AIVARS GEDROICS - Komentāri

VAI MĒS MĀCĀMIES NO KĻŪDĀM VĒSTURĒ ???
Novembrī, kad mēs svinam Latvijas dibināšanu un arī uzvaras pār Bermonta karaspēku, būtu jāpatur prātā arī tas, kā mēs 20 gadus pēc Valsts dibināšanas to pazaudējām, kas tam bija par iemeslu un ko vajadzētu darīt, lai nekas tāds vairs neatkārtotos. Es personīgi atbalstu to vēsturnieku viedokli, kuri uzskata, ka faktiski neatkarība tika zaudēta jau 1939.gadā, noslēdzot t.s. “bāzu līgumu” ar PSRS, tādejādi ļaujot šeit ievest kaimiņvalsts karaspēku, kurš apjoma ziņā pārsniedza Latvijas Armijas skaitlisko sastāvu. Tālākie notikumi 1940.gadā jau bija likumsakarīgs turpinājums šim lēmumam.
Kā zināms, tolaik Latvijā valdīja K.Ulmaņa (nelabvēļu dēvēta par Cūkulmani) autoritārais režīms, kas nepieļāva nekādas publiskas diskusijas par to, kādai jābūt valsts iekšējai un ārējai politikai, atlika vien paļauties uz Vadoņa un viņa draugu “kompetenci un nemaldīgumu”. Tomēr Politiskā policija ik pa laikam zondēja, kāds noskaņojums ir tautā, vai tā atbalsta valdības politiku, vai nenosoda tās pieņemtos lēmumus…utt. Un, kā ziņoja pakalpīgie stukači, tad vairums letiņu toreiz, 1939.gadā, lēmumu par krievu bāzu ievešanu Latvijā vērtēja – neticami, bet atzinīgi !!! Loģika šeit bija tāda – ja PSRS gribētu okupēt Latviju, tad tādu prasību arī būtu izvirzījusi, respektīvi, iestāties šai savienībā, ja to neprasīja, tad viņiem laikam to arī nevajag, pietiks ar bāzēm, ko mēs laipni atļāvām pie mums ierīkot. Un Vācija, savukārt, šurp nebāzīsies arī, jo, iebrūkot Latvijas teritorijā, tā neizbēgami saskartos ar PSRS armiju un nonāktu karastāvoklī ar Staļina impēriju, ko taču Hitlers nekādā gadījumā negribēs, viņi ar Staļinu tak šobrīd ir draugi. Lūk, tā tobrīd domāja tautas vairākums, un ļoti maz bija tādu, kas saprata, ka pēc Staļina ultimāta “A” daļas drīzumā sekos arī “B” daļa, un tai pretoties būs vēl daudz grūtāk, ņemot vērā, ka ienaidnieka avangards jau ir valsts iekšienē. Daudzi no šiem prātīgajiem, juzdami, ka labi nebūs, formējās par vāciešiem un prasīja atļauju repatriēties uz Fāterlandi, pretī saņemot nievas un izsmieklu no vietējiem palicējiem – sak, ko jūs psihojat, Vadonis tak teica, ka kara nebūs, tātad viss ir kārtībā (ai, kā tas atgādina nesenos notikumus Ukrainā, kad vēl 2022.gada februāra vidū Zeļenka braši raportēja – Putins ir mans draugs, viņš mums neuzbruks; un vairums ukraiņu šim apgalvojumam arī bija gatavi ticēt).
Un tad pienāca 1940.gada jūnijs, jauns ultimāts no PSRS puses, un, kā jau bija sagaidāms, pilnīga Latvijas (un visas Baltijas) pakļaušanās tā prasībām. Šinī sakarā ļoti svarīgi būtu izanalizēt tautas vairuma reakciju, kāda tā bija uz šiem tik būtiskajiem, vēsturiskajiem notikumiem. PSRS laikā viss tika skaidrots ļoti vienkārši – visās trīs Pribaltikas valstīs vienlaicīgi pēkšņi radās “revolucionāra situācija”, darba tauta centās sagrābt varu savās rokās, lai ar to ļaunie buržuji nevarētu izrēķināties, labā Padomju Savienība sniedza “internacionālo palīdzību”, respektīvi, ieveda tajās neierobežotu daudzumu karaspēka, ko progresīvie strādnieki un zemnieki esot uzņēmuši ar lielām gavilēm. 1990.gados, savukārt, nereti tie paši vēsturnieki, kas bija sludinājuši iepriekš minēto, sāka teikt pilnīgi pretējo – neviens neesot priecājies par Latvijas okupāciju, krievu tankus bučot atnākuši vien daži desmiti ziņkārīgo, pārsvarā nelatvieši, masu mītiņu dalībniekus esot nācies ievest pat no Krievijas…utt., utjp. Kam tad īsti ir taisnība?
