Manā īsajā, bet spožajā bērnudārznieka karjerā bija viena tāda meitenīte, ar kuru pusdienlaikos pirkstoskošanu spēlējām.
Nē, jūs tādu spēlīti noteikti neziniet. Nepieciehsama divstāvīga gulta, ar gana zemu otro stāvu, lai augšā gulētājs varētu iekost lejā gulētāja pastieptajā pirkstā un otrādi. Kurš pirmais pirkstu mēģina izraut vai iekliedzas, ir zaudētājs.
Un zaudētājs kaut vai tādēļ, ka audzinātājas mēdza sodīt trokšņošanu pusdienlaikos, liekot atlikušo guļamlaiku pavadīt kājiņās stāvot guļamtelpas vidū, tai pašā veļiņā, kurā zem segas negribēji godīgi gulēt, reizēm papildināta ar opciju - ja norādīsi kādu citu, kas neguļ, viņš nāks tavā vietā, bet tu tiksi atpakaļ gultiņā.

Nekādu asiņu, tikai spēle par pacietību un paļaušanās, ka otra to pēkšņi nepārtrauks ar skaļu palīgā saucienu.
Vai pirkstiņspēles noteikumu pārkāpums tam bij par iemeslu, vai kas cits - bet kādā dienā viņa mani pārliecināja, ka nākamreiz, kad es jebkur uzdrīsktēšoties aizmigt, viņa atnākšot un ar milzīgu nazi nogriezīšot man galvu. Apgalvojums, ka nez vai nu tā cilvēks cilvēkam ātri paspēs ar nazi galvu nogriezt tika noraidīts ar paziņojumu, ka viņa esot ragana, un raganas varot gan.

Vecāki, uz 'un kāpēc gan tu ar viņu vairs negribi spēlēties' saņēmuši tik lielisku atbildi centās mierināt savu mazšizmuļķīti dzelžaini loģiskā garā - nu ja jau viņa ragana, lai liekot eglēs uzziedēt rozēm.
Tā bija sanācis, ka tas bija kā reiz tas gada laiks, kad eglēm zaru galos gaišzaļi jaunie dzinumi redzami - nekad agrām tiem uzmanību nebiju pievērsusi. Lai pārliecinātu sevi, ka vispār jau tie ir gana līdzīgi rozēm, lai nosacījums būtu izpildīts, man citu palīdzība pat nebija vajadzīga. Un kam tad vēl prasīt - vecākiem, kas atsakās noticēt pavisam nopietnām un pamatotām bažām?