Patiesībā jau mēs tikai gribējām iedzert kafiju, lai pamostos pēc agrās lekcijas un novilktu to pusstundu līdz bibliotēkas atvēršanai.


Ja sarunu uzsāc, ar domu "sasodīts, vajadzētu taču par kaut ko parunāt - kad atkal tāda iespēja būs", saruna nevedas. Bet tādas, nejauši pie kafijas tases iesāktās..
Tā mēs tur sēdējām, runājām gandrīz četras stundas... ik pa brīdim tauta salasījās ēst pusdienas, skraidīja apkārt ar paplātēm, stāvēja rindās - bet mēs vienkārši sēdējām pie izdzertajām krūzēm un runājām.
Par daudz ko.. par dzīvi, par atšķirīgiem pasaules uzskatiem.. Tik atšķirīgiem, ka varam tikai atzīmēt zināšanai - es nespēju domāt tā, kā viņa. Viņa nespēj domāt tā, kā es. Bet mēs varam respektēt savstarpējos uzskatus, un paturēt prātā, ka domāšana atšķiras.

Jo atšķiras svarīgais dzīvē.

Bet ir sasodīti interesanti uzzināt, kā pasauli redz citi.

Un tomēr... sarunas beigās tas pats efekts - sarunu biedrs uz laiku pārņēmi daļu tavu paradumu. Neizskaidrojamu nepatiku pret kādu telpu, nevēlēšanos runāt ar atsevišķiem cilvēkiem.

Vienkārši tā. Par to pat īpaši nerunājot.
Vispār jau pozitīvi -pusstundā, kas atlikusi līdz bibliotēkas slēgšanai (vai komentāri par studentiem draudzīgo darbalaiku atradīsies?) kopīgajam projektam izdarījām daudz vairāk, nekā iepriekšējās reizēs, kad tam veltījām krietni vairāk stundas.
hmm... skaidrot to ar faktu, ka bija otru smadzeņu rīcības modelis uz kuru vēl pirms izrunāšanas notestēt skaidrojuma efektivitāti?

ehh... Bi2 ir labs...