Braukt ap nez kādēl melnā tumsā klīstošu ceļa stūri, ar tuvajām gaismām iztaustot ceļu. Gar kapiem, gar baznīcu... Un pēkšņi gaisma uztausta mazu kustību uz ceļa.

Šoreiz ne pašnāvniecisku kaķi (par tiem vienmēr ļoti baidos), ne ezi (jā jā, dēļ līdzības skumstu), ne vārnu un lapsu, kuru sieru laikam jau kāds četrritenis aizvest paspējis.

Tikai pudele. Nez kādā kārtā no krūmiem izripojusi plastmasas pudele, kas strauji dodas pāri ceļam.


Šādos brīžos realitātes sajūta atkāpjas un tās, neīstās pasaules uz mirkli šķiet pavisam īstas. Ne romantiski, fantazējot un sapņojot īstas - bet tieši tik īstas kā visīstākais mirušais cilvēks, kas nez kāpēc pagadās tavā ceļā un ir pavisam vienkārši jāpabīda malā.

Nē, tas nebija salīdzinājums.
Jā, šī bijusi dīvaina nedēļa.