PAR T.S. CILVĒKIEM AR ĪPAŠĀM VAJADZĪBĀM
Tuvojoties Ziemassvētkiem, faktiski katru gadu tiek organizētas labdarības akcijas līdzekļu vākšanai dažāda veida invalīdiem, jeb, kā tagad moderni pieņemts teikt, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vai arī cilvēkiem ar invaliditāti. Jau pati terminoloģija, kas tiek lietota attiecībā pret šiem ļaudīm, prasa detalizētāku izpēti, ko šobrīd arī veikšu.
Jau pirmās brīvvalsts laikā no oficiālās leksikas tika, vismaz manā uztverē, nepamatoti izskausts latviskais vārds kroplis, kas jau gadsimtiem ilgi tika lietots, apzīmējot ļaudis ar dažāda veida defektiem, to aizstājot ar anglicismu invalīds. Pamatojums acīmredzot bija tāds, ka apzīmējums “kroplis” esot aizskarošs, taču tad jājautā, ar ko ir labāks “invalīds”, kas ir atvasinājums no angļu valodas vārda “valid” – derīgs, tātad “invalid” šinī gadījumā nozīmē “nederīgs”. Laikam jau toreizējie valodnieki sprieda tā – angļu valodu vienkāršā tauta pārvalda vāji, reti kurš zinās, kāda ir šī svešvārda īstā nozīme, toties “kropļa” nozīme sen visiem bija skaidra.
Apzīmējums “invalīds” tika lietots arī visus PSRS okupācijas gadus. Tiesa, tolaik “proletāriskā internacionālisma” vārdā tika izprātots, ka neesot solīdi teikt vienkārši: “krievs, žīds, čigāns”, bet esot jāsaka “krievu (ebreju, čigānu) tautības cilvēks”. Cita lieta – latvieši, par viņiem nebija jāuztraucas, ka tos varbūt kāds arī neuzskata par cilvēkiem, tāpēc tos varēja saukt pa vecai modei – īsi un vienkārši. Pēc “4.maija republikas” nodibināšanas visas šīs padomiskās tautību apzīmēšanas modes saglabājās, ieskaitot okupantu uzspiesto “ebreju” un klāt vēl nākot no Rietumiem ievazātajai modei čigānus dēvēt par romiem, par ko, cita starpā, paši čigāni vairumā nemaz nav sajūsmā, un viņus var saprast, jo arī reti kuram vācietim patīk, ka viņu dēvē par frici vai krievam – par vaņku. Tomēr mūsu “politkorektuma tehnologiem” ar to vēl bija par maz, un tika likts saprast, ka vārds “invalīds” viens pats nekādi nedrīkst vairs tikt lietots, tam klāt noteikti jāpieliek papildinājums “cilvēks (citādi, ja nu kāds padomā, ka runa ir par suni vai kaķi) ar invaliditāti (nu tikpat kā cilvēks ar portfeli vai bērna ratiņiem; varētu domāt, ka invaliditāte vairs nav tajā cilvēkā pašā, bet tā soļo viņam blakus pa taciņu)”. Tad pēc laika “jaunrunas (atcerieties Dž.Orvela romānu “1984”!) ieviesēji” izdomāja, ka arī šāds apzīmējums ir tomēr pārāk atklāts un tiešs, vajag to kaut kā aizplīvurot un padarīt grūtāk saprotamu, tāpēc izdomāja vēl modernāku vārdu salikumu: “cilvēks ar īpašām vajadzībām (vēl arī variants – ar ierobežotām iespējām)”. Jā, te tad nu dažam labam neattapīgākam radījumam nākas pakasīt aiz auss un padomāt – kas tam vecim tur ir par tādām vajadzībām, un kurš un kādā veidā ir viņa iespējas ierobežojis? Savukārt, attapīgākiem ļaudīm parādās ņirdzīgs smīns sejā, atminoties daudzu dabas pētnieku aprakstīto situāciju, kontaktējoties ar vietējām nēģeru ciltīm Āfrikā, kad uz tūrista jautājumu, vai šeit mēdz būt krokodili, seko bailīga atbilde: “Csst! Nesauc to lielo, zaļo rāpuli vārdā, citādi viņš izlīdīs no upes un mūs visus tepat uz vietas aprīs!”. Lūk, tā laikam arī tie ļaudis Latvijā, kas vairās no vārdiem kroplis un invalīds, domā, ka pietiks tikai tos izrunāt, un paši arī kļūs par tādiem…
Viss šis garais ievads ir tikai tādēļ, lai tie Latvieši, kas neslimo ar “politkorektuma kaiti” un uzskata sevi par Patriotiem, nesekotu šai stulbajai sorosiešu modei un nelietotu viņu ieviestos garos un jēgu kropļojošos apzīmējumus, bet runātu mūsu ierastajā valodā, sakot vienkārši “invalīds” vai vēl labāk - “kroplis” (neredzu nekā slikta šajā apzīmējumā, līdzīgi kā vārdos “žīds” un “nēģeris”, kuri tāpat ļoti nepatīk mūsu audzinātājiem, un neiebildīšu, ja kāds arī mani pašu tā sauks, ja tam būs reāls pamats).
