| Ukrainas bēgļi | 2. Jan 2023 @ 18:04 |
|---|
KAS DARĀMS AR UKRAIŅU BĒGĻIEM ???
Nu jau teju gada garumā Latvijā ir ieradušies tūkstošiem cilvēku no Ukrainas, pārsvarā gan sievietes, pensionāri un mazgadīgi bērni, kas mūk no putiniskās Krievijas izsauktās karadarbības Ukrainā. Atšķirībā no t.s. “3.pasaules valstu” migrantiem, šie cilvēki vairumā nav laimes meklētāji, bet tiešām mēģina glābties no kara darbības un tās izraisītajām sekām, turklāt, ir labi zināms, ka moskaļu okupanti mēdz nežēlīgi izrēķināties arī ar civiliedzīvotājiem. No šī viedokļa vērtējot, viņu vēlme emigrēt ir atbalstāma un saprotama; jāatzīmē gan, ka daļa šo ļaužu tomēr nesteidzas uz ārvalstīm, bet meklē mierīgāku vietu turpat Ukrainā, jo tā, ar Baltijas valstīm salīdzinot, ir ļoti liela zeme, un tikai 20% teritorijas tās teritorijas pagaidām ir moskavītu rokās. Lai nu tā paliek katra cilvēka paša sirdsapziņas lieta, ko izvēlēties – bēgt vai palikt; un, ja bēgt, tad cik tālu un kādā virzienā. Nezinot katru konkrētā cilvēka likteni un viņa iepriekšējos dzīves apstākļus, neņemšos viņu ne slavēt, ne nosodīt. Viens gan mums nepārprotami ir jāatzīst – ar Ukrainu mums ir kopīgs ienaidnieks, ja vēl ne esošais, tad noteikti potenciālais. Tas liek uz patvēruma meklētājiem no Ukrainas raudzīties pavisam savādāk, nekā tādiem pašiem ļautiņiem no, piemēram, Sīrijas, lai gan kā vienā, tā otrā ļaužu grupā var atrasties cilvēki, kuriem primārais nav glābties no kara darbības, bet gan iekārtoties uz dzīvi viņu “sapņu zemē” – Eiropas Savienībā.
Aktuāls kļūst cits jautājums – ko darīt ar šiem cilvēkiem, kas te ieklīduši un kuriem pagaidām varbūt tiešām nav iespējas atgriezties savā iepriekšējā mītnes vietā? Latvijā, kā zināms, lauvas tiesu rūpju par viņiem uzņēmusies organizācija “Gribu palīdzēt bēgļiem”, kuru pārstāv sorosiskā deģenerāte Rūta Dimanta un citi tamlīdzīgi cilvēkveidīgie atkritumi… Tā ir sevišķi zemisku neliešu banda, kuru mērķis ir iznīcināt Latviešu tautu, pārtautojot un asimilējot to savā Tēvzemē, un kas gan labāk var viņiem palīdzēt šai lietā kā pēc iespējas lielāka skaita dažādu rasu un tautu imigrantu iepludināšana Latvijā uz neatgriezenisku palikšanu? Lūk, tādēļ viņi ar asarām acīs cenšas piespiest mūsu varturus pieņemt Latvijā jebkuru “daudzcietušo” ieklīdeni, kas izsaka vēlmi pie mums apmesties, un, pasarg’ Dievs, nepieļaut viņu aizbraukšanu prom no Latvijas. Savukārt, tos, kas pret šādu genocīdu cīnās, viņi visiem spēkiem cenšas dabūt aiz restēm, tikai viņu nelaime ir tā, ka viņu sūdainās ķepas priekš tā nereti izrādās par īsām… 2015.gadā viņi bija sacēluši traci par maniem imigrantu bandītiem nelabvēlīgajiem ierakstiem tviterī, un pierunāja Latvijas radio žurnaļugas uzkūdīt pret mani toreizējo ģenproku Kalnmeijeru, kas, neiedziļinoties lietas būtībā, sāka mani apvainot kriminālā nodarījumā; savukārt, 2021.gadā mēģināja saskatīt kaut kādu “sociālo naidu” manā publikācijā “Invalīdi-kropļi”, un bija pat ar kāda viņiem pakalpīga prokurora palīdzību panākuši kriminālprocesa uzsākšanu, kuru gan, cik saprotu, nācās vien izbeigt. Šos faktus es minu tāpēc, lai tautieši saprastu, par ko cīnās šie radījumi, un neuzticētos Rūtiņas smaidīgajam ģīmim, kad viņa aicina ziedot naudu un mantas ukraiņu bēgļiem! Atcerieties, ka šie paši darboņi aktīvi aizstāvēja (un turpina aizstāvēt vēl joprojām) Tuvo Austrumu valstu imigrantus, kurus uz ES caur Baltiju mēģināja (un joprojām mēģina) nosūtīt Baltkrievijas diktators Lukašenko! Tā kā nav nekādas garantijas, vai jūsu ziedojums tiešām tiks ukraiņiem, vai arī tiem, kas “briesmīgi salst” uz Baltkrievijas un ES valstu robežām !!!
Un tātad, kas notiek ar Ukrainas bēgļiem Latvijā? Apmēram tas pats, kas ar latviešu trimdiniekiem ASV, par kuriem kāds publicists (neatceros precīzi viņa vārdu un uzvārdu) bija izteicies: “Ienaidnieki grib mūs iznīcināt, draugi mūs grib pēc iespējas ātrāk asimilēt, bet neviens nepalīdzēs mums tajā, kas mums visvairāk nepieciešams – palikt par tiem, kas mēs esam – Latviešiem!”. Arī ar ukraiņiem ir tāpat. Lai arī ne pārāk bieži, tomēr ik palaikam dzird, ka nodedzināta kāda ukrainim piederoša mašīna, mājai izdauzīti logi, norauts Ukrainas karogs…utt… Skaidrs, ka ne jau Latvieši dara šīs nelietības, to paveic t.s. ‘5.kolonna”, PSRS atstātais militāro un civilo okupantu kopums, arī viens otrs “patvēruma meklētājs” no PaRašas, kuri patiešām līdz sirds dziļumiem neieredz ukraiņus, tikai vēl nejūtas tik vareni, lai sāktu viņus masveidā iznīcināt fiziski, tāpēc spiesti aprobežoties ar sīkām riebeklībām. Un, savukārt, otri ļaundari ir tādi kā R.Dimanta un viņas banda, kuriem par katru cenu vajag Latviešu nāciju atšķaidīt vienalga, ar ko; ja nevar ar aziātiem vai nēģeriem, nu, tad derēs arī ukraiņi. Vairums ukraiņu bēgļu nebūt nealkst uz mūžu apmesties Latvijā, viņi cer un arī cenšas pie pirmās izdevības atgriezties dzimtajā Ukrainā! Taču tas nu nekādi nesaskan ar sorosītu bandas plāniem ar ukraiņu palīdzību asimilēt un iznīcināt Latviešus. Un tāpēc viņi uzstāj, ka ukraiņu bēgļus pēc iespējas ātrāk vajagot “integrēt” vietējā sabiedrībā, iemācīt viņiem Latviešu valodu, sameklēt viņiem darbu (lai gan ari Latviešu vidū ir tūkstošiem bezdarbnieku); vārdu sakot, darīt visu, lai pēc iespējas palielinātu viņu vēlmi palikt Latvijā un samazinātu vēlmi atgriezties Ukrainā, jo mums taču esot “katastrofāla demogrāfiskā situācija” un “šausmīgs darba roku trūkums”. Bet patiesais viņu mērķis, kā jau minēju, ir cits, ar vienu moskaļu upuru palīdzību iznīcināt citus no moskaļiem jau agrāk cietušos un potenciāli apdraudētos ļaudis.
Bet ko darīt mums, Patriotiem, kas nevēlē ļaunu ne Latviešiem, ne ukraiņiem, kas grib, lai abas šīs tautas saglabātos un laimīgi dzīvotu savā etniskajā Dzimtenē? Īsi un skaidri – jāpalīdz ukraiņiem saglabāt savu identitāti, tāpat kā savulaik Latviešiem Amerikā un citur trimdā. Un tas nozīmē, ka nav jāstumj viņu bērni uz Latviešu skolām, bet jāiesaka viņiem turpināt attālināti mācīties Ukrainas skolās, kā tas, starp citu, tika darīts t.s. “kovida laikos” gan Latvijā, gan arī Ukrainā, jo, paldies Dievam, mūsdienu interneta tehnoloģijām ir vienalga, vai sarunu biedri viens no otra atrodas 10 vai 1000 km attālumā. Ja ukrainis grib apgūt Latviešu valodu, tas, protams, ir apsveicami, bet uztiept ar varu to viņiem nevajadzētu. Būsim godīgi, vairums latviešu, it īpaši vecākās paaudzes, joprojām ar t.s. krievvalodīgajiem sarunājas moskaliski, nebūs liels grēks, ja tā parunās arī ar ukraiņiem, savukārt, jaunākajai paaudzei, domāju, nebūs lielu problēmu sarunās ar bēgļu vienaudžiem lietot angļu valodu, ko ukraiņu jaunieši arī tīri ciešami prot. Bet, par sarunu saturu domājot, protams, ka vajag ar dziļu līdzjūtību izturēties pret viņu nelaimi, teikt, ka esam gatavi viņiem palīdzēt visos iespējamos veidos (un reāli to arī darīt!), ka ar nepacietību gaidām, kad mūsu kopīgais ienaidnieks saņems savu pelnīto sodu, bet tajā pašā laikā vajag arī atgādināt, ka viens no šī kara mērķiem ir arī izkliedēt un izsijāt pa pasauli ukraiņu tautu, līdzīgi kā tas ir noticis ar, piemēram, armēņiem, kuru skaits trimdā jūtami pārsniedz viņu skaitu Tēvzemē! Lūk, to nedrīkst pieļaut, tāpēc pie pirmās iespējas būtu jācenšas ukraiņu bēgļiem atgriezties savā Tēvzemē, neasimilēties un nepalikt svešā zemē! Un mūsu pienākums nav vis integrēt ukraiņus Latvijā, bet palīdzēt viņiem saglabāt savu ukrainiskumu un nezaudēt ilgas pēc savas tautas un senču dzimtenes! Ticu un ceru, ka, atšķirībā no Latviešiem, ukraiņiem trimda nevilksies teju 50 gadu garumā!
PAR LATVIEŠU UN UKRAIŅU PATRIOTU INTERESĒM CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
02.01.2023. Aivars Gedroics |
| Apgabaltiesa un CSDD | 24. Sep 2022 @ 22:08 |
|---|
ADMINISTRATĪVAJAI APGABALTIESAI
Baldones ielā 1a, Rīgā, LV 1007
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
e-pasts: aivars_666@inbox.lv, tālr. 28229894,
IESNIEGUMS
Lūdzu administratīvo lietu A420293421 izskatīt mutvārdu procesā, pie tam nevis videokonferences režīmā, bet mani pašu uzaicinot uz šīs lietas izskatīšanu personīgi. Es vēlos šim procesam piedot pēc iespējas lielāku publicitāti, uzaicinot uz to savus draugus, domubiedrus, kā arī lielā skaitā plašsaziņas līdzekļu pārstāvjus. Attieksme pret mani no CSDD vadības ir bijusi sevišķa nekrietna, ciniska un nekaunīga, viņi atklāti melo tiesai, sagrozot faktus pretēji reāli esošajiem.
Tāpat vēlos, lai uz tiesu kā lieciniece tiktu uzaicināta Marija Kravceviča, kas 2021.gada 29.jūlijā strādāja Daugavpils CSDD un nepamatoti iekasēja no manis 40 euro soda naudu, lai viņai pajautātu, vai tiešām man šo summu tika piedāvāts apmaksāt “brīvprātīgi”, kā to melīgi apgalvo CSDD darbinieki, vai arī man tika paziņots, ka soda naudas neapmaksāšanas gadījumā manis uzrādītajam transporta līdzeklim tehniskā apskate netiks veikta, kā tas bija patiesībā.
Paziņoju arī, ka joprojām uzturu spēkā visas citas savas prasības, kas iesniegtas šai administratīvajā lietā.
24.09.2022. Aivars Gedroics |
| Okupeklis | 12. Sep 2022 @ 15:29 |
|---|
OKUPEKLIS AIZIET, OKUPANTI PALIEK ?
2022.gada augusta beigās notika kas tāds, ko es, atzīšos, nebiju vairs cerējis piedzīvot sava mūža laikā – ar pašreizējo varturu svētību tika nogāzts t.s. “kauna stabs”, respektīvi, piemineklis Latvijas otrreizējai okupācijai no PSRS puses, kas 1985.gadā tika uzcelts Pārdaugavā, Rīgā, pēc 10-12 gadiem vairākkārt neveiksmīgi spridzināts, pēcāk remontēts, atjaunots un no pie varas esošajiem nodevējiem rūpīgi lolots un kopts, plānots pat restaurēt. Vēl pirms gada jebkura runas par šī monstra fizisku likvidēšanu tika uztvertas tāpat, ja kāds izteiktu ideju par Saules vai Mēness uzspridzināšanu – par garīgi slima cilvēka nesaprātīgiem murgiem. Kā pamatargumenti t.s. okupekļa neaizskaramībai parasti tika minēti divi: 1) nepieciešamība rūpīgi ievērot “svēto” Latvijas-Krievijas 1994.gada līgumu par okupācijas armijas izvešanu, kas uzliekot Latvijai pienākumus cienīt padomju kareivju piemiņas vietas; 2) bailes no t.s. krievvalodīgo kopienas protestiem, kas varot pāraugt asiņainā vardarbībā ar neprognozējamām sekām, kam piemērs esot līdzīgs gadījums ar t.s. “Aļošu” Tallinnā, ko gan toreiz nenojauca pavisam, bet pārcēla uz Brāļu kapiem. T.s. “gaišie spēki” gan vāri mēģināja iebilst, piem., Edvīnelis Šnorīte centās pārliecināt publiku, ka uz t.s. Pārdaugavas monstru 1994.g. līguma nosacījumi neattiecoties, jo <… >, un tāpēc to tomēr vajadzētu novākt, bet bija redzams, ka viņš arī pats šādai iespējai īstenoties dzīvē netic, runā tikai sava tēla spodrināšanas vārdā.
Un te pēkšņi krasa politikas maiņa. Līdzīgi kā 1988.gadā, kad, atceroties vēl tikai pērn vardarbīgi apspiestās “Helsinki-86” rīkotās protesta akcijas pie Brīvības pieminekļa, pēkšņi Radošo savienību plēnumā atskan žīdu poļitruka, čekas aģenta un kompartijas bazūnes Mavrika Vulfsona teiktais: “…bet Latvija tak 1940.gadā neiestājās PSRS labprātīgi, tā tika okupēta”. Un pēkšņi viss, kas pirms gada bija slikti, nu kļuva labi. Arī LKP CK ideoseks Gorbunovs, kas pirms nepilna gada bija draudējis ar “nopietnām sekām” tiem, kas dosies godināt “buržuāzisko Latviju”, nu pats to dara, un stulbais aptaurēto letiņu pūlis viņu uzņem ar gavilēm. Lūk, līdzīgi notiek arī 2022.gadā. Šoreiz kā katalizators kalpo pārliecinātās sorosietes, līdz ECT tiesnesei uzkalpojušās darbones Inetas Ziemeles publicētais raksts, kurā pausts, ka kara apstākļos, kad Krievija iebrukusi Ukrainā, ar to noslēgtos līgumus varot vairs tik stingri neievērot. (skat. https://nra.lv/latvija/377442-ziemele-par-uzvaras-parka-pieminekli-tas-apzime-agresoru.htm). Un pēkšņi arī visi pārējie sorosieši sarosās un sāk korī bļaut: “Jā, pareizi, nost no draņķi!”. Sevišķi aktīvs kļūst kāds nacionālo un seksuālo minoritāšu pārcentīgs aizstāvis Ralfs Eilands, kurš pat organizē ļaužu pulcēšanos uz protesta akcijām, pieprasot aizvākt okupekli (vai “brašie Patrioti” no “VL-TB/LNNK” kaut reizi līdz tam mēģināja ko tādu organizēt? Kur nu, ļipa drebēja, un nedrīkstēja tak arī valdību šūpot!). Organizē pat naudas vākšanu ķēma demontēšanai, un visai īsā laikā tiek iegūta gana iespaidīga summiņa. Triecientempā tiek iesniegts Saeimā un sekmīgi tālāk virzīts likumprojekts “Par padomju un nacisma (labi zinot, ka pēdējo Latvijā nav, bet politkorektums stāv pāri visam, turklāt tas kalpo kā brīdinājums, nedod Dievs, nākotnē neuzbūvēt kādu piemiņas akmeni leģionāriem ārpus kapiem…utt.) režīmu slavinošo objektu demontāžu”. Okupanti gan vēl paspēj 9. un 10.maijā uz atvadām sarīkot grandiozas orģijas monstra pakājē, bet uzreiz pēc tam objekts tiek ierobežots un pieeja tam liegta.
Interesanti pavērot mūsu tautiešu reakciju uz šīm pārvērtībām. Lai arī varbūt šādi ļautiņi nebūtu īpašas pieminēšanas vērti, es tomēr atļaušos pievērst uzmanību diviem gana aktīviem pensionāriem – Gunāram Laukam no Rīgas un Jānim Dibrančam no Garkalnes, kas izmantoja katru iespēju ar “(Ne)Brīvā mikrofona” un “Latvijas Avīzes” lasītāju rubrikas starpniecību pat vairākas reizes aģitēt nekādā ziņā neaiztikt monstru, bet tikai pielikt tam klāt paskaidrojošu uzrakstu, jo “nav vajadzīgi satricinājumi jau tā nestabilajā laikā”. Nebūtu jābrīnās, ka senilam šiziķim varētu likties, ka okupekļa nemirstība garantēs mūžīgu dzīvi arī pašam, bet uzmanības vērts ir fakts, ka tādiem gļēviem deģenerātiem vienmēr tiek dota zaļā gaisma uzskatu paušanā, pat, ja tie jau nonāk pretrunā ar valdošās sorosiešu kliķes viedokli. Taču, ja kāds mēģina atgādināt, ka Varoņi Pērkonkrustieši jau pirms teju 30 gadiem mēģināja šo kauna traipu novākt, par to samaksājot ar savu dzīvību vai brīvību, tad šādu viedokli nekur nedrukā un radio ēterā nekavējoties tas tiek atslēgts. Bet pievērsīsimies nu plašāk pazīstamām personām. Mūziķis Ainārs Mielavs, kurš pats vēl nesenā pagātnē rīkoja 9.maijā koncertus pie monstra, nu spiests atzīt, ka situācija valstī esot mainījusies un okupeklis būs jāvāc vien nost. Toties cita dziedātāja Olga Rajecka, kas līdz šim bija izcēlusies ar relatīvi nacionāliem uzskatiem un bija viena no retajām plaši pazīstamajam personām, kas nebaidījās it pa laikam publiski izteikties, ka piemineklis okupantiem ir jāvāc nost, pēkšņi bailēs nomīž un intervijā “Privātajai dzīvei” sāk aģitēt nogaidīt, jo šis nu galīgi neesot īstais laiks monstra demontāžai. Interesanti sanāk, ka viņas nožēlojamā drebēšana (skat. https://www.mammamuntetiem.lv/gimene-un-attiecibas/intervijas/55191/olga-rajecka-kara-ir-atlauts-dziedat-raudat-mirt-un-dzimt?fbclid=IwAR3dYvR7-6D0-bz9JO6wljWpcIRM_U5aRhI5KLQd6GA1JHv59NzHmyYPYF4) iegūst publicitāti gandrīz vienlaikus ar I.Ziemeles aicinājumu izbeigt reiz drebēt. Nu tagad Oldzīte laikam dusmās kož pirkstos un lamā pati sevi par to, ka nesekoja principam: “dažreiz ir labāk paklusēt, lai ļaudis domā, ka varbūt esi muļķis vai gļēvulis, nekā atvērt muti un izgaisināt visas šaubas par to”. Lai nu kā tur būtu, bet šai dāmītei nekad vairs neatmazgāties, šis kauna traips viņai paliks uz mūžu, tāpat kā, starp citu, Maestro Raimonda Paula nodevīgais balsojums par Abrenes novada uzdāvināšanu Krievijai.
Kas ir bijis par iemeslu šādām pārvērtībām? Par M.Vulfsonu un viņa 1988.gada runu šoreiz daudz neizteikšos, piebildīšu vienīgi, ka laikam jau indulgenci tai viņš saņēma no Maskavas. Savukārt, indulgenci Ziemeles aktivitātēm, visticamāk, bija devusi Brisele. Jo neviens cits kā ES un zināmā mērā arī NATO struktūras ik pa laikam mūs pamācīja netracināt Krieviju, citādi tas radīšot nevajadzīgas kā politiskas, tā ekonomiskas problēmas gan visai Eiropai, gan Amerikai. Nu laikam pēc PaRašas nekaunīgā 2022.gada 24.februāra iebrukuma Ukrainā šīs struktūras sāka beidzot saprast, ka ar līšanu pakaļā Hutinam ir pārcentušās un deva atļauju uztaisīt viņam tādu nelielu riebeklību, sak, še tev, vecīt, vismaz tāds simbolisks spļāviens ģīmī par tavu pārmērīgo bezkaunību. Jāatzīmē, ka okupekļu novākšana ir uzņēmusi apgriezienus visā Austrumeiropā, ne jau tikai Latvijā. Tiesa, kaimiņvalstīs lielākoties vāc nost obeliskus no kapiem, citās publiskās vietās tie tur sen jau ir likvidēti. Mēs gan līdz tam arvien vēl neesam izauguši, minētajā likumā ielikta speciāla atruna, ka uz apbedījumu vietām tas neattiecoties. Tas nozīmē, ka Daugavpils centrā Dubrovina parkā joprojām turpinās degt Mūžīgā uguns par godu dažiem PSRS okupantu armijas ģenerāļiem, kuri tā kā guļot, tā kā varbūt arī neguļot zem stabiem, kas uzstādīti 1984.gadā par godu Daugavpils padomju okupācijas 40.gadskārtai. Bet sorosietis Artūrs Plešs skubina D-pils mēru Elksniņu ātrāk gāzt nost divus citus stabus, no kuriem viens atrodas pilsētas nomalē, bet otrs paslēpts starp parka kokiem, un traucē minimāli, ja salīdzina ar Dubrovina parka monstru. Kārtēja divkosība un “miglas pūšana acīs”, kas tik raksturīga ir mūsu nožēlojamajiem varturiem. Jā, piekrītu, ka miris karavīrs vairs nav bīstams un nīst viņu nav jēgas, neiebilstu arī principā pret kritušo piemiņas godināšanu, taču to jādara atbilstošā veidā. Pirmās brīvvalsts laikā kareivju piemiņas vietās tika uzstādīti īsi un lakoniski uzraksti: “Lielajā pasaules karā kritušajiem krievu armijas karavīriem”. Lūk, līdzīgi varētu rakstīt arī mēs: “2.pasaules karā kritušajiem padomju armijas karavīriem”. Bet nav pieļaujami nekādi padomju simbolikas elementi un pateicības vārdi “varonīgajiem atbrīvotājiem no fašistiem”. Diemžēl nekādas pārmaiņas šai jomā netiek pat plānotas, arī mūsu “radikālnacionāļi” ir pret jebkura veida kapu pārbūvi.
Runājot par okupekļa vietas tālāku pārveidošanu, neviens pat neieminas, ka tajā noteikti būtu jāuzstāda piemiņas akmens bojā gājušajiem Varoņiem – Valdim Raupam un Aivaram Vīksniņam. Par viņiem vispār neviens varturis nerunā. Tāpat arī neieminas par nepieciešamību juridiski reabilitēt pretlikumīgi notiesātos Pērkonkrustiešus un izmaksāt viņiem kompensāciju par ieslodzījuma nepamatoti pavadīto laiku. Kur nu – esot pat administratīvi (labi, ka vēl ne krimināli) sodīts kāds puisis, kurš šovasar atskaldīja gabalu no okupekļa, jo darījis to pirms varturu noteiktā termiņa. Lūk, tas uzskatāmi parāda, ka nekādas nopietnas, reālas pārmaiņas Latvijā nenotiek un nav nemaz paredzētas, Pārdaugavas monstra demontāža bija tikpat formāls pasākums kā savulaik Ļeņina pieminekļa aizvākšana no Rīgas centra.
