[
Error: Irreparable invalid markup ('<blockquote<prestižā>') in entry. Owner must fix manually. Raw contents below.]
Šorīt ārā ir auksts, vai ne?
Bet man kaut kā patrāpijās pavisam saldējošs raksts Dienā.
Uzvēdīja domas par stīvmugurainajām augstākās sabiedrības dāmām, kas saviem priekiem un lepnumiem lika reizēm (protams, ne pārāk daudz) paspēlēties ar rūpīgi atlasītiem zemāku slāņu bērniem - it kā 'līdzjūtības ieaudzināšanai', it kā 'dzīves pieredzes gūšanai', bet principā - ļoti striktai apgūšanai, ka mēs esam mēs, un viņi ir viņi. Stīvmugurainā dāma, kas drīzāk nogalinās, nekā ļaus kādam uzzināt, ka zīmētā rožainā arhitektūra ir tikai fasāde, uzcītīgi auksti noliedzot jebkādus apgalvojumus par pretējo.
Pie tam tie kritēriji 'nedaudz zemākajiem' neatļauj nokratīt sirrealitātes izjūtu. - " Viņi ciemojas cits pie cita un redz, kā iekārtotas mājas. Pavisam drīz viņi arī pamana, ka vieni ceļo vairākas reizes gadā, turklāt uz Peru, Indonēziju vai Dominikānu. Bet citi — reizi gadā uz Somiju vai Vāciju. Taču attiecībās tas netraucē."
Tajā brīdī es sapratu, ka vienai no mums abām ir ļoti greizs priekšstats par Latvijas sabiedrību. Starp citu, patiešām nezinu, kurai.
<lj-cut text="teksts">
<blockquote<Prestižā skola
Nupat atkal vienā no šīs diskusijas slejām pamanīju dalījumu bagāto un parasto vecāku bērnos. Ar zemtekstu — lūk, prestižo skolu problēma! "Bagātie mani nepieņēma," par klases biedriem sacīja intervētā meitene. Kārtējo reizi tiražējot viedokli, ka "bagātie bērni" veido savu noslēgtu loku, kurā "nabagos" neielaiž viņu nabadzības dēļ.
Protams, neko nezinu par konkrēto meiteni, toties pazīstu gan bankas augsta līmeņa vadītāju, gan veiksmīgu nekustamā īpašuma tirgotāju, kuru bērni mācās pavisam parastās mikrorajona skolās. Tātad jebkurā, ne tikai prestižajā, skolā kopā sanāk bērni no ļoti atšķirīgi situētām ģimenēm.
Bet pastāstīšu par savu skolu. Ja salīdzinātu to ar tuvāko mikrorajona mācību iestādi, kurā maniem bērniem vajadzētu mācīties "pēc dzīvesvietas", protams, mūsējā turīgu un pat ļoti turīgu vecāku bērnu ir daudz vairāk. Uz viņu fona mana ģimene izskatās stipri pieticīga, lai gan vispār dzīvojam labi. Mūsu skolā ir arī dažas ģimenes (bet tādu ir ļoti maz), kurās kāds no vecākiem brauc pelnīties uz Īriju vai arī dara iemīļotu, taču slikti apmaksātu darbu, piemēram, mikrorajona bibliotēkā. Pēc raksta sākumā minētās loģikas bibliotekāres dēlam klasē noteikti jābūt izolētam. Taču skolas ikdienas dzīvē notiek pavisam citādi. Bērnu draudzība neveidojas saskaņā ar vecāku ienākumiem. Viņi draudzējas juku jukām. Mazajās klasēs draugu un draudzeņu kombinācijas nomainās vairākkārt. Viņi sastrīdas un atjauno savas draudzības, ne nieka nebēdājot par vecāku naudas makiem. Un, kad ap 4.—5.klasi nostiprinās draugu pāri, es redzu, kā vismaz manu bērnu klasēs par sirdsdraudzenēm kļuvušas baņķiera un skolotāju ģimenes meitas, bet draugiem — bibliotekāres puika un augsta līmeņa IT uzņēmuma īpašnieka dēls. No maniem bērniem viens pēc dabas ir dzimis līderis. Viņš savā klasē komandē visus — gan daudzo par mums bagātāko, gan dažu nabadzīgāko ģimeņu bērnus, radot pavisam citas, ne uz mantiskajām attiecībām balstītas, problēmas. Pa laikam notiek arī, ka bērni kādu apceļ — reizēm var sagadīties, ka apcel-tais nāk no trūcīgākas ģimenes, bet ne vienmēr ir tā. Turklāt tas arī nekad nav īstais iemesls.
Ar to negribu teikt, ka bērni ir tik naivi, lai nenovērtētu, kādas fiškas ir klasesbiedra dārgajam telefonam, vai arī cik daudz funkciju ir katra mp3 spēlētājam. Meitenes lieliski orientējas drēbju zīmolos un zina gan, kurai jaunā jaka pirkta Maximā, kurai Zarā, kurai GAP. Pēdējais skan pavisam smalki, jo Latvijā šī zīmola nav. Tātad no ārzemēm! Viņi ciemojas cits pie cita un redz, kā iekārtotas mājas. Pavisam drīz viņi arī pamana, ka vieni ceļo vairākas reizes gadā, turklāt uz Peru, Indonēziju vai Dominikānu. Bet citi — reizi gadā uz Somiju vai Vāciju. Taču attiecībās tas netraucē.
Reizēm iedomājos — varbūt tieši tādēļ, ka vairākumam bērnu viss ir, viņi to pieņēmuši kā pašsaprotamu lietu. Bet ar pašsaprotamo jau nelielās. Turklāt daudzu turīgo bērnu vecāki ir arī labi izglītoti un savus bērnus orientē tāpat. Mūsu skolā "mērīšanās" notiek ar atzīmēm. Meita šonedēļ raudāja, jo svarīgā kontroldarbā matemātikā bija palikusi trešā aiz diviem puikām, kam rezultāti bija labāki.</blockquote>