| Okupants pats uzprasījās | 10. Mar 2010 @ 13:58 |
|---|
| Mani k-ri Zadornovam | 23. Feb 2010 @ 23:01 |
|---|
| Raivīša īstā seja | 21. Feb 2010 @ 15:27 |
|---|
Raivis Dzintars un Visu Latvijai atkal rāda savu īsto seju
Pēdējā laikā plašu ažiotāžu saziņas līdzekļos ir izsaucis t.s. okupantu autoparks, kurā bija attēlotas ar Krievijas simboliku izgreznotas automašīnas, to numuri, kā arī nez kādā veidā sadabūti dati par šo auto īpašnieku vārdiem, uzvārdiem un mājas adresēm. Protams, kosmopolītiskie un okupantu saziņas līdzekļi sacēla briesmīgu traci, apgalvodami, ka tas esot milzīgs cilvēktiesību pārkāpums, esot jāķer rokā šī saraksta sastādītāji, publicētāji un jābāž viņi cietumā...utt., kā jau to varēja gaidīt no šāda veida medijiem. Drošības iestādes savukārt sākumā atrunājās, ka tur vairāk kā administratīvs pārkāpums neesot, bet vēlāk, laikam šo pašu kranču riešanas ietekmētas, nolēma uzsākt kriminālprocesu gan ne pret publicētājiem, bet tiem ierēdņiem, kas esot pārsnieguši dienesta pilnvaras, izsniedzot šādas konfidenciālas ziņas nepiederošām personām.
Šinī kontekstā interesanti pavērot, kā reaģē uz konkrētajiem notikumiem organizācijas, kas vismaz pašas dēvē sevi par nacionālām. Kā zināms, saits, kurā bija publicētas šīs ziņas, ir ar nosaukumu www.latvietislatvija.com, kas ārēji atgādina kādreiz iznākušo laikrakstu, kura izdevējs un redaktors bija Leonards Inkins. Līdz ar to bija zināms pamats par šādu sarakstu izveidošanu un ievietošanu turēt aizdomās minēto kungu, vēl jo vairāk, ka viņa paša mājas lapā www.latvietis.com bija pārpublicēta šī informācija. Okupantu TV5 žurnālists A.Mamikins nekavējās uzaicināt L.Inkinu uz interviju, kur ultimatīvā tonī sāka šo cilvēku pratināt. Gods un slava L.Inkinam, kurš stingri pieprasīja sarunāties ar viņu valsts valodā un tāpat arī sniedza atbildes. Inkina k-gs paziņoja, ka nav ievietojis internetā šīs ziņas, un viņam nav zināms, no kurienes tās iegūtas, tomēr viņš ir šo informāciju pārpublicējis, jo uzskata, ka cilvēki, kas publiski demonstrē mums nedraudzīgas kaimiņvalsts simboliku, nav lojāli Latvijas Republikai, līdz ar to pārējiem ļaudīm ir tiesības zināt, kā šādus cilvēkus sauc un kur viņi dzīvo. Un, kaut arī L.Inkins neizmantoja iespēju skaidri un nepārprotami pateikt, ka tiem, kam tā patīk Krievijas simbolika, būtu arī jāpārceļas dzīvot uz Krieviju, tomēr kopumā viņa uzstāšanās nenoliedzami ir vērtējama kā drosmīga un Latvieša pašcieņai atbilstoša. Viņš neuzņēmās uz sevi svešu vainu, taču arī nenosodīja tos, kas uzdrošinājās atklāt „5.kolonnas” datus Latvijā.
Pavisam savādāk uzvedās partijas „Visu Latvijai” līderis Raivis Dzintars. Lapas latvietislatvija.com izveidotāji bija tajā ielikuši norādi uz VisuLatvijai mājas lapu, laikam nezinādami, kas tā ir par partiju, un gribēdami to pareklamēt kā nacionālu. Un nu pretlatviskie saziņas līdzekļi sāka apgalvot, ka arī Raivītis un viņa kompānija esot iejaukti šajā lietā. Tas nu nabaga Raiveli pamatīgi nobaidīja. Viņš taču bija jau uzsācis aktīvu sadarbību ar Saeimā esošajām partijām, plānodams, ar kuru no tām startēt koalīcijā 10.Saeimas vēlēšanās, un domās jau redzēja sevi kā Saeimas deputātu un varbūt pat kā ministru. Tiesa, lai varētu šādu koalīciju izveidot, viņam vajadzēja parādīt, ka nav nekāds radikālis un ekstrēmists. Kā pidara Streipuļa pārraidē izteicās tēbistu pašreizējais vadonis R.Zīle: „...ar Visu Latvijai mēs varēsim sadarboties, ja viņi sapratīs, ka nacionālisms nedrīkst nonākt pretrunā Eiropas vērtībām (t.i., cionismam, pederastismam un kosmopolītismam – A.G.). Respektīvi, viņa partijai ir tikai ārēji jātēlo sevi nacionālu, bet patiesībā jābūt antilatviskai – tieši tādai, kāda jau vairāk kā 10 gadus ir pati TB/LNNK. Raivītis arī centīgi darbojās šinī virzienā, bet nu tāds obloms pēkšņi sanāca – šie nolādētie okupantu auto saraksti. Bija jāglābj, kas vēl glābjams. Un, protams, Raivelis ne tikai noliedza savu saistību ar šiem sarakstiem (kas vēl nebūtu nekas briesmīgs, jo tiešām – nav vajadzības uzņemties uz sevi ne svešu slavu, ne arī svešus noziegumus), bet arī sāka nosodīt šo sarakstu īstos autorus, kārtējo reizi parādot sevi un savus domubiedrus kā nožēlojamus gļēvuļus, pašlabuma meklētājus un viltuspatriotus. Sevišķi interesanti ir papētīt tos argumentus, pamatojoties uz kuriem Raivītis neatbalstīja okupantu autoparka publicēšanu. Savā gudrajā galviņā viņš nespēja neko labāku izdomāt, kā sākt žēlot šo atklāti pretlatvisko ļautiņu ģimenes locekļus, sak, viņi jau droši vien tā nedomājot kā mašīnu īpašnieki, bet tagad dabūšot nevainīgi ciest. Viņš tīšuprāt izlikās nesaprotam, ka ne jau radinieku, bet gan pašu īpašnieku adreses un vārdi tur ir (nerunājot jau par to, ka parasti vienas ģimenes locekļu politiskie uzskati ir ļoti tuvi, ja ne pilnībā identiski), turklāt, ja vadās pēc šāda principa, tad neviena noziedznieka, ne arī citādi nevēlama elementa identitāti mēs nedrīkstam atklāt – katram no tiem taču ir kāds radinieks, kurš tādejādi var justies aizskarts. Bet lai tur vai kā, Raivis bija savu nostāju paudis un ekstrēmismu nosodījis, tagad jūtoties puslīdz droši, ka, ja ne „Vienotība”, tad vismaz „TB” šo kopsaitē paņems, un gan jau ar Krustiņa viltusnacionālās lapeles palīdzību viņš būs ticis arī Saeimā. (Ar Raivīša domu graudiem var iepazīties internetā, noklausoties viņa interviju pidarīša radiopārraidē http://www.visulatvijai.lv/news.php?readmore=1156318956 un arī populārajā portālā http://www.draugiem.lv/hot/?rid=34592#comments).
Mani personīgi šāda Raivīša uzvedība nepārsteidz itin nemaz. Jau pirms 10 gadiem, kopīgi darbojoties avīzē Latvietis Latvijā, es sapratu, ka par fruktu ir šis cilvēks. Toreiz, kad viņam bija reizi mēnesī uzticēts rediģēt šo avīzi, gandrīz nekad tajā neparādījās neviens no maniem rakstiem, jo tie viņam likās „pārāk radikāli”. Šai sakarā man regulāri notika rīvēšanās ar „LL” galveno redaktoru L.Inkinu, kurš atrunājās, ka nevarot iejaukties tajā, kā veidojot avīzi R.Dzintars. Es tad vaicāju, kāpēc viņš saucas „galvenais redaktors”, un varbūt lai tādā gadījumā pamainās ar Raivi tituliem? Teicu arī, vai tad viņš neredz, kāds nožēlojams viltusnacionālis ir Raivītis, un lai tak viņš triec ellē ratā šo puišeli ar visu viņa drauģeļu kompāniju! Ar laiku L.Inkins tiešām saprata „vislatviešu” īsto būtību un pārtrauca ar viņiem sadarbību šai avīzē. Viņš arī izteicās, ka „...Raivis pats laikam īsti nezina, kāda ir viņa politiskā pārliecība, toties zina, ka grib tikt pie varas un naudas”. Kopš tā laika šis cilvēks ne par mata tiesu nav mainījies uz labo pusi! Nacionālisms viņam bija un ir vajadzīgs tikai kā izkārtne, lai tiktu varas gaiteņos un tad uzspļautu šai idejai, kā to jau sekmīgi ir darījuši līdz šim viņa priekšgājēji no TB/LNNK, ne jau velti tieši šīs partijas biedri ir visreālākie vislatviešu koalīcijas partneri.
Diemžēl ne visi Latviešu Patrioti šo Raivīša būtību saprot. Daļa vēl joprojām augstu vērtē „Visu Latvijai” par viņu akciju pie Saeimas, kad šie puspliki pusstundiņu pastāvēja pie Saeimas, tādejādi it kā protestējot pret Abrenes atdošanu Krievijai. Tagad gan viņus pamatīgi ir pārspējis kāds valsts valodā nerunājošs latvijietis, Maskavā vairāk kā divas diennaktis nostāvot ledusgabalā, tādejādi uzstādot Ginesa rekordu. Viņš pats uzskata, ka tādā veidā esot izdarījis mūsu valstij briesmīgi lielu pakalpojumu un izcili spodrinājis Latvijas tēlu pasaulē. Man gan šķiet, ka mūsu tautai no viņa stāvēšanas ledū nebija ne silts, ne auksts, un es pat domāju, ka drīzāk viņš gan izdarīja mums lāča pakalpojumu, parādot, ka latvieši tie paši krievi vien ir, pat vienā un tai pašā valodā runā. Ne jau visi ārzemēs zina un saprot, ko mums nodarīja padomju okupācija un kādas tās sekas mēs vēl joprojām izjūtam. Tāpat arī vislatvieši toreiz pie Saeimas parādīja vienīgi savu fizisko rūdījumu, kam bija visai maz sakara ar Patriotismu. Saeimas deputātiņi tikai ņirdzīgi nosmējās par jaunajiem „roņiem” un nobalsoja tā, kā šiem gribējās. Domāju, ka Raivītis ne uz ko citu arī nebija cerējis, viņam nebija galvenais par katru cenu nosargāt Abreni, bet parādīt, kāds patriots ir viņš un viņa miesassardze.
Lai tur vai kā, bet ar savu pēdējo akciju Raivītis un viņa drauģeļi uzskatāmi nodemonstrēja savu īsto būtību. Domāju, ka tagad jau nu visiem būs nokritušas klapes no acīm, un viņi sapratīs, kas „VL” ir par partiju un kādi ir tās mērķi. Uzskatu, ka katrai patiesi nacionālai organizācijai (kā, piemēram, biedrībai „Latvietis”, LNF), būtu atklāti un kategoriski jānosoda vislatviešu gļēvā, demagoģiskā nostāja gan šajā, gan citos politiskos jautājumos. (Atcerēsimies, ka laikraksts „DDD” 24.04.2009. numurā tieši aicināja apzināt un atklāt okupantu automašīnas). Nedrīkstam pieļaut, lai šis jaunais demagogs un viņa drauģeļi iekļūst Latvijas parlamentā! Tādi viltus draugi mums nav vajadzīgi, labāk lai tad tur valda atklāti mūsu tautas ienaidnieki, kā, piemēram, N.Ušakovs. Tad vismaz viss nostātos savās vietās, un nebūtu pamata apgalvot, ka vara Latvijas teritorijā pieder Latviešiem. Tagad tādi kā Raivelis laiku pa laikam mēģina nolaist tvaiku, imitējot cīņu par Latviešu tiesībām, bet patiesībā turpinot mūs vest pretī iznīcībai. Ja mēs nespējam viņus apturēt, tad vismaz atmaskot gan mēs tos varam! Balsosim par tiešām Īstiem Patriotim, ja tādu nebūs, tad labāk vēlēšanas vispār ignorēsim!
PAR PATIESI BRĪVU, NACIONĀLU LATVIEŠU LATVIJAS VALSTI BEZ DEMAGOĢISKIEM VILTUSPATRIOTIEM UN PAŠLABUMA MEKLĒTĀJIEM
C Ī Ņ A I U N U Z V A R A I S V E I K S !!!
21.02.2010. Aivars Gedroics |
| Gatavs cīņai un uzvarai | 11. Feb 2010 @ 13:44 |
|---|
ADMINISTRATĪVAJAI RAJONA TIESAI
Atbrīvošanas alejā 88, Rēzeknē, LV 4600
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Teātra ielā 34-35, Daugavpilī, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,
sūdzība
Daugavpils pilsētas domes administratīvā komisija 2009. gada 26. maijā ar lēmumu Nr.D29-949 ir nolēmusi mani sodīt ar 25 Ls naudas sodu. Uzskatu, ka šis lēmums ir netaisns, pretlikumīgs un atceļams šādu iemeslu dēļ.
2009. gada 30. aprīlī ap plkst. 14.00 pie mana dzīvokļa durvīm piezvanīja vairāki pašvaldību policistu formās ģērbušies cilvēki, kuri izteica man pārmetumu par to, ka es esot novietojis savu automašīnu uz t.s. zaļās zonas jeb zāliena un lūdza to novākt. Es atbildēju, ka mašīna atrodas uz kanalizācijas lūkas, kurai apkārt ir akmeņi un smiltis apmēram 2 metru rādiusā, savukārt zāle šinī vietā nav augusi nevienā gadalaikā teju 30 gadu laikā, kopš es kopā ar saviem vecākiem dzīvoju augstāk minētajā adresē. Paskaidroju arī, ka man nepieciešams piebraukt pie mājas ieejas, lai varētu iekraut un izkraut vedamās preces. Lai netiktu nobloķēta Teātra iela, pa kuru Kandavas ielas remonta laikā rit diezgan intensīva satiksme (nekādas zīmes, kas ierobežotu automašīnu kustību pa šo ielu, tās abos galos nav), man bija nepieciešams nobraukt malā no braucamās daļas, ko es arī izdarīju, nenodarīdams nekādu kaitējumu apkārtējai videi. Pašvaldības policistus mans mutiskais paskaidrojums neapmierināja, un viņi sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu, kuram es pievienoju arī savu rakstisko paskaidrojumu, kas ir iekļauts lietas materiālos. Man tika izrakstīta pavēste 2009. gada 12. maijā ierasties uz pilsētas administratīvās komisijas sēdi Saules ielā 5a laikā no plkst. 14.00 līdz 16.00.