Pats galvenais faktors tomēr ir šāds – okupeklis ir prom, bet okupanti paliek tepat. Pretēji prognozētajam, nekāda īpaša pretdarbība no viņiem monstra demontāžas laikā nesekoja – nebija ne degošu automašīnu, ne izsistu veikalu vitrīnu, ne ievainoto un kritušo ļaužu uz ielām. Acīmredzot tie draņķi saprata, ka drošības iestādes ar viņiem šoreiz neauklēsies, savukārt, Putins ir pārāk aizņemts Ukrainā, lai ar savu karaspēku dotos šiem palīgā “cīņā pret fašistiem”. Tomēr naivi būtu cerēt, ka turpmāk viņi vairs savas orģijas nerīkos, jo nebūs vairs, kur to darīt. Varēs iet gan uz tukšo laukumu, gan atrast citu pieminekli, kur izvērsties – piemēram, Raiņa bisti vai piemiņas vietu 1905.gada cīnītājiem. Kā paruna saka: “Būtu tikai cūkas, gan dubļi šīm atradīsies”. Un, pat ja viņi arī nekādus pasākumus vairs nerīkotu (utopija !!!), viņu klātbūtne pati par sevi ir ārkārtīgi nomācoša un apgrūtinoša latviešiem. Savulaik 90.gadu sākumā Krievijā bija populāra dziesma par Ļeņinu: «дедушка умер, а дело живет, лучше бы было бы наоборот» (“vectētiņš miris, bet viņa lieta dzīvo, labāk būtu bijis otrādi”). Lūk, es pēc analoģijas arī varētu teikt – okupeklis ir prom, bet okupanti te paliek, labāk būtu bijis otrādi. Vai ir kāda partija no 19 vēlēšanām pieteiktajiem sarakstiem, kura kaut vai ar pušplēstu vārdu ieminētos par Latvijas dekolonizāciju – atbrīvošanu no okupantiem? Nē, runa ir tikai par viņu arvien ciešāku piesaisti Latvijai, latviskojot skolas, kur šie mācās, un uzspiežot viņu integrēšanu pamatnācijā. Tai pašā laikā Putins nepārtraukti aicina visus apbižotos krievus doties uz Roģinu, solot viņiem patvērumu un pilsonību, bet mēs vadāmies pēc idiota D.Lemešonoka savulaik teiktā: “Neatdosim mūsu krievus Putinam, mums pašiem viņi vajadzīgi!”. Līdz ar to rodas jautājums – vai Patriotiem ir, par ko balsot? Mana atbilde ir – kā parasti, arvien vēl nav! Tāpēc loģiski būtu vēlēšanas ignorēt, tomēr es gan ieteiktu rīkoties citādi. Kā rāda socioloģiskās aptaujas, ir daži pretīgi sorosiski veidojumi – t.s. Progresīvie, viltusKonservatīvie (cionistu un pederastu draugi), Sorosa jaunais projekts t.s. “Apvienotā saraksta” izskatā, kuri varētu balansēt uz 5% robežas. Mums būtu jāpalīdz viņiem šo robežu nepārvarēt, palielinot vēlēšanās piedalījušos ļaužu skaitu. Tāpēc iesaku uz iecirkni tomēr atnākt un iemest urnā TUKŠU APLOKSNI, vai vēl labāk – biļetena izmēriem atbilstošu papīra lapu, uz kuras uzrakstīts pēdējā laikā ļoti modernais, no Ukrainas jūrniekiem patapinātais sauklis: “DEPUTĀTU KANDIDĀTI, POŠĻI NAH… !!!”. Tādejādi mēs nebūsim atbalstījuši nevienu no Latviešiem naidīgajiem 19 sarakstiem un vienlaikus arī pauduši attieksmi pret viņiem un viņu piekopto politiku. Un vienlaikus, protams, mums jādarbojas, jārīkojas, lai kādreiz tomēr parādītos tāds saraksts, par kuru Latviešiem ir vērts balsot !!!
Ukrainas karš atdzīvina Nacionālisma ideju visā pasaulē, arī Latvijā tā var un tai vajag valdīt, ja vien mūsu tautieši darbosies aktīvi un paši gribēs, lai tā notiktu !!!
LATVIJU LATVIEŠIEM !!! NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
12.09.2022. Aivars Gedroics |
| Kas vēl nav redzējis... | 19. Aug 2022 @ 17:34 |
|---|
OMD – LATVIEŠU GLĀBIŅŠ VAI DRAUDS ???
Nu jau vairāku gadu garumā publiskajos plašsaziņas līdzekļos tiek sludināts, ka diez ko pareizi vis neesot, ka citās Baltijas valstīs un vairumā ES valstu dienests armijā esot visiem, kam ir atbilstoša veselība, obligāts, bet mums tas joprojām ir brīvprātīgs. Algota armija esot mazskaitlīga, kritiskā brīdī tā varot nespēt pildīt savus pienākumus, turklāt, nez vai varot paļauties uz tādiem karotājiem, kas pilda dienestu naudas dēļ…utt., utjp. Nekur tālāk par vispārēju pļāpāšanu gan šis jautājums nevirzījās, bet te, laikam jau Ukrainas notikumu kontekstā, pēkšņi parādījās nožēlojamā kosmopolīta-sorosieša, kurš gan viņam vien zināmu iemeslu dēļ pēdējos gados ar Dievu uz pusēm mēģina tēlot nacionālistu, pašreizējā Aizsardzības ministra Arta Pabrika skaļi paustā ideja jau no 2023.gada 1.janvāra sākt atkal pāriet no algota dienesta uz obligāto.
Praktiski visi saziņas līdzekļi uzņēma šo aicinājumu ar gavilēm (un kā gan citādi – teju visi tie pūš Sorosa stabulē, līdz ar to jebkura sorosieša paustā ideja tiks uzņemta ar sajūsmu), viens otrs jau aizmurgojās par tiktāl, ka ņēmās salīdzināt Latviju ar Izraēlu (ar ko gan mēs sliktāki?) un piedāvāt šo ideju attiecināt arī uz sievietēm. Par to man nekāda brīnuma nav, nedaudz gan pārsteidza praktiski visu Saeimas frakciju nekritiska pievienošanās šai idejai. Pseidonacionālais viltuspatriotelis Edvīnelis Šnorīte (nez kāpēc pēdējā laikā sācis audzēt Hitleram līdzīgas ūsiņas) uzreiz kvēli piebalso – jā, jā, viņš sen jau esot teicis, ka tā vajagot, tikai OMD varot Latviju paglābt no neatkarības zaudēšanas un varbūt pat preventīvi novērst moskaļu iebrukumu. Šī radījuma demagoģija man sen jau zināma. Atceros, ka pirms gadiem trim par viņa palīgu kļuvušais manis kādreiz ļoti cienītais Leonardiņš Inkinelis kādā no savām pārraidēm kanālā “Youtube” ar nosaukumu “Būt latvietim” murgoja, cik gan laba lieta esot obligātais militārais dienests (OMD) – tas visus mīkstčauļus pataisot par īstiem vīriem, un daudzi sveštautieši pēc tā iziešanas kļūstot Latvijai lojāli (nevienu gan praktisku šāda gadījuma piemēru viņš, protams, nenosauca)… Man kļuva pretīgi no kādreiz par prātīgu uzskatītā vīra dzirdēt tādus šiziskus apgalvojumus, es atslēdzos no pārraides un turpmāk vairs to neskatos un neklausos (aizliegts tur dzirdēto komentēt man tika jau vairākus mēnešus pirms tam). Tas, kā ir degradējies L.Inkins pēc tam, kad sāka pielaizīties E.Šnorem, ir speciālas, atsevišķas publikācijas vērts, pie tā šoreiz pārāk ilgi nekavēšos... Interesanti ir kas cits – uzreiz pēc intervijas ar Edvīneli parādīts tiek it kā pretējās puses pārstāvis Janka Urbanovčiks. Un ko domā – arī šis tips ar visām četrām ir par OMD ieviešanu. Argumenti it kā papildina Šnorītes teikto – armija cilvēkus disciplinējot, padarot fiziski izturīgus, vīrišķīgus…un, protams, arī saliedējot Latvijas iedzīvotājus vienotā politiskā nācijā! Tātad, viņi abi kopā pateica faktiski to, ko Leonardelis jau bija propagandējis dažus gadus iepriekš. Te nu mēs redzam kārtējo pierādījumu tam, ka nekādu būtisku atšķirību starp dažādām Saeimas frakcijām nav, viņi visi pūš vienā stabulē, un draudzēties (sadarboties) ar kādu naciķi ir tas pats, kas, pidara Streipa vārdiem runājot, likties gultā ar zociķi. Varu tikai lieku reizi papriecāties, ka manis vēlēto deputātu jau kopš 1998.gada “4.maija Saeimā” nav.
Lai nu paliek tie mūsu draņķa varturi, lai muld, kas viņiem ienāk viņu gudrajā prātiņā un cer, ka mūsu dumjā tauta atkal uzķersies uz viņu tukšpļāpīgo demagoģiju un atkal no jauna iebalsos viņus Trekno cūku zemē pie pilnas siles. Jautājums ir cits – kā vērtēt ideju par OMD no Latvju Patriotu viedokļa? Te nu būtu jāatceras notikumi no vēstures. Kas bija tie, kuri guva uzvaras smagākajās cīņās Latvijas teritorijā un ārpus tās? Pamatā tie bija brīvprātīgie – gan Latvju Strēlnieku rindās 1.Pasaules karā, gan vēlāk Brīvības cīņās (padsmitnieku – skolnieku rota vien ir ko vērts!), gan 2.Pasaules kara laikā policijas bataljonu un vēlāk Latvju Leģiona sastāvā. Par Nacionāliem Partizāniem vispār nav, ko runāt – tos nebija, kam iesaukt! Negribu, protams, teikt, ka visi obligāta kārtā iesauktie masveidā taisīja biksēs, skrēja slēpties zem tilta kā Šveiks vai pie pirmās izdevības padevās ienaidniekam. Nē, tur bija visādi cilvēki, arī varonīgi, bet tomēr – pamatā cīņu smagumu uz sevi iznesa brīvprātīgie, būdami vajadzības gadījumā gan avangardā, gan arjergardā. Izskaidrojums vienkāršs – viņiem bija cīņas motīvs, kas lika pašiem pieteikties karot, apzināti riskējot ar savu veselību un dzīvību. Savukārt, obligātā kārtā iesauktajiem, kā pagātnē dzirdēju stāstām vienu 2.pasaules kara veterānu, kurš 1944.gadā tika iesaukts PSRS karaspēkā, bija – glābt savu ādu, arī uz līdzbiedru rēķina, ja savādāk nevarēja. Un tas vismaz daļēji izskaidro, kāpēc savulaik 10-kārtīgais PSRS armijas pārspēks tomēr veselu pusgadu nevarēja salauzt Kurzemes cietoksni – tā aizstāvjiem bija krietni lielāka motivācija karot.
Tas pats bija vērojams Ukrainā jau 2014.gadā. Tā sauktā regulāra ukraiņu armija, praktiski tikai no OMD zaldātiem sastāvoša, padevās faktiski bez cīņas, retie puiši, kas tomēr mēģināja pretoties, arī bija spiesti atkāpties, secinot, ka viņu ir pārāk maz, turklāt kārtīgi karot viņi savā OMD nemaz nebija iemācīti. Un tikai brīvprātīgo bataljoni no “Labējā sektora”, arī pulka “Azov”, kas būtībā bija dabūjuši ieročus nelegālā ceļā un trenējušies karadarbībai pašmācībā, bieži par to pat neinformējot Ukrainas varturus, bija pie, kas par savu dzīvību cenu, ar kurām viņi kaujā absolūti nerēķinājās, apturēja moskaļu iebrukumu, neļaujot viņiem pilnībā sagrābt visu Donbasu (Krimā šo karotāju nebija, tāpēc to Putins norija kā sviestmaizi). Viņu cīņas spara iedvesmoti, drosmīgāki kļuva arī oficiālie armijas karavīri, sāka jau pāriet pretuzbrukumus un būtu arī uzvarējuši, ja nesaņēmuši dunča dūrienu mugurā – žīda Porosjonka parakstīto t.s. “Minskas vienošanos”, ko šobrīd uzskata par labāku vispār nepieminēt un noklusēt kā nebijušu.
Arī patlaban cīņā pret nu jau daudz lielāka mēroga moskaļu agresiju galveno smagumu iznes brīvprātīgie. Mums tas liekas neticami, ka kara komisariāti pat nejaudā pieņemt visus karot gribošos, atklāti sakot, ka valstij nepietikšot ieroču, ko viņiem izsniegt (t.sk., arī tiem, kas atbrauc karot no ārzemēm). Karot piesakās arī sievietes, bet pensionāri mājās gatavo desmitiem pudeļu ne jau ar pašbrūvēto dziru, bet gan degmaisījuma pudelēm, t.s. Molotova kokteiļiem, ko gatavojas mest virsū moskaļu transportlīdzekļiem ar nu jau visiem labi zināmo “Z” un “V” simboliku, ja tie parādītos viņu pilsētas ielās. Un, jā, viņu vidū netrūkst arī tādu, kas ģimenē runā krieviski, jo viņi saprot – priekš Putina viņi visi ir FAŠĪSTI, jo dzīvo Ukrainā (līdzīgi kā savulaik PSRS armijā uztvēra jauniesauktos no Baltijas republikām, nešķirojot, vai tiem bija uzvārds Bērziņš vai Ivanovs), bet fašistus, ka zināms, jāsit nost visus bez vecuma un dzimuma atšķirības, kā to rāda jau piekoptā drausmīgā prakse, ko mēs redzam Bučā, Irpeņā un citās no moskaļu bandītiem atbrīvotās teritorijās. Lūk, Ukrainā varbūt tiešām izveidosies nācija uz politisko ideju pamata, lai gan nodevēju un gļēvuļu arī tur ir pa pilnam, tos vienkārši nav pieņemts skaļi pieminēt.
Kas šobrīd notiek Latvijā? Mēs redzam, ar kādu naidu vairums mūsu vietējo krievvalodīgo izturas pret tiem, kas evakuējušies no karadarbības zonas uz Latviju. Sākot ar rupju izsmiešanu un apsaukāšanu par to, ka viņi runājot cilvēku valodā ar savu pretīgo hoholu akcentu un beidzot ar piekaušanu uz ielas, automašīnu sišanu, dedzināšanu un citāda veida īpašuma bojāšanu. Vēl vairāk – nereti trūkties dabū arī latvieši, kas uzdrošinās publiski parādīties uz ielas ar ukraiņu simboliku. Tādu gadījumu jau ir pietiekami daudz, sodi gan par to pārsvarā tiek uzlikti simboliski. Īstais šī naida iemesls gan, protams, nav nepareizās krāsas vai kroplā valoda, bet gan šo ļaužu izteiktais antikrieviskums un antiputinisms, ko ar demagoģiju un Krievijas masu mēdiju melu pārstāstu palīdzību, protams, neizskaudīsi, jo šie ļaudis gana daudz jau paši ir pieredzējuši dzīvē, lai uz pasaciņām neuzķertos. Nereti dzi9rd – viņi nāk pie ārsta, lai šos dakterējam, bet vainas taču ieguva, cīnoties pret “mūsējiem”, t.i., Krievijas armiju. Šādi pārsvarā pukst vecāka gadagājuma ļaudis, bet viņu bērni un mazbērni mazāk runā, vairāk dara – tā, kā augstāk ir aprakstīts. Par to, kas tiek publicēts internetā, vispār nav jēgas runāt, ja nu īsumā, tad – Latvijā vienkārši nepietiktu cietumu, lai sasēdinātu visus tos, kas slavē Putina rīkļurāvējus un vēl drīzu nāvi ukraiņiem. Viņu vidū netrūkst arī latviešu skolu beidzēju un tādu, kas latviski prot runāt teju bez akcenta.
Un tagad padomāsim, tautieši, kas notiks, ja jauno paaudzi, kas nāk no šādām ģimenēm, sāksim piespiedu kārtā iesaukt armijā (vairums no viņiem diemžēl ir LR pilsoņi – gan iemantotie, gan naturalizētie)? Ja viņi izvēlēsies nosimulēt slimību vai arī aizbraukt uz citām ES valstelēm, kur pie pirmās izdevības pieņems citas valsts pilsonību, nesaglabājot Latvijas, tā vēl būs veiksme. Viņi vismaz nebūs bruņoti ar mūsu dotajiem ieročiem. Bet bēdīgāk būs, ja šie radījumi aizies gan armijā, apgūs to, ko tur māca, bet pēc tam vērsīs ieročus pret tiem, kas neizrāda pietāti viņu mīļajam Hutinam. Piemēri vēsturē ir gana sastopami. Varbūt nav korekti salīdzināt, bet atcerēsimies kaut vai mūsu pašu streļķus, kuri cara dotos ieročus beigās pavērsa pret pašu caru, kad saprata, ka vajadzīgi viņi ir tikai kā lielgabalu gaļa, bet nekādu brīvību un pat autonomiju cars viņiem dot pat nedomā, lai cik viņi dūšīgi karotu par Krievzemi. Beigās cars dabūja to, ko bija pelnījis, un Krievijas impērija sabruka, lai gan PSRS, kas izveidojās uz tās drupām, īpaši labāka jau arī nebija… Baidos, ka Latviju arī gaida līdzīgs liktenis. Uz kuru pusi šautu vairums krievvalodīgo Krievijas iebrukuma gadījumā, domāju, nav nevienam jāskaidro. Varētu būt pat vēl sliktāk – izveidotos bruņotas bandas, kas sarīkotu dumpi, pasludinātu te Daugavpils un Rēzeknes “neatkarīgās republikas” (pēc analoģijas ar Doņecku un Luhansku) un tad palūgtu “brāļu tautas” karaspēku doties viņiem palīgā, kamēr “zvērīgie nacisti” nav viņus visus nomušījuši. Domāju, ka tāds Urbanovičs to ļoti labi saprot un tieši to arī grib panākt, tāpēc plati, ciniski smaidot, izsaka atbalstu OMD. Ko domā tādi kā Šnorīte – paši ir muļķīši vai mūs par duraciņiem tur – lai katrs atbild pats. Mums gan ir skaidrs – pie šāda nacionālā sastāva, Latvijai esot pārkrievotai, nedekolonizētai, ieviest OMD būtu vienkārši pašnāvnieciski. Pēc maniem novērojumiem, vismaz 80% daugavpiliešu atbalstītu šādu Donbasam analogu scenāriju.
Pabriks un vēl daži varturi jau steidzas solīt, ka visus nelojālos varēšot atsijāt, neņemt armijā, bet nosūtīt uz alternatīvo dienestu – darba bataljonos utt. Lai šie darboņi sākuma attīra pašreizējo armiju, daudzos drošības dienestus, valsts un pašvaldību policiju. Pat mūsu žurnaļugas spiesti atzīt, ka spēka struktūrās Putina fanu ir kā sunim blusu. Un tikai nedaudzi no viņiem atklāti pauž savus uzskatus, parādot “aisberga redzamo daļu”, pārējie tur dūri kabatā, kuru, protams, nekavējoties izvilks, tiklīdz, pēc viņu domām, būs pienācis īstais brīdis. Un, ja mēs paši vēl viņiem iepriekš tajā dūrē būsim ielikuši ieroci – bail pat domāt, kas tad notiks tālāk…
Kāds būtu mans ieteikums? Rūpīgi izvērtēt visas spēka struktūras, caur smalku sietu izsijāt visus nelojālos Latvijai un draudzīgos Krievijai. Lai mūsu aizstāvju kļūst mazāk, bet tie toties ir uzticami. Armijai jāpaliek stingri profesionālai, jāattīsta Zemessardze, kur var pietiekties visu dzimumu un tautību cilvēki, kas tiešām var un grib aizstāvēt Latviju. Zemessardzei faktiski būtu jāsaplūst ar robežsardzi, jo robežas kā tādas Austrumu virzienā mums praktiski nav – tie žogi, kas pat ne visur ir uzbūvēti, ir tīrākās butaforijas. Uz vietām – pilsētās, ciematos – būtu jāatjauno Aizsargu organizācija, kas vienlaikus gan palīdzētu policijai, gan kontrolētu tās darbību (daudzi policisti drīzāk būtu pēc veca parauga dēvējami par mentiem). Un pats galvenais – jāizraida no Latvijas (tieši jāizraida, nevis jābaro cietumos kā kaujamas cūkas) visu tautību draņķus, kuri atklāti pauž atbalstu Hutinam un viņa piekoptajai agresijai pret kaimiņtautām. Ja pašreizējā likumdošana to neļauj, tad tā ir atbilstoši jāizmaina. Atcerēsimies, ka savulaik “DDD” žurnālistu L.Muzikantes un I.Liepas Saeimas deputātiem uzdotie loģiskie jautājumi, kad no Latvijas izraidīs pret mūsu valsti un pamatnāciju nelojālus žīdus, noveda pie krimināllietas ierosināšanas pret šāda jautājuma uzdevējām. Ļoti ceru, ka pašreizējos draudu apstākļos varturiem pietiks veselā saprāta ko tādu neatkārtot. Un, visbeidzot, atcerēsimies Ā.Hitlera rakstīto viņa mūža darbā “Mana cīņa”: “Tauta tikai tad celsies cīņā par savu valsti un nebaidīsies atdot par to savu dzīvību, ja tā redzēs, ka šī valsts ik dienu, ik stundu, ik minūti rūpējas, lai tās iedzīvotājiem dzīve kļūtu arvien labāka”. Vai mūsu varturi dara ko tādu? Par atbildi jau iztēlē dzirdu cinisku smieklu kori… Nu, ja tā, tad nekāds OMD neglābs Latviju un Latviešus no iznīcības, pat, ja mums arī pazudīs “5.kolonna”.
PAR NO NAIDĪGIEM NELIEŠIEM BRĪVU, LATVISKU LATVIJU CĪNAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
13.07.2022. Aivars Gedroics |
| » Cīņa ar VDEĀK |
|---|
ADMINISTRATĪVAJAI APGABALTIESAI
Baldones ielā 1A, Zemgales priekšpilsētā, Rīgā, LV-1007
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Daugavpilī, Teātra ielā 34-35, LV 5401,
e-pasta adrese: aivars_666@inbox.lv,
tālr.: 28229894,
APELĀCIJAS SŪDZIBA
Ar Administratīvās rajona tiesas 2022.gada 30.jūnija lēmumu tiesneša Stanislava Linkeviča personā tika noraidīta mana prasība atcelt VDEĀK (Komisijas) 2021.gada 21.novembra lēmumu nenoteikt man invaliditāti.
Uzskatu, ka šis lēmums ir nepamatots, prettiesisks un pilnībā atceļams.
Pilnīgā uzturot visus argumentus, kas jau minēti manā sūdzībā 1.instances tiesai, gribu vēl papildināt dažus vērē ņemamus faktus.
Spriedumā ir minēts, ka “…tiesai ir jāpārliecinās, vai Komisija, izmantojot novērtējuma brīvību pieteicēja funkcionēšanas ierobežojuma pakāpes un darbspēju zaudējuma noteikšanā, nav balstījusies uz kļūdaini konstatētiem faktiskajiem apstākļiem vai tie nesatur pēc būtības acīmredzamas novērtējuma kļūdas” .
Uzskatu, ka tiesa par to nav pārliecinājusies. Tiesa nav ņēmusi vērā, ka neviens no t.s. “ekspertiem”, kas mani pēc būtības atzina tikpat kā pilnībā veselu, nav mani nemaz redzējuši, bet vadījušies tikai pēc tās ļoti skopās informācijas, kas viņiem tika piegādāta papīra formātā. Viņi nav mērījuši man asinsspiedienu, pulsu, klausījušies sirdsdarbību, plaušas, bronhus (cita starpā, es tiesas sēdes laikā teicu, ka mani jau vairāk kā 20 gadus moka hronisks bronhīts, kas tiesas spriedumā nekādā veidā netika atspoguļots)…utt., utjp., novērtējuši manu veselības stāvokli vizuāli. Vēršoties tiesā, es pievienoju lietas materiāliem kopijas no manas slimības vēstures uz veselām 37 lappusēm, ar kuru saturu detalizēti iepazīties, domāju, nebija ne iespējas, ne arī vēlēšanās ne t.s. “ekspertiem”, ne tiesnesim Linkevičam.
Līdz ar to, manuprāt, visām augstāk minētajām personām nevarēja rasties pietiekams priekšstats par mani kā cilvēku un manu veselības stāvokli kopumā kā tādu. Par “ekspertu” formālo un rupji nolaidīgo attieksmi pret savu pienākumu pildīšanu liecina arī fakts, ka uz dokumenta bija nepareizi norādīts tā pieņemšanas datums un pat mēnesis. Nav saprotams arī, kā mans iesniegums ar pavaddokumentiem, ko sākotnēji biju nosūtījis VDEĀK Jēkabpils filiālei, nonāca Rīgā, un kāpēc atbilde tika saņemta no turienes, nevis no manis izvēlētā adresāta.
