Sapnī es braucu ar tramvaju pa jūras malu. Vietām sliedes jau bija ūdenī. Spīdēja saule un tirkīzzilā jūra lēnām izskaloja tramvaju sliedes.

Manos sapņos reti spīd saule, parasti debesis tajos ir klaustrofobiski pelēkas. Klaustrofobiski pelēkas ne tādēļ, ka es ciestu no klaustrofobiskām izjūtām, bet tādēļ, ka tas šķiet pareizākais nosaukums. Debesis, kas rada iespaidu par noslēgtu telpu.
Man atmiņā nav daudz tādu īsti saulainu sapņu. Bet tie kas bija, vienmēr bijuši saistīti ar manu nāvi. Šajā neko tādu neatceros. Varbūt neatceros?