Šodien dabūju pirmo gigignāšanu! Vai nu mazpukse ir sajūsmā par 'vī bijām ārā' vai sajūsmā par 'vī, BEIDZOT esmu mājās', bet uz pārtinamā galda bija plats, sirdi kausējošs smaids, veltīts.. tam kas spīd cauri stikla plauktiņam viņai virs galvas? Nevaru jau sūdzēties, pēc tam pasmaidīja arī man. Bet skaļais 'Gi' bija plauktiņam. Pudelīte-pudelīte-striķītis-kopā sanāk cilvēciņš, ja?

Bēbīšiem socializēšana neesot vajadzīga līdz krietnam todlervecumam - 3 gadiem.
Man vēl nav neviens savs 3gadīgs bērns, bet man tam galīgi negribās ticēt. Jā, ja socializācija ir draudzību veidošana, dzimšanas dienu prātā paturēšana, small talk un aizmuguras aprunāšana, tās lietas droši vien bērnus zem 3 neinteresē. Bet vērot kā cilvēki uzvedas dažādās vidēs, mācīties, mimikrēt, gan pieaugušos, gan citus bēbīšus - motorspējas, emociju izpausme, reakcijas uz tām, skaņas, valoda - to jau nu gan cītīgi mācās arī stipri maziņāki.


Vakar bijām aizgājušas uz psiholoģes kūrētu grupu attiecīgā vecuma bēbīšu māmiņām. Tā jau forši droši vien bēbīšiem patusēt pa mīkstu grīdu siltu telpu plikiņiem.. bet, godīgi? Mani tā plikbūšana biedē (ugu, 'gaisa peldes' man vienmēr bija Visai Biedējoša Padarīšana), uzsvars uz 'nenākat 'pārāk agri, lai bērni nav saguruši un var nodarbību izturēt' (ē, jo mēs optimistiski ceram, ka bērns gulēs akurāt līdz nodarbības sākumam, ja vien mēs neierodamies pārāk agri? Un tad savu vecumam atbilstošo 45 minūšu mierīgo nomodu izstieps līdz stundai?). Un vispār izklausījās, ka viņi netīšām ir paaicinājuši pārāk jaunu grupiņu un tagad nezin ko īsti ar viņiem iesākt - sajutos mazliet it kā es būtu uzprasījusies uz 'un rīt lūdzu mani un manu pavisam maziņo nodarbiniet jūsu grupiņā', nevis pieteikusies 'septembrī&oktobrī dzimušo bērnu' grupiņai, uz kuru uzaicinās kaut kad tuvāko 3 mēnešu laikā.... Bet būtu designates safe space dažas minūtes iknedēļu parunāt par jaunajām lietām, ko bērnā esmu pamanījusi un uzdevums bērnu vērot, lai iknedēļu būtu ko stāstīt. Un būtu bērnam (mazliet vecāku) vienaudžu sabiedrība regulāra. Bet... nokļūšana ļoti neērta. Otrais bērns, bet nemāku es pa stāvajām ratu renēm braukt - lejup bail nejauši vaļā palaist, augšup - spēka nepietiek noturēt un maigi nolaist no divriteņu braukšanas atpakaļ uz četru. Noteikti iemācītos, vismaz nav jānes. Bet. Commitments, principā paraksties uzreiz uz gadu, atbildība pārējās grupas priekšā utml...

Mazpukse nodemonstrēja, ka spēj gulēt pat, ja apkārt raud 6 citi bēbji. Pie noteikuma, ka tiek iešūpināta man rokās un no rokām gulēšanas laikā netiek izlaista.



Šodien savukārt devāmies uz jogu māmiņām ar (pārāk aktīvi nerāpojošiem) mazuļiem. Pēc vakardienas piedzīvojumiem ar ratiem un zinot, ka šoreiz nodarbība notiek vecas celtnes piektajā stāvā, salīdzinoši netālu no dzīvesvietas, nolēmu doties ar slingu. Slingu pa māju lietoju daudz, bet ārā iet man joprojām katru reizi ir piedzīvojums - šī bija pirmā reize, kur no mājas izeju ar somu, kurā katram gadījumam iemestas kedas, dauzlietojamais pretmitruma paladziņš un mīkstais autiņš mazpuksei (kā arī pamperošanas komplekts un rezerves drēbītes), daži dvielīši, zeķes un krekliņš man.

Protams, bez pārliecības, vai būs iespēja pārģērbties (jo kur tikmēr paliek bērns?), nolēmu saģērbties jau mājās.

Protams, saģērbos pārāk silti. Pagaidām katrreiz izejot ar slingu izrādās, ka esmu saģērbusies pārāk silti - tas, ka mans slingošanas mētelis ir mans, lai gan gadu gaitā siltumu zaudējis, bet tomēr ziemas, ne rudens mētelis ir tikai daļa no problēmas. (Viens no svara zaudēšanas bonusiem - vecais mētelis ir gana plats bērnam slingā).

Protams, lai gan laiku aprēķināju nemaz ne tik nepareizi (hā hā, iziet no mājas paredzētajā laikā ar mazu bērnu!) un biju tur 5 minūtes pirms nodarbības... jutos mazliet ruksis - naska soļošana un pārāk silta saģērbšanās to noorganizē pat bez pēcdzemdību ķermeņa 'ha hā, un tagad tu izsvīdīsi pusspainīti pilnīgi bez jebkāda iemesla' pārsteigumiem. Un 5 minūtes ir par maz, lai pārģērbtos, pat ja tāda iespēja ir.

Bet nodarbība patiesībā patika. Forši vislaik atgādina par iegurņa pamatnes muskulatūras savākšanu, tāda mierīga pastaipīšanās, daudz maz zināmas pozas, kurās šoreiz mani stīvo iestiepj un iestumj 'šitā tas ir pareizi' - un, viena no foršajām lietām - aktīvā tīrošā elpošana. Esot īpaši laba iesnām tuvojoties un labi iemācoties ar to varot arī bronhu gļotas pa degunu izpūst. Tā lūk. Nu un plecus savilktos pastaipījām (došanās pēc tam uz veikalu ar slingu, pleca somu un mājās vēl ar iepirkuma maisiņu gan nenāca par labu,.

Mazpukse... sākumā gulēja noņemtajā slingā. Kad pamodās, apmierināta bija brīžos vai nu man rokās, vai kaut kā gana augstu, lai vērotu spoguļus. Un šitik maziņi nodarbību pavada guļot, mammas tik pa brīžiem viņus pamasē un papaijā - vingrojumiem tomēr tad, kad tur kaklu. Kas nozīmē skaļu troksni lielu nodarbības daļu diemžēl.


Šobrīd šķiet, ka pagaidām tomēr būšu egoiste, labāk šobrīd nodarbība, kas noderīgāka man šobrīd. Pat ja bēbīts tur pa grīdu dzīvosies apģērbts un citi bēbīši būs arī vairāk kā 7 nedēļas vecāki par viņu. Tikmēr jāpainteresējas, kas labs pieejams no klasiskajiem bēbīšskolu 3 mēnešiem. Yamaha ir izmēģināta (un galīgi nav slikta). Matejaskoliņai uzrakstīts. Jāpaskatās, kur orfi tuvākie un varbūt mums te netālu vēl kaut kas pavisam maziņiem?