Domāju, ka negatīvā attieksme pret manu personu un invaliditātes noteikšanas atteikšana ir saistīta ar manu sabiedriski-politisko darbību, t.sk., publikācijām internetvietnē klab.lv, kur, cita starpā, atrodama arī publikācija ar nosaukumu “INVALĪDI-KROPĻI”, kurā es izsaku savas pārdomas par, manuprāt, bieži vien nepamatoto invaliditātes noteikšanu psihisko slimību gadījumā (skat. http://klab.lv/users/aivars_666/121597.html). VDĒĀK Rīgas apvienotā nodaļa nodarbojas arī ar šādu gadījumu izskatīšanu un, ļoti iespējams, ir dusmīga uz mani, ka es savulaik uzdrošinājos rakstā apšaubīt viņu kompetenci un godīgumu.
Tāpat pieļauju, ka tiesnesis Staņislavs Linkevičs varētu būt radinieks Daugavpils pašvaldības policijas priekšniekam Aleksandram Linkevičam. Ar šo iestādi man gadu gaitā ir izveidojušās naidīgas attiecības, esmu vairākkārt vērsies tiesā ar prasību atcelt man tās nepamatoti uzliktos administratīvos sodus. Ja mans pieņēmums atbilst patiesībai, tad nav brīnums, ka S.Linkevičs nenostājās manā, bet gan t.s. “ekspertu grupas” pusē. Sprieduma norādīts, ka “…tiesas ieskatā pieteicēja vērtējumam par savu funkcionēšanas ierobežojumu pakāpi piemīt subjektīvisms.” Uzskatu, ka subjektīvisms šajā gadījumā piemīt t.s. “ekspertiem” un arī tiesnesim Linkevičam, kuri manu lietu izskatīja, vadoties no personīgās nepatikas pret mani kā sabiedriski-politiski aktīvu personu un apzināti neobjektīvi vērtēja manu veselība stāvokli man par sliktu, lai tādejādi sodītu mani par manām publiskajām aktivitātēm.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto, lūdzu apgabaltiesu :
1. Pilnībā atcelt S.Linkeviča 30.06.2022. spriedumu.
2. Apmierināt manu lūgumu noteikt man vismaz 3.grupas invaliditāti.
3. Lietu izskatīt MUTVARDU procesā, ja tas nepieciešams epidemioloģiskās drošības dēļ, lietojot videokonferenci.
4. Atbrīvot mani no tiesas nodevas 60 euro apmērā, par pamatu ņemot lietā jau esošos materiālus un manis papildus iesniegto izziņu no VSAA.
Pielikumā: VSAA izziņa uz 1 lpp.
11.07.2022. Aivars Gedroics
11. Jul 2022 @ 00:27
|
| » Lai smerdeļi necer, ka es padošos |
|---|
ADMINISTRATĪVAJAI APGABALTIESAI
Baldones ielā 1A, Zemgales priekšpilsētā, Rīgā, LV-1007
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Daugavpilī, Teātra ielā 34-35, LV 5401,
e-pasta adrese: aivars_666@inbox.lv,
tālr.: 28229894,
APELĀCIJAS SŪDZĪBA
Administratīvās rajona tiesas Rēzeknē tiesnese S.Pujāte ar savu 01.04.2022. spriedumu nolēma noraidīt manu, Aivara Gedroica, pieteikumu par VAS „Ceļu satiksmes drošības direkcija” faktisko rīcību, 29.07.2021. pirms transportlīdzekļa VW Passat Variant, ar valsts reģistrācijas numuru HN6602, tehniskās apskates veikšanas piespiedu kārtā iekasējot naudas sodu 40 euro, atzīšanu par prettiesisku, mantisko zaudējumu – iekasētā naudas soda 40 euro un maksas par naudas soda iekasēšanu 0,99 euro (ar pievienotās vērtības nodokli) – un nemantiskā kaitējuma – atvainošanās pieteicējam – atlīdzināšanu.
Uzskatu, ka šis lēmums bija nelikumīgs, nepamatots, prettiesisks un ir pilnībā atceļams.
Papildus visiem tiem argumentiem, kurus minēju sūdzībā 1.instances tiesai, un kurus joprojām uzturu spēkā un lūdzu ar tiem iepazīties apelācijas instances tiesu , izmantojot esošos lietas materiālus, gribu vēl papildināt sekojošo.
Lietas materiāli liecina, ka tiesnese Pujāte nav iedziļinājusies lietas būtībā, bet ir faktiski pārkopējusi to viedokli, ko paudušas Satiksmes Ministrijas pārstāves. Sprieduma motīvu daļā [8] punktā ir atsauce uz Ceļu Satiksmes likuma 43.p., kas nosaka, ka ne tikai automašīnas īpašniekam, bet arī valdītājam un turētājam ir aizliegts veikt transportlīdzekļa tehnisko apskati līdz uzliktā naudas soda nomaksai. Šī likuma norma faktiski ir pretrunā ar LAPK 299.1.p.2.d.2.p., kurš noteica, ka nenomaksāta administratīva soda gadījumā transportlīdzekļa tehnisko apskati nevar iziet tā īpašnieks, nepieminot ne valdītāju, ne turētāju. Faktiski no 01.07.2020. LAPK zaudēja savu spēku, bet Ceļu Satiksmes likuma 43.p. stājās spēkā. Pretēji tam, kas apgalvots sprieduma [10} daļā, es uzskatu, ka jebkuras izmaiņas likumdošanā, kas pasliktina cilvēka stāvokli, kuru tās skar, nevar būt ar atpakaļejošo spēku. Līdz ar to, mans viedoklis ir, ka aizliegt veikt transportlīdzekļa TA nenomaksāta soda gadījumā drīkstētu tikai tiem cilvēkiem, kuri ir administratīvi sodīti par pārkāpumiem ceļu satiksmē no 01.07.2020., bet tiem, kas saņēmuši sodu līdz šim datumam (tai skaitā, arī man), būtu jāpiemēro šobrīd vairs spēkā neesošais LAPK 299.1.p.2.d.2.p., kurš ierobežo tehniskās apskates veikšanu tikai tad, ja nenomaksāts sods ir transportlīdzekļa īpašniekam.
Apgalvojums sprieduma [9] punktā, ka es esot samaksājis sodu labprātīgi, ka man esot bijusi iespēja to nemaksāt, pēc savas būtības ir ļoti nekaunīgs un cinisks (atgādina Krievijas mēdiju melus, ka ukraiņi labprātīgi sevi spridzinot un paši metot sev bumbas uz galvas). CSDD darbiniece M.Kravceviča iekasēja no manis kopīgo maksu, kas ietvēra sevī arī naudas sodu, nemaz nebrīdinot, ka taisās to darīt, un tikai, kad es pajautāju, kāpēc summa ir tik liela, man paskaidroja, ka tā ietverot arī naudas sodu. Uz maniem iebildumiem, ka es neesmu lūdzis to iekasēt un nevēlos to maksāt, man tika strikti pateikts, ka naudas soda nesamaksāšanas gadījumā es TA iziet nevarēšot. Ja kāds šaubās par manu vārdu patiesumu, var uzaicināt minēto personu uz tiesas sēdi kā liecinieci un nopratināt viņu.
Tiesneses S.Pujātes neobjektīvo attieksmi pret mani, iespējams, var izskaidrot ar manu sūdzību par viņu un citiem tiesnešiem, ko savulaik iesniedzu Eiropas Cilvēktiesību tiesā saistībā ar cita man inkriminētā administratīvā pārkāpuma izskatīšanu divās tiesu instancēs, un kuras noraksts joprojām ir atrodams manā blogā: http://klab.lv/users/aivars_666/133030.html
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto, lūdzu apgabaltiesu :
1. Pilnībā atcelt S.Pujātes 01.04.2022. spriedumu.
2. Pilnībā apmierināt visus manus lūgumus attiecībā uz Satiksmes Ministriju (SM), proti, atcelt SM 10.12.2021. lēmumu Nr. 03.1-02/4856, bet manu prasību, kas izteikta 08.11.2021. iesniegumā SM, pilnībā apmierināt.
3. Lietu izskatīt MUTVARDU procesā, ja tas nepieciešams epidemioloģiskās drošības dēļ, lietojot videokonferenci.
4. Atbrīvot mani no tiesas nodevas 60 euro apmērā, par pamatu ņemot lietā jau esošos materiālus un manis papildus iesniegto izziņu no VSAA.
5. Gadījumā, ja tomēr izlemtu manu prasību noraidīt, tad lūdzu mani atbrīvot no tiesas nodevas atmaksas saskaņā ar APL 126.p.5.d., proti, “Ņemot vērā to tiesību un interešu nozīmīgumu, kuras pieteicējs bija vēlējies aizsargāt, izņēmuma kārtā tiesa (tiesnesis) arī citos gadījumos ar motivētu lēmumu var atbrīvot pieteicēju no pienākuma samaksāt valsts nodevu, ja pieteikums tiek noraidīts.”
Pielikumā: VSAA izziņa uz 1 lpp.
02.04.2022. Aivars Gedroics
7. Apr 2022 @ 16:25
|
| » Ukraina-2 |
|---|
UN ATKAL PAR TO, KAS NOTIEK UKRAINĀ...
Pirms 7,5 gadiem es jau biju rakstījis par to, kā redzu un saprotu notikumus Ukrainā (skat. http://klab.lv/users/aivars_666/85998.html?mode=reply). Nu ir pienācis laiks atkal pievērsties šai tēmai un izvērtēt notikumus šai zemē no Nacionālpatriotu viedokļa.
Tātad, Ukrainā šobrīd notiek tiešām īsts karš, un vismaz no moskaļu puses tas ir gana nikns un nežēlīgs. Kas noveda līdz tam, kā to izbeigt un kādas ir Ukrainas perspektīvas nākotnē – šīs lietas vēlētos iztirzāt un izanalizēt savā publikācijā.
Uzreiz pēc neatkarības pasludināšanas 1991.gada 24.augustā (starp citu, diezgan spontānas un neplānotas, atšķirībā no Baltijas valstīm), sākās Ukrainas varturu cīņa par virzienu, kurā jaundibinātajai valstij doties – uz Austrumiem vai Rietumiem. Jāatzīmē, ka par iespēju 2.Eiropas lielākajai valstij pastāvēt pašai par sevi, kas tai gan iedzīvotāju skaita, gan esošo dabas resursu dēļ būtu nesalīdzināmi vieglāk, kā mums, baltiešiem (cik gan reižu nav gadījies dzirdēt un arī lasīt gaudas: nu, ko mēs vispār varam, mēs esam tik sīki un maziņi, mazs puteklītis uz pasaules kartes!; par Ukrainu un tās iedzīvotājiem tā teikt nebūtu nekāda pamata), praktiski neviens vadošais ukraiņu politiķis nekad nav runājis. Un, lūk, rietumniecisko prezidentu Kravčuku pēc laika nomaina promaskaviskais Kučma, pēcāk ar gana lielu skandālu pie varas nāk ES fans Juščenko, taču tauta drīz vien viņā viļas, un vietā tiek ievēlēts izteikti promaskaviskais Janukovičs, ko savukārt ne bez vardarbības tauta gāž t.s. “Maidana revolūcijā” 2014.gadā. Valsts vadību pārņem uzņēmējs žīds Pjotrs Porošenko (viņa tēva uzvārds esot bijis Valcmans, ko viņš precoties nomainījis pret sievas uzvārdu Porošenko), kurš solās aktīvi aizstāvēt ukraiņu intereses un izraut tos no krievu lāča ķetnām, bet realitātē grib būt labs visiem, kā jau vairums torgašu. Un, lūk, Putins saprot, ka nu Ukraina ir kļuvusi vāja, nestabila un sašķelta, ir pienācis laiks to sākt skaldīt.
Un, akurāt kā Baltiju 1940.gadā, Krievija bez neviena šāviena pievāc sev Krimu, tajā esošais ukraiņu garnizons nav gatavs karam ne fiziski, ne morāli… Vēlāk tur tiek sarīkots fiktīvs referendums, kurā krietni virs 90% balsotāju atbalsta okupāciju… Protams, balsu skaitīšana nebija godīga, un vispār, kāds referendums var būt apstākļos, kad visu nosaka okupācijas karaspēks? Tomēr uzdrošināšos piebilst, ka arī pie godīgas balsošanas vairums Krimas iedzīvotāju būtu par pievienošanos Krievijai, jo šī pussala PSRS pastāvēšanas laikā tika briesmīgi kolonizēta un rusificēta, pamatiedzīvotāji no tās tika izstumti un izsūtīti… Un, kā paruna saka: vilks skatās uz mežu, lai kā viņu baro…
Vēl vairāk – Austrumukrainā parādās t.s. zaļie cilvēciņi – it kā nevienam nepiederoši bruņoti formējumi, kas acīmredzami nāk no Krievijas, bet Krievija šo faktu noliedz. Šie radījumi pilnībā pārņem varu Doņeckas un Luganskas apgabalā, pasludina autonomiju no Ukrainas, sāk karu ar Ukrainas armiju, ieņemtajos apgabalos uzstāda robežkontroles punktus… Un atkal – Ukrainas armija pretojas pavāji, Porošenko iesaistās spēlē ar Putinu, izliekoties, ka neredz, kurš sūta viņam virsū t.s. separus, nepasludina kara stāvokli ar Krieviju. Situāciju glābj t.s. “brīvprātīgo bataljoni”, kas pamatā nāk no nacionālpatriotu organizācijas “Labējais sektors”, vāji apbruņoti, bet toties augsti motivēti cīnīties. Viņi, sevi netaupot, dod smagus triecienus Putina iesūtītajiem un apbruņotajiem separiem, taču piebeigt šos draņķus līdz galam neļauj aizmuguriski noslēgtā, nodevīgā t.s. Minskas vienošanās, kura aizliedz turpināt karu pret zaļajiem un faktiski leģitimē viņu izveidoto kārtību iekarotajās teritorijās Doņeckā, Luganskā un ap tām. Nacionālpatriotus tas sadusmo, daļa no viņiem ir pat gatavi vardarbīgi gāzt Porošenko un viņa kliķi, bet beigās tomēr prevalē viedoklis, ka nav īstais laiks savstarpējiem kašķiem, jāsolidarizējas cīņā pret kopējo ienaidnieku. Un tā nu Krima un daļa Donbasa paliek okupantu rokās, Krimu oficiāli pievieno Krievijai, okupēto Donbasa teritoriju statuss paliek karājoties gaisā. Ukraina apgādā Krimu ar elektrību un ūdeni, Donbasa separiem maksā pabalstus un pensijas, par ko tie stutē bruņotās bandas, kurām ne prāta nenāk ievērot kaut kādus tur “pamierus”, savukārt Ukrainas armija konsekventi turas pie principa – iesita tev pa vienu vaigu, pagriez otru!
Normāla valsts šādā situācijā sāktu vismaz partizānu karu – iesūtītu okupētajās teritorijās diversantus, kas spridzinātu dzelzceļu, naftas un gāzes vadus, saindētu ūdeni…nu, vārdu sakot, darītu visu to pašu, ko 2.pasaules karā vāciešu ieņemtajās teritorijās darīja t.s. sarkanie partizāni. Kur nu! Netiek pat dota komanda ar artilērijas viesuļuguni iznīcināt separu patvaļīgi uzstādītos KPP. Tā vietā ukraiņi to otrā pusē noliek savu Nacionālo gvardi un vēl lielās – tie nav robežsargi, mēs de iure Doņecku neatzīstam. Ka būtībā ir sen jau atzinuši de facto, par to viņiem nospļauties. Pēc Putina pavēles tiek uzbūvēti divi tilti, kas savieno okupēto Krimu ar Krievijas cietzemi, pats fīrers divas reizes ierodas uz to svinīgo atklāšanu. Ukrainas bruņotajiem spēkiem ir ne vien tiesības, bet pat svēts pienākums okupētājvalsts nekaunīgo vadoni iznīcināt rūpīgi plānotā rakeštriecienā, lai iet gaisā ar visu jaunatklājamo tiltu, bet kurš gan dos tādu pavēli? Tā vietā top kārtējā rezolūcija, kurā Ukrainas vadība “kategoriski nosoda…”, kas valsts ienaidniekos izsauc vien nicīgu smieklu lēkmi… Tā tas turpinās apmēram 8 gadus. Žīdu Porosjonku grib nomainīt cits žīds Zeļenskis, pat vēl prokrieviskāks par priekšgājēju. Viņš sola tautai gan tikt galā ar korupciju, gan ar Putinu sarunāt, ka tas okupētās teritorijas atdod ar labu atpakaļ Ukrainai. Netrūkst naivu ļautiņu, kas notic šādam nožēlojamam populismam… Zeļenskis uzvar vēlēšanās, un visas nejēdzības joprojām turpinās. Putins, viņa kliķe un to stutētie separi redz Ukrainas vadības gļēvumu, un viņu nekaunība no tā tikai aug. Tiek izvērsts informatīvais karš pret Ukrainu, stāstīts saziņas līdzekļos, cik nežēlīgi ukraiņi izturoties pret Donbasa iedzīvotājiem, kā tos apšaudot un visādi apkarojot, lai gan nekas tāds reāli netiek darīts, kaut arī vajadzētu, jo šie paši ļaudis apzināti ir nostājušies Ukrainas valsts un pamattautas ienaidnieku pusē. Ne velti kāds gudrais ir teicis – lai zinātu, kas ir labs tavai zemei un tautai, paklausies, par ko tiekat lamāti no savu ienaidnieku puses. Un Putins pārmet ukraiņiem gan reāli neesošas diversijas, gan plānus ar spēku atgūt okupētās teritorijas (kas sen jau bija jāizdara!), gan arī darbu pie kodolarsenāla radīšanas, kas Kučmas laikā pārsteidzīgi tika atdots Krievijai, pretī solot kaut kādas mītiskas “drošības garantijas”. Būtu tiešām kaut kas tāds darīts, tad vismaz zinātu, ka pārmetumi ir pelnīti (po ģelu – kā krievi saka), bet patlaban Ukrainas varturi laikam jūtas līdzīgi kā Sarkanās armijas komandieri 20.gadsimta 30.gados, kuri lēca no biksēm laukā, lai stiprinātu PSRS ietekmi pasaulē, bet Staļins šos apsūdzēja kontrevolucionārā darbībā, spīdzināja un nošāva.
Arī Zeļenskis līdz pēdējam neticēja, ka Putins, ar kuru viņš taču uzturēja tik draudzīgas attiecības, regulāri sazvanījās, varētu uzbrukt viņa valstij un mēģināt vardarbīgi gāzt tās varu. Kaut arī daudzu valstu vadītāji (ieskaitot pat ASV prezidentu) brīdināja, ka Krievija savākusi milzīgu karaspēka daudzumu un ielenkusi Ukrainu no visām pusēm, ka karš (Krievijas uzbrukums) ir faktiski nenovēršams, turpināja pūst miglu acīs (un laikam arī pats šīm pasakām ticēja), ka nekāda kara nebūšot, ka ar Putinu visu varot draudzīgi sarunāt, un par nosodīja ārvalstu diplomātus, kas pameta Kijevu vai pat vispār evakuējās no Ukrainas. Daudzi analītiķi un politoloģi (tai skaitā Ukrainā politisko patvērumu ieguvušais no Krievijas aizbēgušais disidents, Zeļenska tautietis Boriss Stomahins) pat ieteica Ukrainas armijai preventīvi uzbrukt pirmajai, izdzenot beidzot separus no Donbasa (atceroties klasisko šaha principu – baltie sāk un vinnē!), līdzīgi kā to 1941.gada 22.jūnijā izdarīja Hitlers, apsteidzot Staļina plānoto uzbrukumu Eiropai par 1-2 nedēļām, upurējot sevi un daļu Vācijas, bet neļaujot tomēr PSRS iegūt visu Eiropu līdz Atlantijas okeānam, kā to bija iecerējis Staļins. Nē, Zeļenskis atbildēja – mēs stingri ievērojam 2014.gadā parakstīto Minskas vienošanos. Un, lūk, 2022.gada 24.februārī Putins ar šo vienošanos noslaucīja sev pakaļu, kā pamatu, protams, minot, ka ukraiņi to neesot pienācīgi pildījuši… Zeļenskis bija spiests atzīt, ka visas viņa optimistiskās prognozes nav piepildījušās, un karš tomēr ir sācies, tāpēc tautai nākas vien ņemt ieročus rokā un pretoties…
Jāsecina, ka tautas vairums (ieskaitot arī krievvalodīgos ukraiņus) tiešām cīnās varonīgi, un Krievijas armijas zaudējumi nav samērojami ar ieguvumiem, no kuriem lielākais varētu būt nestrādājošā Černobiļas AES un darbojošās Zaporožjes AES, par kurām ukraiņu bruņotie spēki neriskēja sākt cīņu, un kas faktiski bez pretošanās nonāca moskaļu rokās. Visādi citādi Putina kliķes izstrādātie plāni “buksē”, neskatoties uz barbarisko civilo objektu bumbošanu un apšaudi ar artilēriju un tankiem, tauta tomēr masveidā neizsaka vēlmi padoties, bet gan gatavojas arvien aktīvāk pretoties, vāc ieročus, paši gatavo desmitiem pudeļu ar degmaisījumu… Uzskatu, ka, neskatoties uz to, ka ES un NATO valstis Ukrainai palīdz diezgan pavāji, un jau ir kategoriski paziņojušas, ka bruņotā konfliktā ar Krieviju Ukrainas teritorijā neiesaistīsies, jo Putinam tak ir atomraķešu palaišanas podziņa, tās tautai, kaut arī ciešot smagus zaudējumus, ir reālas izredzes sakaut un patriekt no savas zemes ienaidniekus, atgūstot Donbasu, bet pie labas veiksmes varbūt pat arī Krimu, ja vien… ja nesenā vēsture neatkārtosies…
Prezītis Zeļenskis, žēlabainā balsī lūgdamies, panāca beidzot, ka Krievijas vadība ir uzsākusi t.s. “miera sarunas” ar Ukrainas pārstāvjiem. Un ar ko tās var beigties, ir apmēram zināms – vai nu Ukraina tiks pasūtīta tālu tālu (vēl tālāk, kā to ukraiņu jūrnieki mēģināja izdarīt ar krievu kuģi, lai gan diemžēl paši nonāca tā komandas gūstā), vai nu tai nāksies okupantiem atdot vismaz trešdaļu (varbūt pat pusi) tās teritorijas, ko pēc nelielas atpūtas (varbūt dažiem mēnešiem vai pāris gadiem) PaRaša atkal mēģinās paplašināt – soli pa solim, gabaliņu pa gabaliņam (kā tam fabulas nabaga kaķītim ar astes ciršanu), līdz beigās tik un tā tomēr pievāks sev visu Ukrainas teritoriju. Un daudzu tūkstošu drosmīgo ukraiņu upurētās dzīvības nu būs, klasiski runājot, “kaķim zem astes”. Latvijas sorosiskie saziņas līdzekļi sacēla lielu trobeli, kad no cietuma nesen izlaistais Lembergs (kuru Ukrainā laikam neviens nepazīst) izteica varbūtību, ka vajadzētu mēģināt ukraiņiem kaut ko sarunāt ar Putinu (kāds nelietis !!! aicina uz nodevību !!!), bet, kad Ukrainas prezidents reāli pazemojas agresorvalsts vadoņa priekšā, kurš savukārt regulāri sūta zonderkomandas ar mērķi viņu iznīcināt (pagaidām gan neveiksmīgi), tad tas esot uzslavas vērts mēģinājums panākt pamieru un glābt no iznīcības civiliedzīvotājus.