Tomēr ne jau par terminoloģijas lietošanu ir šis raksts, tā būtība ir cita – izvērtēt invalīdu (kropļu) vietu mūsu sabiedrībā. Tas, ka šai ļaužu kategorijai naudas arvien bija, ir un būs par maz, neskatoties uz to, ka valsts viņiem atvēlē krietni vairāk līdzekļu, nekā tas bija PSRS un 1.Latvijas laikā, man jau ir ierasta lieta, un es nebrīnos par nepārtrauktajām ziedojumu lūgšanas akcijām saziņas līdzekļos, kas savu apogeju sasniedz katra gada nogalē. Nepārtraukti skan arī vaimanas, ka šādiem ļaudīm ir grūti atrast darbu (taisnība!), tai pašā laikā “aizmirstot” par tūkstošiem garīgi un fiziski veselu bezdarbnieku, kuri, atšķirībā no invalīdiem, nekādu pabalstu (pensiju) nesaņem. Taču pēdējā laikā ar ziedojumu lūgšanu vien mūsu saziņas līdzekļi neaprobežojas, mums tiek uzspiesta arī šo ļautiņu radītā t.s. “māksla”, kas tiek izrādīta uz valsts galveno teātru skatuvēm, piedaloties pašām augstākajām valsts amatpersonām. Kā piemēru te var minēt 25.12.2018. LTV-1 plkst. 18.20 izrādīto “koncertu”, kuram ievadvārdus teica neviens cits kā mūsu bēdīgi slavenā Veročka. Nekomentēšu to, kas šajā, lietosim maigāko no iespējamajiem apzīmējumiem, balagānā, bija redzams, tie, kas šo “performanci” neredzēja, var apskatīties to internetā. Varu tikai pašausmināties par tās mūsu sabiedrības daļas degradētības pakāpi, kas tā vietā, lai nosvilptu uz skatuves uzkāpušos (vairumā gadījumu gan uzstumtos) kretīnus, tiem aizrautīgi aplaudēja. Bet tāds jau arī ir šo pasākumu rīkotāju mērķis – degradēt visu sabiedrību līdz gara (un lauvas tiesa “mākslinieku” šoreiz bija tieši tādi) kropļu līmenim! Vai maz vēl jāatgādina, ka aiz visām šim akcijām stāv nelieša žīda Sorosa ņirdzīgi smīnošais purns! Protams, nepārtraukti darbojās arī ziedojumu tālruņa līnija, kura bija vismaz silta, ja ne gluži karsta! Negribas ticēt, ka visiem, kas zvanīja, uz skatuves izrādītās perversijas tiešām patika, bet, kā jau parasti, nostrādāja “pūļa efekts” – kā tu nezvanīsi, ja jau visi zvana…
Jāatzīmē, ka tieši garīgo invalīdu skaits mūsu valstī pēdējā laikā ir jūtami pieaudzis. Pēc manām aplēsēm, labi, ja 10% šo ļautiņu tiešām ir reāli slimi, pārējie ir vairāk vai mazāk veiksmīgi simulanti. Nosimulēt garīgu kaiti taču ir nesalīdzināmi vieglāk kā fizisku! Viltus paralīzi vai neesošu audzēju agri vai vēlu ārstu komisija atklās, bet, ja kāds uzstājīgi apgalvo, ka katru nakti viņu graužot sarkani krokodili un nekādas zāles pret to nelīdzot, tad ej nu pierādi, ka patiesībā tas tā nemaz nav. Vēl jāņem vērā, ka “sabiedrības iecietības veicināšanas kampaņas ietvaros” ir panākts tas, ka gara kropļiem ierobežojumu kļūst arvien mazāk (daudziem no viņiem ir pat autovadītāja tiesības), bet privilēģiju arvien vairāk. Kāpēc gan tad tādu no sevis nenotēlot? Lai mani apgalvojumi nebūtu tikai tukši vārdi, atgādināšu kādu epizodi, ko piedzīvoju pirms pāris gadiem, braukdams no Administratīvās tiesas Rēzeknē, kur izskatīja manu sūdzību pret Latvijas Radio par atbildes nesniegšanu uz manu rakstveida iesniegumu. Zālē tiesas sēdes laikā atradās vairāki cilvēki, arī tādi, ko es personīgi nepazinu. Pēc prāvas beigām pie manis pienāca kāds kungs, vaicājot, vai esmu atbraucis ar savu personīgo mašīnu (sniedzu viņam apstiprinošu atbildi) un