Mana atbilde – ne vieniem, ne otriem! Protams, 1940.gadā komunisti, sociķi un citi promaskaviski orientētie Latvijā un Baltijā kopumā bija gana mazskaitlīgi un pārāk vāji organizēti, lai uztaisītu kādu socrevolūciju un pieprasītu pievienot mūs PSRS, ja viņi ko tādu arī mēģinātu, politiskā policija, piepalīdzot Aizsargiem, veiksmīgi ar viņiem tiktu galā. Tai pašā laikā nevar noliegt, ka viņi vērīgi sekoja tam, kas notiek pasaules politikā. Un viņi savā vairumā jau nu gan saprata, ka ar bāzu līguma noslēgšanu nekas nebeidzas, viss tikai sākas. Tāpēc PSRS ultimāts Nr.2 viņiem nāca kā sen gaidīts svaiga gaisa malks. Viņi tiešām ar sajūsmu skrēja gan okupantu tankus bučot, gan noskrandušos krieveļu kareivjus apskaut. Un šo cilvēku skaits nebija daži desmiti, pat ne simti, kopumā Latvijā tie bija tūkstoši, te nu ir taisnība publicistam Lato Lapsam, kad viņš nesen salīdzināja šos notikumus ar sorosgenderu ālēšanos šogad Doma laukumā. Grāmata “Baigais gads” stāsta, ka gandrīz visi okupantu apjūsmotāji bijuši žīdi, tā diemžēl nebija taisnība – tur bija gana daudz visādu tautību pārstāvju: kā žīdu, tā krievu (gan vecticībnieku, gan ateistu), tā poļu, tā arī mūsu pašu latvietīšu. Ne jau visiem K.Ulmaņa laikos dzīve bija paradīze – bez politiskajiem oponentiem, kas alka revanša, bija daudz tādu, kas bija sliņķi, nodzērušies, negriboši strādāt ne garīgi, ne fiziski, bet labi dzīvot gan alka… Nu viņi cerēja, ka valsts iekārtas maiņa palīdzēs šiem tikt uz zaļa zara. Protams, bija arī tautas, kuras nebija tīkamas Hitleram, un to pārstāvji nu cerēja, ka Staļins pasargās to pārstāvjus no varbūtējās izrēķināšanās. Un vēl – neaizmirsīsim par t.s. “pūļa efektu”, proti, daudzi ļautiņi skatās, ko dara citi, un mehāniski tiem pievienojas – sak, visi tur aizskrēja, nu es arī došos kompānijas pēc. Vecos laikos pat cirkulēja tāda anekdote: “Kas notika ar Iciku?”. “Pakārās!”. “Un kāpēc?”. “Viņam pateica, ka tagad visi tā darot, un viņš kā muļķītis nolēma pievienoties kompānijai”. Lūk, tā izveidojās tie pūļi, kurus pat nevajadzēja speciāli organizēt, un kuru lauvas tiesu sastādīja ne tie pārliecinātākie boļševiki, bet vienkārši ziņkārīgie un izjūtošie vēlmi “pievienoties kompānijai”. Starp citu, gana daudzi, kas 1940.gadā ar gavilēm sveica krievus, tieši pēc gada tāpat steidzās apjūsmot vāciešus. Un ne obligāti tāpēc, ka būtu vīlušies “darbaļaužu varā” (lai gan bija, protams, ne mazums arī tādu), bet vienkārši izvēlējās kārtējo reizi pakļauties pūļa instinktam un darīt “to pašu, ko visi dara”. To mēs tagad redzam arī t.s. stambuletāju pasākumos, kur 10-20% sastāda tipiski t.s. seksminoritāšu pārstāvji un tie, kam par mītiņošanu ir samaksāts, bet pārējie nāk tāpēc, ka viņiem patīk tusēties, kā arī interesanti pavērot, ar ko tad tas viss balagāns beigās noslēgsies.
