Māmiņas, kas dzīvo daudzstāvenēs bez liftiem... Oi, tas izrādās ir vēl briesmīgāk, nekā likās.
Nācās man ciemojoties bērnu autokrēsliņā uznest un nonest. Sirds veselība ir OK, nav tā, ka piekustu nesot un kāpjot.
Bet mugura... pīīīī. Ne tā pacelt, ne tā pagriezties, un muguras sāpe ir atpakaļ. Un ar ratiem jau ar, ilgāk pastaigā nepiedomājot, ka šķībi stāvi, jo rokassoma pār plecu, un ar sāc sajust katru brīdi, kad ar kreiso roku vairāk stum, nekā ar labo. Jo mugura saka AU.

Jā, daļu vainas es nopietni lieku uz grūtniecības jostu. (jo, ehm, lai josta dotu to efektu, kuras dēļ tā bija jānēsā, bija jāpiedomā, lai stāvot nevis savāktu vēderu, bet tieši atbrīvotu un pat nedaudz izgāztu). Nejaukt ar pēcoperācijas jostu, tas ir cits stāsts... Bet lai nu ko vainotu, dziļie korsetes muskuļi savu darbu nedara, es pie pozām gana nepiedomāju un rezultāts ir...

AU.

Nepatīk man šis. ļoti, ļoti, ļoti nepatīk. Un tagad nevaru saprast, pagājšreiz ar bija tik slikti? Vai vienkārši bija 'ne gluži tik slikti, bet gandrīz konstanti līdz pārgāja, tāpēc pfg'?

Ratu nešanu augšā lejā pat negribu iedomāties. Protams, ja būtu nešanas vajadzība, būtu arī vieglāki rati. Bet nu... ne jau vieglāki par autobeņķi.