atzīmēt, ka APK 34. pantā arī šāds vainu pastiprinošs apstāklis kā „smagu seku iestāšanās” nav minēts. Līdz ar to, secinu, ka LAPK 34. pants manā gadījumā ir VAIRĀKKĀRT piemērots juridiski nepamatoti un pretlikumīgi.
Kopumā, izvērtējot lietas apstākļus, man ir radies iespaids, ka notiek izrēķināšanās ar mani kā Daugavpils Domes amatpersonām netīkamu cilvēku pēc politiska pasūtījuma, jo esmu cilvēks ar aktīvu dzīves pozīciju, kurš regulāri iesaistās valstī un pilsētā notiekošajos sabiedriski-politiskajos procesos, paužot savus uzskatus sabiedrības saziņas līdzekļos, tai skaitā, arī kritizējot pašreizējās Daugavpils Domes darbu.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto,
lūdzu tiesu:
1. Pilnībā atcelt Daugavpils Domes administratīvās komisijas 2009. gada Nr. D29-949 lēmumu un izbeigt administratīvo lietu saskaņā ar LAPK 239. panta 1. punktu – sakarā ar administratīvā pārkāpuma neesamību.
2. Uzlikt par pienākumu Daugavpils pilsētas Domei man rakstveidā atvainoties.
3. Piedzīt no Daugavpils pilsētas Domes visus tiesas izdevumus, kā arī manus ar tiesāšanos saistītos ceļa izdevumus.
4. Sakarā ar man nodarīto morālo kaitējumu likt Daugavpils Domei izmaksāt man kompensāciju naudā pēc tiesas ieskatiem noteiktā apmērā.
Daugavpilī, 2009. gada 5. jūnijā Aivars Gedroics
TĀ LIETA TIKS IZSKATĪTA:
http://court.jm.gov.lv/statresult/html/2624120100304.html
11. Feb 2010 @ 13:44
|
| » Čekas aģenti |
|---|
KĀ NEKĻŪT PAR ČEKAS AĢENTU?
Nacionālpatriotu aprindās plašu rezonansi ir izsaukusi Valža Rošāna (saukta arī par Fēniksu) internetā publicētā atzīšanās par to, ka viņš vairākus mēnešus ir darbojies kā DP (čekas) aģents, rakstīdams šai iestādei ziņojumus par konkrētām to interesējošām personām (oriģinālā ar to var iepazīties šeit http://www.zemessargs.lv/forums/viewtopic.php?f=80&t=1455). Atšķirībā no daža laba interneta komentētāja es ne mirkli nešaubos par visa rakstītā patiesumu. Ticu gan tam, ka mūsu DP ne tikai darbības mērķos, bet arī metodēs praktiski neatšķiras no KGB, gan arī tam, ka savos ziņojumos Valdis nav rakstījis neko tādu, kas kādam Latviešu Patriotam varētu nodarīt ļaunu. Negribu arī pārāk nosodīt šo puisi par piekrišanu sadarboties, viņš tomēr vēl ir jauns cilvēks, ar mazu pieredzi saskarē ar drošības iestādēm, turklāt, cik zināms no viņa paša rakstītā, pašlaik ir nonācis diezgan grūtos materiālos apstākļos, tāpat viņam ir arī problēmas ar tuvinieku veselību. Jebkurā gadījumā atzinību pelna viņa lēmums šo sadarbību pārtraukt, publiski par to paziņojot, kā arī nosaucot konkrētas personas no DP, ar kurām viņam ir bijusi saskare. Pēc šīs atzīšanās dēpistiem būs grūti noliegt tajā minētos faktus. Nedomāju arī, ka drošībnieki tagad uzdrošināsies fiziski izrēķināties ar Valdi, par ko viņš izsaka bažas savas atzīšanās nobeigumā, jo, gadījumā, ja puisim tiešām kas slikts notiktu, tas radītu pamatotas aizdomas uz viņiem kā šīs izrēķināšanās autoriem. Arī šādās iestādēs strādājošajiem kaut cik likumi ir jāievēro, darīt visu, kas ienāk prātā, viņi tomēr nevar atļauties. Tāpēc varbūt tagad beigsim malt kauliņus šim konkrētajam cilvēkam, bet padomāsim labāk, kā pašiem nenonākt līdzīgā stāvoklī?
Atbilde uz šo jautājumu, manuprāt, ir īsa un skaidra – lai nekļūtu par čekas aģentu, nedrīkst nokļūt atkarībā no čekas, nedrīkst nonākt līdz tam, ka jālūdz ir no šīs iestādes darbiniekiem žēlastību. Un, savukārt, lai tas nenotiktu, recepte ir tikai viena, īsa un skaidra – jāievēro pašlaik Latvijā spēkā esošie likumi, lai cik nepareizi, stulbi un personīgi nepieņemami tie mums liktos. Mūsu varturiem par katru cenu gribas iedabūt mūs – Patriotus – aiz restēm, tad nu nesagādāsim viņiem to prieku. Esot brīvībā, mēs taču varam daudz labāk kalpot savai tautai, nekā atrodoties ieslodzījumā. Tāpēc paudīsim savus uzskatus likumā atļautajās robežās, t.i., nekurināsim rasu (nacionālo) naidu (LKL 78.p.), respektīvi, neizteiksimies publiski nievājoši par kādu tautu vai rasi kopumā (kas neizslēdz iespēju ļoti asi un pat nežēlīgi kritizēt atsevišķus tās pārstāvjus); neaicināsim iznīcināt kādu ļaužu grupu (LKL 71.-1.p.), arī tad, ja tie mums pamatoti liekas netīkami (piemēram, homoseksuālisti); neaicināsim vardarbīgā ceļā gāzt valsts varu (LKL 81.p.), tāpat nenoliegsim un neattaisnosim gan pret savu, gan pret citām tautām veiktos noziegumus (LKL 74-1.p.). Tie, protams, nav visi panti Krimināllikumā, par kuriem ir paredzēta atbildība, katrs interesents var pats sameklēt šo likumu un pilnībā iepazīties ar to, lai skaidri zinātu, ko viņš drīkst un ko nedrīkst atļauties darīt publiskajā telpā. Jāsaprot, ka mūsu pretinieki to vien gaida, lai mēs tīšuprāt vai nejauši pārkāpjam kādu no KL pantiem, lai tad paņemtu mūs aiz krāgas, būsim tad nu gana prātīgi un neradīsim viņiem šādu iespēju. Tam pašam V.Rošānam esmu vairākkārt teicis augstākminēto, diemžēl viņš savā jaunības straujumā un uzskatu maksimālismā nebija vēlējies mani uzklausīt.
Negribētos arī, lai mēs ieslīgtu otrā galējībā un vispār pārtrauktu paust savus uzskatus datortīmeklī un citos saziņas līdzekļos. Tādu prieku varturiem arī nevajag sagādāt. Būtībā visu viņu veikto represiju mērķis jau ir panākt, lai mēs kļūtu mēmi kā zivis un ne mazāko kritiku viņu virzienā neuzdrošinātos paust. Tā noteikti ir jāpauž, bet tādā formā, lai šie no dusmām kož sev pirkstos, bet vienlaikus bezspēcībā nolaiž rokas – ak tu velns, cik riebīgi tas draņķis par mums ir uzrakstījis, bet mēs tak nekā šim nevaram izdarīt, nevienu likuma pantu viņš nav pārkāpis. Negribu īpaši nodarboties ar pašslavināšanos, tomēr domāju, ka ne bez pamata varu teikt - manos rakstos, kas publicēti gan internetā, gan avīzēs, ir daudz netīkama lasāms nelietīgajiem varturiem, tomēr saukuši pie atbildības par to saturu viņi mani nav, un ne jau tāpēc, ka negribētu to darīt, bet vienkārši tālab, ka nav atraduši piemērotu KL pantu, ko varētu man „piešūt”. Lūk, tā arī ir māksla – uzrakstīt asi, bet tajā pat laikā likumīgi.
Politisko uzskatu paušanu zināmā mērā varētu salīdzināt ar automašīnas vadīšanu. Lai gan katru dienu uz ceļiem notiek avārijas, cilvēks (vēl jo vairāk, ja viņš ir piedzimis kā vīrietis), ja vien nav galīgs gļēvulis un mīkstmiesis, taču tādēļ neatteiksies no transportlīdzekļa vadīšanas. Tikai, to darot, ir jāievēro ceļu satiksmes noteikumi un, protams, jāizvēlas atbilstošs braukšanas ātrums. Nevajag lielu gudrību spiest gāzi līdz grīdai un ietriekties pirmajā ceļa malā esošajā kokā. Māka ir spēt braukt gana ātri, bet tai pat laikā uzmanīgi, neizraisot avāriju, netraumējot ne sevi, ne citus. Uzreiz šāda prasme nerodas, to apgūst ar gadiem. Un, kamēr tā nav radusies, diemžēl ir jāsamierinās ar ne tik lielu braukšanas ātrumu, kādu mums gribētos izvēlēties pirmajā acumirklī. Savukārt pat pieredzējušam braucējam, ja viņš nav gana pārliecināts, ka spēs „ierakstīties līkumā”, labāk samazināt ātrumu ar uzviju, nekā riskēt ar noslīdēšanu no ceļa un iebraukšanu grāvī. Lūk, tāpat ir ar komentēšanu internetā. Pirms kaut ko rakstām, lai trīs reizes padomājam, vai neradīsim sev liekas problēmas ar šāda mūsu viedokļa publisku parādīšanos apskatē. Un, ja ir kaut nelielas šaubas, ka var „neierakstīties līkumā” (neiekļauties likumā), ir „jāsamazina ātrums”, respektīvi, jāpasaka tas pats maigākā formā, tādā, par kuru jau nu varam būt pilnīgi droši – šāda viedokļa paušana krimināli sodāma nav. Labāk uzrakstīt ne tik kreptīgu komentāru, nekā uz vairākiem gadiem nonākt restotā telpā, kurā vispār nav datora un iespējas lietot internetu. Domāju, ka katrs saprātīgs cilvēks šim apgalvojumam piekritīs.