Manuprāt, sevi cienošam Ukrainas valsts vadonim būtu publiski jāpaziņo šāda nostāja: “Putins ir bandīts, nelietis un slepkava, agresors, kas grib iznīcināt ne tikai mani personīgi, bet arī manu valsti un manu tautu !!! Kamēr viņš būs dzīvs un vadīs Krieviju, nav un nevar būt nekādu “miera sarunu”! Cīnīsimies ar viņu uz dzīvību vai nāvi !!! Paskatīsimies, kam labāk veiksies – viņa komandai iznīcināt mani vai manai komandai - viņu (pat, ja Zeļenskim tādas komandas nav, padraudēt taču var tik un tā) !!!”. Zeļenskim ļoti patīk salīdzināt Putinu ar Hitleru, nu tad lai viņš atceras, ko angļi izdarīja 1940.gadā ar Hitlera vietnieku Hesu, kurš nolaidās ar izpletni Anglijas teritorijā, lai fīrera vārdā uzsāktu ar Čērčilu “miera sarunas”. Atbilde bija skaidra: “… miers būs tad, kad Hitlers būs beigts un Vācija bez ierunām kapitulējusi. Bet tu, miera sūtni, marš uz gūstekņu nometni līdz tam laikam!”. Vēl nebūtu slikti atcerēties arī vēstuli, ko viduslaikos Zaporožjes kazaki (tagadējo ukraiņu senči) rakstīja turku sultānam, atbildot uz viņa aicinājumu “mīļā miera labad bez ierunām padoties viņa karaspēkam!”. Daudzo augstajai amatpersonai adresēto lamuvārdu starpā bija arī tāds apgalvojums: “…mēs nebaidāmies no tava karaspēka, draņķi, gan uz zemes, gan ūdenī (tagad teiktu – arī gaisā) sitīsim to no visa spēka, kamēr pilnībā nelikvidēsim! Pat mūsu cūkas tu neganīsi (musulmanim sevišķi pazemojošs darbs!), kur nu vēl pār mūsu zemi un tautu tu valdīsi!”. Lūk, tā būtu jārunā ar Putinu, Lavrovu un citiem tagadējās Krievijas vadoņiem (ja vispār to darīt, protams!). Bet Zeļenskis kā īsts traģisko lomu aktieris tik slauka asariņas ekrāna priekšā un laikam tiešām cer, ka tas Ukrainas tautai ko varēs līdzēt…
Ir jau tāds teiciens, ka uz pārceltuves zirgus nemaina, bet domāju - kā tikai militārais stāvoklis Ukrainā nostabilizēsies, Zeļenskis būtu ukraiņiem gan jānomaina ar kādu tiešām drosmīgu vīru no “Labējā sektora” (savulaik slavēju D.Jarošu, tagad neko vairs par viņu nedzird, varbūt nav vairs dzīvs?). Tādu, kurš ne tikai nezemosies Putina priekšā, bet arī neteiks, ka savulaik Harkovu kopā ar varonīgajiem krievu biedriem sekmīgi aizstāvējuši no ļaunajiem hitleriešiem, bet nu to vēl vairāk ir saārdījuši putinisti. Tādu, kurš salīdzinās patlaban badā mirstošos ukraiņu bērnus nevis ar vācu laiku (protams, arī toreiz gan jau kāds bērnelis tiešām arī nomira badā), bet ar Staļina īstenoto Golodomoru, par kuru, šķiet, vismaz šobrīd Zeļenka ir aizmirsis. Tādu, kurš neteiks, ka 9.maijs ir sveščennij prazdņik (starp citu, joprojām sarkans datums Ukrainas kalendārā), kas atnesis Ukrainai “atbrīvošanu”, bet gan sapratīs, ka tas nostiprināja jaunu moskaļu okupāciju. Pat žīds Stomahins uzskata, ka tad jau drīzāk svinams būtu 22.jūnijs, kad Vācija uzbruka PSRS. Tādu, kurš varbūt arī neuzskata Hitleru par draugu un atbrīvotāju, bet vismaz saprot, ka viņš bija sabiedrotais cīņā pret moskaļu impēriju, kas ukraiņus verdzinājusi jau gadsimtiem ilgi, bet vāci vien pāris gadus Ukrainā valdīja… un viņi nepārtraukti tiek pieminēti negatīvā nozīmē un pat zākāti. Labi, cilvēciski var saprast Zeļenski, viņš nevar piedot Holokaustu, kurā aizgāja bojā arī daudzi viņa tuvinieki, bet viņš tomēr ir Ukrainas, nevis Izraēlas prezidents… Un pirmkārt no ukraiņu tautas viedokļa būtu jāvērtē notikumi, kas norisinājušies tās teritorijā.
Kā arī tādu prezidentu, kurš atzīs, ka Bandera bija ukraiņu tautas VARONIS, kuram katram ukrainim ir pienākums līdzināties, nevis gļēvi taisnoties – ja ņe banderovec… Un visbeidzot, saucot “Slava Ukrainai !!!” būtu jāizstiepj labā roka sveicienā “no sirds uz Sauli”, kā to dara praktiski visi Īstie Nacionālisti Eiropā, jā, arī Krievijā, saucot “Slava Rossiji!” (starp citu, šie ļaudis neieredz Putinu un tīko viņu nogalināt!). Un jābeidz baidīties, ka Eiropā vai kur citur kādam tas nepatiks. Starp citu, Putins apgalvo, ka Ukrainā pie varas šobrīd esot nac(ionāl)isti. Diemžēl tā nav taisnība, ja tas tā būtu, moskaļu karaspēks saņemtu vel krietni lielāku pretsparu, nekā tagad to izbaudīja. Visticamāk, ka parašņiki tad nemaz neuzdrošinātos Ukrainai uzbrukt. Taču ukraiņiem ir jātiecas, lai ar laiku tiešām tā tur arī būtu…
Kā mēs šobrīd varam palīdzēt Ukrainai? Varam, protams, doties uz turieni karot (pat mūsu varturi mums to atļauj), bet racionālāk būtu gādāt par kara un sadzīves materiālu piegādi cīnītājiem. Kā izteicies viens otrs Ukrainas kara veterāns jau no 2014.gada: “Moskaļu sitēju mums pietiek, ļaudis rindā stāv, nevar sagaidīt, kad beidzot varēs ķerties pie darba! Automātu mums trūkst un patronu tiem, lūk, kur mūsu nelaime…”. Es piekrītu Viktoram Birzem, kurš tā vietā, lai stātos Ukrainas ārzemnieku leģionā, izlēma nodarboties ar loģistiku, piegādājot labdarības akcijā savāktās Ukrainai steidzami vajadzīgās preces. Mūsu dzīvības mums noderēs vēl tepat Latvijā.
Par Ukrainas bēgļiem – ar retiem izņēmumiem tie tiešām ir nelaimīgi cilvēki, kas reāli bēg no kara šausmām, tomēr tas nenozīmē, ka mēs pēc Merkeles parauga varam lielīgi apgalvot, ka spēsim uzņemt visus, kas vien to gribēs. Mēs esam maza (ar Ukrainu salīdzinot) nabadzīga valsts, pie tam jau ar tā gana rusificētu nacionālo sastāvu. Būtu jānosaka stingras bēgļu kvotas, tāpat kā zvēru medībām (lai nu piedod man šo salīdzinājumu!), kuras pārsniedzot, jādalās ar citām “brālīgajām” ES valstīm. Un vēl – šos cilvēkus nav jācenšas “integrēt”, tieši otrādi, jāgādā, lai viņi nezaudē saikni ar savu mītnes zemi un pie pirmās iespējas atgriežas to celt un atjaunot !!!
Tādas, lūk, ir manas pārdomas par Ukrainu un Latviju saistībā ar to, kas šobrīd notiek pasaulē !!!
SLAVA UKRAIŅIEM !!! VAROŅIEM SLAVA !!! NĀVI SLEPKAVĀM – MOSKAĻIEM !!!
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
20.03.2022. Aivars Gedroics
20. Mar 2022 @ 18:23
|
| » Mūsu valoda |
|---|
TIKTĀL NU MĒS ESAM, jeb
KĀ LATVIETIM JĀRUNĀ LATVIJĀ ???
Okupanti, kas gadsimtu gaitā ir ienākuši Latvijā no dažādām teritorijām, allaž mēģinājuši mūs apspiest un kontrolēt it visā, arī tajā, kādu valodu mēs lietojam, runājot ne tikai ar viņiem, bet arī savā starpā, tai skaitā, kādus apzīmējumus mēs lietojam attiecībā uz tiem, kas nav mūsu tautai un rasei piederīgi, bet ieradušies te kā nelūgti ciemiņi.
Kad 1940.gadā Latviju okupēja PSRS, viens no pirmajiem svešās varas rīkojumiem bija visos oficiālajos dokumentos un izkārtnēs vārdu ‘žīds” nomainīt ar vārdu “ebrejs”. Mūsu kolaborantiem tas divreiz nebija jāsaka, momentā viss tika izdarīts tā, kā okupantiem vajadzēja, vienlaikus piekodinot, ka žīdu dēvēšana par žīdiem turpmāk var tikt interpretēta kā uzstāšanās pret padomju varu ar visām no tā izrietošajām sekām. Interesanti atzīmēt, ka kaimiņos, leišos, tā tas nenotika, vai nu svešā vara tur bija mazāk uzstājīga, vai arī vietvalži tai tomēr prata izskaidrot, ka vārds židas nav nekāds lamuvārds, bet normāls tautības apzīmējums. Tāpat bija iegājies arī , runājot par krieviem, obligāti pievienot skaidrojumi, ka tie ir cilvēki, nevis lopi, proti, runās un rakstos nekur nebija parasts krievs, bet gan krievu tautības cilvēks.
Pēc 4.maija viltus neatkarības pasludināšanas nekas šai jomā nemainījās. Joprojām žīdi tika dēvēti par “ebrejiem”, krievi nebija parasti krievi, bet gan “tautību cilvēki”, turklāt pievienojās vēl draudzīgie ieteikumi no “tolerantajiem” Rietumiem, proti, aizstāt vārdu “pederasts” vai “homoseksuālists” ar žargonismu gejs, čigānus nez kāpēc būtu jāsāk dēvēt par romiem (acīmredzot, par pamatu ņemts šai tautā vispopulārākais personvārds Romāns. Bet tad jau pēc analoģijas krieviem jābūt vaņkām un vāciešiem fričiem, vai ne? LR1 (Ne)brīvā mikrofona vadītāju Māru Jansoni (tautā sauktu par Marusju) gan šāda analoģija tā tracina, ka viņa jau divreiz pēc kārtas mani nekavējoties atslēdza, tiklīdz par to ieminējos), nēģeris vairs nav nekāds nēģeris, bet “melnādainais” vai, vislabāk, “cilvēks ar tumšu ādas krāsu” (pazīstama analoģija, vai ne?). Un tad vēl invalīdi arī nav nekādi parasti invalīdi, bet gan “cilvēki ar īpašām vajadzībām” vai, sliktākajā gadījumā, “cilvēki ar invaliditāti”. Ak, dieviņ tētīt, kur gan palicis latviskais apzīmējums “kroplis”, kas starpkaru Latvijā tika gana plaši oficiāli lietots, un nekā aizvainojoša neviens tajā nesaskatīja?
Protams, ka teju visi oficiālie saziņas līdzekļi šiem ieteikumiem ar entuziasmu sekoja. Netrūka arī “toleranto cilvēciņu”, kas šo “jaunrunu” pārņēma savā leksikā un atspērušies to izmantoja tiešajā ēterā. Vēl pavisam nesen, apspriežot 40 miljonu kompensācijas piešķiršanu ebrejiem (ne jau žīdiem, kur nu, pasarg’ Dievs!), “patrioti” Kiršteins un Šnore izteicās, ka vajagot domāt arī par “romiem” (izrunājot tos kā ruomus), jo arī viņus tak ļaunie nacisti ir masveidā iznīcinājuši. Nu, ko tur lai saka, par šiem cilvēciņiem man nekad nav bijis nekādu ilūziju, un varu tikai priecāties, ka viņi kārtējo reizi parāda savu viltuspatriota īsto seju. Vai tauta to saskata un prot attiecīgi novērtēt, tas jau ir cits jautājums…
Ik pa laikam to, kā mēs piemērojamies jaunrunai, varturi liek izvērtēt arī t.s. speciālistiem, šinī gadījumā valodniekiem. Un, lūk, nesen atklātībā nāca Valsts valodas centra jau 2020.gada 9.decembrī veiktais, bet līdz šīm nez kāpēc slepenībā turētais atzinums, ka vārdi nēģeris, krievs un aziāts (ne kāpēc izvēlēta tieši šī trijotne?) ir pilnīgi normāli nāciju, tautību, rasu apzīmējumi, paši par sevi tie nav aizvainojoši, un tos drīkst brīvi lietot. Īpaši uzsvērts arī, ka nav nepieciešams apzīmējumam “krievs” pievienot papildinājumu “…tautības cilvēks”. Nu, ko lai saka, paldies, protams, par nedzirdēto uzdrīkstēšanos – atļaut vismaz dažus apzīmējumus lietot tā, kā normālie latvieši Latvijā to gadsimtos jau ir darījuši, neprasot, patiks tas kādam svešajam vai nē. Protams, “politkorektajiem” sorosītiem šāda pieeja nebija tīkama, un sekoja nekavējoša pretreakcija no viņu puses. Visaktīvākais no šī lēmuma kritizētājiem neapšaubāmi bija žīds (spriežot pēc viņa ārienes), okupants un pederasts (īpaši lielās ar savu perverso orientāciju, tāpat kā Streips un Rinkēvičs) Deniss Hanovs, sevišķi iemīļota persona sorosītu aprindās, šī gara kropļa paustās “viedās sentences” regulāri vidusskolēniem liek analizēt izlaiduma eksāmenos (skat. https://www.retv.lv/raksts/vardi-negeris-krievs-tikpat-neitrali-ka-latvietis-vidzemnieks). Viņa pozīcija skaidra un nelokāma – ja Rietumeiropā šo vārdu nelieto oficiāli, tad arī mēs nedrīkstam, un punkts (protams, tas pats attiecas arī uz to, ar ko viņš nodarbojas – pederastiju – un viņu pašu kā pederastu). Jā, tieši tāpat to pamatoja arī okupanti 1940.gadā, skaidrojot, kāpēc esot slikts vārds “žīds” – jo Krievijā to uztverot kā lamu vārdu. Toreiz reti kurš atļāvās pajautāt – un kāda man daļa gar to, kas notiek Krievijā? Tāpat mums patlaban nav un nevar būt nekādas daļas gar to, kā melnos dēvē Rietumeiropā. Lai tur viņus sauc kaut vai par “podiem”, mums tie bija, ir un paliek nēģeri un punkts. Kas attiecas uz pašu D.Hanovu, tad attiecībā uz viņu tik tiešām būtu jālieto sen zināma latviešu tautas paruna: “Ielaid cūku istabā, un pat nemanīsi, kā tā tūlīt uzkāps uz galda”. D.Hanovs, izejot no Ženēvas 1949.gada konvencijas 49.panta, Latvijā ir okupants, kam, vismaz manā uztverē, ir pilnīgi nepamatoti piešķirta LR pilsonība, bet viņš, tā vietā, lai pateicībā bučotu rokas mums, pamatnācijai, ka ļaujot viņam pa mūsu zemi staigāt un mūsu gaisu elpot, tā vietā, lai pieprasītu viņam vākties atpakaļ uz turieni, no kurienes viņš neaicināts ieradās, visgudri pamāca mūs, kā mums – šīs zemes saimniekiem – būs savā valodā savā Tēvzemē sarunāties !!! Vai ir redzēts vēl lielāks nekaunības kalngals??? Bet laikam jau esam to pelnījuši, ne jau pirmo reizi šis riebīgais radījums taisa mums uz galvas, bet mēs tik pacietīgi noslaukāmies, smaidām un viņa mēslus kā šokolādi uztveram jau daudzu gadu garumā. Nākas atkal un atkal no jauna secināt – Latvijas dekolonizācijai nav un nevar būt nekādas alternatīvas !!!
Ko tad es ieteiktu šinī situācijā darīt mums, Latvju Patriotiem? To pašu, ko daru es pats. Jau 20.gdsm. 90.gadu sākumā, izlasot laikrakstā “Pilsonis” Patriota Visvalža Brinkmaņa sacīto, ka tad, kad bēdīgi slavenais Mavriks Vulfsons piespiedīs angļus nelietot vārdu Jew un vāciešus Jude, bet tā vietā attiecīgi pāriet uz Hebrew un hebraisch, viņš apsvērs iespēju sekot okupantu ieteikumam aizstāt latviešu valodā “žīdu” ar “ebreju”, bet vismaz līdz tam lietos latviešiem raksturīgo terminoloģiju visur, arī oficiālajos dokumentos. Ari es nolēmu sekot šim piemēram, un daru to patlaban jau gadus trīsdesmit no vietas. Arī līdz tam sarunvalodā žīdus mēs savā ģimenē vienmēr dēvējām par žīdiem, protams, man nereti mēdza aizrādīt, ka oficiāli viņus vajagot saukt par ebrejiem, jo “režīms” tā to pieprasa. Kad iepazinos ar A.Gardu un sāku publicēties avīzē “DDD”, arī stingri turējos pie šīs terminoloģijas un aicināju tā darīt arī Gardas kungu, biju patiesi priecīgs, ka mans ieteikums tika no viņa puses uzklausīts. Cita starpā, biju nepatīkami pārsteigts, uzzinot, ka arī “DDD” redaktore Līga Muzikante bija daļēji ietekmējusies no sorosītu propagandas un sākusi uzskatīt “nēģeri” par nevēlamu vārdu, manās publikācijās to nereti aizstājot ar apzīmējumu “melnais” (starp citu, pirmskara Latvijā un arī PSRS laikos tieši šis pēdējais apzīmējums tika uzskatīts pat aizvainojošu, jo asociējās ar jēdzienu “netīrs”, “nemazgājies”). Vēlāk gan mēs nonācām pie secinājuma, ka šeit viņai nav taisnība, un latviešu valodā jārunā un jāraksta pēc mūsu, latviešu, likumiem, lai angļi paši domā, ko darīt ar izsenis par sliktu atzīto vārdu nigger un vēl nesen par pilnīgi normālu uzskatīto tā “politkorekto” sinonīmu Negro. Protams, arī pederastus mēs saucam un arī turpmāk sauksim par pederastiem (brīnums, ka sorosieši vēl nav izdomājuši “politkorektu” aizstājēju apzīmējumam lesbiete), krievus par krieviem, čigānus par čigāniem (nav viņi nekādi romi, tāpat kā krievi nav vaņkas, vācieši nav friči un latvieši nav gansi).
Nevairīsimies no vārda “invalīds”, neliksim tam klāt lieko apzīmējumu “cilvēks ar…”, reabilitēsim nepamatoti nonievāto apzīmējumu “ķroplis”. Un paturēsim prātā, ka nav pasaulē sliktu rasu un tautību, bet ir diemžēl gana daudz sliktu ļaužu visās tajās, ari mūsējā, un te es īpaši domāju tos, kas iztop svešajiem varmākām un draudzīgajiem padomdevējiem, kas arī būtībā uzvedas kā okupanti. Neviļus nāk prātā Ļeņina kādreiz rakstītais, ka tieši asimilētie, pārkrievotie pašu tautieši savai nācijai ir vēl daudz bīstamāki kā iebrucēji – deržimordas, kas nāk no ārienes. Bet mūsu tautā šādu nožēlojamu radījumu čum un mudž no vienas vietas! Runā viņi varbūt vēl latviski, bet savā garā latviskumu sen jau ir pazaudējuši! Un tieši viņi ir tie, kas pulgo un kropļo mūsu valodu, ne jau svešie, kas to vairumā gadījumu nemaz neprot un netaisās tajā ne runāt, ne rakstīt.
Tātad, lai mīļš un godāts jebkurš cilvēks, kas mūsu tautu un valodu ciena un godā, bet tiem, kas mūs visgudri grib pamācīt, kā mums Latvijā dzīvot un kādus vārdus mūsu pašu valodā mēs drīkstam vai nedrīkstam lietot, runājot savā Tēvzemē, neatkarīgi no viņu rases, tautības un sociālā statusa, teiksim skaidri un nepārprotami: “EJIET DIRST !!!”. Neko citu viņi no mūsu puses nav pelnījuši un arī nedrīkst saņemt !!!
LATVIEŠU TAUTAS LIKTENIS IR MŪSU PAŠU ROKĀS !!!
PAR LATVIEŠU NĀCIJU UN LATVIEŠU VALODU
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
08.02.2022. Aivars Gedroics
8. Feb 2022 @ 17:13
|
| » ASTRA |
|---|
GUNĀRA ASTRAS PIEMINEKĻA SAKARĀ
Pēc ilga un mokoša “nogatavināšanas procesa” beidzot ir atklāta piemiņas zīme Latviešu Brīvības Cīnītājam Gunāram Astram, kas izvietota pie Rīgas apgabaltiesas (bijušās LPSR Augstākās Tiesas), kur pēc cekas un čekas pasūtījuma 1983.gadā šo cilvēku notiesāja uz 7 gadiem ieslodzījuma sevišķa režīma nometnē un 5 gadiem izsūtījuma. Kaut ari tiesneši un, vēl jo vairāk, tiesu piesēdētāji tolaik bija vien nožēlojamas marionetes, kas, līdzīgi kā dažādu padomju deputāti, bija nolikti leģitimēt reālo varas nesēju – kompartijas un VDK - jau iepriekš izlemto sodu, tomēr mēs nedrīkstam atbrīvot no atbildības (vismaz morālas) gan tiesnesi Aivaru Krūmiņu, gan abas nelatvisko uzvārdu nesējas tiesu piesēdētājas, kaut arī pēdējās, iespējams, nemaz līdz galam nesaprata, kas tai tiesas zālē īsti notiek un par ko tiesā abus Gunārus – ne velti šādus amatus parasti uzticēja pildīt traktoristiem, slaucējām, apkopējām… , t.i., tādām personām, kuru intelektuālais līmenis, pat, ja viņi to arī gribētu, nedeva iespēju runāt pretī prokuroriem un tiesnešiem. Bet tik un tā – viņu vārdus mums būtu jāatceras, saziņas līdzekļi tos piemin reti.
Gunārs Astra tiešām atšķīrās no vairuma t.s. “padomju laika disidentu” ne tikai ar to, ka allaž uzsvēra, ka nav disidents, bet gan Brīvības Cīnītājs, jo disidenti cīnās pret pastāvošo varu savā, nevis okupētā valstī, par kādu viņš uzskatīja un atklāti sludināja Latviju un Baltiju kopumā. Vēl būtiski bija tas, ka viņš necentās parādīt, ka ir “stājies uz labošanās ceļa”, nerakstīja apžēlošanas lūgumus, necentās izpelnīties t.s. “udo” (nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu – условно досрочное освобождение). Viņš uzskatīja zem sava goda pazemoties okupantu varas priekšā un arī draudzējās ar līdzīgi domājošiem ļaudīm, piemēram, tādu Nacionālo Partizānu Kārli Čiku, kurš, būdams notiesāts uz 25 gadiem (tipisks sods Staļina laikos) ieslodzījuma, kad t.s. “Hruščova atkusnī” saņēma piedāvājumu panēsāt 2 nedēļas ap roku sarkanu banti un tikt atbrīvotam, atbildēja, lai nometnes priekšnieks apsien to lupatu ap savu vīrieša lepnumu un staigā kā tāds gailis, bet viņš, Čika, savu pašcieņu pret brīvību vis nemainīs; un tā arī nosēdēja visus 25 gadus no zvana līdz zvanam. Šādus cilvēkus nometnēs varēja saskaitīt uz roku pirkstiem, un G.Astra bija viens no viņiem. Ne velti arī mūsdienās viņš ir kā dadzis acī daudziem tiesu darbiniekiem, kuri masu saziņas līdzekļu priekšā izrunājās, ka piemineklis esot neglīts (man gan tas neliekas sliktāks par R.Muzikanta uzstādīto Meža kapos), ka tas atrodoties nevietā (kā gan citādi – atgādina par priekšteču pastrādātajiem grēkiem laikā, kad joprojām plaukst pasūtījuma spriedumi, piemēram, Lemberga lietā, un te nav runa par to, kāds cilvēks ir Lembergs, cik viņš ir (ne)godīgs un ir vai nav Patriots; te ir runa par faktu kā tādu).
Arī otrās notiesāšanas laikā G.Astra bija tikpat konsekvents, tāpēc atbrīvots tika krietni vēlāk, nekā, piemēram, likteņa biedrs Ints Cālītis, kurš uzreiz pēc pirmstermiņa atbrīvošanas nokļuva “čekas aģenta” godā, turklāt, kā liecina dokumenti, arī reāli štucīja to pašu L.Grantiņu, un atkal, te nav runa par to, kāds cilvēks bija Grantiņš agrāk un ir tagad, te ir runa par notikušo faktu. Ir gan jāatzīmē, ka ar draugiem Astram nepaveicās, pirmajā reizē viņu nodeva tāds Edgards Fjodors TUHELIS, otrajā – vārda brālis Gunārs Freimanis, cilvēks arī ar bagātu pretestības dalībnieka un cietumnieka stāžu, kas mūža beigās diemžēl salūza (interesanti atzīmēt, ka Astra viņam piedeva un pēc iziešanas no ieslodzījuma 1988.gadā pat redzams uz vienām fotogrāfijām ar Freimani). Bez šo divu neliešu liecībām, ļoti iespējams, G.Astram ietu secen gan 1.ieslodzījums, gan otrais. Te nu jāsaka, ka viņiem abiem palaimējās, ka viņu upuris nebija kāds no ukraiņiem vai citiem “dienvidu tautu” pārstāvjiem, tie, kā zināms, parūpējās par to, lai ieslodzījumā stukači paši pakārtos vai nodurtu sevi ar nazi. Mēs, baltieši, diemžēl vairumā gadījumu esam pārāk humāni pret neliešiem, tāpēc viņi arī atļaujas mēģināt glābt savu ādu uz citu rēķina…
G.Astras pēdējais vārds, protams, ir īpašas uzmanības vērts. Vairums tiesājamo tajā parasti vai nu vairāk vai mazāk nožēloja grēkus, vai arī, labākajā gadījumā, neteica neko. G.Astra, turpretī, izvēlējās, manā uztverē, pilnīgi pareizu taktiku, proti, uzbrukums ir labākā aizsardzība, un faktiski pats kļuva par prokuroru PSRS okupācijas režīmam, atmaskojot tā īsto seju, apsūdzot Latvijas okupācijā, genocīdā pret latviešiem un varmācīgā pamattautas asimilēšanā – pārkrievošanā. Viņš arī neslēpa, ka tic un cer, ka PSRS un tās režīmam nav paredzams ilgs mūžs. Vēl pirms aresta viņš kādā draugu saietā bija izteicies: “Es jūtu, ka mani arī drīz paņems, un šoreiz es dzīvs vairs no turienes neiznākšu, mani nobendēs. Bet lai viņi nepriecājas, arī viņu pašu gals vairs nav tālu!”. To sakot, viņš ieskatījies līdzbiedru acīs un, būdams labs psihologs, pamanīja daža laba sejā neticīgu smīniņu. “Ko jūs smīkņājat, neticat man, vai? Dodu jums goda vārdu, ilgāk par 10 gadiem PSRS neizvilks…es pat domāju, ka tā sabruks jau pēc 7-8 gadiem. Manis tad droši vien vairs nebūs, bet jūs paši varēsiet izvērtēt, kas bija Astra – gudrinieks vai stulbenis, kad tas laiks būs pienācis!”. Un tik tiešām, tā arī notika – jau pēc 8 gadiem PSRS izjuka, tās mantiniece Krievija gan nebija diez ko labāku, bet tas jau ir cits jautājums… Ar to viņš arī beidza savu uzstāšanos tiesā: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs…”.
