Patiesībā, tas nemaz nav labi.
Mēs esam draņķi, ko no tādām īstām draņķībām aiztur tikai savākšanās esot "ne-mājās".
Vai nu tāpēc, ka "ne-mājās vajag savākties" vai tādēļ, ka tiešām saproti, ka nevēlies darīt pāri apkārtējiem.
Skaļā bļaustīšanās esot ne-savas valodas vidē (vai tiešām domājat, ka jūsu viegli kļūdaino ļoti basic-english neviens nesaprot? Galvaspilsētas down-townā to sapratīs gandrīz jebkurā pasaules malā).
Uzjautrināšanās uz apkalpojošā personāla rēķina (aizmirstot, ka arī viņi ir tikai cilvēki. Noguruši no darba uz kājām, noguruši no lūk tādiem pašiem asprātīgajiem, kam patīk paziņu priekšā izrādīties).
Sāc justies kā mājās. Nonāc savā komforta zonā.
Un sāc uzvesties draņķīgi.
kaut gan es atceros, kā Rasmā jebkurš mans teikums oficiantei skanēja kā apvainojums, kaut gan es to tā nebiju vēlējies... un tagad tā meitene mūs vairs neapkalpo.