Un, lūk, ja mēs esam pārliecināti, ka likumus nepārkāpjam, tad mēs mierīgi varam DP ar visām viņu pretenzijām, ja tādas pret mums tomēr rodas, sūtīt uz poda. Lūk, tipisks piemērs ar laikraksta „DDD” darbiniekiem, pret kuriem arī bija uzcepta krimināllieta. Šie ļaudis bija pilnīgi pārliecināti par savu nevainīgumu, par to, ka nav nevienu likumu pārkāpuši, ko vēlāk arī apliecināja tiesa trijās instancēs. Tādēļ viņi arī nelūdzās čekai žēlastību, bet tā savukārt pretī nepiedāvāja „abpusēji izdevīgu darījumu”. Savukārt, ja cilvēks likumu ir pārkāpis un savu vainu pats atzinis, nu ir pamats viņam teikt: „Gribi, lai sods būtu pēc iespējas mazāks? Tad nu proties...”. Un nu šis nabaga cilvēks kā slīcējs izmisumā ķeras pie salmiņa, sak, varbūt tomēr mani tas paglābs. Vairumā gadījumu gan diemžēl nepaglābj. Cita starpā V.Rošāns raksta arī, ka dēpisti viņam draudējuši ar viltus pierādījumu safabricēšanu pret viņu. Lai arī vairumā gadījumu tā saka iebiedēšanai (ja tiešām grib ko tādu darīt, parasti par to iepriekš neinformē), šādi gadījumi tūlīt ir jākar pie lielā zvana, proti, jāinformē par to Iekšlietu Ministrs, Ģenerālprokurors un Tiesībsargs, kā arī visi pieejamie saziņas līdzekļi. Lai arī šādu draudu izteicējus pierādījumu trūkuma dēļ parasti notiesāt neizdodas, tomēr līdz ar draudu nonākšanu atklātībā to īstenošanas dzīvē varbūtība praktiski sāk līdzināties nullei. Tāpat dabiski ir jārīkojas arī, ja kāds uzdrošinās publiski izteikt draudus personas veselībai vai dzīvībai.
Visbeidzot, darboties vajag gan likumīgi, gan arī pilnīgi droši un atklāti. Tad nebūs bail, ka kāds lasa mūsu personīgo e-pastu vai noklausās tālruņa sarunas. Izņemot morālu riebumu, nekādu citu kaitējumu mums tādejādi nodarīt neizdotos. Zīmīgi arī, ka to personu vidū, kuras rakstā minētas kā V.Rošānam uzticētie „izpētes objekti”, nav ne manis, ne L.Inkina, ne A.Gardas un viņa vietnieču. Kāpēc? Vai tādēļ, ka netraucējam valdošajam režīmam? Es gan domāju, ka tas ir tādēļ, ka darbojamies pilnīgi likumīgi un atklāti, un mūs nav jēgas spiegot, jo VIŅI tāpat nekā graujoša tādā veidā neuzzinātu, tikai sev liekas klapatas vien sagādātu. Tāpat, protams, mums ir jāuzticas viens otram, un nav jāslēpj savas aktivitātes no draugiem un domubiedriem, kā tas pamatoti ir teikts biedrības „Latvietis” paziņojumā: http://www.latvietis.com/index.cgi?action=7&id=3087. Būsim vienoti, atbalstīsim savus draugus un domubiedrus, kad tie ir nonākuši grūtībās. Atcerēsimies seno parunu par žagaru saišķi, ko kopumā gandrīz nav iespējams salauzt, savukārt pārlauzt katru žagariņu atsevišķi ir nieka lieta. Un, protams, par katru gadījumu, kad pret mums tiek vērstas represijas no drošības iestāžu puses, iespējami plaši informēsim saziņas līdzekļus (ja vien neesam devuši parakstu par ziņu neizpaušanu). Mums nav jākaunas no tā, ka mūs vajā par savas tautas interešu aizstāvību, lai kaunas mūsu apkarotāji, ja viņiem tādas jūtas kā kauns vispār vēl pastāv. Agri vai vēlu taisnība uzvarēs, un gan jau pienāks diena, kad tiesās tos, kas mūs tagad grib notiesāt!
PAR LATVIEŠU NĀCIJAS INTERESĒM CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
13.01.2010. Aivars Gedroics
13. Jan 2010 @ 18:45
|
| » Devalvācija |
|---|
VAI LATA DEVALVĀCIJA GLĀBTU LATVIJAS EKONOMIKU?
Ar interesi izlasīju ekonomista Jāņa Ošleja sniegto interviju laikrakstā „DDD”. Jau agrāk biju dzirdējis, ka šis kungs, līdzīgi kā A.Garda, piedāvā atrisināt ekonomiskās problēmas, piedrukājot klāt trūkstošos latus. Tas radīja iespaidu, ka viņš ir diezgan saprātīgs cilvēks, taču, iepazīstoties ar viņa uzskatiem par it kā steidzīgu lata devalvēšanas nepieciešamību, sapratu, ka būšu gan kļūdījies viņa personības novērtējumā. Viņš, līdzīgi kā Latvijas Radio lakstīgala A.Tomsons, nez kāpēc ieņēmis galvā, ka latu piedrukāšana bez to kursa maiņas pret ārvalstu valūtām neko nelīdzētu ekonomikas glābšanā. Savukārt, ja latu devalvētu, tad it kā strauji pieaugtu Latvijas eksports uz ārvalstīm, kas veicinātu ekonomikas atdzimšanu. Patiesībā tā tas, protams, nenotiktu.
Paskatīsimies sev apkārt un atzīsim godīgi, ka ražošana Latvijā jau tikpat kā ir iznīcināta, turklāt praktiski visas valdības „4.maija republikā” ir sludinājušas, ka valstij neesot jānodarbojas ar rūpniecības un lauksaimniecības attīstīšanu, neesot jārada arī darba vietas, jo visas problēmas (nu gluži kā bēdīgi slavenā V.Krisberga firma „Auseklītis”) atrisināšot brīvais tirgus. Pie kā šāda pieeja noveda, mēs nu redzam – praktiski visas preces mēs importējam, tikpat kā neko neeksportējam. Protams, sagrūstot PSRS, mainījās politiskā un ekonomiskā iekārta Latvijā, un skaidrs, ka visus pastāvošos ražošanas uzņēmumus saglabāt nevarēja, tomēr valstij vajadzēja mēģināt glābt visu, kas vēl glābjams, pārkārtot to darbību jaunajos apstākļos. Tā vietā „viedais” premjers Go(l)dmans pasludināja principu – „slīcēju glābšana ir viņu pašu rokās; kas neizpeldēs, pats vien būs vainīgs”. Un tad nu nav jābrīnās, ka vairums uzņēmumu arī „noslīka”. Diemžēl visai līdzīgu politiku piekopa arī kaimiņvalstu – Lietuvas un Igaunijas – valdību vadītāji. Tāpēc visa Baltija, tāpat kā, starp citu, arī daudzas citas bijušās PSRS republikas, kļuva par sava veida izgāztuvi, kur Rietumeiropas valstīm realizēt savu nekvalitatīvo pārprodukciju, kas pašu lietošanai nebija piemērota. Un mēģināt pie notikušā vainot augsto lata kursu ir tikpat muļķīgi, kā muzikantiem no Krilova fabulas domāt, ka viņu instrumenti neskan tāpēc, ka viņi sēž nepiemērotā vietā.
Kas tad ir lata kurss? Tā faktiski ir pieņemta, nosacīta pašmāju valūtas attiecība pret citu valstu valūtām. Un, kādu to izvēlēties, būtībā ir gaumes lieta. Valstīs, kurās izvēlas zemu valūtas kursu, cenas ciparu izteiksmē ir lielas, savukārt, ja to izvēlas augstāku, cenas skaitliski ir mazākas. Tā arī vienīgā būtiskā atšķirība. Piemēram, Lietuvā par 1 litu var nopirkt piecreiz mazāk, nekā Latvijā par latu, Igaunijā krona vispār ir 25 reizes nevērtīgāka par latu (tāpēc tādu naudas vienību kā lata simtdaļa – santīms - un lita simtdaļa – cents - tur vispār nav, kronas sīkāk nedalās). Taču tas nenozīmē, ka šo valstu cilvēki dzīvotu īpaši bagātāk vai nabadzīgāk kā mēs, Latvijā. Vienkārši viņu algas, pensijas un preču cenas ir atbilstoši skaitliski lielākas, tas arī viss. Būtībā, kādu noteikt savas valsts valūtas attiecību pret citu valstu valūtām, vairāk nosaka psiholoģiskais faktors (ir tak patīkami apzināties, ka tavas naudas 1 vienība ir pirktspējīgāka kā kaimiņvalsts naudas 1 vienība), bet šis faktors cilvēku dzīves līmeni ne īpaši uzlabo, ne pasliktina. Ir gan cita svarīga lieta – šim kursam laika gaitā jābūt pēc iespējas nemainīgam. Tas rada ļaudīs drošības sajūtu un vēlmi kaut ko krāt priekšdienām. Savukārt, ja valūtas kurss periodiski „lēkā”, tad nav zināms, cik varēs nopirkt, piemēram, par 10 Ls pēc 5 gadiem, varbūt tikai sērkociņu kārbiņu (cilvēkiem vēl svaigā atmiņā kā devalvējās rublis, padarot visus uzkrājumus par faktiski neeksistējošiem), tāpēc šādā situācijā ļaudis cenšas visu, ko nopelnījuši, pēc iespējas ātrāk notērēt, pie viena nelaižot garām iespēju arī aizņemties no bankas.