Nav brīnums, ka G.Astras pēdējais vārds ātri kļuva populārs pretpadomju cīnītāju vidū, to izveda uz ārzemēm un atskaņoja Rietumu radiostacijās PSRS tautām domātajās pārraidēs. Tiem laikiem tā bija liela uzdrīkstēšanās un netipiska uzvedība disidentam-antipadomistam. No mūsdienu viedokļa gan savu ‘darvas karoti’ varētu iemest arī Astras runā. Man personīgi liekas jocīgi kā pozitīvu piemēru minēt “PSRS un Somijas labās attiecības”, līdztekus neminot karu starp šīm valstīm 1939.-1940. un arī 1941.-1944.gadā. Ja tā nebūtu bijis , arī Somija būtu kļuvusi par 16.padomju republiku, kā jau tas tika paredzēts. Un, kas attiecas uz finlandizācijas politiku, tad uzskatu, ka tas bija un ir joprojām somu tautas kauna traips – mainīt savu pašcieņu pret ekonomisko izdevīgumu, tirgojoties ar PSRS; atsakoties no okupētās Karēlijas (līdzīgi kā mēs no Abrenes), nestājoties NATO.. utt. Šāda uzvedība, manuprāt, atgādina sarkanās bantes nēsāšanu zonā, cerot par to saņemt “udo”, bet vienlaikus arī riskējot dabūt nazi ribās… Es G.Astras vietā labāk Somijas jautājumu šinī reizē būtu atstājis neapspriestu… Un vēl – manā uztverē G.Astras runa beidzās tomēr pārāk miermīlīgi. Es uzskatu, ka to varēja beigt ar aicinājumu uz vardarbīgu cīņu pret okupantiem, kā to mēdza darīt mūsdienu Krievijas disidents, tagad politemigrants Ukrainā Boriss Stomahins. Ja ticēt G.Astras pirmajai sievai G.Kalniņai, tad Gunāra jaunības dienu elks esot bijusi krievu-padomju diversante Zoja Kosmodemjanska, kuru vācieši pieķēra, dedzinot mājas, un piesprieda šai publisku nāvessodu pakarot. Tad nu, lūk, viņa arī kļuva slavena ar savu pirmsnāves runu, kad, stāvot jau uz kastēm ar cilpu kaklā, kamēr vācieši svinīgo brīdi iemūžināja fotokamerās, skaļi iesaucās: “Tautieši, kāpēc jūs stāvat tik skumīgi? Neraudiet par mani, lai mani kar, es esmu viena, bet mūs – divsimt miljoni, visus viņiem nekad nepakārt! Ķerieties pie ieročiem, šaujiet, duriet, dedziniet fašistus, nogaliniet viņus visos iespējamos veidos! Ja tā darīsiet, uzvara neizbēgami būs mūsu..”. Ar šādu rīcību viņa iemantoja cieņu arī ienaidnieka acīs, pēc nāves soda izpildes divas diennaktis viņas mirstīgās atliekas apsargāja vācu zaldāti. Krievu vēsturnieki apgalvo, ka tas esot noticis tāpēc, lai Zojas cīņu biedri nenozog viņas līķi – šī versija gan neiztur kritiku, jo kāda vajadzība riskēt ar savu dzīvību līķa dēļ, turklāt, kāds gan zaudējums būtu vāciešiem, ja krievu partizāni arī noņemtu Zojas līķi no karātavām un pievāktu to sev? Nē, tā bija sava veida goda sardze, bruņinieciska rīcība, kas bieži piemita vācu zaldātiem un ļoti reti kad – pretējā pusē karojošajiem.
Lūk, ja G.Astra būtu pabeidzis savu runu ar tamlīdzīgu aicinājumu, tad, vismaz manā uztverē, viņa runa būtu bijusi vēl desmitkārt vērtīgāka! Bet nevajag to, protams, uztvert kā pārmetumu Astras kungam, visi pārējie tiesājamie pat simto daļu nepateica no tā, ko pauda viņš, tāpēc tik un tā G.Astras rīcība tiesā neapšaubāmi ir uzskatāma par VARONĪGU !!!
Par G.Astras nāvi man nav šaubu, ka tā nebija dabiska. Es gan nedomāju, ka viņš tika indēts vilcienā, tur to izdarīt būtu problemātiski – viņš varēja nebraukt ar konkrēto reisu, nedzert piedāvāto tēju.. utt., tur bija 100 iemeslu, lai operācija neizdotos. Cita lieta – čekas nams, tur bija tikai divas izvēles – ēst un dzert to, ko dod, vai nomirt badā. Domāju, ka tieši tur Astram iedeva lēnas iedarbības indi (lai nāve nebūtu pārāk uzskatāmi saistāma ar čeku), kad saprata, ka viņš nemainīsies un ne tikai nepiekritīs parakstīt nekādus solījumus “nenodarboties ar pretpadomju aģitāciju”, bet arī reāli cīnīsies pret okupācijas varu. Arī pierunāt emigrēt viņu, kā, piemēram, Silaraupu, Grantiņu, Rožkalnu, Pupuru un citus, Astru neizdosies, tas nu bija skaidrs. Tātad, secinājums skaidrs – tādi cilvēki ir jālikvidē fiziski! Un tas diemžēl arī tika izdarīts… Es domāju, ka martā, braucot uz Ļeņingradu, Astra tiešām inficējās ar gripu, bet, tā kā viņa organismā jau atradās inde, tā izraisīja ļoti smagas komplikācijas, kas beidzās ar sirds vārstuļu iekaisumu un nāvi… Protams, ja viņš būtu palicis Latvijā, arī tad inde agri vai vēlu iedarbotos – citā laikā un vietā, bet ar tikpat smagām sekām. Tas, cik rūpīgi G.Astra tika ārstēts Ļeņingradā, ir jau atkal cits jautājums. Ko vērts vien bija sašutuma pilnais kara hospitāļa galvenā ārsta izsauciens Līvijas Astras virzienā: “Kā gan jūs varat iedomāties, ka jūsu vīru ir saindējusi čeka? ŠĪ IESTĀDE VISPĀR NEKAD NEVIENU NAV INDĒJUSI UN NEINDĒ !!!”. Cilvēkam, kurš pauž tik ultrapadomiskus uzskatus, protams, nebija nekāda pamata uzticēties kā ārstam, bet citas izejas jau arī nebija…
G.Astras nāvei bija arī pozitīva loma, līdzīgi kā Kalpaka nāve, tā saliedēja viņa draugus un atbalstītājus, mudināja viņus turpināt iesākto cīņu. Astras bēru dienā (tā faktiski bija kā pirmā lielā tautas manifestācija) pirmo reizi okupācijas laikā tika publiski demonstrēts sarkanbaltsarkanais karogs, apsedzot ar to nelaiķa zārku, kā arī vairākkārt publiski spēlēta Latvju himna ‘Dievs, svētī Latviju!”. Kā vēlāk izteicās G.Astras atraitne: “Es no malas varbūt izskatījos pārāk priecīga tādai dienai, bet, no otras puses, ka lai nepriecājas, redzot, ka tautai beidzot ir zudušas bailes? Arī pats Astra, no mākoņa maliņas vērojot, noteikti bija sajūsmā par notiekošo. Viņš varbūt sprieda – bija man vērts mirt, lai tauta beidzot celtos!”.
Realitātē, protams, nebūt netika izcīnīta tāda Latvija, kādu vēlējās G.Astra – tā nav ne neatkarīga, ne latviska. Ja G.Astra būtu mūsu vidū, viņš noteikti nebūtu apmierināts ar to, ko redz sev apkārt. Viņš neatrastos ne Saeimā, ne valdībā, ne kādās uzņēmumu padomēs vai citā siltā vietiņā, nē viņš, visticamāk, lai cik tas šausmīgi arī skan, joprojām sēdētu cietumā. Jo, pretēji tam, ko apgalvo cits pretpadomju cīnītājs Bruno Javoišs, Astra neapmierinātos ar okupācijas monstra pārdēvēšanu, nē, viņš stingri iestātos par tā nekavējošu demontāžu, bet, ja to neizdotos panākt likumīgā ceļā, neapšaubāmi censtos to uzspridzināt. Un tad nu skaidrs, kas būtu tālāk – bojāeja notikuma vietā vai arī cietums. Tāpat G.Astra noteikti neatbalstītu noziedzīgo integrācijas ideju, viņš iestātos par dekolonizāciju (jau PSRS laikos viņš teica – jāatgādina “viesiem”, ka tiem laiks braukt mājās!). Un, kā rāda A.Gardas un viņa vietnieču piemērs, arī tādā veidā ¨4.maija Latvijā” var tikt visai tuvu tam, lai skatītos uz pasauli caur “rūtainiem logiem”. Tad vēl – vai G.Astra mierīgi noskatītos, ka 40 miljoni no Latvijas valsts budžeta ne par ko tiek izdalīti dažiem alkatīgiem žīdiem, t.sk., pēc statusa, okupantiem? Nē, viņš aktīvi protestētu, sauktu tautu ielās daudz enerģiskāk kā to dara A.Gobzems par daudz nenozīmīgākām lietām (svarīgas viņam skart ir bail). Un arī krietni pārspīlētie kovid pandēmijas ierobežojumi viņam, protams, ka nepatiktu…
Vārdu sakot, ir liela varbūtība, ka G.Astra šobrīd sēdētu aiz restēm, notiesāts pēc LKL 78.p. (naida kurināšana) vai 81.p. (aicinājums uz varas gāšanu), bet administratīvos sodus jau nu viņam nāktos maksāt nepārtraukti. Un skaidrs, ka, dzīvs būdams, G.Astra būtu šī noziedzīgā režīma ienaidnieks Nr.1. Bet, savukārt, miris būdams, viņš ir ērts simbols, uz kā rēķina pie varas esošajiem mūsu tautas slepkavām tēlot liekulīgu nožēlu par viņa traģisko likteni, lai gan patiesībā viņi ir stāvā sajūsmā par to, ka mums šobrīd nav ne paša G.Astras, ne cita viņam līdzvērtīga cīnītāja ar tādu pat nelokāmību, degsmi un autoritāti tautā. Un tāpēc pilnīgi pareizi rīkojās tie, kas G.Astras piemiņas zīmes atklāšanas laikā nosvilpa mūsu prezīti Levitiņu un tieslietu ministreli Bordāneli. Šie divi zemiskie nelieši nebūtu cienīgi G.Astram kurpes notīrīt, kur nu vēl teikt svinīgas runas, atklājot viņa pieminekli. Jau bēdīgi slavenās “40 miljonu” lietas dēļ vien G.Astra, dzīvs būdams, būtu gatavs šos abus divus draņķus pret sienu izsmērēt… Labi, būsim savaldīgi, protestēsim likumīgā ceļā, bet darīsim to… Un es ļoti ceru, ka svilpošanas akcija 2022.gada 20.janvārī bija pirmais solis ceļā uz nebaidīšanos atklāti lekt acīs latviešu tautas ienaidniekiem !!!
Ko mums, Patriotiem, ir svarīgi saprast G.Astras piemiņas sakarā? Pirmais un galvenais – cīņa vēl nav galā, nekas nav līdz galam panākts, Latvija nav brīva, tikai no vienas savienības pārgājusi citā! Un nekas nemainīsies, ja mēs ar to samierināsimies, nevis cīnīsimies, lai tas tā nebūtu! Turklāt, jāsaprot, ka mūsu policija (milicija) nav mūsu draugi, par VDD, kas pat fonētiski jau līdzinās VDK, vispār nerunājot. Viņi turpina darīt to pašu, ko viņu priekšteči PSRS laikos, tikai drusku saudzīgākām metodēm tagad ir spiesti rīkoties. Tāpēc, lai neiesaistāmies nekādos darījumos ar tiem, kas tur strādā, lai cik labi paziņas mums tie būtu, lai cik arī šņabīša nebūtu iepriekš ar tiem kopā izdzerts. Bijušais Krustpils mērs, lielgaballauzējs Gundars Kalve to neņēma vērā, tāpēc, lūk, tagad ir kriminālapsūdzētā statusā? Vai tiks arī notiesāts? Lūk, tas lielā mērā no mums pašiem ir atkarīgs! G.Astra būtu pirmais, kas mestos viņu aizstāvēt, bet ko citi? “Tautas vienībā – Latvijas dzīvība!”, tā pirmsnāves vēstulē rakstīja G.Astra, bet, vai mēs to saprotam? Vai būsim drosmīgi, vienoti un nelokāmi? Vai turpināsim G.Astras iesākto un arvien nepabeigto cīņu? Uz šiem jautājumiem lai katrs pats sev atbild. Es jau kopš 1997.gada esmu sev stingri un nelokāmi pateicis – jā, es to darīšu, pat, ja man būs jācīnās vairs tikai vienam pašam !!! Un ko sakāt Jūs?
PAR NEATKARĪGU UN LATVISKU LATVIEŠU LATVIJAS VALSTI
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
22.01.2022. Aivars Gedroics
22. Jan 2022 @ 17:47
|
| » Pieminekļi |
|---|
PAR PIEMINEKĻIEM LATVIJĀ UN ĀRPUS TĀS
Pēdējā laikā lielu rezonansi plašsaziņas līdzekļos ir guvuši divi ar pieminekļiem saistīti fakti:
1) Pieminekļa atklāšana Latvijas mazpilsētā padomju okupācijas armijas zaldātiem, par ko neslēpti priecājas Krievijas un arī pašmāju okupantu saziņas līdzekļi.
2) Pieminekļa, kas veltīts bojā gājušajiem Latviešu leģionāriem-gūstekņiem, gaidāmā aizvākšana no Cēdelheimas, lai nepieļautu t.s. nacisma slavināšanu.
Kā to visu vērtēt, no Latviešu Patriota viedokļa raugoties? Mēģināšu izanalizēt abus šos notikumus. Pirmajā gadījumā bija jau savulaik sagatavots piemineklis Latviešu Brīvības Cīnītājiem, ko nepaguva uzstādīt, jo 1940.gadā Latvija tika okupēta, un skaidrs, ka šādos apstākļos par pretboļševisma cīnītāju godināšanu vairs nebija ko domāt. Tomēr sagatave kā tāda iznīcināta netika, un, tā kā uz tās nebija norādīts, kam īsti tā domāta, padomju okupanti vēlāk nosprieda, ka «не пропадать же добру» (“labu mantu nedrīkst laist postā”) un pēc 2.pasaules kara to uzstādīja jau savu kritušo “varoņu” (okupantu) godināšanai, gan ne tajā pilsētā, kurā ar to bija plānots godināt Latvju Patriotus. Tā nu šis veidojums tur stāvēja daudzus gadus gan PSRS okupācijas, gan 1990.gada 4.maija viltus “neatkarības” laikos, līdz beidzot kādam ienāca prātā, ka jālabo taču reiz ir netaisnība un jānoliek monuments tur, kur tas sākotnēji bija paredzēts, piešķirot tam arī atbilstošo saturu, ko bija devis tā autors-izgatavotājs. Viss it kā būtu pavisam vienkārši – nojauc pieminekli vienā Latvijas mazpilsētā un pārved un uzstādi to citā, kas var būt vēl elementārāks? Tā tas būtu normālā valstī, bet ne Latvijā, kur, kā zināms, pie varas ir nelieši un nodevēji, kas nekad nav kalpojusi savai tautai, bet to vien domājuši, kā ar savu darbību labāk iztapt Austrumiem un Rietumiem vienlaikus. Lūk, tad šie radījumi nosprieda, ka okupantu uzstādīto Latvju tēlnieka izveidoto pieminekli nedrīkstot nekur pārcelt, pirms nav saņemta Krievijas “svētība”, respektīvi, atļauja, jo tā to nosakot 1994.gadā noslēgtais nodevīgais Latvijas un Krievijas starpvalstu līgums par “karavīru apbedījumu vietām”. Viņi tak nu vērsās pie “cara Hutina” ar pazemīgu lūgumu, lai atļaujot veikt pieminekļu pārlikšanu no vienas Latvijas teritorijas uz citu, uz ko “cars” atbildēja: “Nekā nebūs, neļaušu, kamēr vietā neuzliksiet citu – tādu, kādu mēs jums pagatavosim!”. Un sākās ilgstošs tirgus, kādu tad pieminekli liksim okupantiem tā vietā, kas patiesībā bija pavisam citam nolūkam domāts? Sprieduši gadiem ilgi tā un šitā, līdz beidzot atraduši kompromisu, kas paticis kā vienai, tā otrai pusei. Un tad nu beidzot ar “cara Vladimira” svētību Latvju Brīvības Cīnītāju monuments tika novietots sākotnēji tam paredzētajā vietā, bet okupantu piemiņu godināšot cita skulptūra, kurai nav neviena PSRS simbola – sirpja un āmura, 5-staru zvaigznes…utt., kā to ar neslēptu lepnumu uzsver šī pasākuma iesācēji un pabeidzēji. Krievijas varturus gan šis “trūkums” nemaz neskumdina, viņus iepriecē pats notikušā fakts – it kā “neatkarīgajā” Latvijā ir atklāts monuments okupācijas karaspēkam, ko gan vēl var gribēt? (Skat., piemēram, https://ria.ru/20211128/pamyatnik-1761140542.html)
Nebūs lieki pieminēt, ka savu roku šai pasākumā ir pielicis bēdīgi slavenais Liepājā dzīvojošais okupants Jevģēnijs Osipovs (kuru mūsu varturi nekādi nespēj ne notiesāt, ne izraidīt no valsts) un viņa ģimenes locekļi. Par iepriekš minēto radījumu sajūsmu nebūtu jābrīnās, bet patiesu nožēlu un nicinājumu pelna Latvijas mēdiju nostāja (piem., sorosiskās “Latvijas Avīzes ” un arī “NRA”), kuri tāpat uzskata, ka latviešiem esot izdevies “apjāt” krievus un panākt sev vēlamo iznākumu “ķutelīgā diplomātiskā lietā”. Šie nožēlojamie radījumi nesaprot vai drīzāk izliekas nesaprotam, ka pats jebkura monumenta pārvietošanas (nojaukšanas, uzstādīšanas) savas valsts teritorijā saskaņošanas fakts ar ārvalsti ir ārkārtīgs apkaunojums, kur nu vēl ar tādu ārvalsti, kas būtībā joprojām okupē un kolonizē mūsu teritoriju. Normāla valdība uzreiz pēc neatkarības atgūšanas pieminekli būtu nolikusi tur, kur tas sākotnēji paredzēts, Krievijas varturiem vispār šo faktu nedarot zināmu, jo kāda viņiem var būt daļa gar to, ko mēs darām paši savas valsts teritorijas iekšienē?! Man gan uzreiz nāk atmiņā, kā “patriotiskais” deputātiņš Šņorīte pirms dažiem gadiem cītīgi centās iestāstīt saziņas līdzekļu pārstāvjiem, ka t.s. “Pārdaugavas monstrs” neietilpstot to būvju kategorijā, kuras paredz sargāt jau minētais 1994.gada Latvijas un Krievijas līgums. Tātad jāsecina, ja ietilptu, tad tas būtu jāsargā kā aci pierē, tāpat kā citi monumenti, kuri, arī šņoresprāt, ir šim līgumam pakļauti. Tas nekas, ka Krievija praktiski nevienu ar Latviju noslēgto līgumu nepilda, toties mums gan tie visi ir svēti, jo mēs esam “civilizēti” un “eiropeiski”. Ja jau šādus uzskatus sludina pat tie, kas tiek uzskatīti par “Patriotiem”, nav jābrīnās, ka krievu okupanti joprojām jūtas kā saimnieki Latviešu zemē.
Par otro gadījumu. Pieminekli Latviešu leģionāriem – abstraktu bišu stropu – Cedelheimā uzstādīja pēc šīs pašas pilsētas pašvaldības iniciatīvas, protams, saskaņojot to ar Latvijas varturiem. Taču ar Eiropā valdošo cionistu-masonu-pederastu kliķi, kuras priekšgalā stāv žīdu nelietis Soross, gan tas laikam nebija saskaņots. Nedrīkst aizmirst, ka Beļģijā šie radījumi ir īpaši aktīvi, jo tās galvaspilsēta Brisele ir gan ES, gan NATO “sēdeklis”. Un nu brašie “antifašisti” savos saziņas līdzekļos (bet kuri gan nav viņējie?) sacēla pamatīgu jezgu – “civiliedzīvotāju slepkavu” piemineklis esot jājauc nost. Pilsētas mērija kā tādi skauti ir “vienmēr gatava”, sak, jā, jā, tuvākajā laikā novākšot, paskaidrojošais uzraksts jau ir noņemts, tagad tikai jāizlemj, ko darīt tālāk – pārcelt pieminekli uz kādu nomali (tipa “atkritumu izgāztuvi” – A.G.), vai varbūt labāk to uzdāvināt Latvijai? Mūsu saziņas līdzekļi visgudri pamāca, sak, mēs paši esot vainīgi, par maz skaidrojam Latvijas vēsturi ārzemēs, tāpēc pasaule arvien mūs vēl nesaprotot…utt., u.tjp. Te nu ir jāatzīmē skaidri un strikti – nesaprot tie, kas principā nevēlas saprast! Un tādiem kaut ko mēģināt iestāstīt ir bezjēdzīgi! Mēs 150 reizes pēc kārtas varam atkārtot, ka Latvju leģionāri nededzināja Beļģijas sādžas kopā ar to iemītniekiem, ka nenolaida beļģu bērniem asinis, ka neindēja nevienu gāzes kamerās un līķus pēc tam nededzināja krematorijās (starp citu, mūsdienu Eiropā tas tiek uzskatīts par pilnīgi normālu apbedīšanas veidu), ka leģionāri paši bija upuri un cietēji no abām okupācijas varām…utt., u.tjp., tas viss neko nelīdzēs, jo šiem ļautiņiem neinteresē noskaidrot vēsturisko patiesību, viņiem ir uzdots pildīt politisko pasūtījumu, konkrēti, neļaut pieminēt neko, kas kaut vai formāli saistās ar SS, un punkts. Un diskutēt ar viņiem ir tikpat bezjēdzīgi un pazemojoši, kā censties apskaidrot prātus putinistiem! Nekādi Šņorītes “Padomju stāsti” te neko nelīdzēs, nav jēgas uz to cerēt!
Ko tad es iesaku darīt šajā situācijā? Pirmkārt, sazināties ar visām ārvalstīm, kurām ir kāds ar Latviju vai Latviešiem saistīts piemineklis, kurš tām traucē, un piedāvāt to pārvietot pie mums, uz Latviju, sliktākajā gadījumā, kaut vai par mūsu valsts līdzekļiem, labāk gan būtu to darīt solidāri: 50% pret 50% izdevumu katrai pusei. Būtu jānorunā saprātīgs laika termiņš, kurā to varētu izdarīt! Otrkārt, nekavējoties izdot rīkojumu demontēt visus monumentus (ne vēlāk kā 1 mēneša laikā!), arī tikko kā uzstādītos, kuri kaut kādā veidā slavina PSRS okupāciju un tās veicējus, izkropļo Latvijas vēsturi, aizvaino represiju upurus un viņu pēctečus! Un nav nekādas nozīmes tam, atbilst šāda rīcība bēdīgi slavenajam 1994.gada līgumam ar “PaRašu” vai nē (kādu sodu būtu pelnījuši šāda nodevīga līguma parakstītāji, jau ir cits jautājums, manuprāt, viņiem vieta būtu karātavās Uzvaras laukumā) ! Protams, Pārdaugavas monstrs būtu jālikvidē pats pirmais! Un turpmāk pieturēties pie principa – mums nav nekādas daļas gar to, kādus pieminekļus uzstāda (nojauc) jebkurā ārvalstī Austrumos vai Rietumos, šīm valstīm savukārt nav un nedrīkst būt nekādas daļas gar to, ko mēs šai sakarā darām savā zemē!
