(bez virsraksta) @ 08:59
Kāpēc tiek uzskatīts, ka hipiju utopija beidzās ar vilšanos un izgāšanos? Manuprāt, tā ir viena no nedaudzajām uz kuru iespējams paskatīties atpakaļ un nejust ne kaunu, ne šausmas.
| | Add to Memories | Tell A Friend
Nepabeigtā dienasgrāmata |
|
4. Septembris 2009(bez virsraksta) @ 08:59Kāpēc tiek uzskatīts, ka hipiju utopija beidzās ar vilšanos un izgāšanos? Manuprāt, tā ir viena no nedaudzajām uz kuru iespējams paskatīties atpakaļ un nejust ne kaunu, ne šausmas. | | Add to Memories | Tell A Friend CommentsSkatīties uz hipijiem un nejust kaunu par to, kā cilvēki tā varēja dzīvot?! Please.
(Reply to this)
(Thread)
jā, es arī par to domāju. cilvēki nogura. varbūt pārāk daudzi bija noticējuši tam, kam patiesībā netic. svētdienas hipiji, kuri pēc tam atgriezās birojā, lai turpinātu ienīst sevi
(Reply to this)
(Thread)
Un kāda vaina šādam modelim? Manuprāt, perfektākais veids, kā novilkt eksistences laiku - ar labas iekļaušanās sistēmā palīdzību nodrošināt materiālo komfortu, kas nepieciešams, lai īzī-pīzī patērētu milzu daudzumos literatūru, mākslu, mūziku, teātri, kas dumpojas pret šo sistēmu un raisa patīkamas dumpja izjūtas arī manī pašā. Jau vairāk nekā 10 gadus tā dzīvoju un uzskatu to par optimālo modeli.
vot tur jau tā fiška, ka tas reizē bija gan protests, gan vienkārši dzīvesveids, neprotestējot ne pret ko, vienkārši tā bija labāk, patiesāk, vieglāk dzīvot. protesti noved pie nākamajiem protestiem, nāk panki un visu izārda. savukārt tie, kas patiesi tā dzīvoja, varbūt to bija tāda maza saujiņa, nu, tikpat, cik mūsdienās, viņu jau nav daudz.
(Reply to this)
(Parent)
Es atkal vakar noskatījos kautkāduturreizi Almost Famous, izlasīju RL recenziju par to grāmatu par Nīla Janga dziesmu, un kārtējo reizi secināju, ka var apvemties no izmisuma par to, ka tūlīt beigsies pirmā desmitgade populārās mūzikas vēsturē, kuras pienesums ir apaļa NULLE.
(Reply to this)
(Thread)
Jā, mūspusē arī spriedām, ka katrai desmitgadei līdz šim bija savi jaunie mūzikas vizieni, savi celmlauži, savas desmitgades seas, tikai šai pēdējai ne. Tā pilnībā guļ uz vecajiem lauriem. Acīmredzot, tas saistīts ar tehnoloģiju sprādzienu, kurš pat Parisai Hiltonei ļauj iedziedāt dziesmu.
nav tālu brīdis, kad par šiem rezervēti ieņirgs tāpat kā patlaban par 80-to estrādes kokaino estētiku. viss būs labi un citādāk.
(Reply to this)
(Parent)
viņu bērni izauga par japijiem un korumpētiem investīciju banķieriem, ūberkonservatīvu vidušķiras cementu, kas atggiezās pie visa, no kā viņu vecāki bija centušies atbrīvoties, ar trīskāršu spēku. ja tā nav vispārākā vilšanās, kas ir?
(Reply to this)
(Thread)
Dabā tā ir nolikts, ka paaudzes saprotas, bet tikai ar vienu starpā. Tas ir evolūcijas dzinulis, kuru virza blakus paaudžu konflikti un izrietošās mikrorevolūcijas.
nav jau gluži tik primitīvi, pastāv/ir pastāvējušas tomēr arī ideoloģijas/kultūras, kam izdevies transcendēt, mazākais, vienas paaudzes robežu.
Manuprāt tas drīzāk ir diezgan sarežģīti, un es nesaku, ka tas ir universāls modelis, kas atkārtojas ar stingru precizitāti, jo mēra un karu laikos ir citādi apstākļi, kas paaudzes vairāk saliedē, nekā, teiksim labi noregulēta kapitālisma komfortablās zonas ietvaros. Bet pa lielam man šķiet, ka ir tā, kā rakstīju.
nu labi, es tev īstenībā piekrītu (ka tāds patterns pastāv), bet konkrēti hipiju kontekstā man šis generation gap šķiet īpašs un traģisks. galu galā ir nozīme arī tam, pa kādu tieši ceļu nākamās paaudzes dodas, un ne vienmēr tā ir tik nicinājuma un panikas pilna bēgšana no vecāku ideāliem.
un, atbildot uz jautājumu: jo beidzās ar pliku hedonismu, nāvi grāvjos/vēmekļu peļķē, vardarbību, iztirgotiem sapņiem & septiņdesmitajiem.
jāgaida spirāles nākamais posms ar aiztaisītām sūcēm, jācer, ka mācēsim arī uzlabot, ne tikai kopēt vecos modeļus.