Protams, arī saglabājoties pašreizējam relatīvi stingrajam lata kursam pret ārvalstu valūtām, tā pirktspēja ir samazinājusies visai jūtami. Mēs labi atceramies, cik daudz preču varējām nopirkt par 1 latu 1993.gadā, kad tas tika ieviests, un cik (ne)varam tagad. Tomēr taisnības labad jāatzīst, ka arī algas un pensijas, salīdzinot ar tiem laikiem, ir jūtami cēlušās, tāpat paaugstinājušies arī procenti noguldījumiem bankās. Ja tagad lats tiktu devalvēts, būtu ārkārtīgi naivi cerēt, ka cenas saglabātos pašreizējā līmenī. Mēs taču paši gandrīz neko neražojam, un arī tas, ko ražojam, bieži vien top no ievestām izejvielām, turklāt enerģijas avoti arī praktiski visi (pat elektrība, ko gan, manuprāt, pie saprātīgas ekonomiskās politikas pēc varētu sev saražot paši) tiek importēti. Līdz ar to, nekādas ekonomiskās izaugsmes un eksporta palielināšanās (interesanti būtu zināt, vai tiešām, pēc J.Ošleja domām, Igaunijas eksports 25 reizes pārsniedz Latvijas eksportu, ja jau tās naudas mērvienība ir 25 reizes nevērtīgāka) lata devalvācijas rezultātā nebūtu, bet gan dramatiski pieaugtu cenas, kurām algas, pensijas un pabalsti noteikti netiktu līdzi. Un tā vēl nebūtu vienīgā nelaime! Kārtējo reizi nevērtīgi kļūtu Latvijas iedzīvotāju noguldījumi un uzkrājumi, kurus taču acīmredzot neviens neindeksētu. Jau tagad maz ir tādu ļaužu, kas mēģinājuši kaut ko uzkrāt nebaltām dienām, pēc šādām izdarībām vispār neviens vairs naudu uz bankām nenestu, kas izraisītu to sabrukumu. Īsāk sakot, visiem būtu slikti, izņemot vienu ļaužu sugu – tos, kas apauguši ar kredītiem kā suņi ar blusām. Viņiem gan šāda situācija būtu izdevīga, jo izdotos ar veselu ādu izsprukt no personīgā bankrota, tādejādi iegrūžot bankrotā visu valsts ekonomiku. Un arī, protams, tikai tādā gadījumā, ja aizņēmums būtu veikts par nevērtīgiem kļuvušajos latos. Vairums kredītgrābēju gan izvēlējušies ir ārvalstu valūtas (dolārus vai jevrikus) tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šīm valūtām bija krietni zemāki aizdevuma procenti. Tāpēc Ošlejs nu uzstāj, ka tos esot jāpārkonvertē latos, bet tad lati jādevalvē. Ģeniāla doma, ja rēķinās tikai ar sevi un sev līdzīgiem tipiem, pilnīgi uzspļaujot tam, kas notiks ar tautu un valsti kopumā. Es gan uzskatu, ka tieši šie kredītnegauši ir pēdējie cilvēki, par ko mūsu varturiem būtu jāizrāda pastiprinātas rūpes un interese (par šo ļaužu būtību pavisam nesen jau rakstīju, tāpēc neatkārtošos). Valsts atbalstu gan ir pelnījuši ne pārāk turīgie, toties taupīgie cilvēki, kas spējuši kaut ko uzkrāt un vēl dalīties savos uzkrājumos ar valsti. Lūk, viņiem gan būtu jārada drošības sajūta, ka viņu nauda ne tikai nepazudīs (atceros Repšes viltīgo smīnu tikšanās laikā ar vēlētājiem – es esot nozadzis ļaužu ietaupījumus! Meli! Visi noguldītie rubļi nekur nepazuda, tikai konvertējās latos!), bet arī nekļūs nevērtīga (atkal atceros Repši - ...bet pie tā, ka rubļi pirms pārvēršanas latos bija kļuvuši nevērtīgi, ir vainīgs M.Gorbačovs, kurš pieļāva PSRS valūtas devalvāciju). Jo, ja tauta atkal tiks piekrāpta, tad jau gan tā nekad vairs nevienai valdībai un valsts iekārtai neticēs.
J.Ošlejs pat uzskata, ka valsts bankrots nekas īpaši briesmīgs nebūtu, jo saistības pret cilvēkiem jau tik un tā būtu jāpilda, tikai tās varētu atlikt uz vēlāku laiku. Tikai gribētu gan, lai viņa gudrā galviņa pasaka, kā dzīvot ļaudīm līdz šim „vēlākajam laikam”, no kā iztikt, varbūt pašiem sev naudu piedrukāt? Lai cik būtu niecīgas daudziem pašreizējās algas, pensijas un pabalsti, tomēr tas viss pagaidām tiek izmaksāts laikus, un to saņēmēji šā tā ar pūlēm dzīvību velk. Kas notiks, ja viņi pat to vairs nesaņems? Bet tas ir pilnīgi reāli, ja jau valstī būs bankrots. Protams, no Nacionālpatriotu viedokļa, tam būtu arī savs pozitīvais efekts – tautā beidzot zustu ticība pašreizējiem varturiem, kurus vēl tagad, par spīti krīzei, naivi ļautiņi ar pūtām uz lūpām slavē radio un TV pārraidēs. Un tomēr cena, kas tiktu maksāta par šādu „prātu apskaidrošanu”, būtu pārāk milzīga, lai es vēlētos šāda scenārija īstenošanos. Negribu novēlēt saviem tautiešiem galīgi izputēšanu un bada nāvi, lai gan daļa no viņiem, balsodami par oligarhu partijām, pēc būtības to ir pelnījuši, taču viņu idiotiskās rīcības dēļ nākas ciest arī tiem, kas to nav darījuši.
Visbeidzot, kā pats J.Ošlejs atzīst, pat gudro ideju par lata devalvāciju mums aktīvi propagandē SVF. Un te nu jāsāk domāt, vai tiešām šis cionistu-masonu-pederastu mafijas izveidotais un finansētais veidojums mums ieteiktu ko labu? Es neuzskatu par īpaši godīgu un patriotisku cilvēku pašreizējo LB prezidentu I.Rimšēvicu, tomēr viņa teiktajam, ka lata devalvācija mūsu pašreizējai ekonomikai nav zāles, bet inde, nevaru nepiekrist. Principā es pieļauju iespēju, ka varbūt šis kungs arī piekāptos biezo kredītgrābēju spiedienam un latu devalvētu, taču tas radītu šķēršļus citiem varturu plāniem – eiro ieviešanai. Pati par sevi atteikšanās no nacionālās valūtas, protams, ir ļoti negatīva parādība, tomēr ne velti saka paruna, ka katrā ļaunumā ir arī sava daļa labuma. Un, ja mūsu valsts ekonomikas pilnīgu sabrukumu un iedzīvotāju iedzīšanu galīgā nabadzībā var vismaz pagaidām novērst gaidāmā jevrika aizstāšana ar latu, tad cerēsim, ka kaut vai tā atturēs mūsu varturus no devalvācijas ideju neprāta. Tai pat laikā latu piedrukāšana pati par sevi, protams, nav nekas nosodāms; faktiski tā jau patlaban notiek, jo aizņemtos dolārus un eiro jau nevar laist apgrozībā Latvijas teritorijā.
Latvieši, būsim uzmanīgi un saprātīgi, neuzķersimies uz savtīgu darboņu viltīgi izmestajiem āķiem! Domāsim ne tikai par sevi, bet arī tautu un valsti kopumā!
09.12.2009. Aivars Gedroics
9. Dec 2009 @ 17:52
|
| » Policija un politika |
|---|
VAI POLICIJAI JĀBŪT ĀRPUS POLITIKAS ?
