VAI VARAM TICĒT JAUNAJIEM DEKOLONIZĒTĀJIEM ?
Cilvēki, kas regulāri seko publikācijām sociālajos tīklos, noteikti ir pamanījuši tāda kunga Ulža Oša aktivitātes, kurš vārdos kļuvis ļoti nacionāls, un nereti pat atļaujas izteikties, ka būtu nepieciešama Latvijas dekolonizācija. Tiktāl viss būtu lieliski, bet tomēr paliek aktuāls jautājums – vai šīs idejas viņam tiešām nāk no sirds? Vai tā nav jaunas politiskas nišas meklēšana no šī kunga puses, lai atkal tiktu pie varas un naudas?
Es Uldi Osi atceros kā 5.Saeimas deputātu no bēdīgi slavenā “Latvijas ceļa”, ko Patrioti toreiz savā starpā pamatoti mēdza saukt par Pleskavas ceļu. Viņš arī ieņēma Finanšu ministra amatu vēlāk pedofīlijā neoficiāli apsūdzētā Valža Birkava valdībā, kuras mūžs gan nebija pārāk ilgs – drusku vairāk par gadu. Pati 5.Saeima arī darbojās tikai nepilnus 2,5 gadus, bet sūdus gan paspēja sabrūvēt pamatīgus. Pie lielākajiem šī veidojuma pastrādātajiem grēkiem neapšaubāmi jāmin okupantiem izdevīgā Pilsonības likuma pieņemšana un noziedzīgi nelietīgā līguma ar Krieviju parakstīšana, kurš gan paredzēja 5 gadu laikā izvest no Latvijas KF karaspēku, taču atļāva te palikt 20 000 (oficiālais skaitlis, reāli viņu noteikti bija vairāk) demobilizēto Krievijas armijas virsnieku, tāpat arī maksimāli pagarināja tiesības Krievijai lietot t.s. “Skrundas lokatoru”.
Patiesībā tieši 5.Saeimai vajadzēja beidzot sākt starptautiskā līmenī aktualizēt dekolonizācijas problēmu, un vismaz šo 20 000 atvaļināto virsnieku izraidīšana atpakaļ uz mātušku būtu pirmais pozitīvais solis vajadzīgajā virzienā, vēlāk tad varētu ķerties klāt arī pārējiem okupācijas laikā nelikumīgi iebraukušajiem elementiem. Nekas tāds gan netika darīts, tieši pretēji – ar steigu tika leģitimētas un nostiprinātas okupācijas sekas. Protams, tieši “Latvijas ceļš” ar saviem 36 deputātiem (tik lielu pārstāvniecību vairs neviena partija t.s. “4.maija Latvijā” vēlāk parlamentā neieguva) bija šā noziedzīgā procesa priekšgalā. Sevišķi centās tādi “zelta mutes” kā Andrejs Panteļejevs, Indulis Bērziņš, nesen galus atdevušais Aivars Endziņš un vēl vairāki citi “Eiropas vērtību apgaismotāji”. Viņiem braši piebalsoja toreizējais LNNK biedrs Aleksandrs Kiršteins, kurš 5.Saeimā vadīja Ārlietu komisiju un kura pozīcija vairumā jautājumu bija daudz tuvāka “LC”, nevis viņa paša partijai, tomēr izslēgts no tās viņš netika, pretēji, piemēram, Zīgeristam un Kostandam. (Par šī darboņa destruktīvo rīcību pagātnē esmu jau savulaik rakstījis http://klab.lv/users/aivars_666/4599.html) U.Osis gan nebija lielo “vienotās nācijas integrētāju” un draudzības ar “demokrātisko” Krieviju sludinātāju priekšgalā, taču nekādu pretdarbību šīm nelietībām neveica, tieši otrādi – atbalstīja tās, ja ne citādi, tad vismaz ar saviem balsojumiem 5.Saeimā. Vai viņš nesaprata, ko dara, vai viņam karjera tobrīd stāvēja pāri visam? Uz šo jautājumu lai viņš pats atbild, tā vai citādi, bet viņa vaina 5.Saeimas piekoptajā genocīdā pret Latviešu tautu nav apstrīdama. Šādu pretlatvisku politiku toreiz aktīvi atbalstīja arī Zemnieku savienības, “Saskaņas Latvijai”, Kristīgo-demokrātu un Demokrātiskā centra partijas deputāti, kuru kopējais balsu skaits krietni pārsniedza nepieciešamā 51% minimumu.
