atcerējos, ka ja jau solījos iedot, derētu tā kā izlasīt pāris atlikušos rakstus.

sāku lasīt, lēnām pētot visu apkārt... Ieraudzīju marķieri... sāku ar to spēlēties, apvelkot te vienu rindkopu, te otru. Pie dažas sagribējās pierakstīt komentāru.. ar to pašu melno, tik ļoti rakstīšanai piemēroto pildspalvau, tajā pašā nevienam nelasāmajā rokrakstā, uz kuru šodien paskatoties sakaunējos, ka tāds eksāmena darbs kādam būs jālasa... Nu nemāku es ar pildspalvu rakstīt... Atcerējos banketa starplaikā drēbju telpā televizorā pamanīto raidījumu... kaut kas par bērnu darbu vasarā, realitātes šova stilā - sameklējam meitenīti, pieaicinam slimnīcas medmāsu un organizējam darba interviju tiešraidē, iepriekš paprasot, kādas tad būs prasības.
Viena no "vai jūs esat pieradusi vairāk ar datoru rakstīt, vai tomēr ar pildspalvu?"

Ehh... es to darbu nedabūtu. Un man nepatīk, ja nav laika, lai kaut cik skatāmu tīrrakstu uzražotu... Vēlams, elektronisku. Vēlams, lai arī melnraksts būtu elektronisks.

nja. un tikai tad atcerējos, ka solīju žurnālu aiznest, iedot palasīt. tagad ko... aiziet jaunu nopirkt, vai? Negribas tādu ierakstītu dot... Nu neko.. tāpat mani sirdsapziņa grauž katru reizi, kad izdodu 1.77 par žurnālu. Par spīti tam, ka šis tāds ilgspēlējošs sanācis, veselai nedēļai lasāmvielas pieticis... Sirdsapziņa grauž, tik un tā.