vai es nevarētu šo paņemt līdzi, aizvest līdz kādai apdzīvotai vietai pusceļā starp Rēzekni un Daugavpili. Protams, šādam cilvēka, kurš atbraucis mani atbalstīt, lūgumam es nevarēju atteikt. Kā jau tas parasti mēdz būt, sākām brauciena laikā runāt par šo un to, līdz man ienāca prātā ceļa biedram uzprasīt, vai šis ir kādreiz bijis Daugavpilī. “Jā, protams, es tur divus mēnešus durkā nogulēju…”, skanēja atbilde, izteikta pat nedaudz lielīgā tonī. Man neviļus nodrebēja rokās sažņaugtais stūres rats. “Kas tad ar jums bija noticis?”, es viņam izbrīnā pajautāju, jo kunga līdzšinējā uzvedība manī nebija radījusi aizdomas, ka šim ar galvu kas nebūtu kārtībā. “Ai, nekas īpašs…simulēju trako, lai dabūtu grupu…laukos taču nav darba, bet līdz vecuma pensijai man vēl tālu…no kaut kā tak ir jāpārtiek, lai badā nenomirtu”. “Saprast jau tevi var, vecīt”, es nodomāju, “bet attaisnot gan – nemūžam!”. Skaļi viņam pajautāju ko citu: “Un kā, sekmīgi izdevās?”. “Protams”, skanēja lielīga atbilde, “2.grupu dabūju, jau vairākus gadus pensiju saņemu kā psihinvalīds”. “Kauna tev nav?”, man uz lūpām jau bija nākamais jautājums, bet savaldījos, atceroties, ka šis cilvēks taču bija ieradies mani atbalstīt. Turpmāko ceļa daļu nobraucām mēmā klusumā, ja neskaita motora rūkoņu. Uz atvadām man ceļabiedrs pasniedza 5 jevrikus, es pajautāju: “Ko tad man maksā, autobuss taču tevi būtu atvedis par velti?”. “Par komfortu”, skanēja atbilde. Es klusēdams iebāzu naudu kabatā, un mēs izšķīrāmies. Vairs ar šo kungu neesmu ticies, un pat viņa vārds un uzvārds man ir piemirsies, ja atcerētos, nekautrētos to nosaukt. Vēl ir kāda persona, ko daudzi pazīst sakarā ar nesen noritējušo tiesas prāvu saistībā ar šī vīrieša portālā “Facebook” paustajiem negatīvajiem izteikumiem par nēģeriem. Viņu sauc Agris Kanbergs, un viņš lielījās, ka jau otrajā tiesas prāvā (pirmā bija saistīta ar kādu kautiņu) cerot tikt sveikā cauri uz tā pamata, ka ir atzīts par 2.grupas psihinvalīdu. Šis tips nekautrējās man atsūtīt arī atzinumu, ar kuru viņam ir piešķirta invaliditāte uz vispārējās saslimšanas pamata. (Jā, atšķirībā no fiziskajiem invalīdiem, kuriem atzinumā vienmēr ir atklāti norādītas viņu īstās diagnozes, gara kropļiem figurē eifēmisms “vispārējā saslimšana”, darba devēji, iemācieties to atpazīt! Tāpat jāpievērš uzmanība, ka psihiem atzinumu vienmēr sniedz specializētā komisija.) Praksē gan viņam tik viegli savas ieceres īstenot neizdevās, formāli viņš tika atzīts par vainīgu, piespriežot viņam tik dienas ilgu cietumsodu, cik jau bija nosēdējis durkā izmeklētāja noteiktās psihekspertīzes laikā). Šī varoņa profils FB ir šāds: https://www.facebook.com/profile.php?id=100010686061887, varat to apskatīt un paust savu viedokli par šo radījumu un viņa izdarībām. Cita starpā viņš man izteicās, ka es esot vienīgais, kurš viņa rīcību nosoda, visi pārējie draugi un paziņas slavējot viņa izmanību tikt pie kropļa statusa un tādejādi izvairīties no nopietna kriminālsoda, piesitot vēl piedevām kabatas ar naudu no valsts. Ja tas tiešām ir tā, tad ļoti skumji par mūsu tautas vairuma garīgo degradāciju. Tad nav jābrīnās, ka tādu kanbergu (varbūt pareizāk būtu saukt – kangaru) skaits mums mērāms simtos un varbūt jau pat tūkstošos.