Kad es ierados uz šo sēdi, kundze, kas laikam bija administratīvās komisijas priekšsēdētāja (un kuru iespējams sauca Valentīna Dubina), nestādījās man priekšā un neiepazīstināja ar pārējo telpā esošo komisijas locekļu personībām, tādejādi pārkāpdama LAPK 271.pantu. Uz manu lūgumu ļaut veikt sēdes ierakstu diktofonā man tika nemotivēti atteikts. Manus argumentus par it kā izdarītā pārkāpuma būtību minētā sieviete vispār nevēlējās uzklausīt, ultimatīvā tonī pieprasot atzīt sevi par vainīgu, nemotivēti apgalvodama, ka tikai manas darbības rezultātā esot iznīcināts zālājs uz tās vietas, kur atradās mana automašīna. Nekādu pilsētas plānu man komisijas sēdē neviens nerādīja. Uz jautājumu, vai ir ņemts vērā fakts, ka šī pilsētas teritorija (uz kuras atrodas dzīvojamā māja Teātra ielā 34 un tai blakus esošais pagalms) ir privātīpašums, kas pieder personām TATJANAI VEROVSKAI un KONSTANTĪNAM VASIĻENSKIM, līdz ar to saskaņā ar Civillikuma 1036. pantu šiem cilvēkiem vieniem pašiem ir pilnīgas varas tiesības par to, un Daugavpils Domei nevajadzētu bez īpašnieku ziņas izteikt pretenzijas kādam pret šī privātīpašuma izmantošanas veidu, man skaidra atbilde netika sniegta. Es atzīmēju arī, ka apmēram 1,5 metru attālumā no brauktuves tai paralēli atrodas apmale, kas faktiski liecina, ka sākotnēji šī teritorija bija plānota kā mašīnu stāvvieta, kas gan vietējās pašvaldības neizdarības dēļ netika atbilstoši ierīkota. Uz to man tika atbildēts, ka esot nepieciešams savākt mājas iedzīvotāju parakstus, tad teritorija tikšot labiekārtota. Es atbildēju, ka mani pilnībā apmierina pašreizējais pagalma iekārtojums, tikai, lai pašvaldības varas struktūras beidz mani nepatiesi apvainot neesošos administratīva rakstura pārkāpumos. Tas augstāk minēto sievieti saniknoja un viņa paziņoja, ka sūtīšot manu lietu uz tiesu (neprecizējot, kādu), ja es turpināšot runāt pretī un neatzīt savu vainu. Es atbildēju, ka būšu apmierināts ar šādu iznākumu, jo gadījumā, ja mani sodītu, es pats vērstos administratīvajā tiesā ar prasību sodu atcelt. Ar to 2009. gada 12. maija administratīvās komisijas sēde beidzās. Nekāds lēmums netika pieņemts, tādejādi pārkāpjot LAPK 274. pantu un 275. pantu. Man netika izsniegts arī šīs sēdes protokols, ko neesmu saņēmis vēl līdz šim brīdim, lai gan 02.06.2009. iesniegumā lūdzu izsniegt man visus materiālus, kas saistās ar mana t.s. „administratīvā pārkāpuma” lietu. Acīmredzot šis protokols netika uzrakstīts, pārkāpjot APK 273. pantu. Vēl gribu atzīmēt, ka pārējie komisijas locekļi, kuru identitāti es tāpat nevarēju noskaidrot, sēdes norises laikā vispār nebilda nevienu vārdu.
Nedēļu vēlāk, 2009. gada 19. maijā, saņēmu atkārtotu pavēsti ierasties uz Administratīvās komisijas sēdi 2009. gada 26. maijā. Kad piezvanīju pa tajā norādīto tālruni 65404372 un pajautāju, kāpēc man jāierodas atkārtoti, ja esmu jau komisijas sēdē bijis 12. maijā un pateicis visu, kas man sakāms par konkrēto lietu, man tika atbildēts: „Tādēļ, ka lietā netika pieņemts lēmums”. Uz manu jautājumu, kas traucēja pieņemt lēmumu minētajā sēdē, es skaidru atbildi nesaņēmu. Man radās iespaids, ka administratīvajā komisijā strādā ne tikai ļoti nelaipni, bet arī juridiski nekompetenti cilvēki, kas nezināšanās dēļ vai apzināti neievēro LAPK noteikumus. Līdz ar to neredzēju jēgu vēlreiz nākt uz komisijas sēdi, jo sapratu, ka man nebūs iespējams tajā brīvi izteikties un aizstāvēt, pamatot savu viedokli.
2009. gada 01. jūnijā pa pastu saņēmu Administratīvās komisijas lēmumu Nr. D29-949. Tajā ir minēta melīga informācija, ka 2009. gada 12. maijā administratīvā komisija esot nolēmusi atlikt lietas izskatīšanu, lai pieprasītu dokumentus no Pilsētplānošanas un būvniecības departamenta un SIA „DDzKSU”. Patiesībā, kā jau minēju agrāk, sēde tika izbeigta, solot lietu sūtīt uz tiesu, ne ar vārdu nepieminot sēdes iespējamo atlikšanu kādu dokumentu trūkuma dēļ. Izziņā no Pilsētplānošanas un būvniecības departamenta, kuras kopiju es saņēmu 2.06.2009., ir tikai vispārīga informācija un jēdzienu definējumi, tur nekas nav rakstīts par konkrēto vietu mājas Teātra ielā 34 pagalmā, kur atradās mana automašīna. Tāpat esmu saņēmis trīs rasējumu kopijas, kurās arī nekas nav rakstīts par zālāja (ne)esamību manas automašīnas atrašanās vietā. Atzīmēšu, ka vismaz viens no šiem rasējumiem acīmredzot ir tapis PSRS okupācijas laikā, jo aizpildīts krievu valodā. Cik var saprast, tad šīs shēmas nav saskaņotas ar zemes gabala likumīgajiem īpašniekiem, tāpat, tās sastādot, nav aptaujātas un ņemtas vērā mājas iedzīvotāju vēlmes.
Pilnīgi piekrītot LR AT Senāta 2008. gada 06. novembra spriedumam, kurā norādīts, ka katrā gadījumā iestādei ir jāizvērtē, vai teritorija, kurā transportlīdzeklis ir novietots, ir uzskatāma par zālienu, vēlos atzīmēt, ka atbilstoši Daugavpils pilsētas teritorijas labiekārtošanas, uzturēšanas un aizsardzības noteikumu 4.7. punktam, vieta, kurā atradās mana automašīna, nevar tikt uzskatīta par zaļo zonu, jo tā netiek apaudzēta augiem un kopta. Pagalmā ir tikai dažas puķu dobes (uz kurām nekad neviens mājas piedzīvotājs savas automašīnas nenovieto), bet pamatā visu aizņem dažāda veida nezāles (usnes u.c.), kuras aug savā vaļā, netiek pļautas, ravētas un mēslotas jau teju 30 gadu garumā, kopš dzīvoju Teātra ielā 34. Turklāt, kā jau iepriekš esmu norādījis, vietā, kur atradās mana automašīna, zāle nevar augt zemes struktūras dēļ, ko sastāda cements, akmeņi un smiltis. Kā liecina foto attēli, zāle ir izaugusi jau aprīļa beigās citur pagalmā, bet ne vietā, kur atradās mans auto. Nav nekāda pamata (atbilstoša ekspertu slēdziena u.tml.) apgalvot, ka zāle neaug norādītajā vietā tādēļ, ka augsne sablīvējas un saknēm trūkst gaisa. Uzskatu, ka jebkurš kompetents un politiski neangažēts eksperts apstiprinās, ka manas automašīnas atrašanās vietā zāle neaug augsnes struktūras - cementa, akmens un smilšu - dēļ, un tās augšanu nevar ietekmēt automašīnas (ne)atrašanās uz. šī zemes gabala. Lai panāktu zāles augšanu šinī vietā, ir jāpieved auglīga melnzeme, jāveic augsnes mēslošana ar ķimikālijām (nav gan skaidrs, kā būs iespējams samainīties savā starpā divām pretī braucošām automašīnām, ja visa pagalma teritorija līdz pat šaurajai ielas braucamajai daļai tiks apaudzēta ar zālāju; tādā gadījumā zālāja izbraukāšana kļūs neizbēgama). Līdz ar to, pilnībā noraidu apvainojumu, ka būtu nodarījis kaitējumu zālienam, novietojot savu automašīnu fotogrāfijās redzamajā vietā.
Lai arī administratīvā komisija sākotnēji pareizi ir norādījusi, ka es (Aivars Gedroics) uzskatu, ka manas vainas šajā pārkāpumā nav, vēlāk lēmuma tekstā tiek pilnīgi nepamatoti apgalvots, ka es esot apzinājies savas darbības sekas, t.i., ka tikšot bojāts zāliens (kura manas automašīnas atrašanās vietā nebija toreiz un nav arī tagad), un apzināti izdarījis administratīvo pārkāpumu, kas pastiprinot manu vainu. Uzskatu, ka lietas materiāli un mana rīcība notikuma vietā (neatzīstot savu vainu un nelūdzot policijas darbiniekiem piedošanu, kā es būtu rīkojies, ja tiešām apzinātos savas rīcības pretlikumīgo raksturu) nepārprotami apliecina, ka es neuzskatīju toreiz un neuzskatu arī tagad, ka būtu novietojis mašīnu zālienā. Līdz ar to, nav nekāda juridiski tiesiska pamata apgalvot, ka es būtu apzināti pārkāpis Daugavpils pilsētas Domes saistošo noteikumu Nr.20 3.17. punktu.
Tāpat vēlos vērst uzmanību faktam, ka LAPK 34. pantā kā vainu pastiprinošs apstāklis nav minēta „vainas neatzīšana”, kā arī nav pieļauta iespēja uzskatīt par vainu pastiprinošiem kādus citus apstākļus, kā vien tos, kuri ir uzskaitīti minētajā pantā.
Nav skaidrs, uz kāda pamata ir balstīts secinājums, ka ar manu darbību „sabiedrībai tika radītas smagas sekas”. Nav minēts, kādā veidā šīs sekas ir izpaudušās un pēc kādiem kritērijiem spriests, ka tās ir bijušas „smagas”. Uzskatu, ka manai rīcībai vispār nav bijis nekādu seku – ne vieglu, ne smagu. Zemes pleķis, kas sastāvēja no akmeņiem, kanalizācijas lūkas un smiltīm, nekādā veidā nemainījās pēc tam, kad uzbraucu un vēlāk nobraucu no tā savu automašīnu. Turklāt, atkārtoti vēlos atzīmēt, ka APK 34. pantā arī šāds vainu pastiprinošs apstāklis kā „smagu seku iestāšanās” nav minēts. Līdz ar to, secinu, ka LAPK 34. pants manā gadījumā ir VAIRĀKKĀRT piemērots juridiski nepamatoti un pretlikumīgi.
Kopumā, izvērtējot lietas apstākļus, man ir radies iespaids, ka notiek izrēķināšanās ar mani kā Daugavpils Domes amatpersonām netīkamu cilvēku pēc politiska pasūtījuma, jo esmu cilvēks ar aktīvu dzīves pozīciju, kurš regulāri iesaistās valstī un pilsētā notiekošajos sabiedriski-politiskajos procesos, paužot savus uzskatus sabiedrības saziņas līdzekļos, tai skaitā, arī kritizējot pašreizējās Daugavpils Domes darbu.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto,
lūdzu tiesu:
1. Pilnībā atcelt Daugavpils Domes administratīvās komisijas 2009. gada Nr. D29-949 lēmumu un izbeigt administratīvo lietu saskaņā ar LAPK 239. panta 1. punktu – sakarā ar administratīvā pārkāpuma neesamību.
2. Uzlikt par pienākumu Daugavpils pilsētas Domei man rakstveidā atvainoties.
3. Piedzīt no Daugavpils pilsētas Domes visus tiesas izdevumus, kā arī manus ar tiesāšanos saistītos ceļa izdevumus.
4. Sakarā ar man nodarīto morālo kaitējumu likt Daugavpils Domei izmaksāt man kompensāciju naudā pēc tiesas ieskatiem noteiktā apmērā.
Daugavpilī, 2009. gada 5. jūnijā Aivars Gedroics
TĀ LIETA TIKS IZSKATĪTA:
http://court.jm.gov.lv/statresult/html/2624120100304.html |
| Mašīnu īpašnieku - okupantu saraksts | 4. Feb 2010 @ 21:39 |
|---|
| » Čekas aģenti |
|---|
KĀ NEKĻŪT PAR ČEKAS AĢENTU?
Nacionālpatriotu aprindās plašu rezonansi ir izsaukusi Valža Rošāna (saukta arī par Fēniksu) internetā publicētā atzīšanās par to, ka viņš vairākus mēnešus ir darbojies kā DP (čekas) aģents, rakstīdams šai iestādei ziņojumus par konkrētām to interesējošām personām (oriģinālā ar to var iepazīties šeit http://www.zemessargs.lv/forums/viewtopic.php?f=80&t=1455). Atšķirībā no daža laba interneta komentētāja es ne mirkli nešaubos par visa rakstītā patiesumu. Ticu gan tam, ka mūsu DP ne tikai darbības mērķos, bet arī metodēs praktiski neatšķiras no KGB, gan arī tam, ka savos ziņojumos Valdis nav rakstījis neko tādu, kas kādam Latviešu Patriotam varētu nodarīt ļaunu. Negribu arī pārāk nosodīt šo puisi par piekrišanu sadarboties, viņš tomēr vēl ir jauns cilvēks, ar mazu pieredzi saskarē ar drošības iestādēm, turklāt, cik zināms no viņa paša rakstītā, pašlaik ir nonācis diezgan grūtos materiālos apstākļos, tāpat viņam ir arī problēmas ar tuvinieku veselību. Jebkurā gadījumā atzinību pelna viņa lēmums šo sadarbību pārtraukt, publiski par to paziņojot, kā arī nosaucot konkrētas personas no DP, ar kurām viņam ir bijusi saskare. Pēc šīs atzīšanās dēpistiem būs grūti noliegt tajā minētos faktus. Nedomāju arī, ka drošībnieki tagad uzdrošināsies fiziski izrēķināties ar Valdi, par ko viņš izsaka bažas savas atzīšanās nobeigumā, jo, gadījumā, ja puisim tiešām kas slikts notiktu, tas radītu pamatotas aizdomas uz viņiem kā šīs izrēķināšanās autoriem. Arī šādās iestādēs strādājošajiem kaut cik likumi ir jāievēro, darīt visu, kas ienāk prātā, viņi tomēr nevar atļauties. Tāpēc varbūt tagad beigsim malt kauliņus šim konkrētajam cilvēkam, bet padomāsim labāk, kā pašiem nenonākt līdzīgā stāvoklī?
