Some sudden distant sorrow,
Like there's no tomorrow.


Pārāk ļoti man patīk post factum attaisnoties ar garastāvokli. Jāizbeidz vienreiz. Nav tas nekāds attaisnojums.
Darbs ir labas zāles, jā. I pašam labi, i vēl kādam.
Jā, es pati nezinu ko gribu. Un arī ko negribu pateikt nemāku. "Neviens mani nesaprot" ir amizanta bērnības atmiņa līdz saproti, ka nu... nav jau cilvēki telepāti, nav. Ja neko nesaka, nav arī ko saprast.

Dzīve ir brīnišķīga. Viss ir lieliski un nav nekā par ko sūdzēties, bez ironijas.
Ja nu vienīgi par tādu sīkumu, kā manas personas dalību tajā. Neder tāda brīnišķīgajā dzīvē.