Kā zināms, mūsu Cūkulmanītis ir bēdīgi slavens ar savu klasisko izteicienu: “Es palieku sava vietā (laikam tiešām ticēja un cerēja, ka jaunā vara ļaus viņam pildīt tādu kā formāla valsts vadītāja lomu, pielīdzinot šo, piem., Zviedrijas karalim), un jūs arī palieciet savējās!”. Šī frāze krietni atviegloja prokrievisko vēsturnieku pamatojumu tēzei: “Nekādas okupācijas patiesībā nebija”. Jā, arī abas kaimiņvalstis tāpat tika okupētas, bet Lietuvas prezidents Smetona veiksmīgi laikus aizmuka uz ārzemēm, savukārt Igaunijas prezidents Petss palika uz vietas un paveica vismaz mazāko, ko no viņa varēja un vajadzēja prasīt – neteica neko, ļaujot tautai pašai izlemt, kā uztvert valsts okupāciju. Tai pašā laikā es varu tikai piekrist kāda cilvēka teiktajam, ko daudzus gadus cienīju, bet pēc viņa paveiktās ideālu nodevības uzskatu par politisko līķi, proti, maz ko tāds Ulmanītis tev saka, tev ir iedots ierocis, tu redzi, ka nāk virsū ienaidnieks, negaidi uzaicinājumu, šauj viņam virsū! Cik bija karavīru, kas būtu šādi rīkojušies? Neviena praktiski, cik man ir zināms. Izskatās, ka armijas ļaudis tieši priecājās par šādu pavēli – vai, cik labi, nebūs jākaro, paliksim dzīvi un veseli. Kas notiks ar valsti? Ai, rauj viņu jupis, ka tikai pašiem āda vesela… Var kāds varbūt iebilst – nebija jau jēgas sevi upurēt, apšautu uz vietas visus kā trakus suņus! Uz to varu atbildēt, ka nav jau obligāti jāuzsāk ar ienaidnieku frontāla sadursme, gana efektīvs ir arī partizāņu karš, kā to apliecina kaut vai mūsu tautas pieredze pēc 2.pasaules kara. Pareizākais solis šādā situācijā Latvijas karavīriem būtu savākt maksimālu skaitu ieroču un doties ar tiem mežā, uzsākot partizānu cīņas. Ja arī tam kāds būtu par gļēvu, nu tad pats mazākais, ko varētu izdarīt katrs – uzrakstīt iesniegumu par atvaļināšanos, paziņojot, ka okupācijas varai kalpot netaisās. Patiesībā teju neviens to neizdarīja – gandrīz visi virsnieki (kareivjiem jau bija maz iespējas pašiem savu likteni ietekmēt) labprāt pārģērbās sarkanās armijas formās, deva jaunu zvērestu (un līdz ar to NOdeva iepriekšējo) un bez iebildumiem sāka kalpot jaunajai okupācijas varai. Man ir ļoti grūti saprotams, kā šo ļaužu pulkā varēja būt arī manis cienītais rakstnieks Aleksandrs Grīns, kurš 30.gadu beigās, neskatoties uz slikto veselības stāvokli, pieprasīja viņu atjaunot Latvijas armijas rindās, jo nevarot stāvēt malā, kad Tēvzemei draud grūti laiki. Tiešām nesaprata, kas notiek? Vai arī varbūt pakļāvās pūļa instinktam – kā visi dara, tā es arī… Šā vai tā no sūrā likteņa tas viņu neglāba – izvairīdamies no godpilnas nāves kaujas laukā, viņš piedzīvoja kaunpilnu nāvi, no čekas bendes saņemot šāvienu pakausī. Cita starpā, 1990.gados ļoti populāra bija daugavpilietes Anitas Liepas grāmata “Ekshumācija”, kurā viņa apraksta daudzus bijušo Latvijas armijas virsnieku sūros likteņus, tai skaitā, arī sava onkuļa Anatolija (alias Ādolfa) Sondora piedzīvoto. Lūk, tur viņa kā pilnīgi ikdienišķu parādību apraksta to, ka viņas onkulis sākumā nomainīja vārdu Ādolfs pret Anatoliju un katoļu ticību pret pareizticību, jo citādi viņam neļautu kalpot cara armijā, vēlāk iestājās Latvijas armijā (saglabājot krievisko personvārdu), bet pēcāk bez ierunām papildinājis sarkanarmiešu rindas. Starp citu, kāda paziņa viņu neilgi pirms Latvijas okupācijas esot brīdinājusi, ka drīz te ienākšot krievi, un būtu jālaižas prom, bet šis bravurīgi atbildējis – lai nāk, es jau tak kalpoju pie krieviem, kalpošu atkal! Un nevar saprast grāmatas autore, kāpēc padomju vara tik labu un tai pilnīgi lojālu cilvēku pēkšņi arestēja un nobendēja GULAGā ? Jā, ko te lai saka – padomju varai šis cilvēciņš tiešām bija lojāls, bet kā vērtēt viņa attieksmi pret Latvijas valsti un tai doto zvērestu? Protams, vienmēr var attaisnoties – bet visi jau tā darīja, nu tad es arī…
Ja jau tā uzvedās armijas virsnieki, vai vērts pieminēt Aizsargus, kuri arī kā aunu bars pēc pavēles atbruņojās un nodeva savus ieročus okupantiem, kuri pēc tam daudzus no tiem izsniedza t.s. “sarkanajai gvardei”? Nu jā, nebija jau viņiem lielgabalu un ložmetēju, bet daudziem bija karabīnes un pusautomātiskās šautenes… Partizānu cīņām tās lieti noderētu. Diemžēl partizānu skaits 1940.gadā bija ļoti mazs, jo ļaudis bija par gļēvu, lai cīnītos. Situācija mainījās pēc 1941.gada 14.jūnija izvešanām, kā arī pēc 22.jūnijā veiktā Vācijas uzbrukuma PSRS, tad gan daudzi sasparojās un sāka šaut okupantiem mugurā… protams, var atkal teikt – labāk vēlu kā nekad!