Tikai paliek atklāts jautājums – kurš gan dos tādu rīkojumu? Ja jau pat mūsu Saeimas “visradikālākie patrioti” – kiršteini, iesalnieki, šņores, dombravas..u.c. neko vairāk kā pieprasīt uzlikt “paskaidrojošu plāksni” pie Pārdaugavas monstra neuzdrošinās, jo uzlikto sankciju dēļ drīkstot nepildīt ar Krieviju noslēgtos visāda veida saimnieciskos līgumus, bet līgums par “apbedījumu vietām” esot svēts un neaizskarams, tad uz ko mēs vispār varam cerēt un ko gribēt? Gaidīt uz varturu nomaiņu? Tā nenotiks pati no sevis! Vispirms tautai jāsaprot, ka pat tie, kas sauc sevi par “ņacionāļiem”, patiesībā ir nelieši un nodevēji, tāpat kā tie, kas viņiem palīdz un ar viņiem sadarbojas! Bet, kā lai tauta to saprot, ja pat laikraksts “DDD”, vismaz manā uztverē, izvairās no šo radījumu kritikas, paši neko sliktu par viņiem neraksta un izmet tās vietas no publicētajiem lasītāju rakstiem, kurās tiek parādīta šādu radījumu īstā seja? Lūk, tāpēc mēs joprojām dzīvojam Slāvlatvijā, okupanti kājām mīda mūsu zemi, par mums ņirgājas gan Austrumos, gan Rietumos! Ja tā turpināsies, Latvija NEKAD nekļūs Latviska !!!
Padomāsim par to, sagaidot Jauno, 2022.gadu! Koronvīrusi nāk un aiziet, bet nelietības un nodevības vīruss mūs ir apsēdis daudz pamatīgāk, un neizskatās, ka kāds ar to kaut vai formāli grasītos cīnīties! Mūsu ienaidnieki to sen jau ir sapratuši, bet mēs paši, šķiet, ka diemžēl nē!
PAR BRĪVU UN LATVISKU LATVIJU BEZ NELIEŠU UN NODEVĒJU KLĀTBŪTNES
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
19.12.2021. Aivars Gedroics
19. Dec 2021 @ 16:33
|
| » Jāved tos mudakus pie prāta |
|---|
ADMINISTRATĪVAJAI RAJONA TIESAI
Atbrīvošanas alejā 88, Rēzeknē, LV 4600
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Teātra ielā 34-35, Daugavpilī, LV 5401,
e-pasts: aivars_666@inbox.lv
pasta adrese: A.K. 32, Daugavpils, LV 5401
tālr. 28229894,
S Ū D Z Ī B A
Satiksmes Ministrija ar savu 10.12.2021. lēmumu atteicās apmierināt manu prasību atmaksāt nelikumīgi ieturēto soda naudas maksājumu, ko no manis iekasēja CSDD darbiniece M.Kravceviča 29.07.2021. minētā uzņēmuma Daugavpils nodaļā. Uzskatu, ka šis lēmums ir nepamatots un atceļams, bet mana prasība apmierināma.
Satiksmes Ministrijas (SM) atbildē tiek apgalvots, ka Ceļu satiksmes likuma (CSL) 16.panta 2.daļā esot minēts, ka “tehnisko apskati nevar iziet, ja attiecībā uz konkrēto transportlīdzekli nav apmaksāts administratīvais sods”. No tā izriet secinājums, ka sodu it kā uzliekot transportlīdzeklim, kas ir absurds pats par sevi. Transportlīdzekli ka nedzīvu priekšmetu nevar sodīt, var sodīt tā īpašnieku vai lietotāju. Savukārt, par nenomaksātajiem sodiem var piemērot represijas pret cilvēku, kam tie ir uzlikti, tikai saskaņā ar konkrētajā brīdī spēkā esošo likumdošanu. Manā gadījumā tas varētu būt LAPK 299-1.p.2.d.2.p., kas nosaka, ka “…līdz naudas soda samaksai aizliegts veikt pārkāpuma izdarītajam PIEDEROŠO (izcēlums mans – A.G.) transportlīdzekļu tehnisko apskati”. Kā jau esmu vairakkārt norādījis savus daudzajos iepriekšējos iesniegumos gan CSDD, gan vēlāk arī Satiksmes ministrijai, uz mani šī norma nav attiecināma, jo neesmu automašīnas ar v.n. HN 6602 īpašnieks.
Fakts, ka, saskaņā ar 2020.gada sākumā spēkā esošo CSL 43.-2.p. 1.d., gadījumā, ja pārkāpuma brīdī par apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu pārkāpumu vadītāja nav klāt, sodu uzliek transportlīdzekļa turētājam un tikai tad, ja tāds nav norādīts, tad – īpašniekam (valdītājam), nenozīmē, ka līdz ar to uz turētāju pāriet tie paši noteikumi, kas LAPK 299-1.p.2.d.2.p. ir noteikti attiecībā uz īpašnieku. Par soda naudas nomaksu turētājs ir atbildīgs atbilstoši Civillikumam, tāpat kā jebkura cita persona par jebkuru citu izdarīto pārkāpumu.
Atsauce uz MK 2017.gada 30.maija noteikumu Nr.295 17.4. apakšpunktu nav korekta, jo attiecībā uz mani 29.07.2021. neeksistēja tādi normatīvie akti, kas uzliktu man par pienākumu samaksāt sodu pirms tehniskās apskates (TA) veikšanas. Cita starpā, vēlos atzīmēt, ka SM atbildes parakstītāji savos apgalvojumos nav konsekventi, jo sākumā apgalvo, ka par soda naudas apmaksu pirms konkrētā transportlīdzekļa TA veikšanas esot atbildīgs gan īpašnieks, gan turētājs, bet vēlāk jau – ka jebkurš tā uzrādītājs.
Atbildē melīgi tiek apgalvots, ka es pats esot velējies apmaksāt sodu pirms TA veikšanas. Tā, protams, nav taisnība. Es BIJU SPIESTS šo sodu samaksāt, jo citādi man nebūtu atļauts veikt transportlīdzekļa TA, par ko es atkal varētu tikt sodīts, ja brauktu bez tās. Protams, ka pret mani netika lietota fiziska ietekmēšana vai draudi, taču es tiku nostādīts situācijā, kad es juridiski nepamatoti tiku traucēts veikt automašīnas TA tāpēc, ka nebiju samaksājis, manā uztverē, nepelnīti uzlikto sodu, ko diemžēl atstāja spēkā arī Daugavpils tiesa, bet Latgales apgabaltiesa nevēlējās izskatīt pēc būtības. Savukārt, mana nevēlēšanās labprātīgi apmaksāt šo sodu ir mans protests pret manis nelikumīgo un nepamatoto sodīšanu.
Vēlos arī atzīmēt, ka CSDD darbiniekiem nav un nedrīkst būt nekādas daļas gar to, kā es pildu vai nepildu pienākumus, ko man ir uzlikusi tiesa. Tā ir mana privātā dzīve, kurā, kā jau tas lēmumā ir pareizi norādīts, vajadzības gadījumā iejaucas TIESU IZPILDĪTĀJS, nevis CSDD darbinieks. Ar savu nepamatoto iejaukšanos soda naudas piedziņā, kas nav un nevar būt CSDD funkcija, man tika liegta iespēja kārtot šo lietu ar tiesu izpildītāja starpniecību, kā to nosaka pašreiz spēkā esošais Administratīvās atbildības likums un arī Civillikums. Tāpat CSDD un SM nav ņēmusi vērā vispārpieņemto juridisko praksi, ka visām izmaiņām likumdošanā, kas atvieglo to skartā cilvēka stāvokli, ir atpakaļ ejošs spēks, savukārt, tām, kas to apgrūtina – nav atpakaļejoša spēka. Es arī neesmu atzīts par nepieskaitāmu un CSDD nav iecelts man par aizbildni, lai manā vietā risinātu manas problēmas un rūpētos par man uzlikto naudas sodu apmaksu. Šādā veidā man netiek sniegta palīdzība, bet – tieši otrādi – sagādātas liekas problēmas.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto,
lūdzu tiesu:
1. Atcelt SM 10.12.2021. lēmumu Nr. 03.1-02/4856, bet manu prasību, kas izteikta 08.11.2021. iesniegumā SM, pilnībā apmierināt.
2. Lietu izskatīt MUTVARDU procesā, ja tas nepieciešams epidemioloģiskās drošības dēļ, lietojot videokonferenci.
3. Atbrīvot mani no tiesas nodevas 30 euro apmērā, par pamatu ņemot manis iesniegto izziņu no VSAA.
Pielikumā: 1) mans iesniegums CSDD no 29.07.2021- 1 lapa.;
2) A.Aksenoka atbilde uz to- 1 lapa;
3) mans iesniegums CSDD no 13.10.2021 – 1 lapa.;
4) A.Lukstiņa atbilde uz to- 1 lapa;
5) mans 8.11.2021. iesniegums SM- 1 lapa;
6) SM 10.12.2021. atbilde uz to- 1 lapa;
7) izziņa no VSAA – 1 lapa.
2021.gada “ 17. “ decembrī Aivars Gedroics
18. Dec 2021 @ 16:28
|
| » Mēdiji |
|---|
PAR “NEATKARĪGAJIEM” SABIEDRISKAJIEM MEDIJIEM
Nesen mērenu vētru sacēla dažu “nacionālu” Saeimas depīšu izteiktie iebildumi pret to, ka valsts finansētie plašsazinas līdzekļi notikumus pasaulē un, tai skaitā, uz Baltkrievijas un Polijas robežas atspoguļo nevis no Latvijas interešu viedokļa, bet gan izejot no šo nožēlojamo parazītu – pasaules klaidoņu – interesēm, aizstāvot viņiem it kā piemītošās tiesības prasīt patvērumu ES teritorijā. Mēdiju pārstāvji, protams, momentā noreaģēja ar spalgiem protestiem – kas ir devis atļauju iejaukties viņu “neatkarīgajā” politikā un uztiept šiem savu gribu, kā pasniegt skatījumu uz problēmām Latvijā un pasaulē? Demokrātiskā valstī tas esot galīgi nepieņemami, viņi vērsīšoties Eiropas struktūrās, un tad viņu pāridarītāji gan redzēšot velnu…
Mēs, protams, labi zinām, ka nekādas neatkarības mūsu žurnaļugām nekad nav bijis, jau gadu desmitiem šie nožēlojamie radījumi kalpo cionistu-masonu-pederastu mafijai, ko komandē bēdīgi slavenais žīdu miljardieris Soross un viņam līdzīgi darboņi. Tieši viņi ir tie, kas nosaka, kā jāraksta un jārunā mūsu tautas smadzeņu skalotājiem. Un viņu, un nekā cita priekšā tad šīs pērkamās dvēseles arī atskaitās. Ne jau tikai Latvijā, praktiski visā pasaulē (nerunāsim šoreiz par Āfrikas tuksnešiem un Brazīlijas mūžamežiem) situācija ir analoga. Godīgu, patriotisku, savu tautu un Tēvzemi mīlošu žurnālistu gaišā dienas laikā ar uguni ir problēmas atrast. Ja nu tāds tomēr kaut kur uzrodas, skaidrāks par skaidru, ka lielās, bagātās kompānijās tam nekad darbu neatrast… Normāli tāds cilvēks nemūžam nedzīvos, lai cik talantīgs būdams, labākajā gadījumā vilks nožēlojamu eksistenci kādā sīktirāžas žurnāliņā vai mazpopulārā provinces televīzijā.
Tomēr ir arī pozitīvi piemēri pasaulē, kas liecina, ka šī kosmopolītisma-sorosisma hidra nebūt nav neuzvarama. Tā, piemēram, Polijā un Ungārijā valsts finansētie mēdiji praktiski ir pilnībā atbrīvojušies no “sorosītu mēra”, visi žurnaļugas, kas kritizēja varturus no kosmopolītisma pozīcijām, sekmīgi ir no tiem patriekti un tagad darbojas privātās struktūrās, protams, joprojām saņemot gan algu, gan uzdevumus no saviem vecajiem maizes devējiem. Kamēr pasaule pastāvēs sorosisma ideoloģija kā tāda, šiem gara kropļiem, skaidrs, ka bezdarbs nedraudēs….Toties minēto valstu iedzīvotājiem ir vismaz izvēles iespēja, ko lasīt un skatīties, kam uzticēties un kam nē…
Bet, kas notiek Latvijā, kā mēdz teikt vienā relatīvi populārā TV pārraidē? Latvijā, kā zināms, ir Saeimas iecelts uzraudzības orgāns – NEPLP, kuram it ka būtu jāraugās, lai saziņas līdzekļi tiešām būtu brīvi, neietekmējami, un tajos tiktu atspoguļoti pēc iespējas dažādāki viedokļi. Lieki teikt, ka šis veidojums savas funkcijas absolūti nepilda, tāpat kā, cita starpā, t.s. Regulators, kuram būtu jāseko, lai tarifi par valsts un pašvaldību sniegtajiem pakalpojumiem netiek noteikti pārmērīgi augsti, bet faktiski tas tikai mehāniski pārapstiprina visus tarifu plānus, ko viņam pakalpojumu sniedzēji “pagrūž priekšā”. Lūk, tā arī NEPLP nesaskata neko nosodāmu faktā, ka visi saziņas līdzekļi ir nodoti Sorosa bandas rokās un pauž tikai tai vēlamu viedokli! Un kāpēc gan lai šie iebilstu, ja arī paši ir tādas pat pārliecības ļaudis un kalpo vienam un tam pašam kungam? Mūsu depīši taču nav muļķi un neliks tādus uzraugus, kas darbosies pret viņu pašu izvērsto politiku, kas ir ļoti tīkama ES funkcionāriem, bet toties nāvējoša latviešu tautai !!!
Uz manu vēstuli NEPLP, kas bija publicēta arī DDD (skat. http://fronte.lv/2021/11/nebrivais-mikrofons-latviesu-audzinasanas-nodarbiba/), saņēmu atbildi, ka tā tiek pārsūtīta NEPLP meitas organizācijai SEPLP (t.s. Sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu padomei), kura savukārt atbildēja, ka mediju redakcionālajā darbā tā nejaucoties, bet par visiem iespējamajiem pārkāpumiem lai es vēršoties NEPLP !!! Lūk, tā, loks ir noslēdzies, no Poncija nonākam atpakaļ pie Pilāta !!! Un ko gan citu varēja gaidīt, zinot, ka SEPLP vada tāds Jānis Siksnis – zvērināts sorosietis, bijušais Latvijas Radio šefs, kas nonāca šai amatā drīz pēc bēdīgi slavenā Kolāta nomaiņas. Vai tad vārna vārnai sāks kādreiz acis knābāt???
Bet, kā tad paliek ar mūsu t.s. “nacionālajiem” deputātiem, kas tika pieminēti raksta sākumā? Lūk, viena tāda “patriota” sniegtā intervija NRA, no kuras tagad palikusi vien internetversija, jo šī izdevuma maizes devējam Lembergam, kā zināms, tagad plāni klājas… (https://neatkariga.nra.lv/intervijas/365307-edvins-snore-vai-kara-laika-mediji-drikst-publicet-visu-kas-ienak-prata?utm_source=newsletter&utm_medium=email&utm_campaign=neatkarigaSodien) Bēdīgi slavenā vieglas uzvedības dāmīte, viltusnacionāle Elitiņa Veidemanīte intervē Edvīniņu Šnorīti (interesanti, ka šis pseidopatriots izmetis no sava uzvārda mīksto “ņ”, laikam, lai nelīdzinātos sorosiskajai žurnālistei Ingai Šņorei, aizmirstot, ka līdzību nosaka ne tik daudz uzvārdi, cik politiskā darbība un stāja). Sākumā viņš braši ziņo, kā jau 2014.gadā esot pamanījis, ka Krievijas mēdiji uzbrūk Ukrainai un brīdinājis par to, bet mūsu mediji un arī NEPLP uz to neesot nekādi reaģējuši. Drīz pēc tam sācies karš. Un tagad tas pats esot situācijā ar Baltkrieviju un Poliju. Bet tad Elitiņa iebrauc galīgās auzās – sāk muldēt, ka nelegālo imigrantu mērķis esot sagraut ES !!! (It kā viņa nesaprastu, ka tieši ES dibināšana un robežu likvidēšana starp valstīm uztaisīja paradīzi visu tautu un rasu pasaules klaidoņiem! Ja ES pārstātu eksistēt, arī nenormālā tautu staigāšana izbeigtos.) Edvīniņš pret to neko neiebilst, arī acīmredzot dreb, lai ES neizjuktu, bet tad atklāti atzīstas, ka teju visi politiķi (tātad viņš pats arī) baidās no “melnā piar”, ko pār viņiem gāzīs sorosītu mēdiji, ja sāks tos kritizēt vai citādā veidā aiztikt. Tad viņš sāk stāstīt, ka vispār jau Latvijas Radio esot gana labs un interesants, atsevišķi (nebūtiski laikam – A.G.) trūkumi tikai tam esot… Tomēr politiķiem nedrīkstot aizliegt ik pa laikam medijus pakritizēt, ja tie dara ko nepareizu… tīri vai gandrīz uz ceļiem lūdzas, lai mediji viņam iedotu šādas tiesības…
Tad vēl Elitiņa jautā, kā Edvīniņš saprotas ar pašreizējo Iekšlietu ministri – okupanti-lezbieti M.Golubevu, uz ko “patriots” atbild, ka mēģinot ar viņu sadzīvot, jo ienaidnieks viņiem abiem esot viens !!! Tā, lūk, okupante-lezbiete viņam nav vis ienaidniece, bet sabiedrotā pret kaut kādu citu ienaidnieku! Kādu tad? Tak ne jau Putinu vai Lukašenko, jo Edvīniņš pats atzīst, ka Marusjai tie būtībā ir simpātiski…Tad jau laikam tie ir tie, kas grib sagraut ES (Putins un Lukašenko nē, viņiem tas nebūtu izdevīgi). Īstie Patrioti – aktīvie antisorosisti – lūk, kas ir ienaidnieks Elitiņai un Edvīniņam, lai pret tiem cīnītos, derēs gan lezba Golubeva, gan pidars Rinkevičs, ar tādiem ir jāprot sadzīvot koalīcijas stabilitātes vārdā. Vēl viņš beigās ar gandarījumu atzīmē, ka Dombura pārraidē esot izdevies pārliecināt, ka neviens netaisoties atņemt medijiem viņu “neatkarību”, respektīvi tiesības kalpot Sorosa bandai. Un atvadās ar vārdiem, ka politiķim galvenais esot parādīt tautai, ka viņš ir cītīgi kalpojis tai visus 4 gadus, lai tā nemēģina sev atrast citus priekšstāvjus, bet pārvēl tos pašus – jau esošos!
Lūk, tautieši, nu jūs tagad saprotat, kam vajadzīgs bija viss šis teātris – parādīt tautai, ka “nacionālie” deputātini (iesalnieciņi, šnorītes, dombraviņas u.c.) cenšas no sirds, bet neko reāli nevarot izdarīt, jo jārūpējas, lai ES nesagrūtu un paši savus sūri grūti izcīnītos, siltos amatiņus nepazaudētu! Bet Sorosa banda – lai plosās medijos vien tālāk, kā jau daudzus gadu desmitus to dara! Un tauta gan jau viņu izmisīgās pūles novērtēs un ievēlēs šos atkal!
Kas būtu jādara Patiesi Nacionāli noskaņotam deputātam šajā situācijā? Nekavējoties jāsarauj visas saites ar sorosītiem un viņu atbalstītājiem Saeimā un ārpus tās! Jāpieprasa arī nekavējoties atlaist visus šīs bandas ielikteņus no valsts finansētajiem medijiem un tos uzraugošajām padomēm! Un, ja pašiem spēku tam nepietiek, jāsauc tautu protestiem uz ielām, par spīti visiem “alfa”, “beta”, “gamma” un “omikrona” vīrusiem !!! Lūk, ja tauta būs pasīva, tad gan varēs ar tīru sirdsapziņu teikt – mēs darījām, ko varējām, bet jūs, tautieši, mums palīgā nenācāt, tāpēc nekas arī nesanāca… Bet izskatās gan, ka mūsu brašie “tautas aizstāvji” no tās pašas tautas dikti baidās… Taču atkal jāatgādina veca patiesība – katrai tautai ir tādi priekšstāvji, kādus tā ir pelnījusi! Vai nākotnē kas mainīsies? Redzēsim… Pēc nepilna gada ir Saeimas vēlēšanas, kurās atkal laikam nebūs neviena Patiesi Nacionāla saraksta, par ko būtu vērts balsot Īstam Latvju Patriotam… Īsāk sakot – mūsu nākotne ir mūsu pašu rokās !!!
LATVIJU LATVIEŠIEM !!!
LATVIJU – BRĪVU NO SVEŠU VARU UN IDEOLOĢIJU IETEKMES !!!
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
05.12.2021. Aivars Gedroics
5. Dec 2021 @ 20:58
|
| » Cīņas (ne)spēja |
|---|
NESPĒJA VAI NEVĒLĒŠANĀS SEVI AIZSTĀVĒT ???
Novembris ir mēnesis, kurā mēs īpaši atzīmējam mūsu Latvijas Valsts dibināšanu un tai sekojošās Brīvības Cīņas. Un katrreiz, runājot par pagātni, gribot negribot mums nākas ieskatīties arī tagadnē un nākotnē un uzdot sev loģisku jautājumu: “Ja tagad mums draudētu militāras briesmas, vai mēs varētu sevi aizstāvēt?”. Uz šo jautājumu nebūt nav viegli uzreiz atbildēt, tas ir jāizvērtē no vairākiem un dažādiem aspektiem.
Par aspektu, ka daudzi no tiem, kam uzticēts rūpēties par mūsu valsts drošību, patiesībā to ienīst un tikai gaida izdevīgu mirkli, kad iegrūst mums dunci mugurā, es šoreiz daudz nerakstīšu. Pietiekami bieži šis fakts ir pieminēts un pamatots, kas gribēja, sen jau to saprata, kas nevēlas redzēt acīmredzamo, to spītīgi noliegs, un bezjēdzīgi būs tādam 100.reizi pēc kārtas atkārtot, ka 2x2 = 4, nevis 5 vai 8. Pievērsīsimies tiem mūsu drošības sargiem, kam tiešām Latvija kaut ko nozīmē un kas (vismaz vārdos) ir gatavi to vajadzības gadījumā aizstāvēt.
Lai to varētu izdarīt, ir nepieciešamas 3 lietas: 1) piemērots militārais bruņojums 2) atbilstoša fiziskā sagatavotība 3) nepieciešamā garīgā noturība. Kas attiecas uz 1.faktoru, nav noliedzama mūsu bruņoto spēku militārā izaugsme Protams, līdzināties vai pārspēt mūsu “draudzīgo” Austrumu kaimiņu šai ziņā mēs nekad nespēsim, un tomēr – vajadzības gadījumā ar esošo lielgabalu, pretgaisa aizsardzības iekārtu, tanku un pašgājēju haubiču palīdzību mēs varētu nobremzēt iebrucēju ordas uz kādām 24-48 stundām, kamēr ieradīsies palīgā (nevar taču nepildīt NATO līguma 5.pantu) pārējo dalībvalstu karaspēks, kurš tad pēc sava bruņojuma un dzīvā spēka apjoma būtu līdzvērtīgs pretinieks maskavītu ordām.