Pēdējā gada laikā avīzē „DDD” ir tikuši intervēti daudzi vairāk vai mazāk nozīmīgus amatus ieņemoši policijas darbinieki, kas nav baidījušies izteikt ekstrēmistu lapelei savas domas par to, kas notiek valstī. Katrs no viņiem ir bijis atbilstoši savai dzīves izpratnei proporcionāli stipri patriotisks, taisnīgs, un tāpat arī gļēvs, izvairīgs – galu galā policija ir jau tikai mūsu sabiedrības spogulis. Un liela varonība no katra „pogainā” puses jau bija pats runāšanas fakts ar laikrakstu, no kura viņu kolēģi – DP darbinieki – iesaka visām valsts amatpersonām turēties pa krietnu gabalu. Ir tomēr viens fakts, kas nevienā no intervijām netika pieminēts un saistībā ar kuru arī „DDD” žurnālistes jautājumus nav uzdevušas, proti, zīmīgs teikums „Likuma par policiju” 5.pantā: Personu tiesību un brīvību un valsts interešu vienlīdzīgas aizsardzības nolūkā policijas darbinieki nepiedalās partiju, citu sabiedriski politisko organizāciju un kustību darbībā un uz dienesta laiku policijā aptur savu piederību pie tām. Manuprāt, šis likuma pants ir pilnīgi neloģisks, kā arī kliedzošā pretrunā ar Latvijas Satversmes 102.pantu: Ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās. Manuprāt, šis nu ir tas jautājums, kura izlemšanu sen jau bija jāuztic Satversmes tiesai. It īpaši to varētu aktualizēt pašlaik, kad policistiem nu jau ir vismaz divas arodbiedrības, kurām visaktīvāk vajadzētu cīnīties par šādas, manuprāt, diskriminējošas un neloģiskas likuma normas atcelšanu. Ar šādu priekšlikumu esmu vērsies gan pie Latvijas Apvienotās policistu arodbiedrības priekšsēža A.Sūnas, gan arī viņa kolēģa no neatkarīgās policistu arodbiedrības līdera A.Augustāna. Diemžēl atbalstu no šo cilvēku puses savai nostājai nesaņēmu. A.Sūna atrunājās, ka viņam tas neesot aktuāli, jo viņš beidzot dienestu policijā, bet dibināt partiju, kamēr vēl atradās dienestā, viņam ar likumu nebija aizliegts. Savukārt, A.Augustāns atbildēja, citēju: „Ja VP priekšnieks būs politiskajā partijā, tad viņš varēs pieņemt, vai arī ietekmēt kaut kādus jautājumus, kas skar policiju. Un tas nav pieļaujams”. Uz manu pretjautājumu, vai, formāli neatrodoties nevienā partijā, viņš arī tagad nevar ietekmēt padotos, vadoties no savām politiskajām simpātijām vai antipātijām, atbildi nesaņēmu. Vispār man radās iespaids, ka arodbiedrību līderi partijās un sabiedriskajās organizācijās redz sev nevēlamus konkurentus – ja tajās varēs sastāvēt policisti, viņiem varbūt vairs nebūs vajadzīgas arodbiedrības (kuru veidošana policijā, starp citu, nesenā pagātnē arī taču bija aizliegta). Lūk, tāpēc viņi, izcīnījuši tiesības sev, negrib, lai tādas iegūtu arī citi. Bet kā ir no ierindas cilvēka viedokļa, vai viņam ir kāds labums no šāda likumā ierakstīta aizlieguma?
Manuprāt, policisti ne ar ko nav labāki vai sliktāki par, piemēram, ārstiem, skolotājiem, transportlīdzekļu vadītājiem, oficiantiem, frizieriem...un vēl daudzu citu profesiju pārstāvjiem, kuriem nepārtraukti jāsaskaras ar dažādiem cilvēkiem un jācenšas viņiem visiem palīdzēt pēc labākās sirdsapziņas, neatkarīgi no tā, kādai tautībai, ticībai un politiskai pārliecībai konkrētais cilvēks pieder. Kāpēc tad šo augstāk minēto profesiju pārstāvjiem nav aizliegts sastāvēt partijās un kustībās, kāpēc mūsu likumdevēji nebaidās, ka dakteris, kurš sastāv, piemēram, XYZ partijā, varētu nesniegt palīdzību vai sniegt to nekvalitatīvi cilvēkam, kas nedala viņa politiskos uzskatus? Ārstu kļūdām un bezdarbībai ir taču vēl daudz smagākas sekas kā policistu! Atbilde ir šāda – ne jau par tautu, bet sevi uztraucās tie, kas pieņēma šādu aizliegumu policistiem. Viņiem gribējās panākt, lai policists būtu nevis cilvēks ar noteiktu pārliecību, bet gan nedomājošs robots, kuram vienalga, kam klausīt un kādas pavēles pildīt. Taču, tā kā demokrātiskā valstī nevar ar likumu aizliegt kādam interesēties par politiku, tika pieņemta šāda likuma norma. Tomēr reāli tā, protams, nedarbojas. Jā, formāli jau likums tiek pildīts, policijas amatpersonas partijās un kustībās nesastāv, taču klusībā tik un tā vairums no viņiem kādai no tām vairāk vai mazāk simpatizē. Atcerēsimies kaut vai šādu faktu – Drošības policijas Liepājas reģionālās nodaļas bijušais priekšnieks Aleksandrs Bogdanovs uzreiz pēc atvaļināšanās no dienesta iestājās sava nupat vēl bijušā uzraugāmā ekstrēmista Jevģēnija Osipova vadītajā partijā. Un vai tiešām atradīsies kāds naivs muļķis, kurš apgalvos, ka šīs simpātijas minētajam kungam uzradās pēkšņi, tikai pēc atvaļināšanās no dienesta, bet līdz tām tādu nebija? Protams, ka nē, šādas simpātijas abu starpā pastāvēja jau sen, bet A.Bogdanovs, kā jau likumam paklausīgs cilvēks, tās slēpa un publiski neafišēja. Taču vai no šādas slēpšanas ko labu guva mūsu sabiedrība? Manuprāt, neko. Savukārt, ja A.Bogdanovam būtu dotas tiesības paust savu politisko pārliecību, tad esmu pārliecināts, ka viņš tās izmantotu, un cilvēki zinātu – lūk, Liepājas čekistu priekšnieks domā tāpat, kā okupants – barkašovietis Osipovs. Latvieši tad zinātu, ka no šāda cilvēka ir jāuzmanās, viņš var būt neobjektīvs savā ikdienas darbā pret citādi domājošiem. Un, ja šāds Bogdanovs sāktu nepamatoti vajāt kādu Latvju Patriotu, tam būtu trumpis, ar ko aizstāvēties – viņš mani apsūdz, jo es neatbalstu viņa politiskos uzskatus. Tagad turpretī šāds tips var viltīgi smīnēt: „A tu pierādi, čalīt, ka es tevi uzskatu dēļ vajāju! Es tak pēc likuma skaitos apolitisks, tātad apriori man nekāda politiska ieinteresētība nav un nevar būt!”. Vārdu sakot, policistam, protams, jābūt taisnīgam un vienādi jāizturas pret visiem, neatkarīgi no tā, kādas pārliecības cilvēks tiek vajāts vai arī meklē pie viņa palīdzību. Gadījumā, ja tiek konstatēts fakts, ka policijas amatpersona „piesedz” sev radniecīgi politiski orientētu cilvēku kriminālās izdarības, turpretī tos, kuri domā pretēji viņam, apsūdz nepamatoti vai arī nemeklē tos, kas nodarījuši šiem cilvēkiem pāri (nu, piemēram, teroristus, kas gribēja nogalināt A.Gardu), tad pret šādu cilvēku jāseko ļoti bargai atbildes reakcijai. Viņš ne tikai nekavējoties jāatbrīvo no darba, bet arī jāiesloga cietumā – tāpat kā ārsts, kurš negrib sniegt palīdzību sev netīkamam slimniekam. Taču tas nebūt nenozīmē, ka aizliegums piederēt partijām un kustībām garantēs šādu gadījumu neesamību. Manuprāt, taisni otrādi – tas veicinās to, jo traucēs pierādīt nelikumības faktu.
Tātad, es iesaku izdarīt šādas izmaiņas likumā par policiju: „Policijas darbiniekam publiski jādeklarē sava piederība politiskām partijām, sabiedriskām organizācijām un kustībām, kā arī jāinformē par to privātpersonas, ar kurām tas saskaras dienesta pienākumu pildīšanas laikā”. Par šādu faktu slēpšanu, savukārt, pienāktos atlaišana no darba un naudassods. Praksē tas varētu izskatīties, piemēram, šādi: policijas inspektoram uz darbgalda stāv vizītkarte ar labi saskatāmu uzrakstu: Valsts policijas n-pilsētas x nodaļas izmeklētājs Ziedonis Dritvaikociņš, Kosmopolītisma un eirofīlisma partijas biedrs; pederastijas un lezbisma popularizēšanas biedrības loceklis. Šādu pat vizītkarti minētais policists uzrāda arī cilvēkam uz ielas, ja uzskata par vajadzīgu to aizturēt vai vienkārši aprunāties. Un minētais cilvēks tad zinās, ar ko viņam ir darīšana un gadījumā, ja viņam ar šo policijas amatpersonu būs pretēji uzskati un ja viņam būs pamats uzskatīt, ka tādēļ šis cilvēks pret viņu izturas diskriminējoši, viņš varēs vērsties augstāk stāvošās instancēs ar lūgumu nomainīt šo cilvēku pret citu, kurš izturētos taisnīgi. Patlaban toties tiek spēlētas aklās vistiņas, mēs nezinām, kādas pārliecības cilvēks sēž priekšā mums zilā formas tērpā, un tas pārkāpj mūsu kā Latvijas iedzīvotāju tiesības uz taisnīgu lietas izmeklēšanu.