Vēl derētu pieminēt t.s. “Tautas Saeimas vēlēšanas”. Dabiski, ka tajās nebija oficiāli pasludinātās 97% līdzdalības, taču nav taisnība arī tiem, kas apgalvo, ka uz tām aizgājuši vien daži procenti pārliecināto komunistu, pārējie biļeteni esot “klāt piesviesti”. Piesvieda jau, protams, arī, bet ne tik lielā skaitā. Savulaik esošais eirodeputāts Alfrēds Rubiks un viņa palīgs Ingars Burlaks bija uztaisījuši filmu “Latvijas okupācija – dogma vai mīts? Vēsture liecina!”, kurā centās pierādīt, ka nekādas okupācijas neesot bijis, Latvija PSRS esot iestājusies labprātīgi (zīmīgi, ka iestāde, kas toreiz saucās Drošības Policija, nekā pretlikumīga tajā nesaskatīja). Filmā daudz melu un demagoģijas, taču ir arī neviltoti dokumentāli kadri, kā, piemēram, rindas pie vēlēšanu iecirkņiem 1940.gadā. Kāpēc ļaudis turp devās? Vieni tādēļ, ka tiešām cerēja, ka dzīve “brāļu tautu saimē” būs labāka, kā, piem., tas pats E.Berklavs, citi aiz bailēm no represijām, jo zināja, ka PSRS dalība vēlēšanās faktiski ir obligāta, un tie, kas ir par slinku, lai aizietu iemest biļetenu urnā, drīz vien izcili čakli dauza ar kapli sasalušu zemi, pretējā gadījumā riskējot nesaņemt vakariņās “garantēto” balandas bļodu… Bet, manuprāt, vislielāko dalībnieku skaitu tomēr sastādīja t.s. “kolektīvisti”, ļaudis, kas vienmēr dzīvojuši pēc principa – paskatos, ko dara pārējie, un sekoju viņiem. Domāju, ka dalībnieku skaits - 57% no balsstiesīgo skaita - varētu būt realitātei pilnīgi atbilstošs, apmēram tāds tas Saeimas vēlēšanās ir arī tagad. (Cita starpā tai pašā A.Liepas grāmatā ir teikts: “…un uz vēlēšanām Anatolijs arī ies, jo viņš negrib zaudēt savu virsnieka vietu un riskēt tikt atvaļināts no armijas”. Te nu vispār vairs nav ko piebilst – cilvēks, kura svēts pienākums bija visiem spēkiem pretoties okupantu armijai, pārdzīvo, ka var tikt no tās atvaļināts!) Interesanti ir arī apskatīties t.s.¨Tautas Saeimas” sastāvu, ne mazums tās locekļiem ir latviski uzvārdi, piemēram patrioteļa edvīniņa šnorītes vectēvam Edmundam (skat. https://lv.wikipedia.org/wiki/Edmunds_%C5%A0nore), neesmu nekad dzirdējis, ka juniors no sava senča būtu publiski norobežojies.