Otrs faktors, kas attiecas uz karavīru fizisko sagatavotību, nav tik iepriecinošs; kā apgalvo virsnieki, kas uzņem topošos karavīrus Aizsardzības akadēmijā, daudziem ir grūti izpildīt fiziskos normatīvus, lai gan tie nepārsniedzot t.s. GDA normas, ko PSRS laikos lika pildīt katram fiziski veselam vidusskolniekam. Tomēr mani personīgi šis fakts ne pārāk uztrauc. Fizisko formu var uzlabot, regulāri un cītīgi trenējoties, bez tam – jāatceras, ka tagadējais karš vairs nebūt nav tāds, kāds aprakstīts Grīna “Dvēseļu putenī” vai Šiņķa “Kurzemes cietoksnī”. Ļoti daudzos gadījumos mūsdienās visu “netīro darbu” izdara roboti (atcerēsimies kaut vai plaši izplatītos “dronus”) un automātiski palaižamās raķetes. Nelaiķis A.Slucis savulaik bija rakstījis: “Es nesaprotu atrunas, ka bruņota konflikta gadījumā nebūšot, kam stāties pretī krievu tankiem. Ja mēs pietiekamā skaitā iepirksim datorvadāmās prettanku raķetes, tās vajadzības gadījumā varēs palaist kaut vai padsmitnieks-pusaudzis, kuriem taču tā patīk spēlēt datorkariņu, tikai šoreiz tas viss būtu īstenībā, nevis virtuālajā realitāte”. Un tik tiešām, cilvēkus, kam fiziskā forma nav vajadzīgajā līmenī, mierīgi varētu izmantot datorvadāmo ierīču remontā un apkalpošanā (šim nolūkam derētu kaut vai daudzi pusparalizētie t.s. “paralimpieši”). Ar gadiem to loma kara darbībā arvien pieaugs, un, esmu pārliecināts, ka, ja ne mūsu bērni, tad mūsu mazbērni ar lielu izbrīnu lasīs grāmatās par to, ka cilvēki kādreiz paši devušies karā, riskējot ar savu veselību un dzīvību, tā vietā, lai vienkārši ar mobilās ierīces palīdzību aktivizētu viņu rīcībā esošos robotus ar n-tajām dzīvībām katram, kuri tad izdarītu visu nepieciešamo kā savulaik Romas gladiatori arēnā, bet ļaudis tikai no malas tajā visā noskatītos un veiksmes gadījumā sajūsmā aplaudētu (fantastiskās filmās tas viss jau patlaban tiek rādīts). Protams, tas nenozīmē, ka mums principā nebūtu jārūpējas par mūsu karavīru fizisko sagatavotību, tai ir un vēl ilgi būs svarīga nozīme visāda veida karos, bet atļaušos tomēr izteikt savu viedokli – tā jau tagad tomēr nav izšķirošā!
Kas tad ir galvenais manā uztverē? Nenoliedzami trešais faktors – garīgā gatavība būt nežēlīgam pret ienaidnieku, vēlēties to pēc iespējas ātrāk iznīcināt, nevis meklēt iespēju atrast kompromisu ar viņu un noslēgt pamieru. Ļoti daudzi būs dzirdējuši fabulu par zaķi, kuru burvis pārvērta par lauvu, bet kurš tik un tā muka kā traks, ieraugot lapsu, jo viņam diemžēl bija saglabājusies gļēvā zaķa dvēsele. Lūk, tāpat mēdz būt arī ar karavīriem! Vislabākā fiziskā sagatavotība, vismodernākais bruņojums nekā nelīdzēs, ja karavīrs iekšēji nebūs gatavs cīnīties ar ienaidnieku, ja viņš būs gļēvs, vai vēl bēdīgāk – viņam būs žēl nogalināt ienaidnieku! Patlaban cionistu-masonu-pederastu režīms visā pasaulē aktīvi izvērš t.s. “pacifisma propagandu”, kuras pamatprincips – ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru, varbūt ienaidniekam kļūs kauns, un otrreiz viņš vairs nesitīs. Realitātē, protams, naidnieks sit gan 2., gan 10.reizi, mūsu nepretošanos pamatoti uztverot kā gļēvumu, kuru vienkārši būtu grēks neizmantot savā labā. Ne velti jau Ā.Hitlers savā grāmatā “Mana cīņa” bija rakstījis, ka neviena ienaidnieka viesuļuguns nenodarīja tādus zaudējumus Vācijas karaspēkam, kā netraucēti izvērstā karavīru demoralizēšana, sludinot viņiem pacifismu. Pa šiem simts gadiem kopš Hitlera grāmatas tapšanas pacifisma sērga ir izplatījusies neiedomājamos apmēros. Cilvēki vairs nesaprot, kur beidzas vēlme saudzēt viņu dzīvības un sākas atklāta nodevība un padošanās ienaidniekam. To parāda kaut vai, piemēram, notikumi Ukrainā, kur tauta gļēvos nodevējus, kas parakstīja kapitulantisko “Minskas vienošanos” nenomētāja ar akmeņiem un nesadūra uz mietiem, bet gan sagaidīja ar ziediem un aplausiem. Un arī patlaban Donbass un Krima tikai tāpēc ir okupantu rokās, ka ukraiņu tautas vairumam 1) bail iet karā, jo var taču zaudēt veselību un dzīvību 2) žēl ienaidnieku, kuri tak arī cilvēki vien ir. Tāpēc viņiem ir arī tādi vadoņi, kuri pat nav uzskatījuši par vajadzīgu ieviest vīzu režīmu ar agresorvalsti Krieviju, nerunājot nemaz par pilnīgu robežas slēgšanu, kā tas ir, piemēram, starp Armēniju un Azerbaidžānu. Un Putins varēja mierīgi divas reizes pēc kārtas prezentēt jauna tilta atklāšanu uz okupēto Krimas pussalu, zinot, ka viņam nekas nedraud, to darot. Patiesībā pietiktu nospiest vienu podziņu uz raķetes “Igla” palaišanas iekārtas, un pēc pāris minūtēm nebūtu vairs ne tilta, ne Putina, bet nebija jau, kam to darīt – visus bija pārņēmis gļēvums un pacifisms.
Tagad mēs redzam arī, kas notiek uz Polijas un Baltkrievijas robežas – aziātu bandīti, Lukašenko režīma uzkurināti un sakūdīti, rauj pušu dzeloņstieples, uzbrūk robežsargiem, sitot viņus ar visu, kas gadās pa rokai (daudzi jau smagā stāvoklī ir ievietoti slimnīcās), vairākās vietās jau ir šķērsojuši robežu un nonākuši Polijas teritorijā. bet poļu varas iestādes tikai nevarīgi plāta rokas un sūkstas, ka cilvēku uz robežas esot par maz. Prātiņ nāc mājās, pietiktu ar 20-30 cilvēkiem, kas tiktu izvietoti pa visu robežas perimetru viens no otra redzamā attālumā, katrs bruņots ar “kaulu zāģi”, un tiklīdz parādītos bandītu pūlis, kas mēģinātu vardarbīgi tikt pāri robežai, uz viņiem nekavējoties tiktu atklāta iznīcinoša viesuļuguns, nešķirojot tos pēc dzimuma un vecuma – bandīts jebkura gadījumā ir un paliek bandīts. Tādejādi 5-10 minūšu laikā visa problēma ar t.s. “bēgļiem-imigrantiem” būtu atrisināta reiz un uz visiem laikiem. Kas traucē to izdarīt? Politiskās gribas trūkums, jeb, vienkāršā valodā runājot, gļēvums, nodevība un žēlums nevietā.
Nereti dzird arī sūkstamies šādi: “Mēs jau būtu gan darījuši, bet pavēle nebija dota, un ko tad mēs varam…”. Te vietā būtu atgādināt L.Inkina teikto vienā no pārraidēm “Būt latvietim”, kad viņš vēl nebija kļuvis par bēdīgi slavenā viltuspatriota E.Šnores palīgu un pats sācis uzvesties kā gļēvulis un nodevējs, proti, viņš izteicās apmēram šādi: “Kāda gan nozīme, ko teica tāds Ulmanis? Īsts Patriots, Latviju mīlošs bruņots karavīrs nedrīkst “palikt savā vietā”, kad tautai brūk virsū ienaidnieks, viņam jāstājas tam pretī, negaidot pavēli, un pat tad, ja pavēle ir nepretoties! Gļēvas un nodevīgas pavēles vienkārši nedrīkst tikt pildītas!”. Lūk, tā būtu jārīkojas arī poļu (un vispār jebkuras valsts) robežsargiem – uz bandītiem jāatklāj uguns, negaidot, kad tiks dota pavēle to darīt, un arī tad, ja pavēle izskan “nepretoties”, jo kas tad ir svarīgāks – paklausība priekšniecībai vai vēlme nosargāt savu zemi, savu tautu un kaut vai sevis paša tuviniekus? Tas būtu teorētiski, bet praksē, baidos, ka tā paša pacifisma ideoloģijas samaitāti, robežsargi rīkotos pilnīgi pretēji – nešautu uz uzbrucējiem pat tad, ja saņemtu pavēli šaut, jo “viņi taču arī ir cilvēki”, un tas nekas, ka ieradušies mūsu zemē, labākajā gadījumā, ar mērķi uz mūsu rēķina parazitēt, sliktākajā – mūs piekaut, aplaupīt, izvarot un nogalināt. Un, ja nu ļaudis ir šādi noskaņoti, tad sunim zem astes var pabāzt gan viņu fizisko formu, gan viņu rīcībā esošos modernos ieročus.
Visbeidzot, ir vēl tāds aspekts – ir jābūt gatavam ar sevi riskēt, zaudēt cēlas idejas vārdā ne tikai savu labklājību, bet arī savu dzīvību. Lūk, bijušais ASV prezidents Donalds Tramps netika otrreiz ievēlēts tāpēc, ka vēlēšanu rezultāti tika viltoti, viņš to lieliski zināja, bet likumīgā ceļā nespēja neko panākt, jo visur pie teikšanas bija viņa pretinieki demokrāti-sorosieši. Viņam gan bija vēl viens “trumpis” – armija, kas nospiedošā vairumā bija viņa pusē, viņš varēja, līdzīgi, kā tas notika Mjanmā, pasludināt ārkārtas stāvokli un atteikties atkāpties no amata, piešķirot sev ārkārtējas pilnvaras uz neierobežotu laiku. Protams, viņa pretinieki to uzņemtu “uz durkļiem”, nav izslēgts, ka ASV izceltos pat pilsoņu karš, taču īstam Patriotam, drosmīgam cīnītājam no tā nav jābaidās. Viņam būtu jābūt gatavam arī krist šajā cīņā, kā savulaik krita Kadafi Lībijā. Taču Trampam svarīgāk bija saglabāt ne tikai savu nožēlojamo gļēvuļa dzīvību, bet arī miljardiem vērto “Trampa impēriju”, kas karadarbības rezultātā varētu sabrukt. Nu, ko lai saka, savu izvēli viņš ir izdarījis, otrreiz par prezidentu viņam vairs nekļūt, jo tāds, kas grib būt labs visiem, galu galā izrādās nederīgs nevienam. Kas neriskē, tad nekad nevinnē (abās šā vārda nozīmēs - neuzvar un nelaimē) !!!
Ja mūsu senči savulaik būtu “gudri” sprieduši, ka “bermontieši tak arī ir cilvēki” un ilgi un dikti apsvēruši, ko viņi var zaudēt, uzsākot pret viņiem karu (varbūt labāk būtu mēģināt noslēgt ar šiem miera līgumu), nekādas Latvijas valsts nebūtu un nez vai būtu vēl Latviešu tauta kā tāda. To, lūdzu, atcerēsimies, izvērtējot pagātni, tagadni, un domājot par to, kas mūs gaida nākotnē !!!
PAR LATVIJAS VALSTI UN LATVIEŠU NĀCIJU CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
GĻĒVULIS MIRST SIMTS REIZES, VARONIS – TIKAI VIENU !!!
21.11.2021. Aivars Gedroics
21. Nov 2021 @ 18:35
|
| » Pret netaisnību jācīnās !!! |
|---|
Pēdējā laikā sorosiešu finansētajā kosmopolītiskajā Latvijas Avīzē visai bieži nākas lasīt par satiksmes negadījumiem, kuros cietuši piedzērušies gājēji, kas gājuši vai pat gulējuši uz ceļa braucamās daļas diennakts tumšajā laikā bez atstarotājiem. Tomēr par vainīgiem atzīti skaidrā esošie šoferi, kas viņiem uzbraukuši. Visiem šiem gadījumiem ir kopīgs nozīmīgs fakts: cietušais ir krievvalodīgais, notiesāts tiek latvietis. Jāsecina, ka šāda prakse, kas pastāv no PSRS okupācijas laikiem, sekmīgi tiek turpināta it kā nu jau 30 gadus esošajā “Brīvajā Latvijā”. Protams, minētais preses izdevums šo faktu ignorē un neaicina pret to cīnīties. Toties ar to nedrīkstam samierināties mēs, Latviešu Patrioti. Es aicinu visus latviešus, kuri ir šādā veidāc cietuši, turpiāt cīņu līdz galam un pārsūdzēt netaisnos spriedumus visās iespējamās tiesu instancēs. Esmu ar mieru būt par bezmaksas juridisko pārstāvi šādās krimināllietās. Rakstiet, zvaniet man, palīdzēšu Jums, cīnīsimies kopā! Mans tālrunis: 28229894, e-pasts: aivars_666@inbox.lv
AIVARS GEDROICS
8. Nov 2021 @ 23:41
|
| » Satiksmes Ministrijai |
|---|
SATIKSMES MINISTRIJAI
Gogoļa 3, Latgales priekšpilsēta, Rīga, LV-1050
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Teātra ielā 34-35, Daugavpilī, LV 5401,
e-pasts: aivars_666@inbox.lv, tel. 28229894
IESNIEGUMS
29.07.2021. ap plkst. 11.00 ierados Daugavpils CSDD nodaļā, lai apmaksātu tehniskās apskates veikšanu a/m VW PASSAT, v.n. HN 6602, kas pieder manai mātei Svetlanai Gedroicai, bet es esmu tās lietotājs. CSDD darbiniece atteicās pieņemt no manis šo maksājumu, iekams es nebūšu nomaksājis sodu par manis 09.04.2020. it kā veikto administratīvo pārkāpumu, ko es, cita starpā, neatzīstu, un tāpēc soda naudu līdz šim maksājis nebiju. Viņa pamatoja savu rīcību ar MK „Noteikumiem par transportlīdzekļu valsts tehnisko apskati un tehnisko kontroli uz ceļa”, konkrēti to 17.4. punktu: „samaksā transportlīdzekļu ekspluatācijas nodokli, uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokli un maksu par tehnisko apskati, ja samaksa nav veikta iepriekš, kā arī veic normatīvajos aktos par nodokļiem un nodevām, par administratīvo sodu piemērošanu (izcēlums mans – A.G. )un citos normatīvajos aktos noteiktās darbības, bez kurām nav atļauta tehniskā apskate”.
Tai pašā laikā, 2020.gada 09.aprīlī, kad no manas puses it kā tika izdarīts administratīvais pārkāpums, spākā bija Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss, konkrēti, 299-1.p. norādītais:
Ja uzliktais naudas sods nav samaksāts noteiktā termiņā, līdz naudas soda samaksai aizliegts:
1) izsniegt pārkāpuma izdarītājam transportlīdzekļa vadītāja apliecību;
2) veikt pārkāpuma izdarītājam piederošo transportlīdzekļu valsts tehnisko apskati (izcēlums mans – A.G.) un reģistrācijas darbības transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā vai traktortehnikas un tās vadītāju informatīvajā sistēmā, izņemot transportlīdzekļa norakstīšanu un transportlīdzekļa reģistrācijas pārtraukšanu uz laiku, nododot numura zīmes;
Kā redzams, tad uz mani šo likuma normu nevarēja attiecināt, jo es gan toreiz biju, gan tagad esmu šīs a/m LIETOTĀJS, nevis ĪPAŠNIEKS, tāpēc uz mani nevarēja attiecināt gan augstāk norādīto LAPK 299.-1.p., gan arī attiecīgo MK Noteikumu 17.4.p. Līdz ar to secinu, ka soda nauda no manis tika iekasēta NELIKUMĪGI. ,
Par šo faktu es nekavējoties informēju CSDD vadību tās padomes vadītāja Jura Bērziņa personā, uz ko saņēmu valdes locekļa Aivara Aksenoka atbilde, kurš klaji ignorēja manis minētos faktus un pilnīgi bez pamata uzstāja, ka man minētais sods esot jāsamaksā. Es atkārtoti vērsos šoreiz pie CSDD valdes priekšsēža A.Lukstiņa kunga norādot, ka 2021.gada 29.jūlijā es biju vērsies ar sūdzību par Daugavpils iecirkņa darbinieces Marijas Kravcevičas rīcību, no manis nelikumīgi iekasējot soda naudu 40 euro apmērā, kā arī komisijas maksu par tās iekasēšanu. Par atbildi sākotnēji saņēmu Aivara Aksenoka parakstītu atbildi, kurā, manuprāt, apzinīgi nepatiesi tika norādīts, ka t.s. “pārkāpumu”, par ko tika uzlikta soda nauda 40 euro apmērā, it kā esot izdarījusi mana māte Svetlana Gedroica, nevis es, Aivars Gedroics, kas, protams, kardināli maina lietas būtību. Uzskatu, ka cilvēks, kurš savulaik ieņēma Tieslietu Ministra posteni, vienkārši nevarēja nejauši kļūdīties tik būtiskā jautājumā un nepārbaudīt augstāk minētos faktus. Acīmredzot A.Aksenoks mani uzskatīja par muļķi un cerēja, ka es pieņemšu paskaidrojumu, kas balstās uz absolūti nepatiesa pamatojuma.
Es, savukārt, 01.09.2021. atkārtoti vērsos CSDD, pielikumā nosūtot tiesas sprieduma izdruku, kurā skaidri norādīts, kura bija tā persona, kam tika, manuprāt, nepamatoti piemērots 40 euro naudas sods, un lūdzu manu iesniegumu izskatīt atkārtoti, ņemot vērā šo faktu.
09.09.2021. saņēmu iestādes CSDD vārdā (neminot konkrēta cilvēka vārdu un uzvārdu) parakstītu skaidrojumu, no kā izriet, ka man kā transportlīdzekļa uzrādītajam esot bijis pienākums nomaksāt man uzliktos naudas sodus par izdarītajiem pārkāpumiem ceļu satiksmē (neprecizējot gan, uz kāda likuma pamata tiek izteikts šāds apgalvojums), pirms es uzrādu jebkuru transporta līdzekli tehniskās apskates veikšanai.
Ja tas tiešām tā ir, tad man nav saprotams, kāpēc es varēju netraucēti iziet savam tēvam piederošās automašīnas VAZ 2106, v.n. AM9652, tehnisko apskati 2021.gada 25.jūnijā, un man neviens neprasīja nomaksāt to pašu naudas sodu 40 euro apmērā. Tad jau sanāk, ka darbiniece, kas man ļāva to darīt, savukārt ir pieļāvusi nolaidību.
Patiesībā šī darbiniece rīkojās pareizi, bet M.Kravceviča gan ir pārkāpusi likumu, uzspiežot samaksāt man soda naudu, ko es, cita starpā, nevēlējos darīt, jo neuzskatīju tiesas spriedumu, kas šo sodu man atstāja spēkā, par likumīgu un taisnīgu, un vēlējos, lai šo naudu no manis iekasē tiesu izpildītājs. Ne pati šī darbiniece, ne arī CSDD darbinieki, kas sniedza atbildes uz maniem iesniegumiem, nav norādījuši konkrētu likumu vai MK noteikumus, kas uzliktu man par pienākumu maksāt soda naudu par SAVIEM pārkāpumiem, uzrādot SVEŠU automašīnu TA veikšanai. Toties manā 29.07.2021. iesniegumā gan ir norādīts konkrēts APK pants, kurā ir skaidri un gaiši noteiktts, ka nesamaksāta soda gadījumā nedrīkst veikt pārkāpuma izdarītājam piederošo transportlīdzekļu valsts tehnisko apskati. Manā gadījumā tā būtu a/m VAZ 2104, v.n.BK8535, kura fiziski sen vairs nepastāv, bet kuru es nevaru norakstīt tiesu izpildītājas uzliktā lieguma dēļ. Visas pārējās Latvijā reģistrētās automašīnas es drīkstu uzrādīt, neatkarīgi no man uzlikto administratīvo sodu (ne)nomaksas. CSDD darbinieki, iespējams, savas nekompetences dēļ, bet drīzāk gan tādēļ, ka par nekompetentiem uzskata savus klientus, šinī gadījumā, konkrēti, mani, nepamatoti “piestiprinot” par administratīvo pārkāpumu ceļu satiksmē uzlikto sodu automašīnai, ar ko pārkāpums ir izdarīts, bet nevis cilvēkam – pārkāpuma izdarītajam, kā to nosaka likums, šinī gadījumā, konkrēti, LAPK 299-1.p.
Diemžēl arī no Lukstiņa k-ga saņēmu tādu pašu atrakstīšanos, kurā viņš, absolūti ignorējot manus argumentus, nepmatoti uzstāj uz kaut kādiem mistiskiem “normatīvajiem aktiem par administratīvo sodu piemērošanu”, lai gan mana t.s. “pārkāpuma” brīdī vienīgais spēkā esošais normatīvais akts bija Administratīvo pārkāpumu kodekss, kurā, kā jau daudzkārt esmu minējis, skaidri un gaiši ir norādīts, ka nenomaksāta soda gadījumā pārkāpējs nedrīkst iziet TA ar SEV PIEDEROŠU (nevis uzrādāmo – A.G.) automašīnu.
Tā kā CSDD vadība rupji un apzināti ignorē pastāvošo likumdošanu un piesedz savu padoto pastrādātās nelikumības, tā vietā, lai liktu tās novērst, man nekas cits neatliek kā vērsties SATIKSMES MINISTRIJĀ (SM) ar lūgumu izvērtēt CSDD vadibas rīcību, uzlikt tai par pienākumu sākt beidzot ievērot tās pašas vairākkārt pieminētos “normatīvos aktus”, kuri neuzlika man par pienākumu pirms TA iziešanas SVEŠAI mašīnai apmaksāt man uzliktos sodus. Ceru, ka SM ierēdņi liks CSDD vadībai pārvērtēt savu rīcību, atvainoties man un atdot nelikumīgi iekasēto naudu.
Pielikumā: 1) mana vēstule CSDD no 29.07.2021.;
2) A.Aksenoka atbilde no 31.08.2021.;
3) mana vēstule CSDD no 13.10.2021.;
4) A.Lukstiņa atbilde no 03.11.2021.
Daugavpilī, 2021.gada 08.novembrī Aivars Gedroics
8. Nov 2021 @ 23:08
|
| » Stomahins par Savinu |
|---|
RĪTS PAGAIDĀM VĒL BRĪVAJĀ LATVIJĀ
Rīgā ir latviešu valodā iznācis romāns «Rīts brīvajā Latvijā» («Утро в свободной Латвии»). Tā autors ir Dmitrijs Savins, imigrants no Krievijas, kas Latvijā ieguvis politisko patvērumu.
Par ko gan ir šis romāns? Tā anotācija ir gana daiļrunīga.
«1992.gadā Latvijas Republikas Augstākā Padome ar savu lēmumu piešķīra pilsonību visiem, kas tajā brīdī dzīvoja Latvijas teritorijā. 1994.gadā tika pieņemta jauna Konstitūcija, un pēc zemessargu sacelšanās apspiešanas jaunā Latvija nemainīgā prezidenta Aivara Lembasta un aizsardzības ministra maršala Alkšņa vadībā, ciešā kontaktā ar brālīgo Maskavu, Minsku, Pekinu un Phenjanu cieši nostājas uz sociālas valsts un daudzslāņu ekonomikas celtniecības ceļa zem antifašisma un internacionālisma karoga…”.
Īsumā, tā ir fantastika… Alternatīvā vēsture. Taču…
Šo rindu autors arī ir imigrants no Krievijas, tikai ieguvis politisko patvērumu Ukrainā, nevis Latvijā. Bet, Dievs vārds, ja šo rindu autors tā neieredzētu Ukrainu, kā Savins neieredz Latviju, viņam roka neceltos rakstīt iesniegumu lūgt politisko patvērumu Ukrainā.
Tas ir tāpēc, ka fantazēt par to, par ko Savins ir uzrakstījis savu romānu, nozīmē Latviju briesmīgi neieredzēt. Lai novelētu Latvijai atrasties viena ierindā ar drausmīgajām asiņainajām tirānijām Maskavu, Minsku, Pekinu un Phenjanu – vajag to sevišķi neieredzēt un novēlēt tās tautai to pašu elli, kurā dzīvo šo tirāniju vergi. Cita tulkojuma šeit nav un nevar būt.
Un tie nu ir atklāti meli, ka pēc Latvijas pilsonības piešķiršanas padomju okupantiem turpinās eksistēt kaut kāda neatkarīgā Latvija, pat, ja tā draudzēsies ar Phenjanu (un tātad arī badosies tāpat kā Ziemeļkoreja). Nē, pēc pilsonības piešķiršanas savulaik šajā valstī ievestajiem krieviem un viņu pēctečiem notikumu attīstība var būt tikai viena – viņi draudzīgi balso par saviem kandidātiem, un viņu ievēlētie pārstāvji tūlīt pat dodas uz Maskavu ar lūgumu uzņemt šos Krievzemītes sastāvā. Tā, protams, ar prieku atsaucas un ieved savus tankus. 1940.gads pilnībā atkārtojas. Tāds būtu vienīgais iespējamais pilsonības piešķiršanas rezultāts padomju okupantiem - vai tas būtu 1992.gadā, vai patlaban.