Atbilde uz šo jautājumu, manuprāt, ir īsa un skaidra – lai nekļūtu par čekas aģentu, nedrīkst nokļūt atkarībā no čekas, nedrīkst nonākt līdz tam, ka jālūdz ir no šīs iestādes darbiniekiem žēlastību. Un, savukārt, lai tas nenotiktu, recepte ir tikai viena, īsa un skaidra – jāievēro pašlaik Latvijā spēkā esošie likumi, lai cik nepareizi, stulbi un personīgi nepieņemami tie mums liktos. Mūsu varturiem par katru cenu gribas iedabūt mūs – Patriotus – aiz restēm, tad nu nesagādāsim viņiem to prieku. Esot brīvībā, mēs taču varam daudz labāk kalpot savai tautai, nekā atrodoties ieslodzījumā. Tāpēc paudīsim savus uzskatus likumā atļautajās robežās, t.i., nekurināsim rasu (nacionālo) naidu (LKL 78.p.), respektīvi, neizteiksimies publiski nievājoši par kādu tautu vai rasi kopumā (kas neizslēdz iespēju ļoti asi un pat nežēlīgi kritizēt atsevišķus tās pārstāvjus); neaicināsim iznīcināt kādu ļaužu grupu (LKL 71.-1.p.), arī tad, ja tie mums pamatoti liekas netīkami (piemēram, homoseksuālisti); neaicināsim vardarbīgā ceļā gāzt valsts varu (LKL 81.p.), tāpat nenoliegsim un neattaisnosim gan pret savu, gan pret citām tautām veiktos noziegumus (LKL 74-1.p.). Tie, protams, nav visi panti Krimināllikumā, par kuriem ir paredzēta atbildība, katrs interesents var pats sameklēt šo likumu un pilnībā iepazīties ar to, lai skaidri zinātu, ko viņš drīkst un ko nedrīkst atļauties darīt publiskajā telpā. Jāsaprot, ka mūsu pretinieki to vien gaida, lai mēs tīšuprāt vai nejauši pārkāpjam kādu no KL pantiem, lai tad paņemtu mūs aiz krāgas, būsim tad nu gana prātīgi un neradīsim viņiem šādu iespēju. Tam pašam V.Rošānam esmu vairākkārt teicis augstākminēto, diemžēl viņš savā jaunības straujumā un uzskatu maksimālismā nebija vēlējies mani uzklausīt.
Negribētos arī, lai mēs ieslīgtu otrā galējībā un vispār pārtrauktu paust savus uzskatus datortīmeklī un citos saziņas līdzekļos. Tādu prieku varturiem arī nevajag sagādāt. Būtībā visu viņu veikto represiju mērķis jau ir panākt, lai mēs kļūtu mēmi kā zivis un ne mazāko kritiku viņu virzienā neuzdrošinātos paust. Tā noteikti ir jāpauž, bet tādā formā, lai šie no dusmām kož sev pirkstos, bet vienlaikus bezspēcībā nolaiž rokas – ak tu velns, cik riebīgi tas draņķis par mums ir uzrakstījis, bet mēs tak nekā šim nevaram izdarīt, nevienu likuma pantu viņš nav pārkāpis. Negribu īpaši nodarboties ar pašslavināšanos, tomēr domāju, ka ne bez pamata varu teikt - manos rakstos, kas publicēti gan internetā, gan avīzēs, ir daudz netīkama lasāms nelietīgajiem varturiem, tomēr saukuši pie atbildības par to saturu viņi mani nav, un ne jau tāpēc, ka negribētu to darīt, bet vienkārši tālab, ka nav atraduši piemērotu KL pantu, ko varētu man „piešūt”. Lūk, tā arī ir māksla – uzrakstīt asi, bet tajā pat laikā likumīgi.
Politisko uzskatu paušanu zināmā mērā varētu salīdzināt ar automašīnas vadīšanu. Lai gan katru dienu uz ceļiem notiek avārijas, cilvēks (vēl jo vairāk, ja viņš ir piedzimis kā vīrietis), ja vien nav galīgs gļēvulis un mīkstmiesis, taču tādēļ neatteiksies no transportlīdzekļa vadīšanas. Tikai, to darot, ir jāievēro ceļu satiksmes noteikumi un, protams, jāizvēlas atbilstošs braukšanas ātrums. Nevajag lielu gudrību spiest gāzi līdz grīdai un ietriekties pirmajā ceļa malā esošajā kokā. Māka ir spēt braukt gana ātri, bet tai pat laikā uzmanīgi, neizraisot avāriju, netraumējot ne sevi, ne citus. Uzreiz šāda prasme nerodas, to apgūst ar gadiem. Un, kamēr tā nav radusies, diemžēl ir jāsamierinās ar ne tik lielu braukšanas ātrumu, kādu mums gribētos izvēlēties pirmajā acumirklī. Savukārt pat pieredzējušam braucējam, ja viņš nav gana pārliecināts, ka spēs „ierakstīties līkumā”, labāk samazināt ātrumu ar uzviju, nekā riskēt ar noslīdēšanu no ceļa un iebraukšanu grāvī. Lūk, tāpat ir ar komentēšanu internetā. Pirms kaut ko rakstām, lai trīs reizes padomājam, vai neradīsim sev liekas problēmas ar šāda mūsu viedokļa publisku parādīšanos apskatē. Un, ja ir kaut nelielas šaubas, ka var „neierakstīties līkumā” (neiekļauties likumā), ir „jāsamazina ātrums”, respektīvi, jāpasaka tas pats maigākā formā, tādā, par kuru jau nu varam būt pilnīgi droši – šāda viedokļa paušana krimināli sodāma nav. Labāk uzrakstīt ne tik kreptīgu komentāru, nekā uz vairākiem gadiem nonākt restotā telpā, kurā vispār nav datora un iespējas lietot internetu. Domāju, ka katrs saprātīgs cilvēks šim apgalvojumam piekritīs.
Un, lūk, ja mēs esam pārliecināti, ka likumus nepārkāpjam, tad mēs mierīgi varam DP ar visām viņu pretenzijām, ja tādas pret mums tomēr rodas, sūtīt uz poda. Lūk, tipisks piemērs ar laikraksta „DDD” darbiniekiem, pret kuriem arī bija uzcepta krimināllieta. Šie ļaudis bija pilnīgi pārliecināti par savu nevainīgumu, par to, ka nav nevienu likumu pārkāpuši, ko vēlāk arī apliecināja tiesa trijās instancēs. Tādēļ viņi arī nelūdzās čekai žēlastību, bet tā savukārt pretī nepiedāvāja „abpusēji izdevīgu darījumu”. Savukārt, ja cilvēks likumu ir pārkāpis un savu vainu pats atzinis, nu ir pamats viņam teikt: „Gribi, lai sods būtu pēc iespējas mazāks? Tad nu proties...”. Un nu šis nabaga cilvēks kā slīcējs izmisumā ķeras pie salmiņa, sak, varbūt tomēr mani tas paglābs. Vairumā gadījumu gan diemžēl nepaglābj. Cita starpā V.Rošāns raksta arī, ka dēpisti viņam draudējuši ar viltus pierādījumu safabricēšanu pret viņu. Lai arī vairumā gadījumu tā saka iebiedēšanai (ja tiešām grib ko tādu darīt, parasti par to iepriekš neinformē), šādi gadījumi tūlīt ir jākar pie lielā zvana, proti, jāinformē par to Iekšlietu Ministrs, Ģenerālprokurors un Tiesībsargs, kā arī visi pieejamie saziņas līdzekļi. Lai arī šādu draudu izteicējus pierādījumu trūkuma dēļ parasti notiesāt neizdodas, tomēr līdz ar draudu nonākšanu atklātībā to īstenošanas dzīvē varbūtība praktiski sāk līdzināties nullei. Tāpat dabiski ir jārīkojas arī, ja kāds uzdrošinās publiski izteikt draudus personas veselībai vai dzīvībai.
Visbeidzot, darboties vajag gan likumīgi, gan arī pilnīgi droši un atklāti. Tad nebūs bail, ka kāds lasa mūsu personīgo e-pastu vai noklausās tālruņa sarunas. Izņemot morālu riebumu, nekādu citu kaitējumu mums tādejādi nodarīt neizdotos. Zīmīgi arī, ka to personu vidū, kuras rakstā minētas kā V.Rošānam uzticētie „izpētes objekti”, nav ne manis, ne L.Inkina, ne A.Gardas un viņa vietnieču. Kāpēc? Vai tādēļ, ka netraucējam valdošajam režīmam? Es gan domāju, ka tas ir tādēļ, ka darbojamies pilnīgi likumīgi un atklāti, un mūs nav jēgas spiegot, jo VIŅI tāpat nekā graujoša tādā veidā neuzzinātu, tikai sev liekas klapatas vien sagādātu. Tāpat, protams, mums ir jāuzticas viens otram, un nav jāslēpj savas aktivitātes no draugiem un domubiedriem, kā tas pamatoti ir teikts biedrības „Latvietis” paziņojumā: http://www.latvietis.com/index.cgi?action=7&id=3087. Būsim vienoti, atbalstīsim savus draugus un domubiedrus, kad tie ir nonākuši grūtībās. Atcerēsimies seno parunu par žagaru saišķi, ko kopumā gandrīz nav iespējams salauzt, savukārt pārlauzt katru žagariņu atsevišķi ir nieka lieta. Un, protams, par katru gadījumu, kad pret mums tiek vērstas represijas no drošības iestāžu puses, iespējami plaši informēsim saziņas līdzekļus (ja vien neesam devuši parakstu par ziņu neizpaušanu). Mums nav jākaunas no tā, ka mūs vajā par savas tautas interešu aizstāvību, lai kaunas mūsu apkarotāji, ja viņiem tādas jūtas kā kauns vispār vēl pastāv. Agri vai vēlu taisnība uzvarēs, un gan jau pienāks diena, kad tiesās tos, kas mūs tagad grib notiesāt!
PAR LATVIEŠU NĀCIJAS INTERESĒM CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
13.01.2010. Aivars Gedroics
13. Jan 2010 @ 18:45
|
| » Devalvācija |
|---|
VAI LATA DEVALVĀCIJA GLĀBTU LATVIJAS EKONOMIKU?
Ar interesi izlasīju ekonomista Jāņa Ošleja sniegto interviju laikrakstā „DDD”. Jau agrāk biju dzirdējis, ka šis kungs, līdzīgi kā A.Garda, piedāvā atrisināt ekonomiskās problēmas, piedrukājot klāt trūkstošos latus. Tas radīja iespaidu, ka viņš ir diezgan saprātīgs cilvēks, taču, iepazīstoties ar viņa uzskatiem par it kā steidzīgu lata devalvēšanas nepieciešamību, sapratu, ka būšu gan kļūdījies viņa personības novērtējumā. Viņš, līdzīgi kā Latvijas Radio lakstīgala A.Tomsons, nez kāpēc ieņēmis galvā, ka latu piedrukāšana bez to kursa maiņas pret ārvalstu valūtām neko nelīdzētu ekonomikas glābšanā. Savukārt, ja latu devalvētu, tad it kā strauji pieaugtu Latvijas eksports uz ārvalstīm, kas veicinātu ekonomikas atdzimšanu. Patiesībā tā tas, protams, nenotiktu.
Paskatīsimies sev apkārt un atzīsim godīgi, ka ražošana Latvijā jau tikpat kā ir iznīcināta, turklāt praktiski visas valdības „4.maija republikā” ir sludinājušas, ka valstij neesot jānodarbojas ar rūpniecības un lauksaimniecības attīstīšanu, neesot jārada arī darba vietas, jo visas problēmas (nu gluži kā bēdīgi slavenā V.Krisberga firma „Auseklītis”) atrisināšot brīvais tirgus. Pie kā šāda pieeja noveda, mēs nu redzam – praktiski visas preces mēs importējam, tikpat kā neko neeksportējam. Protams, sagrūstot PSRS, mainījās politiskā un ekonomiskā iekārta Latvijā, un skaidrs, ka visus pastāvošos ražošanas uzņēmumus saglabāt nevarēja, tomēr valstij vajadzēja mēģināt glābt visu, kas vēl glābjams, pārkārtot to darbību jaunajos apstākļos. Tā vietā „viedais” premjers Go(l)dmans pasludināja principu – „slīcēju glābšana ir viņu pašu rokās; kas neizpeldēs, pats vien būs vainīgs”. Un tad nu nav jābrīnās, ka vairums uzņēmumu arī „noslīka”. Diemžēl visai līdzīgu politiku piekopa arī kaimiņvalstu – Lietuvas un Igaunijas – valdību vadītāji. Tāpēc visa Baltija, tāpat kā, starp citu, arī daudzas citas bijušās PSRS republikas, kļuva par sava veida izgāztuvi, kur Rietumeiropas valstīm realizēt savu nekvalitatīvo pārprodukciju, kas pašu lietošanai nebija piemērota. Un mēģināt pie notikušā vainot augsto lata kursu ir tikpat muļķīgi, kā muzikantiem no Krilova fabulas domāt, ka viņu instrumenti neskan tāpēc, ka viņi sēž nepiemērotā vietā.
Kas tad ir lata kurss? Tā faktiski ir pieņemta, nosacīta pašmāju valūtas attiecība pret citu valstu valūtām. Un, kādu to izvēlēties, būtībā ir gaumes lieta. Valstīs, kurās izvēlas zemu valūtas kursu, cenas ciparu izteiksmē ir lielas, savukārt, ja to izvēlas augstāku, cenas skaitliski ir mazākas. Tā arī vienīgā būtiskā atšķirība. Piemēram, Lietuvā par 1 litu var nopirkt piecreiz mazāk, nekā Latvijā par latu, Igaunijā krona vispār ir 25 reizes nevērtīgāka par latu (tāpēc tādu naudas vienību kā lata simtdaļa – santīms - un lita simtdaļa – cents - tur vispār nav, kronas sīkāk nedalās). Taču tas nenozīmē, ka šo valstu cilvēki dzīvotu īpaši bagātāk vai nabadzīgāk kā mēs, Latvijā. Vienkārši viņu algas, pensijas un preču cenas ir atbilstoši skaitliski lielākas, tas arī viss. Būtībā, kādu noteikt savas valsts valūtas attiecību pret citu valstu valūtām, vairāk nosaka psiholoģiskais faktors (ir tak patīkami apzināties, ka tavas naudas 1 vienība ir pirktspējīgāka kā kaimiņvalsts naudas 1 vienība), bet šis faktors cilvēku dzīves līmeni ne īpaši uzlabo, ne pasliktina. Ir gan cita svarīga lieta – šim kursam laika gaitā jābūt pēc iespējas nemainīgam. Tas rada ļaudīs drošības sajūtu un vēlmi kaut ko krāt priekšdienām. Savukārt, ja valūtas kurss periodiski „lēkā”, tad nav zināms, cik varēs nopirkt, piemēram, par 10 Ls pēc 5 gadiem, varbūt tikai sērkociņu kārbiņu (cilvēkiem vēl svaigā atmiņā kā devalvējās rublis, padarot visus uzkrājumus par faktiski neeksistējošiem), tāpēc šādā situācijā ļaudis cenšas visu, ko nopelnījuši, pēc iespējas ātrāk notērēt, pie viena nelaižot garām iespēju arī aizņemties no bankas.