Ir tādi publicisti, kā piemēram, Armands Puče, kuri mīl fantazēt par tēmu kas būtu, ja būtu, piemēram, ko darītu Rainis, ja būtu vēl dzīvs 1940.gadā… utt. Es tad arī no savas puses atļaušos pafantazēt, ko darītu tie Latvijas Armijas bijušie virsnieki, ja viņus nebūtu 1941.gada 14.jūnijā apcietinājuši, vai viņi pēc nedēļas būtu gatavi stāties pretī uzbrūkošās Vācijas karaspēkam? Baidos, ka 90% gadījumu atbilde būtu: “JĀ”, iespējams, ka tā rīkotos pat A.Grīns, kurš savā romānā “Dvēseļu putenis” vācus attēlo kā galvenos Latvijas un Latviešu ienaidniekus, krievi arī neesot diez cik labi, bet tomēr ne tuvu nav tik bīstami kā vācieši… Viņiem par nelaimi, biedrs Staļins tik labās domās par šiem nebija, tāpēc, drošs paliek nedrošs, nolēma kara priekšvakarā viņus atbruņot un nosūtīt uz GULAGu, kur daļu nošāva, daļa nomira no pārmērīga darba, bada un slimībām, un tikai nelielam skaitam bija lemts atgriezties Dzimtenē Latvijā. Interesanti atzīmēt (arī fakts minēts tai pašā “Ekshumācijā”), ka, pat atrodoties necilvēcīgos apstākļos ieslodzījumā, daudzi bijušie Latvijas un nu jau arī bijušie sarkanarmijas virsnieki rakstīja lūgumus nosūtīt viņus uz fronti, solot tur ar asinīm izpirkt savus pretpadomju nodarījumus. PSRS labprāt lielgabalu gaļai ņēma kriminālos zekus (tāpat kā patlaban Krievija karam Ukrainā), bet politiskajiem neuzticējās, tāpēc šādu lūgumu rakstītājus pasūtīja vienu māju tālāk… Un tad nu atļaušos atkal pafantazēt – kas būtu, ja šis lūgums tiktu apmierināts, vai šie ļaudis tiešām apzinīgi karotu PSRS pusē? Un atkal nākas secināt – 90% varbūtība, ka “JĀ”, karotu gan, par spīti visam, kas ar viņiem jau bija izdarīts…
Kāpēc es to visu pašlaik atgādinu? Tāpēc, ka tagad, kad atkal ar lielu varbūtību esam gaidāma bruņota iebrukuma no Austrumiem priekšvakarā, mēs neapzināmies, negribam vienkārši redzēt to, ka Latvija ir pilna ar MILZĪGU t.s. “5.kolonnu”, kas gaidīt gaida moskaļu iebrukumu, lai ar vēl nebijušu sparu bučotu viņiem zābakus un šautu Latvju Patriotiem mugurās. Starp viņiem būs visādu tautību pārstāvji, arī gana daudz sūdlatviešu, par to liecina ieraksti sociālos tīklos, kur ļautiņi ar latviskiem vārdiem un uzvārdiem pauž klaji prokrieviskus uzskatus. Savulaik Cūkulmanītim, pretēji paša paustajam, nebija izdevies izveidot vienotu Latvju tautu, vēl mazāk mēs varam cerēt, ka tāda pastāv šobrīd! Pašreizējā situācija ir vēl vismaz 10 reizes sliktāka kā bija 1940.gadā. Un, ja gribam vēl ko labot, mums jāsāk steidzīgi atbrīvoties no Hutina draugiem un moskaļu iebrukuma gaidītājiem, lai kādas viņi būtu tautības un pilsonības !!! Nav viņi jāliek cietumos, viņi ir jāsūta prom pāri robežai pie viņu mīļā Hutina! Pretējā gadījumā mēs ļoti riskējam ar vēstures atkārtošanos! Nepalīdzēs mums NATO, ja paši to vien domāsim, kā tikai saglābt savu gļēvo dzīvību un ātrāk padoties ienaidniekam! Bet spēka struktūru pārstāvjiem vismaz 90% gadījumu ir pilnīgi vienalga, kādai varai viņiem nāksies kalpot! Vai Latviešu tautas vairumam arī vienalga? Spriežot pēc vārgā atbalsta laikrakstam “DDD” un tajā paustajām idejām, visticamāk, ka “JĀ” – tā tas ir !!! Ja nu tomēr “NĒ !”, ir pēdējais laiks celties kājās un ar 100-kārt lielāku dedzību kā sorosgenderisti cīnās par Stambulas konvencijas saglabāšanu, jāuzsāk cīņu par Latvijas dekolonizāciju! Vēlāk jau būs par vēlu !!!
TAUTAI, KAS AIZMIRST SAVU PAGĀTNI UN NO TĀS NEMĀCĀS, NAV NĀKOTNES !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

18.11.2025. Aivars Gedroics