Tikai nedēļa slimošanas vajadzīga, lai man sakārotos sev vārīt kartupeļus.

Man negaršo vārīti kartupeļi. Negaršoja.

Bet tagad uz šķīvja, ar mizu vārīti, līdzās marinēto biešu kumāsiem, kūstošu margarīna piciņu piebaroti... Re, vēl rupjo sāli jāpārkaisa.

Garšīgi. Slimojot pie daudz jaunām atklāsmēm var nonākt.

Piemēram, ka ar uzrādāmo IP spēlējoties, pēc tam ir pamatīgs apjukuma brīdis, cenšoties Google iestāstīt, ka nē, es nedzīvoju Saūda Arābijā, nē, pretēja virziena meņuči arābu rakstā manu dzīvi itin nemaz neatvieglos. Google ir spītīgs.

Vai, ka Katanu LANā 1:1 spēlējot un uzvarot ceturto reizi pēc kārtas sāks skanēt klusa sīkšana par šmaukšanos, jo veiksmes spēlē tā veikties nevar.
Ka četru 10lp Karda stāstu un viena 400lp Lukjaņeko-Perumova romāna izlasīšanai nepieciešams aptuveni vienāds laiks.

Ka "Ne pūķu laiks" tiešām ir īsts playground RPG ražotājiem (nu un kāpēc viņi arī sižetu, nevis tikai pasauli grib pārcelt?)

Ka "Scanner Darkly" precīzākais raksturvārds būtu eerie. Ka "Deja vu" laikā atbilstošais vārds, šķiet, netika atkārtos ne reizie. Ka "Man of the Year" autori nav līdz galam padomājuši par nelaimīgo datorgļuku.
Ka mācīties labas kombinācijas un variantus kā līdz tām nonākt uz šaha galdiņa ir labi. Bet aizmirst, ka pēc nonākšanas pozīcijā kauliņus tomēr jākustina arī tālāk nav labi.