nē, patiesībā runāt atklāti drīkst. ar atklātību tam tiešām sakara... nav nekāda.

Labi, patiesībā sakars joprojām ir - bet ļoti attāls.
Jā, tieši tā attālā saikne likās tik būtiski svarīga, ka radās vēlme to parādī... ehh.


Ne jau atklātību nevajag, bet domāšanu vajag.

Un domāšanu pirms, nevis pēc...



Bet viss, kas sākas ar domāšanu, tieši turpat arī beidzas - jo iemeslu nedarīt var atrast vienmēr.
Iemeslu darīt atrast ir daudz grūtāk.

Es baidos par saviem trūkumiem. Bet nezinu ko īsti darīt, lai tos pilnībā novērstu.

Es baidos tik ļoti, ka gribētu pazust.

Lai vairāk nevajadzētu baidīties.

Bet es nepazūdu. Vēl ne.

Mana lepnība uzlīmē plāksteri sevis pašas uzberstajiem jēlumiem un saka - pacieties, tas sadzīs. Celies, un staigā tālāk. Nebaidies, tu esi noklājusi spilvenus visur, kur varētu nokrist. Tu esi uzģērbusi mīkstus polsterīšus visiem stūriem, pret kuriem varētu atsities. Nebaidies. Tu taču tik labi esi iemācījusies ātri saklāt spilvenus.
Nebaidies.

Bet tieši tā jau es baidos...

Un atkal mēģinu palīst zem galda, stāvot uz ķekatām. Nokrītu. Sasitos. Un negribu vairs staigāt, jo baidos saisties.

Teiksi - tu nekritīsi, ja beidzot nokāpsi no savām ķekatām? Tas taču ir vieglāk, nekā katru reizi paklāt spilvenu.

Varbūt... bet nekāpšu.
Jo citādi staigāt vēl neesmu iemācījusies,

Jo baidos.

Nokrist.