First person shooter duetā.

Ļoti wii un nekādas vainas. Ja filmas tā īsti vienā piegājienā nekad noskatīties nespēju, tad spēlei, jāsaka, atmosfērīgums ir lielisks.
Un lai pamēģina nebūt, vilcienā... divatā skrienot un apšaujot zombijus, zombij suņus, zombij zivis (?) un milzīgus skorpionus.

Lūk, vai solo tā spēle maz ir spēlējama, mēs tā arī nevarējām izdomāt. Un tas, ka ne uz konsoles ar tādu vadību nebūtu uz pusi tik jauki ar skaidrs.

Prātā palicis kaut kad sen, sen atpakaļ lasīt feļetons par tai laikā kā reiz modē nākušajiem "Testiem", ko publicēja katrs sevi cienošs žurnāliņš, kalendāriņš un vietējā avīze. Rakstgabala tēma bija par tādu neveiksmīgu partnerattiecību testu, kur abiem uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem jāatbild, un vīrs, sievai skatoties sakautrējies, ieķeksē, ka jā jā, viņam ļoti patīk braukt ar laivām.
Saskaitot punktiņus - re, sieva drūmi paskatās - tās tik tādas siltumnīcas attiecības vien esot, nākotne tādām nav paredzama utt - un, kaut vārdos neko lāga nepastāsta, vīrs mana, ka attiecības paliek aizvien saltākas un saltākas.

Ok, pasakai beigas labas. Briesmīgā laivu izbraucienā šis atzīstas, ka patiesībā laivošanu ciest nevar (jūrasslimība) un atceries, atceries tajā testā kā atšķīrās punkti atbildēm par 'ļoti patīk' un 'ciest nevar' - tieši tik, cik nesanāca, lai attiecības pareizajam un smukajam raksturojumam atbilstu, nevis šitam, briesmīgajam siltumnīcas variantam.

Vārds vietā te būtu arī par veco labo 'attiecībās visu vajag izrunāt' un to, cik grūti tā skaļi pateikt lietas, par kurām tiešām kaunies.... bet nē, vakardienas cibsociomānijas kontekstā ne par to gribējās parakstīt.

Redz, izpildīja otra puse ar testiņu. Un iejautājās 'a kā mēs ar tik atšķirīgiem burtiņiem sadzīvojam, ko?' Pēc tam priecīgi paklapējot uz pleca, ka tas gan jau kā ar horoskopiem, pēc tiem jau ar nesaderīgi skaitamies, viņi visi vienkārši nezin kā mūs pareizi pagatavot.

Ja jau pajautāja, tad pašķirstīju lapiņu - un uhh, jā, ir gan, ir par tipu savietojamību tekstiņi ne pa jokam. Klau, bet ja nu kāds tiešām tos sāk nopietni uztvert, kā augstākminētajā piemērā? (un nevajag te stāstīt, ka 'mēs cilvēki paši ar savu gribu, ne reklāmu, ne izlasītā neietekmēti'... To jūs tā, kad jūs tiešām kāds tieši apvaino varat atbildēt, bet tā te taisnoties... It's a case of lady protesting too much.) Nē, es saprotu, ja iepazīšanās saitos tādus saliek un ļauj meklēt radniecīgos no ašpacmit tūkstošiem profilu - galu galā viens atlases veids tik pat labs kā cits. Bet šādi te, pavājā tulkojumā, amatiervalodā sagrūst tādu informāciju tīkla wanna-be psihologiem? Kaitniecība tā tomēr ir.

Starp citu, izrādās atmiņa mani tomēr nemāna. Tipoloģija ir krietni vecāka par socioniku, un nekādā ziņā nav socionikas nopelns.