Savulaik 2007. gadā pats biju pieteicies darbā Daugavpils policijas pārvaldē par tulku, kur mani beigās arī paņēma pēc 6 mēnešu ilgas manas personības pētīšanas un vērtēšanas ar pārbaudes laiku uz 3 mēnešiem. Mans priekšnieks, Daugavpils policijas pārvaldes Pirmstiesas izmeklēšanas nodaļas vadītājs A.Kurilovs cita starpā bieži mēdza uzsvērt, ka esot pilnīgi apolitisks un neuzticoties nevienai kustībai vai partijai, jo visas vadot blēži un karjeristi. Pieļauju, ka šis cilvēks varbūt tiešām tā arī domāja, kā runāja, bet varbūt arī netiešā veidā mēģināja mani ietekmēt, lai es nevienā no tām nestājos, lai gan man kā brīvlīguma darbiniekam tas ar likumu nebija aizliegts. Manus politiskos uzskatus tie, kam vajadzēja, domāju, sešu mēnešu laikā varēja izpētīt no A līdz Z, varbūt vienīgi kāds naivi cerēja, ka pēc iestāšanās darbā policijā tie pēkšņi varētu mainīties (?!). Šā vai tā, pēc 3 mēnešu pārbaudes termiņa man izteica sirsnīgu pateicību, ka darbā pildīju 2,5 – 3 reizes lielāku tulkošanas normu, nekā darba līguma paredzēta, un atlaida no darba, sakot, ka turpmāk mana palīdzība vairs nebūšot vajadzīga, paši tikšot galā. Tā arī notika, apmēram pēc mēneša manu vakanto vietu ieņēma Kurilova vietnieka dēls, tad dzirdēju, ka vēl kāda no policijas darbinieku atvasēm vēlāk esot aizstājusi atkal viņu... Blata un radu būšanas sistēma, iekārtojot darbā, zeļ un plaukst visās nozarēs, arī policija diemžēl nav nekāds izņēmums šai ziņā. Taču tas atkal ir temats citam rakstam. Savukārt, par policistu tiesībām brīvi paust savus sabiedriski-politiskos uzskatus atbilstoši Satversmes 102.pantam gan būtu jācīnās kā policistiem pašiem, tā arī visiem ierindas cilvēkiem, jo tā ir visu Latvijas iedzīvotāju interesēs.
Par vārda brīvību visās dzīves nozarēs un profesijās CĪŅAI SVEIKS !!!
24.11.2009. Aivars Gedroics
24. Nov 2009 @ 16:47
|
| » Kredītkampēji |
|---|
VAI KREDĪTŅĒMĒJU PROBLĒMAS JĀRISINA VISAI TAUTAI?
Pirms samērā neilga laika jau biju rakstījis saziņas līdzekļos par to, ka latvieši diemžēl ir ļoti pieticīgi politiskā jomā, bet ārkārtīgi prasīgi un pat negausīgi ekonomiski. (Skat., piemēram: http://klab.lv/~aivars_666/41640.html). Tomēr, izlasot laikrakstā „DDD” trijos turpinājumos publicēto interviju ar nesen dibinātās Latvijas Kredītņēmēju savienības priekšsēdi A.Gorenko, esmu sapratis, ka pie šīs tēmas atkal ir jāatgriežas. Nenoliedzot, ka daudz ko minētais k-gs ir pateicis labu un pareizu (piemēram, par SVF nelabvēlīgo ietekmi uz Latvijas un pasaules valstu ekonomiku), ir tomēr lietas, kam es kategoriski nevaru piekrist.
Kā zināms, pēdējo 5 gadu laikā (no 2004.g. līdz 2009.g.) pietiekami daudziem Latvijas iedzīvotājiem ienākumi bija auguši, dažiem pat divkāršā vai trīskāršā apmērā, salīdzinot ar agrāk gūtajiem. Tas saistīts ar to, ka Latvijas varturi par katru cenu gribēja parādīt, cik lieliska lieta ir Eiropas Savienība, tāpēc palielināja algas budžeta iestādēs strādājošajiem, nerēķinoties ar reālo ekonomisko situāciju Latvijā un pasaulē. Privātuzņēmēji arī centās no „budžetniekiem” neatpalikt. Tas radīja daudzos politiski un ekonomiski mazizglītotos ļautiņos ilūziju, ka nu ir sākusies leiputrija, un var atļauties tērēt krietni vairāk, nekā nopelnīts, jo algas ar katru gadu augs ģeometriskā progresijā līdz sasniegs un pat pārspēs veco Eiropu. Cilvēkos, kas brīdināja, ka šādai eiforijai nav pamata un ka uzpūstais sildītās ekonomikas burbulis plīsīs, neviens lāga negribēja klausīties (kuram gan vispār patīk uzklausīt sliktas ziņas un prognozes kā ekonomiskā, tā nacionālā jomā? Labāk taču kā strausam iebāzt galvu smiltīs un izlikties neredzam to, kas nav tīkams skatam). Līdz ar to, pieaugot iedzīvotāju peļņai, viņu kredīta apjomi nevis samazinājās (kā tam loģiski vajadzētu būt, jo cilvēks, kas gūst lielākus ienākumus, var daudz vieglāk sakrāt naudu, lai iegādātos kāroto preci uzreiz, nevis maksātu par to ilgtermiņā, līdztekus pārmaksājot preces vērtību), bet gan – tieši otrādi – pieauga. Šis paradokss saistīts ar daudzu ļaužu neizmērojamo, pretdabisko ekonomisko apetīti, ko mēdz dēvēt arī par kampšanas kāri. Kā var pieļaut, ka nauda no šīs līdz nākamās algas saņemšanas reizei paliek pāri? Tā ir jāiztērē visa un varbūt pat jāaizņemas! Ir taču tik daudz vajadzību – dzīvoklī pēdējais remonts bijis „tikai” pirms 5 gadiem, mēbeles morāli novecojušas (preču katalogos tagad pavisam citādākus dizainus piedāvā), mobilais sen vairs nav topā, automašīna veselus desmit (ārprāts!) gadus veca, uz Havaju salām arvien vēl nav aizbraukts, būts tikai Šarmilšeihā un Antālijā, jā, un visus radus, draugus un paziņas taču arī vajag uz Ziemsvētkiem un Jaungadu šiki apdāvināt, lai nedomā, ka viņu tuvinieks kāds lohs ir. Bez tam, jebkurš sevi cienošs biezais noteikti būvē arī 2-3-stāvīgu villu – privātmāju, kurā uz katru cilvēku ir vismaz 3 istabas, un kas par to, ka tādējādi iedzen parādos uz gadu desmitiem ne tikai sevi, bet arī savus bērnus un mazbērnus... Vārdu sakot, ar algu pie šādām prasībām nekādi nevar iztikt, noteikti jāņem kredīti, un kāda vēl var būt runa par iekrājumu veidošanu? Starp citu, nesen LTV1 pārraidē uzstājās kāda provinces skolas direktore, kura sūdzējās, ka nekādi neesot varējusi izdzīvot ar 1000 Ls algu (pilnīgi normāls atalgojums pat Eiropas līmenim!), jo vajadzējis gan „savam stāvoklim atbilstošu” automašīnu (redzot mūsu līdzpilsoņu auto, ārzemnieki nereti skaudīgi nopūšas – jā, jūs gan labi dzīvojat, mēs sev tādu nevaram atļauties nopirkt) iegādāties, gan savu un arī vecāku dzīvokli izremontēt pēc eiromodes, tāpēc dabiski, ka ņēmusi kredītus, bet nu alga strauji samazināta un nekrietnā valdība nevēlas šās parādus norakstīt vai vismaz „iesaldēt” līdz labākiem laikiem. Un TV žurnālisti kopā ar pieaicinātajiem „ekspertiem” līdzjūtīgi nopūšas – jā, netaisnīgi, netaisnīgi. Tāds jau tādu vienmēr sapratīs, pašiem taču arī kaudze neapmaksātu kredītu.
Turklāt, neviens kredītņēmējs nez kāpēc neizvērtēja šādu aizņemšanās uz procentiem aspektu: „Labi, mana alga tikai augs, ar katru gadu dzīvošu arvien labāk un kredītu samaksāšu smiedamies, taču – kāda velna pēc man no saviem ienākumiem vēl būtu jāuztur, piemēram, Zviedržīdbankā strādājoša meitene ar brūnām acīm? Vai es būtu ar šo gulējis, ka man viņai tagad alimenti jāmaksā? Vai tad nepietiek ar to, ka valdība nodokļos atvelk trešdaļu no manis nopelnītās naudas?”. Diemžēl šādi praktiski neviens kredītņēmējs nedomāja. Viņus absolūti neuztrauca, ka galarezultātā samaksās divas vai pat trīs reizes vairāk, nekā pērkot to pašu preci vai pakalpojumu uzreiz, bez kredīta. Taisni otrādi – viņi vēl stulbi lepojās, ka var atļauties no savas algas sponsorēt skaistās, garmatainās meitenes, kas par viņu procentiem no kredīta brauks ar saviem uzšāvējiem uzdzīvot dienvidu salās.
