Es ceru, ka "Cibā populārais CIO" nav namjoks par mani :D Jo, lai arī esmu iepazinusies ar teoriju šai jautājumā un principā atbalstu ideju, ka bērnam jāiemācās iemigt pašam agrīnā vecumā, līdz pielietošanai neesmu nonākusi un, cerams, arī nenonākšu, jo mūsējais ir gadījums, kad bērns pats pamazām saregulē savu miegu un vairumā gadījumu aizmieg bez būtiskas iejaukšanās. Par nakts intervencēm taisnība, man konkrēti ir jāiemācās atturēties no "palīdzēšanas", ja vien J nav tiešām apmeties uz vēdera, jo viņš pēc knosīšanās labāk iemieg pats, nekā ja es cenšos iedot knupīti vai paglaudīt muguriņu. Taču šādu situāciju nevar salīdzināt ar "bērns mostas ik pa stundai raudādams un ir pusstundu jānēsā uz rokām, kamēr atkal iemieg", kas ne tikai dzen vecākus kokā, bet būtiski samazina bērnam pieejamo miega daudzumu. Es preventīvi baidos no šāda brīža, jo līdz šim ar iemigšanu un nakts režīmu mums iet lieliski un vienkārši nespēju līdz galam noticēt veiksmei :D