Man vispār reizēm šķiet, ka tam visam fonā ir sāpīgais un allaž urdošais jautājums "vai es savu radinieku ievietotu pansionātā, ja būtu nepieciešamība pēc pastāvīgas kopšanas", un drusku vainas apziņa avansā, jo tu tak nevari būt 100% drošs, ka neievietosi.

Muļķīgā vēlme pēc patiesības savu galvu paceļ pietiekami atšķirīgos gadījumos, lai par tās galvas esamību nešaubītos.

Vainas apziņa.... Es nezinu. Man nav nācies tik personīgi šādu jautājumu apsvērt. Laikam tāpēc, tas racionālais 'bet tā taču pareizāk' tik spēcīgs. Patiesībā racionālajam tur nozīmes nav. Vai ne?

Nē, es ne jau par "patiesību", bet par to, ka cilvēki vispār par to cepjas un tik ļoti. Lai arī ko nu es zinu no cilvēkiem, man kārtējo reizi ir neitrāla reakcija iz sērijas "tā gadās".