Protams, bez vainas nebija arī pašas bankas, kas nereti nekaunīgi plijās virsū saviem klientiem, bezmaz uz ceļiem lūgdamies paņemt kredītu, kas konkrētajam cilvēkam taču esot absolūti un tūlītēji nepieciešams. Sevišķi šajā jomā izcēlās „Swedbanka” un tagad jau bēdīgi slavenā „Parekss banka”. Arī es pats vēl 2008. gada sākumā saņēmu zvanu no Kargina bankas, ka uz mana vārda jau esot izgatavota kredītkarte, ko man vajagot tikai aiziet uz banku un saņemt. Es atbildēju, ka neesmu lūdzis viņiem gatavot man nekādu kredītkarti un ka nauda no bankas, lai pēcāk to atdotu ar procentiem, man vispār nav vajadzīga. Turklāt neslēpu arī, ka šobrīd nestrādāju, un nekādu ienākumu man nav. „Tas nekas, mūs šis fakts nemaz neuztrauc”, man teica bankas darbinieks. „Toties mani pašu gan tas uztrauc!”, par atbildi es atcirtu, un ar to saruna beidzās. Tāpat līdzīgu pretsparu saņēma arī tie pārmērīgi laipnie banku darbinieki, kas nelūgti bāzās virsū maniem vecākiem, kuri tāpat „zinātniski-populāri” viņiem paskaidroja, ka tad, kad viņiem būs vajadzīgs kredīts, paši zinās šos sameklēt. Savukārt, tie nožēlojamie ļautiņi, kuri nespēja šādu saldo balstiņu īpašnieku vilinājumus noraidīt, acīmredzot savā būtībā līdzinās tai dāmai no anekdotes, kura sūdzējās dakterim, ka ciešot no „seksuālās mazspējas”, kas izpaužoties tādējādi, ka šī nevarot atteikt neviena vīrieša izteiktajam neķītrajam piedāvājumam. Laikam jau viņus nebūtu īpaši grūti pierunāt arī izlēkt pa mājas 9.stāva logu, ja vien aģitators prastu viņiem jūsmīgi pierādīt, ka nākamajā dzīvē viņiem klāsies daudz labāk, nekā pašreizējā.
Dabiski, ka mūžīgi šāda dzīvošana uz svešas naudas rēķina turpināties nevarēja. Katrs aizdevums reiz ir jāatmaksā, un te nu sākās problēmas. Nebūt ne katrs cilvēks varēja pildīt tās saistības, ko viņš pats bija uzņēmies, kādā brīdi vieglprātīgi nedraudzējoties ar savu galvu. Un tad nu vajadzēja atrast vainīgo. Dabiski, ka paši sevi par vainīgiem šie ļaudis atzīt nu nekādi negribēja (kuram tad gribās atzīties kaut vai pašam sev, ka savulaik ir bijis neapdomīgs un stulbs), tāpēc atbildība tika uzvelta Latvijas valstij, t.i., mums visiem, kas šeit dzīvo. Sak, valsts esot vainīga, ka šiem savulaik „nesasēja rokas”, neaudzināja nedzīvot pāri saviem līdzekļiem, veidot uzkrājumus...utt. Te nu man jāsaka, ka šādas pamācības ir nepieciešamas tikai garīgiem kropļiem, kam ir intelektuālās attīstības aizture un kas nereti nespēs veikt elementārās matemātiskās darbības pamatskolas līmenī, lai izrēķinātu, cik naudas palicis līdz nākamajai algai (pabalstam). Normālam cilvēkam tam pašam jābūt saprotamam, līdzīgi kā faktam, ka pirkstu bāšana rozetē vai iešana pa plānu ledu apdraud dzīvību. Ja nu kāds atklāti apzinājās, ka nespēj plānot savu budžetu, tad vajadzēja lūgt atzīt sevi par rīcībnespējīgu un iecelt sev aizbildni, kas rīkotos ar finansēm viņa vietā. Ja valsts šādu lūgumu neuzklausītu, tad varbūt arī būtu pamats tai pārmest konkrētā cilvēka iedzīvošanos parādos. Pretējā gadījumā cilvēks var vainot vienīgi sevi un banku, kas viņam šo kredītu izsniedza. Taču daudz vieglāk ir nevis pašam labot savas vieglprātīgi pieļautās kļūdas, bet likt to darīt valstij uz citu rēķina. Lūk, tādēļ tika izveidota šī kredītņēmēju apvienība ar A.Gorenko priekšgalā.
Ko tad grib panākt, par ko cīnās šī organizācija? Pirmkārt, par to, lai tiktu atcelta norma 1937.gadā (un nevis 1934.g., kā kļūdaini apgalvo A.Gorenko) pieņemtajā Civillikumā, ka kredītņēmējs par uzņemtajām saistībām atbild ar visu savu, nevis tikai ieķīlāto mantu. Manuprāt, šī likuma norma ir ļoti loģiska un pareiza, līdz ar to nekādā gadījumā nebūtu atceļama. To ieviešot, likuma izstrādāji pirmkārt gribēja panākt, lai cilvēki veidotu aizņēmumus atbildīgi un skaidri zinātu, kas viņus sagaida, ja nespēs tos atdot; otrkārt, lai kredīta devēji neciestu ne tikai ķīlas tirgus vērtības krišanās (ko kā normālu parādību uztver A.Gorenko), bet arī kredītņēmēja ļaunprātīgas rīcības gadījumā. Nespēj cilvēks, piemēram, samaksāt par līzingā pirkto mašīnu, ņem un sadauza to; nespēj samaksāt par uz kredīta celto māju, ņem un to aizdedzina...Un ko tādā gadījumā darīt aizdevējam? Apmierināties ar lūžņu kaudzi vai pelnu čupiņu? Nu, protams, var jau mēģināt pierādīt šo ļaunprātīgo rīcību un iespundēt vainīgo personu cietumā, taču arī šajā gadījumā neko vairāk par morālo gandarījumu pretī nesaņemt. Lūk, tāpēc arī mūsu viedie senči iestrādāja šādu labu un pareizu likuma normu, kuras atcelšana izdevīga vienīgi stulbeņiem un šuleriem, kas grib taisīt rebes, jau aizņemoties skaidri zinot, ka nauda atdota netiks.
Kādi vēl „gudri” piedāvājumi izskan no A.Gorenko mutes? Nedrīkstot izlikt cilvēkus no viņu vienīgā mājokļa, lai cik lieli parādi šiem arī būtu, esot jāievieš „kredītbrīvdienas” līdz krīzes beigām, kamēr kredītņēmēja finansiālais stāvoklis nav uzlabojies (un ja tas vispār nekad neuzlabosies līdz pat viņa mūža beigām, ko tad darīt?). Te nu jāatzīmē, ka cilvēki, kas uzcēluši sev apmaksāt nespēto vienīgo mājokli, līdz tam taču arī, šķiet, uz ielas vis nedzīvoja. Un, ja viņiem nepietika veselā saprāta nepārdot savu iepriekšējo mitekli, pirms vēl par jaunuzcelto nav nomaksāti visi parādi (varēja taču vecajā mājā vismaz īrniekus ielaist!), tad par šādu debilu rīcību viņi atkal var vainot tikai un vienīgi sevi. Nevienam citam nebija taču uzdots rūpēties par viņu finansēm un īpašumiem, viņu vietā lemjot, ko un kā ar tiem darīt! Diez kāpēc tagad gan viņi grib, lai citi strebtu viņu pašu vieglprātīgi ievārīto putru?
Kredītņēmēju apvienība pastāvīgi raud rūgtas asariņas, ka neviens viņos neieklausoties, ka varturi viņus nesaprotot, tiem viņu problēmas esot svešas...utt. Patiesība gan ir pretēja. Mūsu varas nesēji lieliski viņus saprot, jo paši ir līdz ausīm parādos. Praktiski visi zināmie oligarhi, tādi kā Šķēle, Lembergs, Repše, Šlesers, arī Latvijas Bankas priekšsēdis Rimševics ir aplipuši ar kredītiem kā suņi ar blusām. Kā iespējams notērēt tik milzīgus ienākumus, kādi ir šiem cilvēkiem, neveidojot iekrājumus, bet vēl iedzīvojoties parādos, to, atzīšos, ar manu galvu ir ļoti grūti saprast. Es viņu vietā nezinātu, kur likt tādas naudas summas pat tad, ja man uz sava rēķina būtu jāuztur visi zināmie radinieki un paziņas. Tomēr oligarhi tāpēc jau ir oligarhi, ka viņu dzīves modelis nav piemērojams vienkāršajam ierindas cilvēkam, viņi atrodas, ja tā var izteikties, citā dimensijā. Un no viņu viedokļa šādas likumu izmaiņas, ko piedāvā Gorenko vadītā apvienība, būtu visai izdevīgas. Ja Latvijas budžets nebūtu tik katastrofālā stāvoklī, tad domāju, ka tās arī iegūtu likuma spēku. Taču tad rodas jautājums – kas un uz kā rēķina kompensēs tos zaudējumus, kas valstij radīsies šādu izmaiņu rezultātā? Ja bankas nespēs atgūt izsniegtos kredītus, tās sāks masveidā bankrotēt, valsts un iedzīvotāji zaudēs tajās ieguldītās naudas summas un tad patiešām iestāsies tāds defolts, salīdzinot ar kuru pašreizējā krīze liksies gluži vai paradīze zemes virsū. Vieglprātīgie kredītņēmēji būs iedzinuši bankrotā ne tikai sevi, bet arī visu Latvijas tautu. To mūsu varturi apzinās, tāpēc pagaidām vēl nesteidzas pilnībā dancot pēc kredītrausēju vai kredītkampēju (šie apzīmējumi man liekas pieņemamāki par oficiālo „kredītņēmēji”) stabules, lai gan solījumi viņiem izdabāt skan nepārtraukti no lielākās daļas ministru un deputātu mutes. Un mēs redzam jau arī šādu solījumu augļus – no jaunā gada ar 10% nodokli tiks aplikta peļņa tai niecīgajai iedzīvotāju daļai (vismaz salīdzinot ar kredītgrābējiem), kuri, par spīti kopumā tomēr visai niecīgajām Latvijas iedzīvotāju algām un pensijām, ir gribējuši un spējuši kaut ko sakrāt un atlicināt nebaltām dienām, noguldot naudu banku depozītos. Ar neslēptu lepnumu varu paziņot, ka arī es esmu šo ļaužu skaitā, lai gan regulāru ienākumu man nav turpat jau 10 gadu garumā. Tomēr es reāli esmu skatījies uz dzīvi un sapratis, ka cionistu-masonu-pederastu izveidotajā ES, kurā mūsu tautas vairuma muļķības dēļ arī Latvija pašlaik atrodas, nekas labs mūs nākotnē negaida. Līdz ar to, ja šobrīd ir nauda, tā jātērē pēc iespējas taupīgi, jo ļoti iespējams, ka rīt tās vairs nebūs nemaz. Un te nu sāk piepildīties krievu tautas paruna: «Пока толстый сохнет, худой сдохнет!» (burtiskā tulkojumā: „Kamēr resnais kaltīs, tievais nosprāgs”), ar „resno” šinī gadījumā domājot cilvēku ar iekrājumiem, bet ar „tievo” – kredītrausēju. Ja pēc šāda principa būtu dzīvojusi lielākā mūsu tautas daļa (sākot, protams, ar varturiem), tad visticamāk, ka nekāda ekonomiskā krīze mūs nebūtu piemeklējusi.
