Es gāju un pie sevis kaut ko domāju, ko nenozīmīgu, bet priecīgu un pilnīgi neapzināti pasmaidīju.

"Paldies tev par smaidu" kāds garāmgājējs pēkšņi pateica.

Un es pasmaidīju vēlreiz. Šoreiz jau apzināti.

Apmierinājuma un laimes mirklis, kuru iekonservēt pelēkiem rudens vakariem un cerēt, ka bezcerība neiesūksies tik dziļi, lai neļautu to smaidu izvilkt no konservburkas,
paņemt pirkstos

un pasmaidīt vēlreiz.