Nubeidz, tas nav TIK briesmīgi, kā tu tagad to pataisi :D

Domāju, atkarīgs no cilvēka un līdzšinējās pieredzes.

Nu, "līdzšinējā pieredze" patiesībā kaut ko līdz tikai tad, ja tā ir pieredze ar paša bērniem. Bet man čujs saka, ka tu jau rausties ne tik daudz no bērniem, kā no tām pārmaiņām, ko bērns var radīt tevī. Un šīs pārmaiņas, lai arī var būt stipri radikālas, nav tik stihiskas, kā varētu padomāt, skatoties uz psihajām mātēm-barotājām.

Nu šobrīd vai nu jāpieņem, ka mani zini daudz labāk nekā es pati, vai jānorāda, ka es tomēr runāju par kaut ko diezgan stipri citu.

Ā, nu tad tu droši vien runā par ko citu :)

Pakārtotu saistību ar tevis aprakstīto izdomāt varu.

Bet zini kā ar pakārtotajām.... ta starp ko pakārtotu nevar izdomāt.

Nu, doma apmēram tāda, ka, ja tu negribi bērnus, tas ir pilnīgi OK (nu, ja negrib, tad nevajag, bioloģija odnaka), bet, ja tu baidies no domas, ka tev varētu būt bērni, tad ir kaut kāds iemesls, kāpēc baidīties, un tu man liecies tāds cilvēks, kas vairāk baidās no iekšējām pārmaiņām, nevis no ārējām.

Teiktu, ka kļūda pieņēmumā, ka ieraksts vispār bija par baidīšanos no bērniem vai to negribēšanu.

Tas, ka to var piesaistīt. Var. Kaut vai tāpēc, ka kritiski noliegt pievelkamības es tādu laiku jau vairs neuzdrošinos.... bet tas tiešām ir ļoti garš pieņēmumu lēciens.
Jā, sapratu, ka tava doma bijusi tāda... bet nē, kā uzaicinājumu pretī paskaidrot savējo tomēr nepieņemšu.

Nuvot, tad jau, ēēē, sorry par tekstu beztēmā no manas puses ;)

Nekas, viela pārdomām šā vai tā.
Un ķeksītis 'still reading, still commenting, if there's anything to say'.

Jebkurā gadījumā tie ir metieni pozitīvajos svaros.