Vai pašreizējie notikumi būs mūsu tautas vairumam par mācību, vai liks tam pārvērtēt savu līdzšinējo uzvedību un attieksmi pret dzīvi? Manuprāt, tas pilnībā atkarīgs no tā, ar cik veselu ādu tiks cauri kredītgrābēji! Ja valsts risinās viņu problēmas uz visas tautas rēķina, kā to grib A.Gorenko un liela daļa mūsu pašreizējo varturu, tad varu diezgan droši teikt, ka nē. (Tāpat ir arī ar kriminālnoziedzniekiem, kuri spriež šādi – ja pirmoreiz man piedeva, kāpēc lai to neizdara arī 101.reizi? Cietumā neielika, tātad varu turpināt zagt.) Par tām ziepēm, ko ir savārījuši kredītkampēji, ir divi atbildīgie – viņi paši un bankas, kas tiem uzticējās. Lai tad šīs abas puses arī domā, kā risināt savas problēmas, valstij tur iekšā nav jājaucas, vēl jo vairāk nav pieļaujams, ka tas notiek uz citu – apzinīgu un taupīgu cilvēku rēķina! Drīzāk gan jādomā būtu, kā atbalstīt tos cilvēkus, kas pat šajos grūtajos laikos krāj, nevis pārmērīgi tērē naudu. Un šinī aspektā nevaru piekrist arī A.Gorenko apgalvojumam, ka neesot vajadzējis glābt „Parekss banku”. Jā, kredītgrābējiem varbūt tās bankrots būtu izdevīgs, taču cietēju un zaudētāju būtu krietni vairāk. Turklāt, esmu pārliecināts, ka ļaudis sāktu masveidā ņemt laukā naudu arī no citām bankām, tā Latvijas finanšu sistēmu galīgi sagraujot. Ir gan cita lieta, ka šo abu šeptmaņu – Kargina un Krasovicka – rebes sen vajadzēja ierobežot un, protams, pilnībā konfiscēt visus viņu noguldījumus un īpašumus brīdī, kad viņu (ne)apzināti nepareizās bankas vadības dēļ tā tika novesta līdz maksātnespējai. Tas gan ir cits temats citam rakstam. Taču A.Gorenko un viņam līdzīgo ļaužu aktivitātes es kategoriski neatbalstu un aicinu līdzīgi rīkoties arī citus nacionāli patriotiski domājošus Latviešus! Viņa patieso būtību apliecina arī fakts, ka minētajā intervijā viņš noliedz Latvijas dekolonizācijas nepieciešamību, un vispār rodas iespaidu, ka viņa Dievs ir nauda, bet Tauta un Tēvzeme viņam ir jēdzieni ar pilnīgi tukšu skaņu! Un laikrakstu „DDD” viņš ir izmantojis tikai un vienīgi savu mantkārīgo tieksmju apmierināšanai.
Latvieši, būsim saprātīgi, pieticīgi ikdienā, bet prasīgi lietās, kas skar mūsu Tautas un Tēvzemes pastāvēšanu Mūžībā! Mēs visi esam ciemiņi šai saulē, bet Tautai jādzīvo arī pēc mums!
16.10.2009. Aivars Gedroics
16. Okt 2009 @ 21:36
|
| » Pret savējiem |
|---|
SAVĒJAIS PRET SAVĒJIEM
Pretrunīgi vērtējamais latviešu dzejnieks Imants Ziedonis savulaik ir rakstījis šādus viedus vārdus: “Pret savu tautas dziesmu var iet tikai savējais”, ko man gribētos papildināt ar piebildi:”...un pret pašu tautu – arī”. Tādas domas nāk prātā, iepazīstoties ar okupantu lapeles “Čas” 2009.gada 16.jūlijā publicētajiem http://www.chas-daily.com/win/2009/07/16/g_019.html?r=32 bijušā nacionālā partizāna, Dzelzs Krusta kavaliera (sic! – A.G.) Jāņa Gleizda izteikumiem, ko viņš vēlāk mēģinājis koriģēt un mīkstināt pseidonacionālās “Latvijas Avīželes” 23.jūlija numurā http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=58911. Nevienam nav noslēpums, ka okupantu un pašmāju nodevēju preses slejās nacionālie partizāni citādāk kā slepkavas un bandīti nekad nav atspoguļoti, un būtu arī neloģiski no tām gaidīt ko savādāku. Kā jājamzirdziņš sava viedokļa pamatošanai parasti tiek izmantots arguments, ka mežabrāļi esot apkarojuši ne tikai čekistus un miličus, bet arī “nemilitāras personas” (partorgus, kolhozu priekšsēžus, komjaunatnes aktīvistus un tamlīdzīgus okupantu ieklīdeņus vai mūsu pašu tautas kangarus). Tiesa, uzņemot daudzās spēlfilmas par t.s. Lielo Tēvijas karu, to veidotāji gan nevairījās rādīt, kā “drosmīgie tautas atriebēji” (viņu pašu t.s. sarkanie partizāni) nevilcinoties izrēķinās ar tiem, kas sadarbojas ar vācu okupantiem, nepētot, ir šim tautas nodevējam kāda militāra čina vai nē. Bet, kā jau teikts senajā romiešu parunā: “Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim”. Viņuprāt, mūsu tautai vajadzēja mierīgi palikt savās vietās un gaidīt, kad to iebrucēji maz pamazām likvidēs, neizrādot nekādas pretestības pazīmes. Kā jau rakstīju iepriekš, šāda nostāja no okupantu preses puses ir, lai gan ciniska, taču pilnīgi loģiska un prognozējama. Tāpat ko gan citu var gaidīt no to nožēlojamo ļautiņu, kuri saņēma pelnīto sodu no mūsu tautas labākās un drosmīgākās daļas (cīnītāju pret okupantiem un nodevējiem), pēcteču puses – tak ne jau pateicību viņi tiem izteiks, bet turpinās šos lamāt un zākāt, kā to jau darīja visus PSRS okupācijas gadus. (Interesanti būtu sameklēt, piemēram, kādu sarkanā terorista I.Sūdmaļa pēcteci un pajautāt – vai atzīstat, ka viņš tika pelnīti pakārts par sprādziena sarīkošanu mītiņa laikā, kurā latviešu tauta solījās kopā ar vāciešiem cīnīties un nepieļaut otrreizēju PSRS okupāciju? Vismaz par 90% esmu drošs, ka šis cilvēks teiktu – nē, Imants taču bija nevainīgs ideālists, kurš krita par upuri nežēlīgajam gestapo.) Līdz ar to, ir pilnīgi loģiska pelnītu sodu saņēmušo mūsu tautas nodevēju Kazimira un Pētera Bozoviču radinieces Stefānijas Vilcānes rīcība, rikšojot uz okupantu avīželes “Čas” redakciju pastāstīt par “briesmoņiem cilvēka izskatā”, ko savā pilī uzdrošinājies pieņemt mūsu Valsts prezidents. Te atkal jāatceras parunas: “Kāds tu pats, tādi tavi draugi”, kā arī; “Sunim suņa valoda”.. Mani īpaši neizbrīna arī “nacionālās” žurnālistes I.Mūrnieces nostāja, šo divu nodevēju likvidēšanu dēvējot par “neviennozīmīgi traktējamu gadījumu”. Atcerēsimies, ar kādu centību pāķu laikrakstiņš allaž publicēja nesen uz elli parautā odiozā rakstnieķeļa Egila Lukjanska šablonveida skricelējumus, kuros praktiski nevienā neiztika bez leģionāru un nacionālo partizānu noniecināšanas un pat atklātas zākāšanas. Tas gan netraucēja šo pašu avīzīti vienlaikus liekulīgi sūkstīties, ka valsts vara minētajiem ļaudīm velta pārāk maz uzmanības. Kad es zvanīju uz laikraksta redakciju un jautāju, kā izskaidrot šīs acīmredzamās pretrunas viņu rīcībā, sekoja atbilde, ka notikumus un lietas nedrīkstot traktēt viennozīmīgi un jāizvērtējot no dažādām (laikam domāts – latviešu un okupantu – A.G.) pusēm. Viltusnacionāļi jau vienmēr grib būt labi visiem, galarezultātā kļūstot nederīgi nekam.