Protams, arī saglabājoties pašreizējam relatīvi stingrajam lata kursam pret ārvalstu valūtām, tā pirktspēja ir samazinājusies visai jūtami. Mēs labi atceramies, cik daudz preču varējām nopirkt par 1 latu 1993.gadā, kad tas tika ieviests, un cik (ne)varam tagad. Tomēr taisnības labad jāatzīst, ka arī algas un pensijas, salīdzinot ar tiem laikiem, ir jūtami cēlušās, tāpat paaugstinājušies arī procenti noguldījumiem bankās. Ja tagad lats tiktu devalvēts, būtu ārkārtīgi naivi cerēt, ka cenas saglabātos pašreizējā līmenī. Mēs taču paši gandrīz neko neražojam, un arī tas, ko ražojam, bieži vien top no ievestām izejvielām, turklāt enerģijas avoti arī praktiski visi (pat elektrība, ko gan, manuprāt, pie saprātīgas ekonomiskās politikas pēc varētu sev saražot paši) tiek importēti. Līdz ar to, nekādas ekonomiskās izaugsmes un eksporta palielināšanās (interesanti būtu zināt, vai tiešām, pēc J.Ošleja domām, Igaunijas eksports 25 reizes pārsniedz Latvijas eksportu, ja jau tās naudas mērvienība ir 25 reizes nevērtīgāka) lata devalvācijas rezultātā nebūtu, bet gan dramatiski pieaugtu cenas, kurām algas, pensijas un pabalsti noteikti netiktu līdzi. Un tā vēl nebūtu vienīgā nelaime! Kārtējo reizi nevērtīgi kļūtu Latvijas iedzīvotāju noguldījumi un uzkrājumi, kurus taču acīmredzot neviens neindeksētu. Jau tagad maz ir tādu ļaužu, kas mēģinājuši kaut ko uzkrāt nebaltām dienām, pēc šādām izdarībām vispār neviens vairs naudu uz bankām nenestu, kas izraisītu to sabrukumu. Īsāk sakot, visiem būtu slikti, izņemot vienu ļaužu sugu – tos, kas apauguši ar kredītiem kā suņi ar blusām. Viņiem gan šāda situācija būtu izdevīga, jo izdotos ar veselu ādu izsprukt no personīgā bankrota, tādejādi iegrūžot bankrotā visu valsts ekonomiku. Un arī, protams, tikai tādā gadījumā, ja aizņēmums būtu veikts par nevērtīgiem kļuvušajos latos. Vairums kredītgrābēju gan izvēlējušies ir ārvalstu valūtas (dolārus vai jevrikus) tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šīm valūtām bija krietni zemāki aizdevuma procenti. Tāpēc Ošlejs nu uzstāj, ka tos esot jāpārkonvertē latos, bet tad lati jādevalvē. Ģeniāla doma, ja rēķinās tikai ar sevi un sev līdzīgiem tipiem, pilnīgi uzspļaujot tam, kas notiks ar tautu un valsti kopumā. Es gan uzskatu, ka tieši šie kredītnegauši ir pēdējie cilvēki, par ko mūsu varturiem būtu jāizrāda pastiprinātas rūpes un interese (par šo ļaužu būtību pavisam nesen jau rakstīju, tāpēc neatkārtošos). Valsts atbalstu gan ir pelnījuši ne pārāk turīgie, toties taupīgie cilvēki, kas spējuši kaut ko uzkrāt un vēl dalīties savos uzkrājumos ar valsti. Lūk, viņiem gan būtu jārada drošības sajūta, ka viņu nauda ne tikai nepazudīs (atceros Repšes viltīgo smīnu tikšanās laikā ar vēlētājiem – es esot nozadzis ļaužu ietaupījumus! Meli! Visi noguldītie rubļi nekur nepazuda, tikai konvertējās latos!), bet arī nekļūs nevērtīga (atkal atceros Repši - ...bet pie tā, ka rubļi pirms pārvēršanas latos bija kļuvuši nevērtīgi, ir vainīgs M.Gorbačovs, kurš pieļāva PSRS valūtas devalvāciju). Jo, ja tauta atkal tiks piekrāpta, tad jau gan tā nekad vairs nevienai valdībai un valsts iekārtai neticēs.
J.Ošlejs pat uzskata, ka valsts bankrots nekas īpaši briesmīgs nebūtu, jo saistības pret cilvēkiem jau tik un tā būtu jāpilda, tikai tās varētu atlikt uz vēlāku laiku. Tikai gribētu gan, lai viņa gudrā galviņa pasaka, kā dzīvot ļaudīm līdz šim „vēlākajam laikam”, no kā iztikt, varbūt pašiem sev naudu piedrukāt? Lai cik būtu niecīgas daudziem pašreizējās algas, pensijas un pabalsti, tomēr tas viss pagaidām tiek izmaksāts laikus, un to saņēmēji šā tā ar pūlēm dzīvību velk. Kas notiks, ja viņi pat to vairs nesaņems? Bet tas ir pilnīgi reāli, ja jau valstī būs bankrots. Protams, no Nacionālpatriotu viedokļa, tam būtu arī savs pozitīvais efekts – tautā beidzot zustu ticība pašreizējiem varturiem, kurus vēl tagad, par spīti krīzei, naivi ļautiņi ar pūtām uz lūpām slavē radio un TV pārraidēs. Un tomēr cena, kas tiktu maksāta par šādu „prātu apskaidrošanu”, būtu pārāk milzīga, lai es vēlētos šāda scenārija īstenošanos. Negribu novēlēt saviem tautiešiem galīgi izputēšanu un bada nāvi, lai gan daļa no viņiem, balsodami par oligarhu partijām, pēc būtības to ir pelnījuši, taču viņu idiotiskās rīcības dēļ nākas ciest arī tiem, kas to nav darījuši.
Visbeidzot, kā pats J.Ošlejs atzīst, pat gudro ideju par lata devalvāciju mums aktīvi propagandē SVF. Un te nu jāsāk domāt, vai tiešām šis cionistu-masonu-pederastu mafijas izveidotais un finansētais veidojums mums ieteiktu ko labu? Es neuzskatu par īpaši godīgu un patriotisku cilvēku pašreizējo LB prezidentu I.Rimšēvicu, tomēr viņa teiktajam, ka lata devalvācija mūsu pašreizējai ekonomikai nav zāles, bet inde, nevaru nepiekrist. Principā es pieļauju iespēju, ka varbūt šis kungs arī piekāptos biezo kredītgrābēju spiedienam un latu devalvētu, taču tas radītu šķēršļus citiem varturu plāniem – eiro ieviešanai. Pati par sevi atteikšanās no nacionālās valūtas, protams, ir ļoti negatīva parādība, tomēr ne velti saka paruna, ka katrā ļaunumā ir arī sava daļa labuma. Un, ja mūsu valsts ekonomikas pilnīgu sabrukumu un iedzīvotāju iedzīšanu galīgā nabadzībā var vismaz pagaidām novērst gaidāmā jevrika aizstāšana ar latu, tad cerēsim, ka kaut vai tā atturēs mūsu varturus no devalvācijas ideju neprāta. Tai pat laikā latu piedrukāšana pati par sevi, protams, nav nekas nosodāms; faktiski tā jau patlaban notiek, jo aizņemtos dolārus un eiro jau nevar laist apgrozībā Latvijas teritorijā.
Latvieši, būsim uzmanīgi un saprātīgi, neuzķersimies uz savtīgu darboņu viltīgi izmestajiem āķiem! Domāsim ne tikai par sevi, bet arī tautu un valsti kopumā!
09.12.2009. Aivars Gedroics
9. Dec 2009 @ 17:52
|
| » Policija un politika |
|---|
VAI POLICIJAI JĀBŪT ĀRPUS POLITIKAS ?
Pēdējā gada laikā avīzē „DDD” ir tikuši intervēti daudzi vairāk vai mazāk nozīmīgus amatus ieņemoši policijas darbinieki, kas nav baidījušies izteikt ekstrēmistu lapelei savas domas par to, kas notiek valstī. Katrs no viņiem ir bijis atbilstoši savai dzīves izpratnei proporcionāli stipri patriotisks, taisnīgs, un tāpat arī gļēvs, izvairīgs – galu galā policija ir jau tikai mūsu sabiedrības spogulis. Un liela varonība no katra „pogainā” puses jau bija pats runāšanas fakts ar laikrakstu, no kura viņu kolēģi – DP darbinieki – iesaka visām valsts amatpersonām turēties pa krietnu gabalu. Ir tomēr viens fakts, kas nevienā no intervijām netika pieminēts un saistībā ar kuru arī „DDD” žurnālistes jautājumus nav uzdevušas, proti, zīmīgs teikums „Likuma par policiju” 5.pantā: Personu tiesību un brīvību un valsts interešu vienlīdzīgas aizsardzības nolūkā policijas darbinieki nepiedalās partiju, citu sabiedriski politisko organizāciju un kustību darbībā un uz dienesta laiku policijā aptur savu piederību pie tām. Manuprāt, šis likuma pants ir pilnīgi neloģisks, kā arī kliedzošā pretrunā ar Latvijas Satversmes 102.pantu: Ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās. Manuprāt, šis nu ir tas jautājums, kura izlemšanu sen jau bija jāuztic Satversmes tiesai. It īpaši to varētu aktualizēt pašlaik, kad policistiem nu jau ir vismaz divas arodbiedrības, kurām visaktīvāk vajadzētu cīnīties par šādas, manuprāt, diskriminējošas un neloģiskas likuma normas atcelšanu. Ar šādu priekšlikumu esmu vērsies gan pie Latvijas Apvienotās policistu arodbiedrības priekšsēža A.Sūnas, gan arī viņa kolēģa no neatkarīgās policistu arodbiedrības līdera A.Augustāna. Diemžēl atbalstu no šo cilvēku puses savai nostājai nesaņēmu. A.Sūna atrunājās, ka viņam tas neesot aktuāli, jo viņš beidzot dienestu policijā, bet dibināt partiju, kamēr vēl atradās dienestā, viņam ar likumu nebija aizliegts. Savukārt, A.Augustāns atbildēja, citēju: „Ja VP priekšnieks būs politiskajā partijā, tad viņš varēs pieņemt, vai arī ietekmēt kaut kādus jautājumus, kas skar policiju. Un tas nav pieļaujams”. Uz manu pretjautājumu, vai, formāli neatrodoties nevienā partijā, viņš arī tagad nevar ietekmēt padotos, vadoties no savām politiskajām simpātijām vai antipātijām, atbildi nesaņēmu. Vispār man radās iespaids, ka arodbiedrību līderi partijās un sabiedriskajās organizācijās redz sev nevēlamus konkurentus – ja tajās varēs sastāvēt policisti, viņiem varbūt vairs nebūs vajadzīgas arodbiedrības (kuru veidošana policijā, starp citu, nesenā pagātnē arī taču bija aizliegta). Lūk, tāpēc viņi, izcīnījuši tiesības sev, negrib, lai tādas iegūtu arī citi. Bet kā ir no ierindas cilvēka viedokļa, vai viņam ir kāds labums no šāda likumā ierakstīta aizlieguma?
Manuprāt, policisti ne ar ko nav labāki vai sliktāki par, piemēram, ārstiem, skolotājiem, transportlīdzekļu vadītājiem, oficiantiem, frizieriem...un vēl daudzu citu profesiju pārstāvjiem, kuriem nepārtraukti jāsaskaras ar dažādiem cilvēkiem un jācenšas viņiem visiem palīdzēt pēc labākās sirdsapziņas, neatkarīgi no tā, kādai tautībai, ticībai un politiskai pārliecībai konkrētais cilvēks pieder. Kāpēc tad šo augstāk minēto profesiju pārstāvjiem nav aizliegts sastāvēt partijās un kustībās, kāpēc mūsu likumdevēji nebaidās, ka dakteris, kurš sastāv, piemēram, XYZ partijā, varētu nesniegt palīdzību vai sniegt to nekvalitatīvi cilvēkam, kas nedala viņa politiskos uzskatus? Ārstu kļūdām un bezdarbībai ir taču vēl daudz smagākas sekas kā policistu! Atbilde ir šāda – ne jau par tautu, bet sevi uztraucās tie, kas pieņēma šādu aizliegumu policistiem. Viņiem gribējās panākt, lai policists būtu nevis cilvēks ar noteiktu pārliecību, bet gan nedomājošs robots, kuram vienalga, kam klausīt un kādas pavēles pildīt. Taču, tā kā demokrātiskā valstī nevar ar likumu aizliegt kādam interesēties par politiku, tika pieņemta šāda likuma norma. Tomēr reāli tā, protams, nedarbojas. Jā, formāli jau likums tiek pildīts, policijas amatpersonas partijās un kustībās nesastāv, taču klusībā tik un tā vairums no viņiem kādai no tām vairāk vai mazāk simpatizē. Atcerēsimies kaut vai šādu faktu – Drošības policijas Liepājas reģionālās nodaļas bijušais priekšnieks Aleksandrs Bogdanovs uzreiz pēc atvaļināšanās no dienesta iestājās sava nupat vēl bijušā uzraugāmā ekstrēmista Jevģēnija Osipova vadītajā partijā. Un vai tiešām atradīsies kāds naivs muļķis, kurš apgalvos, ka šīs simpātijas minētajam kungam uzradās pēkšņi, tikai pēc atvaļināšanās no dienesta, bet līdz tām tādu nebija? Protams, ka nē, šādas simpātijas abu starpā pastāvēja jau sen, bet A.Bogdanovs, kā jau likumam paklausīgs cilvēks, tās slēpa un publiski neafišēja. Taču vai no šādas slēpšanas ko labu guva mūsu sabiedrība? Manuprāt, neko. Savukārt, ja A.Bogdanovam būtu dotas tiesības paust savu politisko pārliecību, tad esmu pārliecināts, ka viņš tās izmantotu, un cilvēki zinātu – lūk, Liepājas čekistu priekšnieks domā tāpat, kā okupants – barkašovietis Osipovs. Latvieši tad zinātu, ka no šāda cilvēka ir jāuzmanās, viņš var būt neobjektīvs savā ikdienas darbā pret citādi domājošiem. Un, ja šāds Bogdanovs sāktu nepamatoti vajāt kādu Latvju Patriotu, tam būtu trumpis, ar ko aizstāvēties – viņš mani apsūdz, jo es neatbalstu viņa politiskos uzskatus. Tagad turpretī šāds tips var viltīgi smīnēt: „A tu pierādi, čalīt, ka es tevi uzskatu dēļ vajāju! Es tak pēc likuma skaitos apolitisks, tātad apriori man nekāda politiska ieinteresētība nav un nevar būt!”. Vārdu sakot, policistam, protams, jābūt taisnīgam un vienādi jāizturas pret visiem, neatkarīgi no tā, kādas pārliecības cilvēks tiek vajāts vai arī meklē pie viņa palīdzību. Gadījumā, ja tiek konstatēts fakts, ka policijas amatpersona „piesedz” sev radniecīgi politiski orientētu cilvēku kriminālās izdarības, turpretī tos, kuri domā pretēji viņam, apsūdz nepamatoti vai arī nemeklē tos, kas nodarījuši šiem cilvēkiem pāri (nu, piemēram, teroristus, kas gribēja nogalināt A.Gardu), tad pret šādu cilvēku jāseko ļoti bargai atbildes reakcijai. Viņš ne tikai nekavējoties jāatbrīvo no darba, bet arī jāiesloga cietumā – tāpat kā ārsts, kurš negrib sniegt palīdzību sev netīkamam slimniekam. Taču tas nebūt nenozīmē, ka aizliegums piederēt partijām un kustībām garantēs šādu gadījumu neesamību. Manuprāt, taisni otrādi – tas veicinās to, jo traucēs pierādīt nelikumības faktu.