Ko es kā vērotājs no malas tobrīd varēju izdarīt? Tikai bezspēcīgās dusmās lauzīt rokas un censties paturēt prātā to riebīgo neliešu vārdus un uzvārdus, kas rok paši savai tautai kapu, ar mērķi atgādināt viņu nekrietnības gadījumā, ja šie pēc laika nolems “pārmest kažoku”. Piemēru nesenā pagātnē jau bija, cik uziet – kaut vai tas pats Toļiks Gorbunovs, kas burtiski pāris gadu laikā no zvērīga ‘buržuāzisko nacionālistu” apkarotāja kļuva par “brīvības cīnītāju”. Un tauta uz tā “uzķērās”, noticēja viņam un bariem skrēja par viņu balsot. Droši varu teikt – ja nebūtu sarakstā harizmātiskā Gorbunova, kurš tā patika daudzām sievietēm, nodevīgais “LC” vairāk par 20 vietām 5.Saeimā neiegūtu. Protams, nav jau izslēgts, ka viņu vietā tad darbotos citi nelieši.
Lūk, tad es iegaumēju arī U.Oša vārdu, kuru domās iemetu t.s. “melnajā sarakstā”. Vēlāk šis kungs pievērsās biznesam, no politikas attālinājās, arī es pamazām sāku viņu piemirst, līdz pirms gadiem desmit izlasīju diezgan lielu rezonansi sorosītu mēdijos ieguvušo U.Oša izteikumu par Hitleru, kur viņš cita starpā izteicās, ka, protams, nosoda fīrera izplānotos pasaules iekarošanas plānus un mērķus fiziski atbrīvoties no t.s. mazvērtīgajiem zemcilvēkiem, bet tai pašā laikā nevar neapjūsmot viņa panākumus Vācijas ekonomikas atveseļošanā. “Tas ir apbrīnojami, kā bija iespējams valsti ar pilnībā sagrautu ekonomiku divu gadu laikā pārvērst par plaukstošu zemi, kurā pilnībā likvidēts bezdarbs!”, izteicās Osis. Viņš arī piebilda, ka gadījumā, ja kādam dakterim būtu izdevies dabūt ārā no Hitlera galvas “nacistiskās šizofrēnijas murgus”, tad viņš tiktu atzīts par gudrāko un veiksmīgāko kādas valsts vadītāju pasaulē. Protams, sorosiskajiem žurnaļugām tādi vārdi nepatika, viņu uztverē jebkura Hitlera slavināšana nozīmējot “holokausta upuru piemiņas zaimošanu”, respektīvi, par fīreru jāsaka vai nu sliktu, vai vispār neko. Gods kam gods, par spīti kritikai, U.Osis, atšķirībā no, piemēram, NA “superpatriota” Sūkalnieka, no saviem vārdiem neatteicās un tos atpakaļ neņēma, tā iemantojot manās acīs zināmu cieņu, jo, protams, ka es arī pilnībā piekrītu viņa pozīcijai Hitlera jautājumā.