Taču mani pamatīgi izbrīnīja un līdz sirds dziļumiem satrieca raksta sākumā minētā J.Gleizda rīcība, kurš arī, tāpat kā S.Vilcāne, ar putām uz lūpām slāna savus bijušos cīņu biedrus tās pašas okupantu lapeles slejās. Pēc viņa domām, redz, šos nodevējus Bozovičus esot vajadzējis tikai pabaidīt, nevis nogalināt. Tie neesot bijuši komunisti, bet vienkārši zemnieki. Tiesa, vēlāk “LA” slejās Gleizds gan apgalvo, ka K.Bozovičs, būdams pārcentīgs padomju varas atbalstītājs, kopā ar dēlu sadzērušies braukājuši pa zemnieku mājām, izspiezdami kukuļus un pēckara trūcībā atņemdami visu pēdējo. Tā teikt, katram tiek pasniegta tāda patiesība, kādu nu kuro reizi vajag. Vēl viņš pārmet, ka viena no grupas dalībniecēm – Antoņina Brasla – reiz esot aizmigusi, stāvot postenī, tādējādi pielaizdama klāt partizānu pozīcijām sarkanarmiešus, kā dēļ visa grupa gandrīz nonākusi čekistu rokās. Vēlāk šo sievieti NKVD tomēr sagūstījusi, un viņa esot nodevusi savējos. Šo faktu dēļ viņš uzskata, ka Zatleram nevajadzējis aicināt pie sevis minēto sievieti un vēl dažus viņam nesimpātiskus cilvēkus. Te nu man jāatbild ir skaidri un gaiši: “Pat, ja tas tieši tā arī bija, kā jūs sakāt, tad tik un tā jūs pats, Jāni Gleizd, esat daudz zemiskāks un nelietīgāks nodevējs par jūsu paļāto A.Braslu. Viņa droši vien nespēja izturēt necilvēcisko spīdzināšanu čekā, bet jūs labprātīgi, bez mazākās piespiešanas mūsu tautai izteikti naidīgā okupantu lapelē lejat virsū dubļus saviem bijušajiem cīņu biedriem! Ko jūs no tā iegūstat – niecīgu īsa mirkļa slavu? Varu derēt, ka pat honorāru par jūsu nožēlojamo interviju “Čas” jums nesamaksāja! Vai tiešām jums vairs nav palicis ne kripatiņas kauna, ne goda?”
Tiesa, vēlāk J.Gleizds gan mēģina neveikli taisnoties, ka tieši tā jau šis neesot teicis, ka ‘Čas” melojot un esot nelietīgi izmantojis viņa uzticēšanos (nu tiešām, “īstais” preses izdevums, kam būtu jāuzticas patriotiskam latvietim! – A.G.), ka viņš kritizējis atsevišķus cilvēkus, nevis visu nacionālo pretošanās kustību...Te gan jāatceras izteiciens par vārdu, kas ir kā zvirbulis, kurš palaists vaļā, vairs nav noķerams. Krietns latvietis vispār ne vārda nerunātu ar tādu smirdīgu lapeli kā “Čas”, visus tā korespondentus pasūtītu uz poda, ja viņi pie šā vērstos, nevis uzsāktu netīrās veļas mazgāšanu, lai cik pamatota un vajadzīga tā viņam varbūt arī liktos. Par Antoņinas Braslas nelabo rīcību, ja jau uzskatīja par vajadzīgu to celt gaismā pēc tik daudz gadiem, varēja taču uzrakstīt personīgu vēstuli uz prezidenta kanceleju. Un tad pie viena nebūtu slikti arī pastāstīt, kādus tad varoņdarbus pats “pareizais” Gleizda k-gs ir veicis, būdams nacionālo partizānu rindās, cik čekistu nošāvis...utt. Lai nu Dievs man piedod, ja es kļūdos, bet man ir aizdomas, ka viņš gļēvi kā kurmis tupēja alā, gaidot, kad Latvijā ieradīsies angļi un amerikāņi, kas padzīs krievus un izcels šo saulītē. Tādu pagrīdes “varoņu” ir ne mazums, kuri, paši neko jēdzīgu nepaveikuši, gan pamanās nozākāt tos, ka, kā nu prazdami, reāli cīnījās pret savas valsts kapračiem un tautas ienaidniekiem. Visbeidzot, kas attiecas uz pašu jau vairākkārt minēto nodevēju Bozoviču likvidēšanas akciju, tā, vadoties no manis lasītā tai pašā laikrakstā “Čas”, manuprāt, bija pietiekami humāna, cik nu humāna vispār būt cīņa kara laikā (paskaidroju speciāli jefiņiem, ka Latviešu Patriotiem karš nebūt nebeidzās 1945. gada 9. maijā, bet gan turpinājās tik ilgi, kamēr viņi fiziski spēja cīnīties). Mežabrāļi nogalināja tikai abus neliešus, nevis visu ģimeni, lai gan varēja to izdarīt – kaut vai aiz tīri konspiratīviem apsvērumiem). Ar pašu nožēlojamo uzvedību, kalpojot okupantu varai, Bozoviči nopelnīja savu bēdīgo galu.
Tātad Gleizda taisnošanās izskatās ļoti nepārliecinoša un nožēlojama. Ja nu viņa teiktais tiešām ir sagrozīts vai “izrauts no konteksta”, lai tad viņš sūdz ”Času” par apmelošanu tiesā – tā ir vienīgā iespēja pašam kaut cik nomazgāties. Taču esmu pārliecināts, ka to šis kungs nedarīs, jo tad atklāsies, ka tieši tā viņš arī runāja, kā ticis okupantu avīzē nodrukāts. Okupantu žurnālisti jau nav muļķi, zina, pie kā viņi vēršas. Tādi ļaudis kā J.Gleizds nav cienīgi turēt savās mājās Dzelzs Krusta ordeni, ja tas būtu manos spēkos, es to viņam nekavējoties atņemtu uz mūžiem. Un uzskatu arī, ka Nacionālo partizānu apvienībai ir pēdējais laiks izslēgt šo gļēvo nodevēju no savām rindām, ja tas vēl nav izdarīts.
Tāpat arī bijušie un esošie Latvijas varas pārstāvji var liekulīgi gausties par to, kā esot nepareizi interpretēts viņu teiktais Krievijas šovinistu propagandas filmā “Okupācijas mantojums” (vai kā nu to sauc), taču jebkura ekspertīze konstatētu, ka viņu attēli un balsis ir īstas. Vienkārši šie ļautiņi nepadomāja, kādu rezonansi izsauks viņu rīcība, koķetējot ar naidīgas okupētājvalsts televīziju, tā vietā, lai pateiktu skaidri un gaiši: “Jā, Latvijā daudz kas ekonomiskā ziņā varbūt nebija darīts pareizi pēc neatkarības atgūšanas, bet tā ir mūsu, ne jūsu problēma! Rūpējieties par savu valsti un nebāziet savu garo, netīro degunu tur, kur nevajag!”. Lūk, tā būtu sevi cienoša Latvieša godpilna atbilde! Bet cik ir Latviešu, kas var un grib tā pateikt mūsu tautas ienaidniekiem?
Ar to varētu arī pielikt šai bēdīgajai lietai punktu, bet neviļus nāk atmiņā pseidonacionāļa Visvalža Lāča pidara Streipuļa vadītajā “Brīvajā mikrofonā”, uz manu jautājumu, kādēļ viņš neaizstāv cionistu bandītu vajāto Latviešu karavīru, savu biedru Konrādu Kalēju, sniegtā atbilde: “Viņš man nav nekāds karabiedrs, viņš nāk no policijas bataljona, bet es – no leģiona!”. Redz, kā – cilvēks, kurš sācis cīnīties pret sarkano mēri divus gadus ātrāk, nekā leģionārs V.Lācis, pēdējam šī iemesla dēļ nav draugs. Nu vienreizēja “loģika”! Kopš tās reizes es pārstāju uztvert V.Lāci kā Patriotu, manās acīs viņš nu ir nožēlojams gļēvulis un marasmātiķis. (Starp citu, tai pašā radiopārraidē V.Lācis vēla dubļus arī uz A.Gardu, apgalvojot, ka “Viedas” direktors esot viņu finansiāli apkrāpis). Un, lūk, šis cilvēks ir “patriotiskās” apvienības Visu Latvijai godabiedrs un elks! Bet tādi jau tādus vienmēr arī atrod...
Latvieši, atcerēsimies šādu patiesību – godu cilvēks pelna visu mūžu, bet zaudēt to var vienā mirklī. Un pats `bēdīgākais, ja šis mirklis norit vien dažus gadus, varbūt pat mēnešus pirms viņa – šī cilvēka - aiziešanas mūžībā! Padomāsim par to, pirms kaut ko runājam vai rakstām, sevišķi kontaktējoties ar mūsu tautas un valsts ienaidniekiem!
NE KATRS VAR BŪT VARONIS, BET NEBŪT NELIETIM GAN IR JĀSPĒJ KATRAM ! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
5.08.2009. Aivars Gedroics
13. Aug 2009 @ 10:30
|
|
|