Tātad, es iesaku izdarīt šādas izmaiņas likumā par policiju: „Policijas darbiniekam publiski jādeklarē sava piederība politiskām partijām, sabiedriskām organizācijām un kustībām, kā arī jāinformē par to privātpersonas, ar kurām tas saskaras dienesta pienākumu pildīšanas laikā”. Par šādu faktu slēpšanu, savukārt, pienāktos atlaišana no darba un naudassods. Praksē tas varētu izskatīties, piemēram, šādi: policijas inspektoram uz darbgalda stāv vizītkarte ar labi saskatāmu uzrakstu: Valsts policijas n-pilsētas x nodaļas izmeklētājs Ziedonis Dritvaikociņš, Kosmopolītisma un eirofīlisma partijas biedrs; pederastijas un lezbisma popularizēšanas biedrības loceklis. Šādu pat vizītkarti minētais policists uzrāda arī cilvēkam uz ielas, ja uzskata par vajadzīgu to aizturēt vai vienkārši aprunāties. Un minētais cilvēks tad zinās, ar ko viņam ir darīšana un gadījumā, ja viņam ar šo policijas amatpersonu būs pretēji uzskati un ja viņam būs pamats uzskatīt, ka tādēļ šis cilvēks pret viņu izturas diskriminējoši, viņš varēs vērsties augstāk stāvošās instancēs ar lūgumu nomainīt šo cilvēku pret citu, kurš izturētos taisnīgi. Patlaban toties tiek spēlētas aklās vistiņas, mēs nezinām, kādas pārliecības cilvēks sēž priekšā mums zilā formas tērpā, un tas pārkāpj mūsu kā Latvijas iedzīvotāju tiesības uz taisnīgu lietas izmeklēšanu.
Savulaik 2007. gadā pats biju pieteicies darbā Daugavpils policijas pārvaldē par tulku, kur mani beigās arī paņēma pēc 6 mēnešu ilgas manas personības pētīšanas un vērtēšanas ar pārbaudes laiku uz 3 mēnešiem. Mans priekšnieks, Daugavpils policijas pārvaldes Pirmstiesas izmeklēšanas nodaļas vadītājs A.Kurilovs cita starpā bieži mēdza uzsvērt, ka esot pilnīgi apolitisks un neuzticoties nevienai kustībai vai partijai, jo visas vadot blēži un karjeristi. Pieļauju, ka šis cilvēks varbūt tiešām tā arī domāja, kā runāja, bet varbūt arī netiešā veidā mēģināja mani ietekmēt, lai es nevienā no tām nestājos, lai gan man kā brīvlīguma darbiniekam tas ar likumu nebija aizliegts. Manus politiskos uzskatus tie, kam vajadzēja, domāju, sešu mēnešu laikā varēja izpētīt no A līdz Z, varbūt vienīgi kāds naivi cerēja, ka pēc iestāšanās darbā policijā tie pēkšņi varētu mainīties (?!). Šā vai tā, pēc 3 mēnešu pārbaudes termiņa man izteica sirsnīgu pateicību, ka darbā pildīju 2,5 – 3 reizes lielāku tulkošanas normu, nekā darba līguma paredzēta, un atlaida no darba, sakot, ka turpmāk mana palīdzība vairs nebūšot vajadzīga, paši tikšot galā. Tā arī notika, apmēram pēc mēneša manu vakanto vietu ieņēma Kurilova vietnieka dēls, tad dzirdēju, ka vēl kāda no policijas darbinieku atvasēm vēlāk esot aizstājusi atkal viņu... Blata un radu būšanas sistēma, iekārtojot darbā, zeļ un plaukst visās nozarēs, arī policija diemžēl nav nekāds izņēmums šai ziņā. Taču tas atkal ir temats citam rakstam. Savukārt, par policistu tiesībām brīvi paust savus sabiedriski-politiskos uzskatus atbilstoši Satversmes 102.pantam gan būtu jācīnās kā policistiem pašiem, tā arī visiem ierindas cilvēkiem, jo tā ir visu Latvijas iedzīvotāju interesēs.
Par vārda brīvību visās dzīves nozarēs un profesijās CĪŅAI SVEIKS !!!
24.11.2009. Aivars Gedroics
24. Nov 2009 @ 16:47
|
| » Kredītkampēji |
|---|
VAI KREDĪTŅĒMĒJU PROBLĒMAS JĀRISINA VISAI TAUTAI?
Pirms samērā neilga laika jau biju rakstījis saziņas līdzekļos par to, ka latvieši diemžēl ir ļoti pieticīgi politiskā jomā, bet ārkārtīgi prasīgi un pat negausīgi ekonomiski. (Skat., piemēram: http://klab.lv/~aivars_666/41640.html). Tomēr, izlasot laikrakstā „DDD” trijos turpinājumos publicēto interviju ar nesen dibinātās Latvijas Kredītņēmēju savienības priekšsēdi A.Gorenko, esmu sapratis, ka pie šīs tēmas atkal ir jāatgriežas. Nenoliedzot, ka daudz ko minētais k-gs ir pateicis labu un pareizu (piemēram, par SVF nelabvēlīgo ietekmi uz Latvijas un pasaules valstu ekonomiku), ir tomēr lietas, kam es kategoriski nevaru piekrist.
Kā zināms, pēdējo 5 gadu laikā (no 2004.g. līdz 2009.g.) pietiekami daudziem Latvijas iedzīvotājiem ienākumi bija auguši, dažiem pat divkāršā vai trīskāršā apmērā, salīdzinot ar agrāk gūtajiem. Tas saistīts ar to, ka Latvijas varturi par katru cenu gribēja parādīt, cik lieliska lieta ir Eiropas Savienība, tāpēc palielināja algas budžeta iestādēs strādājošajiem, nerēķinoties ar reālo ekonomisko situāciju Latvijā un pasaulē. Privātuzņēmēji arī centās no „budžetniekiem” neatpalikt. Tas radīja daudzos politiski un ekonomiski mazizglītotos ļautiņos ilūziju, ka nu ir sākusies leiputrija, un var atļauties tērēt krietni vairāk, nekā nopelnīts, jo algas ar katru gadu augs ģeometriskā progresijā līdz sasniegs un pat pārspēs veco Eiropu. Cilvēkos, kas brīdināja, ka šādai eiforijai nav pamata un ka uzpūstais sildītās ekonomikas burbulis plīsīs, neviens lāga negribēja klausīties (kuram gan vispār patīk uzklausīt sliktas ziņas un prognozes kā ekonomiskā, tā nacionālā jomā? Labāk taču kā strausam iebāzt galvu smiltīs un izlikties neredzam to, kas nav tīkams skatam). Līdz ar to, pieaugot iedzīvotāju peļņai, viņu kredīta apjomi nevis samazinājās (kā tam loģiski vajadzētu būt, jo cilvēks, kas gūst lielākus ienākumus, var daudz vieglāk sakrāt naudu, lai iegādātos kāroto preci uzreiz, nevis maksātu par to ilgtermiņā, līdztekus pārmaksājot preces vērtību), bet gan – tieši otrādi – pieauga. Šis paradokss saistīts ar daudzu ļaužu neizmērojamo, pretdabisko ekonomisko apetīti, ko mēdz dēvēt arī par kampšanas kāri. Kā var pieļaut, ka nauda no šīs līdz nākamās algas saņemšanas reizei paliek pāri? Tā ir jāiztērē visa un varbūt pat jāaizņemas! Ir taču tik daudz vajadzību – dzīvoklī pēdējais remonts bijis „tikai” pirms 5 gadiem, mēbeles morāli novecojušas (preču katalogos tagad pavisam citādākus dizainus piedāvā), mobilais sen vairs nav topā, automašīna veselus desmit (ārprāts!) gadus veca, uz Havaju salām arvien vēl nav aizbraukts, būts tikai Šarmilšeihā un Antālijā, jā, un visus radus, draugus un paziņas taču arī vajag uz Ziemsvētkiem un Jaungadu šiki apdāvināt, lai nedomā, ka viņu tuvinieks kāds lohs ir. Bez tam, jebkurš sevi cienošs biezais noteikti būvē arī 2-3-stāvīgu villu – privātmāju, kurā uz katru cilvēku ir vismaz 3 istabas, un kas par to, ka tādējādi iedzen parādos uz gadu desmitiem ne tikai sevi, bet arī savus bērnus un mazbērnus... Vārdu sakot, ar algu pie šādām prasībām nekādi nevar iztikt, noteikti jāņem kredīti, un kāda vēl var būt runa par iekrājumu veidošanu? Starp citu, nesen LTV1 pārraidē uzstājās kāda provinces skolas direktore, kura sūdzējās, ka nekādi neesot varējusi izdzīvot ar 1000 Ls algu (pilnīgi normāls atalgojums pat Eiropas līmenim!), jo vajadzējis gan „savam stāvoklim atbilstošu” automašīnu (redzot mūsu līdzpilsoņu auto, ārzemnieki nereti skaudīgi nopūšas – jā, jūs gan labi dzīvojat, mēs sev tādu nevaram atļauties nopirkt) iegādāties, gan savu un arī vecāku dzīvokli izremontēt pēc eiromodes, tāpēc dabiski, ka ņēmusi kredītus, bet nu alga strauji samazināta un nekrietnā valdība nevēlas šās parādus norakstīt vai vismaz „iesaldēt” līdz labākiem laikiem. Un TV žurnālisti kopā ar pieaicinātajiem „ekspertiem” līdzjūtīgi nopūšas – jā, netaisnīgi, netaisnīgi. Tāds jau tādu vienmēr sapratīs, pašiem taču arī kaudze neapmaksātu kredītu.
Turklāt, neviens kredītņēmējs nez kāpēc neizvērtēja šādu aizņemšanās uz procentiem aspektu: „Labi, mana alga tikai augs, ar katru gadu dzīvošu arvien labāk un kredītu samaksāšu smiedamies, taču – kāda velna pēc man no saviem ienākumiem vēl būtu jāuztur, piemēram, Zviedržīdbankā strādājoša meitene ar brūnām acīm? Vai es būtu ar šo gulējis, ka man viņai tagad alimenti jāmaksā? Vai tad nepietiek ar to, ka valdība nodokļos atvelk trešdaļu no manis nopelnītās naudas?”. Diemžēl šādi praktiski neviens kredītņēmējs nedomāja. Viņus absolūti neuztrauca, ka galarezultātā samaksās divas vai pat trīs reizes vairāk, nekā pērkot to pašu preci vai pakalpojumu uzreiz, bez kredīta. Taisni otrādi – viņi vēl stulbi lepojās, ka var atļauties no savas algas sponsorēt skaistās, garmatainās meitenes, kas par viņu procentiem no kredīta brauks ar saviem uzšāvējiem uzdzīvot dienvidu salās.
Protams, bez vainas nebija arī pašas bankas, kas nereti nekaunīgi plijās virsū saviem klientiem, bezmaz uz ceļiem lūgdamies paņemt kredītu, kas konkrētajam cilvēkam taču esot absolūti un tūlītēji nepieciešams. Sevišķi šajā jomā izcēlās „Swedbanka” un tagad jau bēdīgi slavenā „Parekss banka”. Arī es pats vēl 2008. gada sākumā saņēmu zvanu no Kargina bankas, ka uz mana vārda jau esot izgatavota kredītkarte, ko man vajagot tikai aiziet uz banku un saņemt. Es atbildēju, ka neesmu lūdzis viņiem gatavot man nekādu kredītkarti un ka nauda no bankas, lai pēcāk to atdotu ar procentiem, man vispār nav vajadzīga. Turklāt neslēpu arī, ka šobrīd nestrādāju, un nekādu ienākumu man nav. „Tas nekas, mūs šis fakts nemaz neuztrauc”, man teica bankas darbinieks. „Toties mani pašu gan tas uztrauc!”, par atbildi es atcirtu, un ar to saruna beidzās. Tāpat līdzīgu pretsparu saņēma arī tie pārmērīgi laipnie banku darbinieki, kas nelūgti bāzās virsū maniem vecākiem, kuri tāpat „zinātniski-populāri” viņiem paskaidroja, ka tad, kad viņiem būs vajadzīgs kredīts, paši zinās šos sameklēt. Savukārt, tie nožēlojamie ļautiņi, kuri nespēja šādu saldo balstiņu īpašnieku vilinājumus noraidīt, acīmredzot savā būtībā līdzinās tai dāmai no anekdotes, kura sūdzējās dakterim, ka ciešot no „seksuālās mazspējas”, kas izpaužoties tādējādi, ka šī nevarot atteikt neviena vīrieša izteiktajam neķītrajam piedāvājumam. Laikam jau viņus nebūtu īpaši grūti pierunāt arī izlēkt pa mājas 9.stāva logu, ja vien aģitators prastu viņiem jūsmīgi pierādīt, ka nākamajā dzīvē viņiem klāsies daudz labāk, nekā pašreizējā.
Dabiski, ka mūžīgi šāda dzīvošana uz svešas naudas rēķina turpināties nevarēja. Katrs aizdevums reiz ir jāatmaksā, un te nu sākās problēmas. Nebūt ne katrs cilvēks varēja pildīt tās saistības, ko viņš pats bija uzņēmies, kādā brīdi vieglprātīgi nedraudzējoties ar savu galvu. Un tad nu vajadzēja atrast vainīgo. Dabiski, ka paši sevi par vainīgiem šie ļaudis atzīt nu nekādi negribēja (kuram tad gribās atzīties kaut vai pašam sev, ka savulaik ir bijis neapdomīgs un stulbs), tāpēc atbildība tika uzvelta Latvijas valstij, t.i., mums visiem, kas šeit dzīvo. Sak, valsts esot vainīga, ka šiem savulaik „nesasēja rokas”, neaudzināja nedzīvot pāri saviem līdzekļiem, veidot uzkrājumus...utt. Te nu man jāsaka, ka šādas pamācības ir nepieciešamas tikai garīgiem kropļiem, kam ir intelektuālās attīstības aizture un kas nereti nespēs veikt elementārās matemātiskās darbības pamatskolas līmenī, lai izrēķinātu, cik naudas palicis līdz nākamajai algai (pabalstam). Normālam cilvēkam tam pašam jābūt saprotamam, līdzīgi kā faktam, ka pirkstu bāšana rozetē vai iešana pa plānu ledu apdraud dzīvību. Ja nu kāds atklāti apzinājās, ka nespēj plānot savu budžetu, tad vajadzēja lūgt atzīt sevi par rīcībnespējīgu un iecelt sev aizbildni, kas rīkotos ar finansēm viņa vietā. Ja valsts šādu lūgumu neuzklausītu, tad varbūt arī būtu pamats tai pārmest konkrētā cilvēka iedzīvošanos parādos. Pretējā gadījumā cilvēks var vainot vienīgi sevi un banku, kas viņam šo kredītu izsniedza. Taču daudz vieglāk ir nevis pašam labot savas vieglprātīgi pieļautās kļūdas, bet likt to darīt valstij uz citu rēķina. Lūk, tādēļ tika izveidota šī kredītņēmēju apvienība ar A.Gorenko priekšgalā.
