Mazā vakar pēc ciemošanās sagurusi, pati sev apnikusi, nervoza šuneļa sabaidīta, sēdēja mašīnā, ne gluži ar dzīvi apmierināta... Un sāka dungot. Grūti pateikt, kurā brīdī no monotonās viena toņa vilkšanas (un, reizēm, Miega Vilcieniņa piedziedājuma frāzes atkārtošanas) tikusi līdz eksperimentēšanai ar augstumiem - bet tagad tā jau izklausās pēc dungošanas - vēl harmoniska melodija nav, bet melodijas mēģinājumi ir.

Kaut kā tieši vakar tas tik ļoti atgādināja, kā pati biju cerējusi dzemdībās sāpes izdziedāt, izdungot. Ko neatļāva... Tik ļoti gribējās mazo būtni paņemt klēpī un samīļot un pasargāt no visas lielās briesmīgās pasaules, kas mēdz iebilst pret diskomforta risināšanu ar skaņu. Pat, ja tā ir dziesma. Dziesmas mēģinājums.. Jo skaņa palīdz. Lai cik muļķīgi tas nebūtu.
Paglāstīju galvu, drīz jau aizmiga. Es viņai blakus arī.