nav jau gluži tik primitīvi, pastāv/ir pastāvējušas tomēr arī ideoloģijas/kultūras, kam izdevies transcendēt, mazākais, vienas paaudzes robežu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un īsto hipiju bērni bija Devendra Banharts un dziedātāja Lhasa

(Reply to this) (Parent)

Manuprāt tas drīzāk ir diezgan sarežģīti, un es nesaku, ka tas ir universāls modelis, kas atkārtojas ar stingru precizitāti, jo mēra un karu laikos ir citādi apstākļi, kas paaudzes vairāk saliedē, nekā, teiksim labi noregulēta kapitālisma komfortablās zonas ietvaros. Bet pa lielam man šķiet, ka ir tā, kā rakstīju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu labi, es tev īstenībā piekrītu (ka tāds patterns pastāv), bet konkrēti hipiju kontekstā man šis generation gap šķiet īpašs un traģisks. galu galā ir nozīme arī tam, pa kādu tieši ceļu nākamās paaudzes dodas, un ne vienmēr tā ir tik nicinājuma un panikas pilna bēgšana no vecāku ideāliem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

maniem vecākiem nekādu ideālu nebija

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un tu, šķiet, no šāda stavokļa neesi īpaši bēdzis :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Lietotājs: membre_phantome

Draugi: Nav neviena.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tā tipa diagnoze?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

user info

(Reply to this) (Parent)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un, atbildot uz jautājumu: jo beidzās ar pliku hedonismu, nāvi grāvjos/vēmekļu peļķē, vardarbību, iztirgotiem sapņiem & septiņdesmitajiem.

jāgaida spirāles nākamais posms ar aiztaisītām sūcēm, jācer, ka mācēsim arī uzlabot, ne tikai kopēt vecos modeļus.

(Reply to this) (Parent)

Nē, diez vai bēgšana. Pamatā tas varētu būt tikai no iepriekšējās paaudzes atšķirīgu sevis izteiksmes veidu meklējumi.

Hipiju laikā lielu lomu nospēlēja aukstais karš, Vjetnamas karš un citas nejēdzības, ar kuru šī paaudze negribēja sevi asociēt - iespējams, ka kustība bija sava veida kauna par esošo vērtību sistēmu manifestēšana, kas sakrita ar pieaugošu austrumu filosofiju informācijas ieplūšanu, kā arī apziņas paplašināšanu vai sašaurināšanu, eksperimentējot ar dažādām narkotikām, un brālīgas komūnas pastāvēšanas iespējamības idejas atdzimšanu. Viens no fiasko iemesliem ir tajā, ka atšķirībā no reliģijām, uzsvars bija uz humānismu, kurš kļūstot par dogmu, nonāca pretrunā ar indivīda brīvību, ko pats sludina. Bez tam atsevišķu kopienu locekļu nesekošana šiem principiem radīja vilšanos un šķelšanos iekšienē. Tas netieši pierādīja, ka humānisms ir cēls un labs, bet katrs cilvēks - tikai tik vājš, stiprs vai atbildīgs par savu rīcību, cik nu viņš tobrīd spēj apzināties, saprast un realizēt. Šis laiks, lai arī daudziem traģisks, neapšaubāmi bija skaists un gribētos teikt, ka arī nepieciešams, lai vairākuma sabiedrību mazliet izļodzītu no materiālā konservatīvisma žņaugiem.

(Reply to this) (Parent)