Ko tad grib panākt, par ko cīnās šī organizācija? Pirmkārt, par to, lai tiktu atcelta norma 1937.gadā (un nevis 1934.g., kā kļūdaini apgalvo A.Gorenko) pieņemtajā Civillikumā, ka kredītņēmējs par uzņemtajām saistībām atbild ar visu savu, nevis tikai ieķīlāto mantu. Manuprāt, šī likuma norma ir ļoti loģiska un pareiza, līdz ar to nekādā gadījumā nebūtu atceļama. To ieviešot, likuma izstrādāji pirmkārt gribēja panākt, lai cilvēki veidotu aizņēmumus atbildīgi un skaidri zinātu, kas viņus sagaida, ja nespēs tos atdot; otrkārt, lai kredīta devēji neciestu ne tikai ķīlas tirgus vērtības krišanās (ko kā normālu parādību uztver A.Gorenko), bet arī kredītņēmēja ļaunprātīgas rīcības gadījumā. Nespēj cilvēks, piemēram, samaksāt par līzingā pirkto mašīnu, ņem un sadauza to; nespēj samaksāt par uz kredīta celto māju, ņem un to aizdedzina...Un ko tādā gadījumā darīt aizdevējam? Apmierināties ar lūžņu kaudzi vai pelnu čupiņu? Nu, protams, var jau mēģināt pierādīt šo ļaunprātīgo rīcību un iespundēt vainīgo personu cietumā, taču arī šajā gadījumā neko vairāk par morālo gandarījumu pretī nesaņemt. Lūk, tāpēc arī mūsu viedie senči iestrādāja šādu labu un pareizu likuma normu, kuras atcelšana izdevīga vienīgi stulbeņiem un šuleriem, kas grib taisīt rebes, jau aizņemoties skaidri zinot, ka nauda atdota netiks.
Kādi vēl „gudri” piedāvājumi izskan no A.Gorenko mutes? Nedrīkstot izlikt cilvēkus no viņu vienīgā mājokļa, lai cik lieli parādi šiem arī būtu, esot jāievieš „kredītbrīvdienas” līdz krīzes beigām, kamēr kredītņēmēja finansiālais stāvoklis nav uzlabojies (un ja tas vispār nekad neuzlabosies līdz pat viņa mūža beigām, ko tad darīt?). Te nu jāatzīmē, ka cilvēki, kas uzcēluši sev apmaksāt nespēto vienīgo mājokli, līdz tam taču arī, šķiet, uz ielas vis nedzīvoja. Un, ja viņiem nepietika veselā saprāta nepārdot savu iepriekšējo mitekli, pirms vēl par jaunuzcelto nav nomaksāti visi parādi (varēja taču vecajā mājā vismaz īrniekus ielaist!), tad par šādu debilu rīcību viņi atkal var vainot tikai un vienīgi sevi. Nevienam citam nebija taču uzdots rūpēties par viņu finansēm un īpašumiem, viņu vietā lemjot, ko un kā ar tiem darīt! Diez kāpēc tagad gan viņi grib, lai citi strebtu viņu pašu vieglprātīgi ievārīto putru?
Kredītņēmēju apvienība pastāvīgi raud rūgtas asariņas, ka neviens viņos neieklausoties, ka varturi viņus nesaprotot, tiem viņu problēmas esot svešas...utt. Patiesība gan ir pretēja. Mūsu varas nesēji lieliski viņus saprot, jo paši ir līdz ausīm parādos. Praktiski visi zināmie oligarhi, tādi kā Šķēle, Lembergs, Repše, Šlesers, arī Latvijas Bankas priekšsēdis Rimševics ir aplipuši ar kredītiem kā suņi ar blusām. Kā iespējams notērēt tik milzīgus ienākumus, kādi ir šiem cilvēkiem, neveidojot iekrājumus, bet vēl iedzīvojoties parādos, to, atzīšos, ar manu galvu ir ļoti grūti saprast. Es viņu vietā nezinātu, kur likt tādas naudas summas pat tad, ja man uz sava rēķina būtu jāuztur visi zināmie radinieki un paziņas. Tomēr oligarhi tāpēc jau ir oligarhi, ka viņu dzīves modelis nav piemērojams vienkāršajam ierindas cilvēkam, viņi atrodas, ja tā var izteikties, citā dimensijā. Un no viņu viedokļa šādas likumu izmaiņas, ko piedāvā Gorenko vadītā apvienība, būtu visai izdevīgas. Ja Latvijas budžets nebūtu tik katastrofālā stāvoklī, tad domāju, ka tās arī iegūtu likuma spēku. Taču tad rodas jautājums – kas un uz kā rēķina kompensēs tos zaudējumus, kas valstij radīsies šādu izmaiņu rezultātā? Ja bankas nespēs atgūt izsniegtos kredītus, tās sāks masveidā bankrotēt, valsts un iedzīvotāji zaudēs tajās ieguldītās naudas summas un tad patiešām iestāsies tāds defolts, salīdzinot ar kuru pašreizējā krīze liksies gluži vai paradīze zemes virsū. Vieglprātīgie kredītņēmēji būs iedzinuši bankrotā ne tikai sevi, bet arī visu Latvijas tautu. To mūsu varturi apzinās, tāpēc pagaidām vēl nesteidzas pilnībā dancot pēc kredītrausēju vai kredītkampēju (šie apzīmējumi man liekas pieņemamāki par oficiālo „kredītņēmēji”) stabules, lai gan solījumi viņiem izdabāt skan nepārtraukti no lielākās daļas ministru un deputātu mutes. Un mēs redzam jau arī šādu solījumu augļus – no jaunā gada ar 10% nodokli tiks aplikta peļņa tai niecīgajai iedzīvotāju daļai (vismaz salīdzinot ar kredītgrābējiem), kuri, par spīti kopumā tomēr visai niecīgajām Latvijas iedzīvotāju algām un pensijām, ir gribējuši un spējuši kaut ko sakrāt un atlicināt nebaltām dienām, noguldot naudu banku depozītos. Ar neslēptu lepnumu varu paziņot, ka arī es esmu šo ļaužu skaitā, lai gan regulāru ienākumu man nav turpat jau 10 gadu garumā. Tomēr es reāli esmu skatījies uz dzīvi un sapratis, ka cionistu-masonu-pederastu izveidotajā ES, kurā mūsu tautas vairuma muļķības dēļ arī Latvija pašlaik atrodas, nekas labs mūs nākotnē negaida. Līdz ar to, ja šobrīd ir nauda, tā jātērē pēc iespējas taupīgi, jo ļoti iespējams, ka rīt tās vairs nebūs nemaz. Un te nu sāk piepildīties krievu tautas paruna: «Пока толстый сохнет, худой сдохнет!» (burtiskā tulkojumā: „Kamēr resnais kaltīs, tievais nosprāgs”), ar „resno” šinī gadījumā domājot cilvēku ar iekrājumiem, bet ar „tievo” – kredītrausēju. Ja pēc šāda principa būtu dzīvojusi lielākā mūsu tautas daļa (sākot, protams, ar varturiem), tad visticamāk, ka nekāda ekonomiskā krīze mūs nebūtu piemeklējusi.
Vai pašreizējie notikumi būs mūsu tautas vairumam par mācību, vai liks tam pārvērtēt savu līdzšinējo uzvedību un attieksmi pret dzīvi? Manuprāt, tas pilnībā atkarīgs no tā, ar cik veselu ādu tiks cauri kredītgrābēji! Ja valsts risinās viņu problēmas uz visas tautas rēķina, kā to grib A.Gorenko un liela daļa mūsu pašreizējo varturu, tad varu diezgan droši teikt, ka nē. (Tāpat ir arī ar kriminālnoziedzniekiem, kuri spriež šādi – ja pirmoreiz man piedeva, kāpēc lai to neizdara arī 101.reizi? Cietumā neielika, tātad varu turpināt zagt.) Par tām ziepēm, ko ir savārījuši kredītkampēji, ir divi atbildīgie – viņi paši un bankas, kas tiem uzticējās. Lai tad šīs abas puses arī domā, kā risināt savas problēmas, valstij tur iekšā nav jājaucas, vēl jo vairāk nav pieļaujams, ka tas notiek uz citu – apzinīgu un taupīgu cilvēku rēķina! Drīzāk gan jādomā būtu, kā atbalstīt tos cilvēkus, kas pat šajos grūtajos laikos krāj, nevis pārmērīgi tērē naudu. Un šinī aspektā nevaru piekrist arī A.Gorenko apgalvojumam, ka neesot vajadzējis glābt „Parekss banku”. Jā, kredītgrābējiem varbūt tās bankrots būtu izdevīgs, taču cietēju un zaudētāju būtu krietni vairāk. Turklāt, esmu pārliecināts, ka ļaudis sāktu masveidā ņemt laukā naudu arī no citām bankām, tā Latvijas finanšu sistēmu galīgi sagraujot. Ir gan cita lieta, ka šo abu šeptmaņu – Kargina un Krasovicka – rebes sen vajadzēja ierobežot un, protams, pilnībā konfiscēt visus viņu noguldījumus un īpašumus brīdī, kad viņu (ne)apzināti nepareizās bankas vadības dēļ tā tika novesta līdz maksātnespējai. Tas gan ir cits temats citam rakstam. Taču A.Gorenko un viņam līdzīgo ļaužu aktivitātes es kategoriski neatbalstu un aicinu līdzīgi rīkoties arī citus nacionāli patriotiski domājošus Latviešus! Viņa patieso būtību apliecina arī fakts, ka minētajā intervijā viņš noliedz Latvijas dekolonizācijas nepieciešamību, un vispār rodas iespaidu, ka viņa Dievs ir nauda, bet Tauta un Tēvzeme viņam ir jēdzieni ar pilnīgi tukšu skaņu! Un laikrakstu „DDD” viņš ir izmantojis tikai un vienīgi savu mantkārīgo tieksmju apmierināšanai.
Latvieši, būsim saprātīgi, pieticīgi ikdienā, bet prasīgi lietās, kas skar mūsu Tautas un Tēvzemes pastāvēšanu Mūžībā! Mēs visi esam ciemiņi šai saulē, bet Tautai jādzīvo arī pēc mums!
16.10.2009. Aivars Gedroics
16. Okt 2009 @ 21:36
|
| » Pret savējiem |
|---|
SAVĒJAIS PRET SAVĒJIEM
Pretrunīgi vērtējamais latviešu dzejnieks Imants Ziedonis savulaik ir rakstījis šādus viedus vārdus: “Pret savu tautas dziesmu var iet tikai savējais”, ko man gribētos papildināt ar piebildi:”...un pret pašu tautu – arī”. Tādas domas nāk prātā, iepazīstoties ar okupantu lapeles “Čas” 2009.gada 16.jūlijā publicētajiem http://www.chas-daily.com/win/2009/07/16/g_019.html?r=32 bijušā nacionālā partizāna, Dzelzs Krusta kavaliera (sic! – A.G.) Jāņa Gleizda izteikumiem, ko viņš vēlāk mēģinājis koriģēt un mīkstināt pseidonacionālās “Latvijas Avīželes” 23.jūlija numurā http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=58911. Nevienam nav noslēpums, ka okupantu un pašmāju nodevēju preses slejās nacionālie partizāni citādāk kā slepkavas un bandīti nekad nav atspoguļoti, un būtu arī neloģiski no tām gaidīt ko savādāku. Kā jājamzirdziņš sava viedokļa pamatošanai parasti tiek izmantots arguments, ka mežabrāļi esot apkarojuši ne tikai čekistus un miličus, bet arī “nemilitāras personas” (partorgus, kolhozu priekšsēžus, komjaunatnes aktīvistus un tamlīdzīgus okupantu ieklīdeņus vai mūsu pašu tautas kangarus). Tiesa, uzņemot daudzās spēlfilmas par t.s. Lielo Tēvijas karu, to veidotāji gan nevairījās rādīt, kā “drosmīgie tautas atriebēji” (viņu pašu t.s. sarkanie partizāni) nevilcinoties izrēķinās ar tiem, kas sadarbojas ar vācu okupantiem, nepētot, ir šim tautas nodevējam kāda militāra čina vai nē. Bet, kā jau teikts senajā romiešu parunā: “Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim”. Viņuprāt, mūsu tautai vajadzēja mierīgi palikt savās vietās un gaidīt, kad to iebrucēji maz pamazām likvidēs, neizrādot nekādas pretestības pazīmes. Kā jau rakstīju iepriekš, šāda nostāja no okupantu preses puses ir, lai gan ciniska, taču pilnīgi loģiska un prognozējama. Tāpat ko gan citu var gaidīt no to nožēlojamo ļautiņu, kuri saņēma pelnīto sodu no mūsu tautas labākās un drosmīgākās daļas (cīnītāju pret okupantiem un nodevējiem), pēcteču puses – tak ne jau pateicību viņi tiem izteiks, bet turpinās šos lamāt un zākāt, kā to jau darīja visus PSRS okupācijas gadus. (Interesanti būtu sameklēt, piemēram, kādu sarkanā terorista I.Sūdmaļa pēcteci un pajautāt – vai atzīstat, ka viņš tika pelnīti pakārts par sprādziena sarīkošanu mītiņa laikā, kurā latviešu tauta solījās kopā ar vāciešiem cīnīties un nepieļaut otrreizēju PSRS okupāciju? Vismaz par 90% esmu drošs, ka šis cilvēks teiktu – nē, Imants taču bija nevainīgs ideālists, kurš krita par upuri nežēlīgajam gestapo.) Līdz ar to, ir pilnīgi loģiska pelnītu sodu saņēmušo mūsu tautas nodevēju Kazimira un Pētera Bozoviču radinieces Stefānijas Vilcānes rīcība, rikšojot uz okupantu avīželes “Čas” redakciju pastāstīt par “briesmoņiem cilvēka izskatā”, ko savā pilī uzdrošinājies pieņemt mūsu Valsts prezidents. Te atkal jāatceras parunas: “Kāds tu pats, tādi tavi draugi”, kā arī; “Sunim suņa valoda”.. Mani īpaši neizbrīna arī “nacionālās” žurnālistes I.Mūrnieces nostāja, šo divu nodevēju likvidēšanu dēvējot par “neviennozīmīgi traktējamu gadījumu”. Atcerēsimies, ar kādu centību pāķu laikrakstiņš allaž publicēja nesen uz elli parautā odiozā rakstnieķeļa Egila Lukjanska šablonveida skricelējumus, kuros praktiski nevienā neiztika bez leģionāru un nacionālo partizānu noniecināšanas un pat atklātas zākāšanas. Tas gan netraucēja šo pašu avīzīti vienlaikus liekulīgi sūkstīties, ka valsts vara minētajiem ļaudīm velta pārāk maz uzmanības. Kad es zvanīju uz laikraksta redakciju un jautāju, kā izskaidrot šīs acīmredzamās pretrunas viņu rīcībā, sekoja atbilde, ka notikumus un lietas nedrīkstot traktēt viennozīmīgi un jāizvērtējot no dažādām (laikam domāts – latviešu un okupantu – A.G.) pusēm. Viltusnacionāļi jau vienmēr grib būt labi visiem, galarezultātā kļūstot nederīgi nekam.