Es cerēju, ka varbūt U.Osis tagad, līdzīgi kā savulaik E.Berklavs, atzīs savas partijas un arī sevis paša pieļautās kļūdas, publiski tās nosodīs un apsolīs cīnīties par to izdarīto seku novēršanu. Es vismaz personīgi būtu tad gatavs viņam piedot, jo cilvēks jau diemžēl pēc savas dabas ir vājā un grēcīgs, un kā Bībele saka:”…lai met pirmo akmeni tas, kurš pats ir pilnīgi bez grēka”. Cita starpā atceros Berklava teikto, ka viņš esot gana daudz darījis, lai labotu to ļaunumu, ko pats kopā ar citiem komunistiem-pagrīdniekiem savulaik bija paveicis, nīcinot Latvijas valstiskumu, “…tomēr es saprotu, ka tie, kas cietuši no okupācijas režīma, var man arī nepiedot, es tādu pozīciju pieņemu un neļaunojos par to uz viņiem”, viņš deklarēja. Oša darbības laiks un arī ietekme politikā bija jūtami mazāka kā savulaik Berklavam, līdz ar to grēku arī viņam nebūtu pārāk daudz. Tomēr ir viena būtiska atšķirība – Berklavs savas kļūdas atzina, kritiski vērtējot sevi, ka jaunībā bijis dumjš kalpa puika, kurš ietekmējies no komunistu propagandas; Osis diemžēl savu pagātni kritiski izvērtēt nevēlas, lai gan esmu uz to viņu arī aicinājis gan personīgi, gan publiski. Viņš izvēlas vispār par šo savas dzīves posmu klusēt, un tas, savukārt, neko labu par šo cilvēku neliecina, neļauj (vismaz man) viņam uzticēties un būt pārliecinātam, ka viņš tiešām reāli grib Latvijas dekolonizāciju, lai gan ir jau saņēmis drosmi par to rakstīt pat avīzē “DDD”. Kur ir garantija, ka pēc laika viņš nesāk atkal runāt un rakstīt savādāk? Pieredze liecina, ka pat dažs labs konkursa par Latvijas dekolonizācijas likumprojekta izstrādāšanu laureāts vēlāk no saviem vārdiem atsakās, jo “ir jau par vēlu darīt to, kas bija plānots pirms 20 gadiem”. Vai Osis varbūt tagad domā pretēji, proti, ka “nav par vēlu darīt to, kas netika (ar viņa paša līdzdalību) īstenots 5.Saeimas laikā pirms 30 gadiem”? Nezinu, nezinu… protams, cilvēks var laboties, var pārdzimt, bet šim procesam ir jāsākas ar publisku sevis paša pieļauto kļūdu atzīšanu, ja tas nenotiek, tad… Tas pats sakāms arī par Kiršteinu, kurš vēl nupat uzņemtā dokumentālā filmā par Krievijas armijas izvešanu 90.gados plātās ar saviem “varoņdarbiem”, neko nenožēlo, apgalvo, ka toreiz citādi nevarējis rīkoties…utt., utjp. Kā gan tādam cilvēkam lai tagad uzticas, jau atceroties vien, cik partiju viņš jau nav nomainījis, pie tam nebūt ne visas tās bija nacionālas – pat vārdos nē! Vai ir kāds pamats domāt, ka viņš, iekļūstot Eiropas Parlamentā (ja nu pēkšņi tāds brīnums notiktu), sāktu cīnīties par Latvijas dekolonizāciju? Manuprāt, nekāda, vēl jo vairāk, ņemot vērā, ka pirms 30 gadiem viņš darīja pilnīgi pretējo – veicināja okupantu palikšanu Latvijā un viņu naturalizēšanu, un nav šādu savu rīcību nožēlojis! Vēl jāņem vērā, ka PSRS laikos valstī bija viena vienīgā partija, un bija tikai divi ceļi, kā kaut ko politiski ietekmēt – darboties pret to ārēji, kā rīkojās G.Astra, vai mēģināt graut to iekšēji, kā savulaik darīja E.Berklavs. 1990.gados bija vesela partiju buķete, varēja izvēlēties neiet uz kosmopolītisko “LC”, kā to izdarīja U.Osis, nemēģināt nacionāli tizlo LNNK padarīt vēl tizlāku, kā rīkojās A.Kiršteins… Un kamēr viņi publiski neatzīs šādu savu rīcību pagātnē par kļūdu, kamēr publiski nepalūgs par to tautai piedošanu (tik maz prasu, bet vienlaikus laikam pārāk daudz – vismaz šo darboņu uztverē), es viņiem neuzticēšos, nesadarbošos ar viņiem un, protams, nekādā gadījumā par viņiem un viņu pārstāvētām partijām nebalsošu!
PAR PATIESI BRĪVU, NACIONĀLU LATVIJU BEZ LIEKUĻIEM UN KOLABORANTIEM
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
18.02.2024. Aivars Gedroics |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
