Zens atkal un atkal ripinia Playing the Angel skaņas augšup pa vadiem jau kuro mēnesi.
Spēcīga mūzika, neprogrammātiski piešķirot jēgu pat bez vārdiem.

Un tad tu nez kāpēc izlasi vārdus. Ne tos, ko klausījies.
Ir skumji noraut dziesmai tās alegorisko pasaku, atstājot vien nealegorisko frāzi. Kas, jā, kopējo nozīmi nemaina. Tīši? Netīši?

Nē, tas ir tikai manā prātā.
Tikai tur dēmoni izkož caurumus dvēseles dīglī kā maksu par paradīzi, tikai tur skumjais nekromants maina mūžību pret līdzjūtības mirkli. Tie ir tikai mani stāsti.

Varbūt tā pat ir labāk?