Taču mani pamatīgi izbrīnīja un līdz sirds dziļumiem satrieca raksta sākumā minētā J.Gleizda rīcība, kurš arī, tāpat kā S.Vilcāne, ar putām uz lūpām slāna savus bijušos cīņu biedrus tās pašas okupantu lapeles slejās. Pēc viņa domām, redz, šos nodevējus Bozovičus esot vajadzējis tikai pabaidīt, nevis nogalināt. Tie neesot bijuši komunisti, bet vienkārši zemnieki. Tiesa, vēlāk “LA” slejās Gleizds gan apgalvo, ka K.Bozovičs, būdams pārcentīgs padomju varas atbalstītājs, kopā ar dēlu sadzērušies braukājuši pa zemnieku mājām, izspiezdami kukuļus un pēckara trūcībā atņemdami visu pēdējo. Tā teikt, katram tiek pasniegta tāda patiesība, kādu nu kuro reizi vajag. Vēl viņš pārmet, ka viena no grupas dalībniecēm – Antoņina Brasla – reiz esot aizmigusi, stāvot postenī, tādējādi pielaizdama klāt partizānu pozīcijām sarkanarmiešus, kā dēļ visa grupa gandrīz nonākusi čekistu rokās. Vēlāk šo sievieti NKVD tomēr sagūstījusi, un viņa esot nodevusi savējos. Šo faktu dēļ viņš uzskata, ka Zatleram nevajadzējis aicināt pie sevis minēto sievieti un vēl dažus viņam nesimpātiskus cilvēkus. Te nu man jāatbild ir skaidri un gaiši: “Pat, ja tas tieši tā arī bija, kā jūs sakāt, tad tik un tā jūs pats, Jāni Gleizd, esat daudz zemiskāks un nelietīgāks nodevējs par jūsu paļāto A.Braslu. Viņa droši vien nespēja izturēt necilvēcisko spīdzināšanu čekā, bet jūs labprātīgi, bez mazākās piespiešanas mūsu tautai izteikti naidīgā okupantu lapelē lejat virsū dubļus saviem bijušajiem cīņu biedriem! Ko jūs no tā iegūstat – niecīgu īsa mirkļa slavu? Varu derēt, ka pat honorāru par jūsu nožēlojamo interviju “Čas” jums nesamaksāja! Vai tiešām jums vairs nav palicis ne kripatiņas kauna, ne goda?”
Tiesa, vēlāk J.Gleizds gan mēģina neveikli taisnoties, ka tieši tā jau šis neesot teicis, ka ‘Čas” melojot un esot nelietīgi izmantojis viņa uzticēšanos (nu tiešām, “īstais” preses izdevums, kam būtu jāuzticas patriotiskam latvietim! – A.G.), ka viņš kritizējis atsevišķus cilvēkus, nevis visu nacionālo pretošanās kustību...Te gan jāatceras izteiciens par vārdu, kas ir kā zvirbulis, kurš palaists vaļā, vairs nav noķerams. Krietns latvietis vispār ne vārda nerunātu ar tādu smirdīgu lapeli kā “Čas”, visus tā korespondentus pasūtītu uz poda, ja viņi pie šā vērstos, nevis uzsāktu netīrās veļas mazgāšanu, lai cik pamatota un vajadzīga tā viņam varbūt arī liktos. Par Antoņinas Braslas nelabo rīcību, ja jau uzskatīja par vajadzīgu to celt gaismā pēc tik daudz gadiem, varēja taču uzrakstīt personīgu vēstuli uz prezidenta kanceleju. Un tad pie viena nebūtu slikti arī pastāstīt, kādus tad varoņdarbus pats “pareizais” Gleizda k-gs ir veicis, būdams nacionālo partizānu rindās, cik čekistu nošāvis...utt. Lai nu Dievs man piedod, ja es kļūdos, bet man ir aizdomas, ka viņš gļēvi kā kurmis tupēja alā, gaidot, kad Latvijā ieradīsies angļi un amerikāņi, kas padzīs krievus un izcels šo saulītē. Tādu pagrīdes “varoņu” ir ne mazums, kuri, paši neko jēdzīgu nepaveikuši, gan pamanās nozākāt tos, ka, kā nu prazdami, reāli cīnījās pret savas valsts kapračiem un tautas ienaidniekiem. Visbeidzot, kas attiecas uz pašu jau vairākkārt minēto nodevēju Bozoviču likvidēšanas akciju, tā, vadoties no manis lasītā tai pašā laikrakstā “Čas”, manuprāt, bija pietiekami humāna, cik nu humāna vispār būt cīņa kara laikā (paskaidroju speciāli jefiņiem, ka Latviešu Patriotiem karš nebūt nebeidzās 1945. gada 9. maijā, bet gan turpinājās tik ilgi, kamēr viņi fiziski spēja cīnīties). Mežabrāļi nogalināja tikai abus neliešus, nevis visu ģimeni, lai gan varēja to izdarīt – kaut vai aiz tīri konspiratīviem apsvērumiem). Ar pašu nožēlojamo uzvedību, kalpojot okupantu varai, Bozoviči nopelnīja savu bēdīgo galu.
Tātad Gleizda taisnošanās izskatās ļoti nepārliecinoša un nožēlojama. Ja nu viņa teiktais tiešām ir sagrozīts vai “izrauts no konteksta”, lai tad viņš sūdz ”Času” par apmelošanu tiesā – tā ir vienīgā iespēja pašam kaut cik nomazgāties. Taču esmu pārliecināts, ka to šis kungs nedarīs, jo tad atklāsies, ka tieši tā viņš arī runāja, kā ticis okupantu avīzē nodrukāts. Okupantu žurnālisti jau nav muļķi, zina, pie kā viņi vēršas. Tādi ļaudis kā J.Gleizds nav cienīgi turēt savās mājās Dzelzs Krusta ordeni, ja tas būtu manos spēkos, es to viņam nekavējoties atņemtu uz mūžiem. Un uzskatu arī, ka Nacionālo partizānu apvienībai ir pēdējais laiks izslēgt šo gļēvo nodevēju no savām rindām, ja tas vēl nav izdarīts.
Tāpat arī bijušie un esošie Latvijas varas pārstāvji var liekulīgi gausties par to, kā esot nepareizi interpretēts viņu teiktais Krievijas šovinistu propagandas filmā “Okupācijas mantojums” (vai kā nu to sauc), taču jebkura ekspertīze konstatētu, ka viņu attēli un balsis ir īstas. Vienkārši šie ļautiņi nepadomāja, kādu rezonansi izsauks viņu rīcība, koķetējot ar naidīgas okupētājvalsts televīziju, tā vietā, lai pateiktu skaidri un gaiši: “Jā, Latvijā daudz kas ekonomiskā ziņā varbūt nebija darīts pareizi pēc neatkarības atgūšanas, bet tā ir mūsu, ne jūsu problēma! Rūpējieties par savu valsti un nebāziet savu garo, netīro degunu tur, kur nevajag!”. Lūk, tā būtu sevi cienoša Latvieša godpilna atbilde! Bet cik ir Latviešu, kas var un grib tā pateikt mūsu tautas ienaidniekiem?
Ar to varētu arī pielikt šai bēdīgajai lietai punktu, bet neviļus nāk atmiņā pseidonacionāļa Visvalža Lāča pidara Streipuļa vadītajā “Brīvajā mikrofonā”, uz manu jautājumu, kādēļ viņš neaizstāv cionistu bandītu vajāto Latviešu karavīru, savu biedru Konrādu Kalēju, sniegtā atbilde: “Viņš man nav nekāds karabiedrs, viņš nāk no policijas bataljona, bet es – no leģiona!”. Redz, kā – cilvēks, kurš sācis cīnīties pret sarkano mēri divus gadus ātrāk, nekā leģionārs V.Lācis, pēdējam šī iemesla dēļ nav draugs. Nu vienreizēja “loģika”! Kopš tās reizes es pārstāju uztvert V.Lāci kā Patriotu, manās acīs viņš nu ir nožēlojams gļēvulis un marasmātiķis. (Starp citu, tai pašā radiopārraidē V.Lācis vēla dubļus arī uz A.Gardu, apgalvojot, ka “Viedas” direktors esot viņu finansiāli apkrāpis). Un, lūk, šis cilvēks ir “patriotiskās” apvienības Visu Latvijai godabiedrs un elks! Bet tādi jau tādus vienmēr arī atrod...
Latvieši, atcerēsimies šādu patiesību – godu cilvēks pelna visu mūžu, bet zaudēt to var vienā mirklī. Un pats `bēdīgākais, ja šis mirklis norit vien dažus gadus, varbūt pat mēnešus pirms viņa – šī cilvēka - aiziešanas mūžībā! Padomāsim par to, pirms kaut ko runājam vai rakstām, sevišķi kontaktējoties ar mūsu tautas un valsts ienaidniekiem!
NE KATRS VAR BŪT VARONIS, BET NEBŪT NELIETIM GAN IR JĀSPĒJ KATRAM ! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
5.08.2009. Aivars Gedroics
13. Aug 2009 @ 10:30
|
| » Ekstrēmisti un radikāļi |
|---|
PAR EKSTRĒMISMU UN RADIKĀLISMU
Droši vien katrs būs dzirdējis, kā pašreizējiem varturiem pakalpīgie saziņas līdzekļi nepārtraukti skandina, cik šausmīgi būtu, ja mūsu valstī pie varas nāktu tā dēvētie ekstrēmisti un radikāļi, ka šādus cilvēkus vajagot apkarot visiem iespējamiem līdzekļiem, neļaut tiem paust savu viedokli tautas masām, un vispār, viņu īstā vieta būtu cietums, kur tos izolēt no apkārtējās pasaules uz mūžiem. Un daudzi gļēvi tautieši, kas gan šad tad mīl patēlot no sevis nacionālistus, tam piebalso: “Jā, mēs mīlam savu tautu, mēs esam savas zemes patrioti, bet radikāļi mēs neesam un ekstrēmisti vēl ne tik, pasarg’ Dievs, nē!” (It īpaši ar šāda stila runām izceļas darboņi no pseidonacionālās partijeles Visu Latvijai!).
Bet ko tad patiesībā nozīmē “ekstrēmisms” un “radikālisms”? No svešvārdu vārdnīcas izriet, ka “ekstrēms” nozīmē “galējs”, “ekstrēmists” savukārt - “tāds, kas iet līdz galam” . Tie, kas mācījušies matemātiku, zina, ka funkcijas galējos punktos, kuros tās grafiks maina savu virzienu, arī mēdz saukt par “ekstrēmiem”. Un tad nu jājautā, kas tad slikts tajā, ja cilvēks kaut ko izdara kārtīgi, līdz galam, piemēram, līdz galam izslauka gružus no savas istabas, līdz galam apar lauku labības sēšanai, līdz galam izpilda skolotāja uzdoto mājas darbu...utt., u.tjp.? Būtībā visus manis tikko minētos ļaudis mēs ar pilnām tiesībām varam saukt par ekstrēmistiem. Savukārt “ne-ekstrēmisti” automātiski sanāk tie, kas strādā pa roku galam, nekad iesākto nepabeidz, labākā gadījumā to atstājot pusratā, vai vispār pametot uzreiz pēc sākšanas. Tie tad, pēc mūsu saziņas līdzekļu domām, būtu tie “jaukie” un “pareizie” cilvēki, kuriem mums pārējiem vajadzētu līdzināties, vai ne tā?
Saturā līdzīgs vārds ir “radikāls”, kas tulkojumā nozīmē “kārtīgs”, “pamatīgs”, savukārt, “radikālisms” tātad ir “kārtīgums”, “pamatīgums”. Un, lūk, sētnieks, kas kārtīgi slauka ielu, skolotājs, kurš kārtīgi māca bērnus, ārsts, kurš pamatīgi pārzina savu arodu un kārtīgi ārstē slimniekus, politiķis, kurš kārtīgi un pamatīgi aizstāv parlamentā savas tautas nacionālās intereses – tie visi kosmopolītisko saziņas līdzekļu izpratnē ir ļaunumi, kas jāiznīdē no šīs pasaules. Toties goda vietā būtu jāceļ pavirši, nekārtīgi cilvēki, kas pieiet savam darbam pa roku galam un strādā, kā tautā saka: cap-ļap – tie skaitītos jaukie un pareizie, no kuriem citiem atkal būtu jāņem piemērs, jo viņi taču pēc definīcijas būtu spilgti izteikti “antiradikāļi”,
Ne vienam vien lasītājam, šādus spriedumus lasot, droši vien neviļus uznāk smiekli, bet man gan pašam diemžēl smieties nu nemaz negribas, drīzāk gan bezmaz vai jāsāk izmisumā raudāt par to, kādā nožēlojamā sabiedrībā mēs patlaban dzīvojam, kurā balts tiek pataisīts par melnu un melns par baltu, labums tiek pasniegts kā ļaunums, bet ļaunums – kā labums. Jel apdomājiet taču, mīļie ļautiņi, kas notiktu, ja mūsu valstī vairs pēkšņi nebūtu neviena ekstrēmista un radikāļa? Mēs tak dzīvotu līdz ausīm netīrumos, būtu nemācīti un arī jēdzīgu medicīnisko palīdzību nesaņemtu! Cik tad ilgi mēs kā tauta un vispār visa cilvēce kā tāda tad vairs eksistētu? Viens otrs varbūt iebildīs: “Pag, nejauc dažādas lietas, ekstrēmismam un radikālismam ir vairākas puses, ikdienas darbā, mākslā un zinātnē tas ir pieļaujams, bet politikā gan nē!”. Uz to es varu atbildēt – jā, protams, praktiski katram jēdzienam ir dažādas nozīmes. Ar nazi var gan pārgriezt auklu, gan cilvēkam rīkli, drosmīgs var būt gan policists, gan noziedznieks, neatlaidīgi var gan apgūt zināšanas, gan izplatīt viltotu naudu...utt., u.tjp. Bet tas taču nenozīmē, ka mēs tāpēc sāksim pasludināt par izteikti negatīviem un izskaužamiem jēdzienus “drosme”, “neatlaidība”, “enerģiskums”, ka aizliegsim pārdot “bīstamus” sadzīves priekšmetus...u.tml. Kāpēc tad mēs esam tā ieēdušies uz ekstrēmismu un radikālismu, ka neciešam tos ne acu galā un baidāmies no tiem vairāk kā velns no krusta? Un, kas attiecas uz radikālismu un ekstrēmismu politikā, tad tieši radikāļi un ekstrēmisti bija tie, kas izveidoja Latvijas valsti, kas nevilcinoties devās bruņotā cīņā aizstāvēt tās pastāvēšanu, kas centās nepieļaut mūsu valsts okupēšanu, kas palīdzēja mums izturēt ilgos okupācijas gadus, kas pie pirmās izdevības uzsāka nu jau nevardarbīgu cīņu par Latvijas valsts atjaunošanu. Ja mums nebūtu bijis tautā radikālu un ekstrēmu politiķu, tad nebūtu izveidojusies ne 1.Latvijas republika (1918-1940), ne “4.maija Latvija” (1990-2004) un pašas Latviešu tautas kā tādas, visticamāk, vairs nemaz nebūtu.