Viss kļūst skaidrs, ka palasa romāna autora „Feisbuka” profilu. Viņš nav vienkāršs emigrants no Krievijas, Viņš ir bārdains pareizticīgo fundamentālists, zvērināts tradicionālists – no tiem, kuri pat Putinu uzskata par pārāk liberālu, nepietiekami tradicionālistiski imperiālistisku. Tādi Savini, kā likums, nemīl padomju režīmu un komunistisko ideoloģiju, bet toties ļoti mīl ‘krievus” un viņu koloniālos iekarojumus, mīl impēriju un visu kaimiņu valstu un tautu apspiešanu. Mīl – kā tas redzams no romāna – ‘sociālo valsti”. Mīl lielkrievu šovinismu un impērisko revanšismu, tikai ne zem padomju birkas, bet zem alternatīvās – krievu-tradicionālistu impēriskās, paraugu Krievijai līdz 1917.gadam.
Taču latviešiem no tā nebūt nav vieglāk. Kā arī visām citam tautām, kurām nav paveicies dzīvot blakus šai impērijai…
Latviešiem, kas mīl savu daudzcietušo dzimteni, noteikti vajadzētu vērsties pie Latvijas varas iestādēm ar prasību atņemt Dmitrijam Savinam bēgļa statusu un deportēt šo no valsts par naidīgas, antilatviskas propagandas piekopšanu.
Boriss STOMAHINS
P.S. Tulkotāja piezīme: Raksta autors, iespējams, nezina, ka bēdīgi slavenā impērista D.Savina antiutopija jau ir lielā mērā piepildījusies – vairums nelegāli iepludināto okupantu un viņu pēcteču pilsonību jau ir ieguvuši. Atliek vien cerēt, ka varbūt tomēr nepiepildīsies B.Stomahina prognozētais tālākais notikumu scenārijs…
23. Okt 2021 @ 00:01
|
| » Cīņa pret CSDD mudakiem turpinās !!! |
|---|
VAS „CEĻU SATIKSMES DROŠĪBAS DIREKCIJA”
VALDES PRIEKŠSĒDIM
Andrim Lukstiņa kungam
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Daugavpilī, Teātra ielā 34-35, e-pasts: aivars_666@inbox.lv, tel. 28229894,
IESNIEGUMS
2021.gada 29.jūlijā es vērsos ar sūdzību par Jūsu padotās, Daugavpils iecirkņa darbinieces Marijas Kravcevičas rīcību, no manis nelikumīgi iekasējot soda naudu 40 euro apmērā, kā arī komisijas maksu par tās iekasēšanu. Par atbildi sākotnēji saņēmu cita Jūsu padotā Aivara Aksenoka parakstītu atbildi, kurā, manuprāt, apzinīgi nepatiesi tika norādīts, ka t.s. “pārkāpumu”, par ko tika uzlikta soda nauda 40 euro apmērā, it kā esot izdarījusi mana māte Svetlana Gedroica, nevis es, Aivars Gedroics, kas, protams, kardināli maina lietas būtību. Uzskatu, ka cilvēks, kurš savulaik ieņēma Tieslietu Ministra posteni, vienkārši nevarēja nejauši kļūdīties tik būtiskā jautājumā un nepārbaudīt augstāk minētos faktus. Acīmredzot A.Aksenoks mani uzskatīja par muļķi un cerēja, ka es pieņemšu paskaidrojumu, kas balstās uz absolūti nepatiesa pamatojuma.
Es, savukārt, 01.09.2021. atkārtoti vērsos CSDD, pielikumā nosūtot tiesas sprieduma izdruku, kurā skaidri norādīts, kura bija tā persona, kam tika, manuprāt, nepamatoti piemērots 40 euro naudas sods, un lūdzu manu iesniegumu izskatīt atkārtoti, ņemot vērā šo faktu.
09.09.2021. saņēmu Jūsu iestādes vārdā (neminot konkrēta cilvēka vārdu un uzvārdu) parakstītu skaidrojumu, no kā izriet, ka man kā transportlīdzekļa uzrādītajam esot bijis pienākums nomaksāt man uzliktos naudas sodus par izdarītajiem pārkāpumiem ceļu satiksmē (neprecizējot gan, uz kāda likuma pamata tiek izteikts šāds apgalvojums), pirms es uzrādu jebkuru transporta līdzekli tehniskās apskates veikšanai.
Ja tas tiešām tā ir, tad man nav saprotams, kāpēc es varēju netraucēti iziet savam tēvam piederošās automašīnas VAZ 2106, v.n. AM9652, tehnisko apskati 2021.gada 25.jūnijā, un man neviens neprasīja nomaksāt to pašu naudas sodu 40 euro apmērā. Tad jau sanāk, ka darbiniece, kas man ļāva to darīt, savukārt ir pieļāvusi nolaidību.
Patiesībā, Lukstiņa kungs, šī darbiniece rīkojās pareizi, bet M.Kravceviča gan ir pārkāpusi likumu, uzspiežot samaksāt man soda naudu, ko es, cita starpā, nevēlējos darīt, jo neuzskatīju tiesas spriedumu, kas šo sodu man atstāja spēkā, par likumīgu un taisnīgu, un vēlējos, lai šo naudu no manis iekasē tiesu izpildītājs. Ne pati šī darbiniece, ne arī Jūsu padotie, kas sniedza atbildes uz maniem iesniegumiem, nav norādījuši konkrētu likumu vai MK noteikumus, kas uzliktu man par pienākumu maksāt soda naudu par SAVIEM pārkāpumiem, uzrādot SVEŠU automašīnu TA veikšanai. Toties manā 29.07.2021. iesniegumā gan ir norādīts konkrēts APK pants, kurā ir skaidri un gaiši noteiktts, ka nesamaksāta soda gadījumā nedrīkst veikt pārkāpuma izdarītājam piederošo transportlīdzekļu valsts tehnisko apskati. Manā gadījumā tā būtu a/m VAZ 2104, v.n.BK8535, kura fiziski sen vairs nepastāv, bet kuru es nevaru norakstīt tiesu izpildītājas uzliktā lieguma dēļ. Visas pārējās Latvijā reģistrētās automašīnas es drīkstu uzrādīt, neatkarīgi no man uzlikto administratīvo sodu (ne)nomaksas. Jūsu padotie, iespējams, savas nekompetences dēļ, bet drīzāk gan tādēļ, ka par nekompetentiem uzskata savus klientus, šinī gadījumā, konkrēti, mani, nepamatoti “piestiprinot” par administratīvo pārkāpumu ceļu satiksmē uzlikto sodu automašīnai, ar ko pārkāpums ir izdarīts, bet nevis cilvēkam – pārkāpuma izdarītajam, kā to nosaka likums, šinī gadījumā, konkrēti, LAPK 299-1.p.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto, lūdzu Jūs, Lukstiņa kungs, apmierināt mana 29.07.2021. iesniegumā izteiktā lūguma vismaz pirmo punktu un atmaksāt nelikumīgi iekasēto naudu uz konkrēto norādīto kontu.
Ļoti ceru uz Jūsu izpratni un to, ka man nenāksies turpināt meklēt taisnību par Jums augstāk stāvošās instancēs.
13.10.2021. Aivars Gedroics
14. Okt 2021 @ 00:03
|
| » NEPLP |
|---|
N E P L P
Doma laukumā 8A, Rīgā, LV 1939
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Daugavpilī, pasta adrese: a.k.32, Daugavpils, LV5401,
e-pasts: aivars_666@inbox.lv,
tel. 28229894,
IESNIEGUMS
Jau gadiem ilgi turpinās strīds starp Latvijas Radio žurnālistiem un klausītājiem, kas zvana uz “(Ne)Brīvo mikrofonu”. Lietas būtība ir tāda, ka zvanītāji tiek šķiroti “labajos” un “sliktajos”, “pareizajos” un “nepareizajos”, tiem pirmajiem tiek dota iespēja uzstāties bieži un bez ierobežojumiem, tiek pēdējiem vārds tiek dots ļoti reti, un gandrīz vienmēr viņi tiek pārtraukti pusvārdā pat tad, ja tomēr tiek palaisti ēterā. Paši raidījuma veidotāji aizbildinās ar nepieciešamību ierobežot t.s. “pastāvīgos zvanītājus” (lai gan ierobežoti tiek tikai viņiem netīkamu viedokļu paudēji) un apkarot t.s. “naida runu”. Par pēdējo jāsaka, ka Latvijas Radio žurnālistiem nav nekādu - ne morālu, ne juridisku - tiesību vērtēt zvanītāju teiktā saturu, vienīgi gadījumā, ja viņi tajā saskata iespējamo likumpārkāpumu, viņiem ir tiesības (un zināmā mērā pat pienākums) vērsties ar sūdzību tiesībsargājošās iestādēs izvērtēt konkrēto uzstāšanos, taču tas viņiem nedod tiesības ierobežot minētā cilvēka iespējas turpmāk uzstāties Radio ēterā pat tādā gadījumā, ja pret konkrēto personu tiktu uzsākts kriminālprocess un vai pat būtu stājies spēkā viņu notiesājošs spriedums krimināllietā. Ierobežot tiesības zvanīt uz “(Ne)Brīvo mikrofonu” drīkstētu tikai tādam cilvēkam, kuram šādi ierobežojumi būtu noteikti ar tiesas spriedumu, piemēram, aizliegums 6 mēnešus paust savus uzskatus plašsaziņas līdzekļos.
Par šo lietu ir rakstītas neskaitāmas sūdzības gan Latvijas Radio vadībai, gan to kontrolējošām iestādēm, ir bijušas arī ar to saistītas tiesas prāvas… Vienu brīdi likās, ka lietas jau sāk iet uz labo pusi, un Latvijas Radio žurnālistu uzvedībā parādās zināmas demokrātiskas tendences… Diemžēl kopš 2021.gada oktobra sākuma situācija atkal ir krasi mainījusies uz slikto pusi. Patlaban visi zvani, kas tiek virzīti uz stacionārajiem tālruņiem 67222888, 672225599, tālāk tiek pāradresēti uz žurnālistu mobilajiem tālruņiem, kas darbojas zvanu gaidīšanas režīmā, bet to displeju dati tiek atspoguļoti datora ekrānos, kuros žurnālisti redz “rindā stāvošos” tālruņa numurus, un tad tie tiek šķiroti – “pareizajiem” numuriem tiek dota zaļā gaisma, bet “nepareizie” numuri tiek brutāli apieti. Ja zvanītājs pauž žurnālistam netīkamus uzskatus, viņa tālruņa numurs tiek iekļauts “melnajā sarakstā”, un turpmāk viņš dabū iespēju tikt ēterā ļoti reti vai pat nedabū vairs nemaz. Sevišķi dusmīgi žurnālisti kļūst uz tiem zvanītājiem, kas uzdrošinās nosodīt Latvijas politiķu un žurnālistu piekopto pretdabisko seksuālo orientāciju, ar kuru daudzi pat lielās…
Kādu risinājumu es piedāvāju šai sakarā? Man viedoklis ir šāds – Latvijas Radio jānodibina patiešām brīva iespēja izteiktais ierindas cilvēkiem, kurā runā tikai viņi paši, kurā viņus neviens nekomentē, un ierobežo vienīgi automātiski noteiktais reglaments (30 sek., 40 sek., 1 minūte – pēc izvēles). To varētu elementāri nodrošināt, uztaisot “zvanu gaidīšanas režīmu”, kāds tas ir, piemēram, daudzās ārstniecības iestādēs, kad zvanītājs pacietīgi gaida, kad automātiskais atbildētājs viņu pieslēgs rindas kārtībā. Arī patlaban Latvijas Radio pastāv līdzīga kārtība, taču tajā brutāli iejaucas radio žurnālisti, “atbīdot” nevēlamos, bet “izraujot priekšā” sev tīkamos zvanītājus. Līdz ar to raidījums no “brīvā” kļūst par “atlasīto” mikrofonu. Uzskatu, ka NEPLP ir pret šādu kārtību stingri jāvēršas un kategoriski jāpieprasa izbeigt zvanītāju šķirošanu pēc personīgajām politiskajām simpātijām, tā vietā nodrošinot iespēju runāt VISIEM zvanītājiem, nepārtraucot viņus un nekomentējot viņu teikto. Tos zvanītājus, kas ļaunprātīgi izmantos runāšanas iespēju, aicinot uz dažādām pretlikumīgām darbībām, varēs “izķert” mūsu valsts daudzās drošības iestādes. Nedomāju, ka tas būtu sarežģītāk, nekā identificēt interneta rakstu komentētājus, ja rodas tāda vajadzība, ar ko mūsu tiesībsargājošās iestādes tiek galā gana sekmīgi. Pašreizējais t.s. “Brīvais mikrofons” faktiski ir kļuvis par tādu kā “audzināšanas nodarbību”, kurā visgudrais žurnālists augstprātīgi norāda klausītājam, kādus uzskatus viņš drīkst un kādus nedrīkst paust, par ko viņš var runāt, bet kādas tēmas labāk būtu neaizskart. Uzskatu, ka tā ir brutāla Latvijas (un ne tikai Latvijas) iedzīvotāju demokrātisko tiesību pārkāpšana un rupjš Satversmes 100.panta pārkāpums.
Lūdzu NEPLP iejaukties un panākt, lai Latvijas Radio beidzot sāktu valdīt demokrātija. Diemžēl tā tur nav pastāvējusi un nepastāv kopš Latvijas Republikas konstitucionālās atjaunošanas, jo nav bijis amatpersonu, kas būtu ieinteresētas tās nodibināšanā!
12.10.2021. Aivars Gedroics
13. Okt 2021 @ 00:08
|
| » "Bēgļi" |
|---|
PAR t.s. “BĒGĻU PROBLĒMAS” RISINĀŠANU
Kopš kosmopolītiskā veidojuma ES dibināšanas, laimes meklētāju pūļi no t.s. “3.pasaules valstīm” bariem ir gāzušies uz šo reģionu, kur pie varas allaž ir bijuši “līdzjūtīgie ļaudis”, kas nekad nav varējuši atteikt “strādīgajiem cilvēkiem”, kas “mūk no kara briesmām”. Galu gala izrādījās, ka nekādi īpaši strādīgie šie ļautiņi nav, un tās briesmas viņu mītnes zemē arī nebūt nav tik lielas, bet kāpēc gan neizvēlēties dīku parazitēšanu svešā zemē uz pamattautas rēķina iepretī palikšanai sava Dzimtenē, kur maizi nāksies sev pašiem pelnīt sviedriem vaigā? Tos, kas mēģināja pret šādu parazītu lutināšanu iebilst, momentā apsūdzēja “rasu naida kurināšanā”, piespriežot viņiem pamatīgus naudas sodus vai pat ieslodzījumu cietumā. Visa tā rezultātā dažādu rasu un tautu pabiru skaits, kam gribējās lūgt t.s. “bēgļa statusu” ES, ar katru gadu auga ģeometriskajā progresijā. Virsotni šis process sasniedza ap 2015.gadu, kad, aizbildinoties ar bruņoto konfliktu Sīrijā, simtiem tūkstošu darba spējīgu vīriešu gāzās uz Eiropu, prasot viņiem tur sniegt it kā patvērumu no kara briesmām, bet patiesībā garantēt bezrūpīgu eksistenci nestrādājot. Neatkārtošos par to, kādas problēmas tas izsauca ES un arī Baltijā kā šī veidojuma sastāvdaļā, visiem tās ir labi zināmas un saglabājušās atmiņā. Lai cik tas nebūtu jocīgi, tomēr jāatzīst, ka t.s. “Kovid epidēmija” ir devusi arī savu labumu, proti, pat kosmopolītiski-sorosiskajiem ES varturiem nācās atzīt nepieciešamību ierobežot ne tikai pašu Eiropas iedzīvotāju brīvu kustību starp valstelēm, bet arī laimes meklētāju netraucēto plūsmu vismaz daļēji ierobežot. Migrantu ordas, protams, pilnībā neizzuda, bet tomēr jūtami apsīka, salīdzinot ar to situāciju, kas bija 2015.gadā.
Tomēr prieki nebija ilgi, šogad situācija atkal saka pasliktināties, jo Baltkrievijas prezidents Lukašenko, atriebjoties par rietumvalstu ieviestajām sankcijām sakarā ar lidmašīnas aizturēšanu, kurā atradās t.s. “disidents” Romāns Protasevičs, sāka apzināti aicināt uz savu zemi laimes meklētājus no Irākas (lai nu kāds būtu bijis S.Huseins, bet viņa valdīšanas laikā nospiedošais irākiešu vairums strādāja sava zemē un nerāvās parazitēt uz citu tautu rēķina), lai tie tad pēc tam dodas uz viesmīlīgo ES, kur cilvēktiesību vārdā taču nevienam patvērums nekad netiek atteikts. Negribu īpaši analizēt gadījumu ar Protaseviču, vienīgi vērsīšu gan uzmanību, ka šis cilvēciņš izrādījās nožēlojams gļēvulis, kurš tūlīt pat metās nožēlot grēkus un zvērēt mūžīgu uzticību Lukašenko. PSRS laikos katram padomju skolēnam bija jāpazīst varonīgais pusaudzis – sarkanais partizāns - Marats Kazejs, kurš cīnījās pret viņu ielenkušajiem vāciešiem līdz pēdējai patronai, bet, kad tās izbeidzās, ar vienīgo īpašumā esošo granātu uzspridzināja sevi kopā ar ienaidniekiem. Esmu pārliecināts, ka Baltkrievijā viņš joprojām skaitās varonis (un, godīgi sakot, bija jau arī tāds), un arī R.Protasevičs, protams, viņu pazīst, taču tas netraucēja Romam nebūt vērtam Marata mazā pirkstiņa. Lai nu katrs spriež pats, vai šī nožēlojama radījuma dēļ bija vērts ievērojami pasliktināt jau tā ne pārāk labās attiecības starp ES un Baltkrieviju. Fakts paliek tāds, ka imigrantu plūsma caur Baltkrieviju tik strauji uzņēma apgriezienus, ka pat Lietuvas un Latvijas kosmopolītiskie varturi, protams, konsultējušies ar viņu kolēģiem turīgajās ES valstīs, kas arī ir laimes meklētāju īstais mērķis, nolēma nelaist pāri robežai vairs nevienu “patvēruma meklētāju”, aicinot šos doties to prasīt uz mūsu valstu vēstniecībām, nevis varmācīgi lauzties pāri robežām. Protams, biedra Sorosa kabatas organizācijas un viņa pērkamie mēdiji (bet tādi Latvija ir praktiski visi) sacēla pamatīgu traci, kliedzot sen zināmo mantru “pasaule mūs nesapratīs”, mūsu varturi šos maigi mierina, sak, gan jau sapratīs, tie ierobežojumi jau nebūšot mūžīgi, tikai uz ārkārtas situācijas laiku, kamēr Lukašenko nenākšot pie prāta…utt., u.tjp. Nu jau dzirdam, ka dažu labu ieklīdeni tomēr “humanitāru” (patiesībā “humānu”, bet terminu pārzināšana nekad nav bijusi deģenerātu stiprā puse) apsvērumu dēļ tomēr nācies Latvijā ielaist, ar laiku droši vien teju visus atstāt ārpus robežas būs kļuvis “nehumāni”, Sorosa rejamie ķēdes suņi pacentīsies šai ziņā “sagatavot sabiedrību”. (Skat. https://jauns.lv/raksts/zinas/457398-vairakas-organizacijas-ludz-ieverot-latvijas-baltkrievijas-robezu-nelegali-skersojoso-cilvektiesibas)
Pat, ja pieļaujam, ka no Baltkrievijas puses draņķu plūsma vismaz pagaidām tiks kaut cik bremzēta, pēc tam, kad Afganistānā pie varas atgriezās talibi (cepuri nost šo ļaužu priekšā, mācieties, āriešu tautas, kā ir jākaro, lai nespēj tevi uzveikt ne krievs, ne amerikānis!), un afgāņu kolaboranti, kas bija sadarbojušies ar ienaidniekiem, pamatoti jūtas apdraudēti, jaunas ieklīdeņu ordas draud gāzties pie mums no turienes. Un šos gan mūsu varturi “ar putām uz lūpām” metas aizstāvēt, bēdīgi slavenais deģenerāts Atis Pabriks jau sācis gvelzt, ka Afganistānā esot palicis daudz “mūsu tautas draugu”, kuri esot dikti palīdzējuši mums (? – A.G.), un mums nu savukārt esot jāpalīdz viņiem. Šiem “draugiem”, protams, katram ir arī savs draugs, tam savukārt ģimene ar vismaz 4 sievām un n-skaitu bērnu katrai…utt., u.tjp. Nav grūti iedomāties, pie kā novedīs šāda “draudzēšanās un brāļošanās” ar tiem, kurus talibi droši vien pamatoti nemīl un grib bargi sodīt. Kā savulaik pamatoti brīdināja A.Gardas kungs, pietiek atzīt tikai dažus okupantus par saviem draugiem, un beigās tad nonāksim pie secinājuma, ka draugi ir praktiski visi, un teju nevienu nav pamata no Latvijas izraidīt. Ar imigrantiem tas ir būtībā analogi. Sevišķi bīstama šo ļautiņu ieplūšana var izrādīties Latvijai un Igaunijai, kas ir smagi cietušas no PSRS okupācijas sekām, kuras joprojām nav novērstas, bet nu tās atkal spiestas uzņemt pie sevis sveštautiešus, ārēji un mentāli no mums vēl atšķirīgākus par tiem, kas savulaik te ieradās no brālīgajām PSRS republikām. Nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka tas mūsu tautām draud ar iznīcību jau tuvākajās desmitgadēs…
Ko šinī situācijā darīt, kā rīkoties? Pats stulbākais būtu paļauties uz mūsu varturiem, ka tie beidzot nāks pie prāta vai ieklausīsies tautas balsī. Jau daudzreiz esmu teicis un rakstījis, un varu tikai atkārtot vēlreiz, ka nav mums NEVIENA ne deputāta, ne ministra, kas nebūtu Latviešu tautas ienaidnieks. Lūgties kaut ko no viņiem ir bezjēdzīgi, tā var tikai sevi pazemot, neko vairāk. Ir jārīkojas pašiem! Mans ieteikums būtu - jāuzsāk parakstu vākšana par Latvijas ratificētās 1951.gadā ANO pieņemtās “Konvencijas par bēgļa statusu” (skat. https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/338) anulēšanu, savācot šīm nolūkam 1/10 daļas vēlētāju parakstu, un vēlāk par to iniciējot referendumu Tiesa, šeit gan var rasties sarežģījumi, jo Latvijas Republikas Satversmes 73.pantā rakstīts, ka “tautas nobalsošanai nevar nodot… līgumus ar ārvalstīm”. Tādejādi acīmredzot nāksies paralēli arī veikt izmaiņas šai Satversmes pantā, svītrojot rindkopu “līgumus ar ārvalstīm”. Protams, tā ir piņķerīga lieta, kas prasīs gana daudz pūļu, un neiztikt arī bez finanšu resursu ieguldījuma, bet citas izejas es mūsu bēdīgajā situācijā neredzu. Ja atradās cilvēki, kas panāca parakstu vākšanu par ģimenes jēdziena precizēšanu Satversmē, tad šis jautājums, manuprāt, ir vēl daudz svarīgāks. Valstī, kurā tiek leģitimētas intīmas attiecības, piemēram, starp cilvēku un zirgu, protams, būtu ļoti pretīgi dzīvot, taču šī iemesla dēļ vien pamatnācija tajā momentā neizzudīs. Imigrantu ordas, savukārt, pamatnāciju var iznīcināt ļoti īsā rekordlaikā. Un mēs, latvieši, tikai tad būsim drošībā, kad mums likumdošana neļaus sniegt patvērumu NEVIENAM imigrantam un nedod pilsonību NEVIENAM okupantam !!! Arī esošajiem jau piešķirtais patvērums un pilsonība būtu ar likumu jāanulē! Lai nu piedod tie nedaudzie ļautiņi šo personu vidū, kas ir latviešiem draudzīgi un lojāli, es domāju, ka viņi mūs sapratīs, zinot mūsu traģisko vēsturi un bēdīgi pašreizējo stāvokli, un nesāks tāpēc just pret mums naidu. Likt mums uzņemt Latvijā jaunus sveštautiešus ir tas pats, kas cilvēkam, kurš cietis autoavārijā un zaudējis daudz asiņu, kļūt par donoru. Būtībā tā šis cilvēks tiktu noslepkavots, un tas pats notiks arī ar mūsu tautu, ja mēs steidzīgi nerīkosimies !!!
Teiksim skaidri un nepārprotami – dekolonizācijai JĀ, jebkāda veida imigrācijai – NĒ !!!
Un sakārtosim savas valsts likumdošanu atbilstoši augstāk minētajam principam !!!
LATVIEŠU NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
18.08.2021. Aivars Gedroics
18. Aug 2021 @ 23:38
|
|
|