(Reply to this)
(Parent)
Nē, diez vai bēgšana. Pamatā tas varētu būt tikai no iepriekšējās paaudzes atšķirīgu sevis izteiksmes veidu meklējumi.
Hipiju laikā lielu lomu nospēlēja aukstais karš, Vjetnamas karš un citas nejēdzības, ar kuru šī paaudze negribēja sevi asociēt - iespējams, ka kustība bija sava veida kauna par esošo vērtību sistēmu manifestēšana, kas sakrita ar pieaugošu austrumu filosofiju informācijas ieplūšanu, kā arī apziņas paplašināšanu vai sašaurināšanu, eksperimentējot ar dažādām narkotikām, un brālīgas komūnas pastāvēšanas iespējamības idejas atdzimšanu. Viens no fiasko iemesliem ir tajā, ka atšķirībā no reliģijām, uzsvars bija uz humānismu, kurš kļūstot par dogmu, nonāca pretrunā ar indivīda brīvību, ko pats sludina. Bez tam atsevišķu kopienu locekļu nesekošana šiem principiem radīja vilšanos un šķelšanos iekšienē. Tas netieši pierādīja, ka humānisms ir cēls un labs, bet katrs cilvēks - tikai tik vājš, stiprs vai atbildīgs par savu rīcību, cik nu viņš tobrīd spēj apzināties, saprast un realizēt. Šis laiks, lai arī daudziem traģisks, neapšaubāmi bija skaists un gribētos teikt, ka arī nepieciešams, lai vairākuma sabiedrību mazliet izļodzītu no materiālā konservatīvisma žņaugiem.
(Reply to this)
(Parent)
neprātīgi inteliģents jautājums diskusijā par to, "kāpēc tiek uzskatīts, ka hipiju utopija beidzās ar vilšanos".
(Reply to this)
(Parent)
Neuzdrošinos simtprocentīgi apgalvot, bet man liekas, ka pat tās četras kaut cik vērā ņemamās lietas, kas notika pagājušajā dekādē - grandžs, britpops, triphops un ņumetāls - arī būtu apliecinājušas sevi par spīti visam pirātismam. Es tomēr sliecos domāt, ka tehnoloģija ir neitrāla, tomēr tā ir satura impotence, kas raksturo šo desmitgadi.
(Reply to this)
(Thread)
es te drīzāk teiktu, ka grandža lielākais supernopelns ir tajā, ka tas nojauca mūzikas piesaisti subkultūrām - lai klausītos nirvanu nevajadzēja būt pankam vai metaļoram, tā bija uzreiz baigā brīvība un beigas pēdējiem stereotipiem.
teiksim, skatoties kāda ir publika tagad avangarda koncertos un kāda bija pirms revolušena, ir baigā atšķirība. a nonkonformisma postulēšana un zāles pīpēšana - ar to jau tikai filatēlisti un kinologi nenodarbojas. toties hipiju subkultūra ir saradījusi šaušalīgu baru ar hipsteriem, nevis....VAROŅIEM, mēs tādi nebijām!
(Reply to this)
(Parent)
Drīzāk būtu jājautā, kā tik bezjēdzīga subkultūra ir spējusi ierakstīt tik lielisku mūziku un atstāt tik lielu iespaidu uz post-seksuālās revolūcijas kultūru in general. Paradokss.
Man šķiet, ka šajā desmitgadē ir daudz labas mūzikas no ASV - tā saucamais New Weird America vilnis. Ja UK mūzika ar visiem Arctic Monkeys un tamlīdzīgām stilīgām festivālu grupām ir kļuvusi diezgan plakana, tad no ASV nāk orģināla mūzika ar spēcīgu liriku, kas nemēģina reanimēt rokenrolu vai iekāpt vēl kādās citās kurpēs, bet klusām iet savu ceļu. To es arī sauktu par šīs dekādes ieguvumu mūzikā, tiesa muzikāli grūti klasificējamu, kā vienu žanru, bet tā noskaņa ir kopīga.
Varbūt ir arī tā, ka žanru laiks ir vienkārši beidzies un tāpēc arī nav nekādu britpopa tipa kopīga skanējuma formāta, kas raksturotu desmitgadi. Tieši internets ir radījis situāciju, ka katrs var iet savu ceļu mūzikā, nevis saistīt sevi ar kādu žanru un tas man šķiet ir ļoti labi - kaut kas mazliet kopīgs, bet tikai noskaņas līmenī, nevis brūtāli jūtams, ka grupa A spēlē to pašu, ko grupa B, tikai džekam frizūra ir cita, kā tas ir visos nū-metālos, britpopos, triphopos utml. man patīk TV serčiks Darma un Gregs. Kaut kas tajā ir ļoti trāpīgs un precīzs. Lai gan ieņirgt var par dajebko.
Bet pasaule ir materiāla un cilvēkus kustina vajadzība pēc varas un labklājības. Tas nav tikai galvās. bariem aiztesās uz Indiju, kur vīlās un beidzās no dizentērijas un citām līdzīgām slimībām.
(Reply to this)
(Thread)
|
|
Powered by Sviesta Ciba |
Nepabeigtā dienasgrāmata |
|