Protams, ir jau arī patiesi garīgi slimie kropļi, un var viņus žēlot par to, ka viņus tāds smags liktenis ir ķēris (iespējams, ka par iepriekšējās dzīvēs izdarītajiem grēkiem), taču viņus nevar un nedrīkst iekļaut normālo cilvēku sabiedrībā, viņus jāievieto slēgtās ārstniecības un aprūpes iestādēs, no kurām viņi būtu jāved ārā pēc iespējas retāk, un jebkurā gadījumā kategoriski nav pieļaujama viņu vešana uz skatuves. Senos laikos tādus ķēmus mēdza šad tad demonstrēt cirkā, bet mūsdienās, kad pat savvaļas un dažu pārcentīgu sorosiešu izpratnē arī mājas dzīvnieku izrādīšana tur skaitās nevēlama, par to, protams, nevar būt ne runas. Mums, normāliem ļaudīm, nedrīkst pieļaut, ka mūs degradē līdz tādu radījumu līmenim, kuru intelektuālais potenciāls varbūt tikai drusku pārsniedz cilvēkveidīgā pērtiķa līmeni.
Nobeigumā vēl nedaudz pievērsīšos fizisko invalīdu, tai skaitā, invalīdu–sportistu tēmai. Jā, mūsdienās cilvēks, kam daļa ķermeņa ir paralizēta, nebūt nav automātiski norakstāms, viņš daudz ko var sasniegt intelektuālā līmenī, ja nav vienlaikus arī garīgi slims (atcerēsimies kaut vai Z.Mauriņas piemēru), var būt talantīgs rakstnieks, filozofs, arī programmētājs… Lielu cieņu pelna arī tie, kas, būdami daļēji kropli, mēģina tomēr darboties fiziski un pat piedalās Paraolimpiskajās spēlēs un gūst tur godalgotas vietas… Tomēr par īstiem Varoņiem saukt un patiesi godāt vismaz es viņus sākšu tikai tad, kad viņi nestāvēs vairs malā no politiskajiem procesiem Latvijā un pasaulē. Kam gan citam, ja ne plaši pazīstamam sportistam, vienalga, vesels viņš vai kropls, būtu jāvērš tautas uzmanība uz to, kas notiek Latvijā, un pirmkārt jau uz nelikvidētajām okupācijas sekām. Ja cilvēks neuzdrošinās ar tām cīnīties, tas ir ļoti skumji, vēl daudz skumjāk ir tad, ja viņš tās nemaz nesaskata un okupantu klātbūtne Latvijā viņam netraucē. Tāds radījums tad noteikti ir garīgi kropls, pat, ja fiziski viņš ir vesels. Varam jūsmot par mūsu stipro un drosmīgo bokseri Mairi Briedi, bet ko dod viņa fiziskā forma, ja garīgi viņš diemžēl ir gļēvs? (Esmu dzirdējis, ka viņa sieva ir nelatviete, un pats redzējis, ka viņš piedalās moskaļu baznīcas rituālos…)
Ko deva vislatviešu puišu stāvēšana ārā pusplikiem pie Saeimas, ja viņi, paši iekļūdami parlamentā, drīz vien izveidoja koalīciju ar tiem, kas atdeva Krievijai Abreni, pret ko šie it kā tik pašaizliedzīgi protestēja? Gribot negribot jāsecina, ka viņi gan parādīja savu fizisko rūdījumu, ko diemžēl drīz vien pilnīgā neitralizēja viņu garīgais tizlums. Vai tādus cilvēkus var saukt par Patriotiem? Ne uz to pusi, protams! Cita starpā gribu atgādināt par kādu krievvalodīgo iluzionistu G.Paļčevski, kurš vairākas dienas pavadīja, Maskavā iesaldēts ledū https://apollo.tvnet.lv/5550256/palcevskis-uzstadot-rekordu-guvis-smagus-apsaldejumus. Daudzi apbrīnoja viņa fizisko un zināmā mērā arī garīgo izturību, bet vai tas nozīmē, ka viņš Patriotu uztverē būtu dēvējams par Varoni? Starp citu, jau dažus gadus vēlāk šis cilvēks diezgan mokoši nomira no vēža, tā liekot saprast, ka arī Dievam Tam Kungam viņa rīcība diez ko pie sirds vis nebija gājusi… https://apollo.tvnet.lv/5945941/miris-slavenais-latvijas-iluzionists-genadijs-palcevskis
Tāpēc, latvieši, atcerēsimies divas lietas: 1) katram cilvēkam ir sava vieta - sabiedrībā vai ārpus tā, atkarībā no viņa individuālajām īpatnībām; 2) Varonis, pirmkārt, ir tas, kurš stāv un krīt par savu zemi, rasi un tautu, bet viņa individuālie sasniegumi fiziska un intelektuāla rakstura olimpiādēs vismaz manuprāt ir otršķirīgs jautājums, kas pats par sevi vēl viņa vērtību nenosaka.
VIENMĒR ESI GATAVS CĪŅAI UN UZVARAI PĀR TAUTAS UN TĒVZEMES IENAIDNIEKIEM !!!
26.12.2018. Aivars Gedroics |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
