Vakar, mājās atgriežoties, pabraucām galā tām apdauzītajām mašīnām Vangažos. Sēdējā cilvēks policijas apstādinātā mašīnā, stāvēšanai paredzētajā joslā... Un pēkšņi nebija vairs cilvēka.
Nez kāpēc šāda situācija šķiet vēl traģiskāka par 'pēkšņi kāds brauca pretī nepareizā virzienā', kad tomēr vēl kādu 'a uz otru pusi vajadzēja griest/bremzēt vajadzēja/ko nu tur vēl vajadzēja'. Bet šeit? Šeit vispār nekā.
Tad hagi acs iemetās stāstā par meitenīti Ventspilī.

Un šodien - šodien vienkārši uz veikalu ejot, pie jaunatvērtās laimētavas kāds strīds izcēlies. Pēkšņi draud tur viens otram, ķieģeļus pa gaisu lidina, par ieročiem kādas sarunas... Labi, no tās puses kur dzirdamība/redzamība laba, var pagriezties atpakaļ, iet citur - bet pa galveno ceļu ejot jau tik ērti nav... Un cik grūti tur nejauši pa ceļam patrāpīties? Vai trāpīt tam sasodītajam lidojošajam ķieģelim garāmbraucošās mašīnas stiklā?

Lasīt par šausmām, lasīt par nelaimēm vienmēr ir ērtāk, ja ir glābšanas riņķis. Instrukcija, kā izvairīties. Ierīvēties ar krustnagliņām. Nesadalīties noslēpumainās ēkās. Neņemt konfektes no svešiem onkuļiem.
Bez tiem kļūst bail.