Arī tagad mēs varam cerēt vienīgi uz kārtīgiem, pamatīgiem, līdz galam ejošiem cilvēkiem, kuriem būs jāatjauno atkal zaudētā Latvijas Neatkarība un jāpanāk, lai Latvija būtu Latviska Latviešu valsts. Ja tādi mūsu tautā neatradīsies, tad vēlākais pēc 100-150 gadiem mūsu nācija būs beigusi pastāvēt kā daudzi simti un varbūt pat tūkstoši tautu līdz tam.
Tāpēc nekaunēsimies un netaisnosimies to priekšā, kuri mūs apsaukā par ekstrēmistiem un radikāļiem, bet ar lepnumu nesīsim šos nosaukumus kā Uzvaras Karogu, jo tie tikai apliecina, ka esam krietni savas tautas dēli un meitas. Ne jau katram tiek šis gods tā saukties, vārguļus, gļēvuļus un zemiskus savas nācijas nodevējus tā neviens nedēvē! Starp citu, savulaik Nīderlandē (Holandē) ļaudis, kas cīnījās par dzimtbūšanas atcelšanu un visu ļaužu vienlīdzību, bagātie feodāļi nicīgi saukāja par “gēziem”, kas tulkojumā nozīmē “skrandaiņi”, taču viņi ar lepnumu pieņēma šo palamu un panāca to, ka dzirdot vārdu “gēzs”, krietniem ļaudīm tas izraisīja neviltotas simpātijas, savukārt nelieši bailēs drebēja, bet smieties un ņirgāties par šiem cilvēkiem, kā tas bija sākotnēji, vairs neviens neuzdrošinājās. Un “gēzi”, protams, uzvarēja šajā cīņā, padarīja Holandi par pirmo no feodālisma brīvo valsti. Tā, lūk! Kā redzams, tad pat atklāti nicinošam, saturiski nievājošam epitetam iespējams panākt pozitīvu saturu, ko tad vēl runāt par jēdzieniem, kas pēc savas būtības jau sākotnēji ir bijuši ar labu nozīmi, un tikai nožēlojami, pērkami deģenerāti tos ir pacentušies diemžēl ne bez panākumiem sabojāt! Šī netaisnība tad nu steigšus ir jālabo! Aicinu katru Patriotisku, Drosmīgu, Kārtīgu, savu zemi un tautu mīlošu Latvieti ar neslēptu lepnumu droši un atklāti paust: jā, es esmu ekstrēmists, radikālis un nacionālists bez jebkādām pēdiņām! Es lepojos ar sevi un aicinu arī citus kļūt man līdzīgiem! Man nav no tā jākaunas! Kaunieties jūs, gļēvie, zemiskie, pērkamie nelieši, kas, paši nožēlojamas cilvēkveidīgas pabiras būdami, gribat citus līdz savam līmenim degradēt!
Lūk, ja šādi domājošu un atklāti gan runājošu, gan rakstošu ļaužu būs pietiekami daudz, tad drīz vien viss nostāsies savās vietās, balts atkal būs balts, melns – melns, labums būs labums un ļaunums -`ļaunums. Taču, ja mēs turpināsim gļēvi klusēt un gaidīt, ka ačgārnības mūsu zemē izzudīs pašas no sevis, tad nāksies vien samierināties ar to, ka tās turpinās pastāvēt līdz mūsu tautiņas nu jau skaidri saskatāmajam visai negarā mūža galam! Kādu likteni savai zemei un tautai izvēlēties, tas nu ir katra latvieša paša ziņā!
Ticēsim tautiešu vairuma drosmei un saprātam un mūsu tautas nākotnei!
PAR LATVIEŠU TAUTAS NĀKOTNI RADIKĀLAI UN EKSTRĒMAI
C Ī Ņ A I S V E I K S !!!
15.07.2009. Aivars Gedroics,
ekstrēms, radikāls Latviešu Patriots
17. Jul 2009 @ 12:52
|
| » Padauzas |
|---|
VAI ATBALSTĪSIM KOSMOPOLĪTISKĀS PADAUZAS?
Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļi (it īpaši šajā jomā izceļas komerctelevīzijas TV3 un TV5) ir izvērsuši vērienīgu kampaņu, kurā apraud to sieviešu – LR pilsoņu – sūros likteņus, kuras apprecējušās ar ārzemniekiem, devušās dzīvot uz ārvalstīm, piedzemdējušas bērnus, bet tad ģimenes laiva izjukusi, vīrs kļuvis tik neciešams, ka nācies mukt atpakaļ uz Tēvzemi, līdzi ņemot arī savu atvasi, kuru tad vēlāk dzīvesbiedrs prasot atdot viņam atpakaļ. Un – ak, tavu nelaimi – likums esot šī despotiskā vīra pusē, jo minētā sieviete bērnu aizvedusi slepus, bez viņa ziņas, tātad, faktiski to nolaupījusi, tāpēc bērns nu jāatdod tai zemei, kur viņš ir piedzimis. Minētie saziņas līdzekļi nu pūš un vaimanā – kā tad tā, Latvija nerūpējoties par saviem pilsoņiem, Latvijai tās bērni neesot vajadzīgi, kur gan skatoties cilvēktiesību aizstāvji, kāpēc neiejaucas šais lietās...utt., u.tjp. No kosmopolīta - pasaules klaidoņa - viedokļa varbūt tā šo jautājumu varētu arī interpretēt, sak, es esmu brīvs cilvēks, kur man labi, tur man tēvija, blandos pa plašo pasauli, cik tīk, bet, kad mani ārzemēs sāk apbižot un es beigās nospriežu, ka dzimtenē tomēr man ir labāk, tad nu, dzimtā zeme, saņem mani atplestām rokām, kā tas Bībeles personāžs savu pazudušo dēlu, un uzņemies risināt uz sava rēķina visas manas problēmas, ko pats ar savu vieglprātīgo rīcību esmu savārījis. Kosmopolīti, protams, spriež šādi, un no viņiem neko citu arī gaidīt nebūtu pamata. Bet kā augstāk minētā situācija būtu vērtējama no Latviešu Patriota viedokļa?
Mana nostāja šādā situācijā ir skaidra un nepārprotama – šīs sievietes ir nodevušas gan vispirms savu tautu (apprecoties ar sveštautieti, nevis savas nācijas pārstāvi), otrkārt, nodevušas arī savu dzimto zemi, pametot to un atmetoties uz dzīvi svešumā ne jau tādēļ, ka tiktu politiski vajātas, bet vienkārši labākas dzīves meklējumos. Ne jau velti pirmskara Latvijā bija pieņemts likums, saskaņā ar kuru sieviete, kas apprecējās ar ārzemnieku, zaudēja LR pilsonību (attiecībā uz vīriešiem šāda likuma nebija laikam jau tāpēc, ka otrādu gadījumu – kad latvietis prec ārzemnieci -bija ārkārtīgi maz; mūsu tautai toreiz bija citāda morāle un daudz augstāka nacionālā pašapziņa, nekā tagad, latvju zēniem netrūka, ko izvēlēties savu zelteņu vidū, un arī meitenes ar ārzemniekiem precējās pamatā tikai tādā gadījumā, ja viņām bija kāds defekts, kura dēļ pašmāju bāleliņi nevēlējās tās par sievām izraudzīt). 4.maija Latvijā, protams, šī “apkaunojošā” likuma norma netika atjaunota, lai gan tas obligāti bija jāizdara, gan ņemot vērā laikmetu griežos ieviesušās paradumu maiņas un līdz ar to paredzot analogu sodu arī vīriešiem, kas precas ar sievām – ārzemniecēm.
Un, lūk, tad nu jājautā, kāpēc Latvijai būtu jāpalīdz tiem cilvēkiem, kas savulaik paši tai ir uzspļāvuši, pametuši to un aizbraukuši vairumā gadījumu ar domu “uz neatgriešanos”? Vai tiešām jau mēs tiktāl būtu nonākuši, ka mums kā ēdiens ir vajadzīgi šādi mankurti (pareizāk gan būtu teikt – mankurtes)? Es domāju, ka atbildi šeit ir skaidra un nepārprotama – nē, šādi ļaudis mums nav vajadzīgi, lai viņi vācās atpakaļ uz turieni, no kurienes pie mums atklīda! Tās nedienas, ko šādi cilvēki piedzīvo, ir pelnīts Dieva sods par savas Tautas, Rases un Tēvzemes noniecināšanu! Un to, ka izredzētais sapņu princis patiesībā izrādīsies vai nu degradējies alkoholiķis, narkomāns (labākajā gadījumā), vai, sliktākajā gadījumā, psihiski nenormāls, ar sadistiskām tieksmēm apveltīts tēviņš, paredzēt varēja jau ļoti viegli un vienkārši! Uz kāda pamata? Uz viselementārākā – normāls cilvēks dibinās ģimeni ar savas tautas un, protams, arī rases pārstāvi. Ja jau šis cilvēks savu tautiešu vidū nav varējis atrast sev “otro pusīti”, ir dibināts pamats aizdomām, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, ka tas nav īsti normāls cilvēks šī jēdziena klasiskajā izpratnē. Diemžēl mūsu tautas apziņā vārdam “ārzemnieks” ir bezmaz vai svētuma pieskaņa, mēs uzskatām, ka mums jālec vai gaisā no prieka, ja mūsu meitu (dēlu) iekārojis ārvalstu pilsonis (-ne), tad nu šāda iespēja jāizmanto, kamēr šis “labdaris” nav vēl pārdomājis, un kāda gan vajadzība šādā situācijā vēl pētīt, kas tas ir par cilvēku, ar ko viņš nodarbojas, cik reižu viņš jau bijis precējies, kāpēc viņam izjukusi vai nav izveidojusies ģimenes dzīve. Tas viss taču ir tik maznozīmīgi, galvenais, ka nu ir iespēja arī savu atvasi nosūtīt “aiz dīķa”, cerot, ka, dzīvodama paradīzē, tik sūtīs saviem vecākiem tur “no debesīm krītošos” miljonus. Rūgtā realitāte gan drīz liek atgūties un tad sākas vaimanas: “Latvijas valsts, ej palīgā manai meitiņai tikt vaļā no maniaka, vai tu neredzi, kādas ciešanas viņa nu piedzīvo? Un vai tad nesaproti, cik tev ir vajadzīga tā bastardu atvase, kurai parasti nav latvisks vārds, bieži vien pat nav balta ādas krāsa (visu cieņu dažādu rasu cilvēkiem, bet Latvieši vienmēr ir bijuši balti – tā ir mūsu nacionālā īpatnība- A.G.), un kura nemaz latviski neprot – ne mū, ne bē! Tas taču būs briesmīgs zaudējums gan mūsu zemei, gan nācijai, ja viņu nu aizvedīs atpakaļ uz to valsti, no kurienes mana tikumiskā meitiņa ar tādām grūtībām ir šo uz šejieni atvedusi! Nežēlo naudu, tērē tūkstošus un miljonus, tas nekas, ka pašlaik krīze, bet gādā, lai tiesā mana drostaliņa uzvar! Lai tak tautieši redz, kādi cilvēki mūsu valstī ir cieņā – ne jau Patrioti, tie pretīgie naciķ,i kuriem nekāds atbalsts nav jāsniedz nekad un nemūžam, bet tādiem pasaules klaidoņiem, kā mans auklējums, tev nauda vienmēr ir jāatrod! Ja tu tā nedarīsi, sūdzēšos visās starptautiskajās instancēs!”.
Nu, mīļie latvieši, vai nepalika šķērmi, lasot šo feļetonisko monologu? Diemžēl tas ir tikai pavisam neliels pārspīlējums tiem vārdu plūdiem, kas skan no mūsu valsts un arī starptautiskā mafiozā cionistu-masonu kapitāla uzturētajiem saziņas līdzekļiem! Aizbāzt viņiem muti, protams, nav mūsu spēkos, tai pat laikā dot viņiem pretsparu mēs varam, droši un atklāti paužot savu viedokli, nosodot šādus ļautiņus – kosmopolītiskus mankurtus – un viņu atbalstītājus. Ja mēs to nedarīsim, tad šādu gadījumu kļūs arvien vairāk, mūsu tauta degradēsies, asimilēsies un izmirs ar mūsu pašu gādību, pat bez jaunas okupācijas un genocīda no sveštautiešu puses drīz vien Latvija būs no Latviešiem brīva! Mācīsimies kaut vai no žīdu tautas, kā tā sargā sava genofonda tīrību, cik labā nozīmē neiecietīga ir pret savas tautas nodevējiem un atkritējiem no tās! Kāpēc arī mēs, latvieši, nevarētu ar laiku tādi kļūt? Un pirmkārt sāksim, protams, ar sevi pašu, ar saviem tuviniekiem un ģimenes locekļiem, padomāsim, vai to vidū nav kāds, kura uzvedība liecina, ka viņš jau sāk veidoties par kosmopolītisku sabiedrības atkritumu? Un, ja tāds cilvēks ir, tad mēģināsim glābt, kas vēl glābjams, nosodīsim viņu un aicināsim atgriezties uz pareizā – Tēvzemes mīlestības un Latviešu Patriotisma ceļa! Bet, ja šis cilvēks mūs neuzklausa un spītīgi brien staignajā globalizācijas un kosmopolītisma purvā, tad mums jārod sevī spēku saraut ar viņu saites un pateikt, līdzīgi kā to darīja V.Lāča romāna “Zvejnieka dēls” varonis vecais Kļava: “Vācies prom un aizmirsti, kur ir tavas tēva mājas!”. Jā, tas skan nežēlīgi, bet cita ceļa nav, kā saglabāt to, kas vēl palicis no mūsu represijās un asimilācijas daudz cietušās Latviešu tautas. Līdzībās runājot, ar kosmopolītisma bacili ir tāpat, kā ar gangrēnu – te var līdzēt tikai ķirurģiska iejaukšanās: vai nu tiek amputēts slimais loceklis, vai nu iet bojā viss ķermenis. Tad nu amputēsim savus degradējušos tautas dēlus un meitas tādejādi, ka pārstāsim par viņiem gausties un rūpēties, bet atbalstīsim tos tautiešus, kas ar sirdi un dvēseli mīl savu tautu un zemi, dzīvo Latvijā un dibina ģimenes ar saviem tautiešiem! Pagaidām, paldies Dievam, tādu mūsu zemē vēl ir vairākums! Bet kosmopolītiskām padauzām lai skan īss un nepārprotams fui! no mūsu tautas nedegradētās daļas puses!
PAR TIKUMISKU UN TAUTISKI PAŠAPZINĪGU LATVIEŠU NĀCIJU CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
08.07.2009. Aivars Gedroics
14. Jul 2009 @ 13:14
|
|
|